Nekadiene

Devītā nodala

*

džesika nedaudz n e R v o z Ē J a. Mazliet uztraucās, neju­tās īsti droša un nebija par visu gluži pārliecināta. Viņa bija izveidojusi kolekcijas katalogu, panākusi, ka to var izstādīt Britu muzejā, noorga­nizējusi mielastu izstādes atklāšanai, bijusi klāt ekspozīcijas iekārtoša­nā, gleznu piekāršanā un sastādījusi uz fantastisko atklāšanas mielastu aicināmo viesu sarakstu. Viņa iedomājās vēlāk pateikt draudzenēm, ka tādos brīžos ir pat labāk, ja nav nekāda puiša. Tik un tā neatliktu laika ar viņu satikties, pat, ja būtu. Un tomēr, viņa brīvākā brīdī nodo­māja, būtu jauki, ja būtu kāds, ar ko brīvdienās kopa pastaigāt pa mu­zejiem. Kāds, ar ko…

Ne. To prāta stūrīti viņa sev bija liegusi apmeklēt. To nebija iespē­jams mierīgi apdomāt, tāpat kā nav iespējams ar pirkstu noturēt dzīv­sudraba lodīti, viņa nosprieda un tūdaļ pievērsās izstādei. Pat tagad, pēdējā mirklī pirms atklāšanas, tik daudz kas varēja noiet greizi. Vai mazums zirgu nokrituši tieši pie pēdējās barjeras. Vai mazums ģene­rāļu drošas uzvaras priekšā pieredzējuši, kā pēdējās kaujas minūtēs ta pārvēršas sakāvē. Džesika gluži vienkārši gribēja pārliecināties, ka šeit viss notiek pēc plāna. Viņa bija ģenerālis zaļā zīda kleitā ar atkailinā­tiem pleciem, ģenerālis, kas vadīja savus karapulkus un stoiskā mierā izlikās, ka mistera Stoktona pusstundas kavēšanās neko nespēs sabojāt.

Viņas karapulkos ietilpa zāles pārzinis, vairāki oficianti, trīs dāmas no sagādes daļas, stīgu kvartets un viņas palīgs, jauns vīrietis vārdā Klerenss.

Džesika pārbaudīja dzērienu daudzumu uz galda. Vai mums pietiks šampanieša? Vai jā? Zāles pārzinis norādīja uz šampanieša kastēm zem galda. Un gāzētā minerālūdens? Zāles pārzinis pamāja ar galvu, parādīja krājumus zem galda. Džesika saknieba lūpas. Un parastais minerālūdens? Tie ar burbuļiem visiem nebūt negaršo, ziniet. Arī parastā minerālūdens bija papilnam. Labi.

Stīgu kvartets turpināja iesildīties. Viņi gan nespēlēja pietiekami skaļi, lai nomāktu no gaiteņa nākošo troksni. Tas bija troksnis, ko rada ne visai liels, bet pārticis pūlis: skanēja ūdeļādas kažokos tērpto dāmu balsu murdoņa, murdēja vīri, kuri, ja vien uz sienām nebūtu zīmes «smēķēt aizliegts» un ja vien viņiem to būtu atļāvuši personīgie ārsti, tagad labprāt smēķētu cigārus, murdēja žurnālisti un slavenības, kas juta smaržojam kanapē, groziņus, dažnedažādus našķus un šampa­nieti par brīvu.

Klerenss tobrīd runāja pa mobilo telefonu, mazītiņu saliekamu tehnikas brīnumu, kas lika vecajiem labajiem «Star Trek» saziņas līdzekļiem izskatīties smagiem un vecmodīgiem. Beidzis sarunu, viņš izslēdza telefoniņu, salocīja to un iebāza sava Armani uzvalka Armani kabatā, kur tas neradīja ne vismazāko izcilnīti. Viņš iedrošinoši pasmaidīja. Džesika, nupat zvanīja mistera Stoktona šoferis un teica, ka būšot ar pāris minūšu nokavēšanos un ka neesot, par ko uz­traukties.

Neesot, par ko uztraukties, Džesika atkārtoja. Nolādēts. Nolā­dēts. Sis pasākums būs katastrofa. Viņas katastrofa. Džesika paņēma no galda šampanieša glāzi, mirklī to izdzēra un pasniedza glāzi vies­mīlim.

Klerenss paberzēja deniņus, klausoties, kā gaitenī atbalsojas ārpusē stāvošā pūļa murdoņa. Pūlis gribēja iekša. Klerenss paskatījās pulk­stenī, tad vaicājoši palūkojās uz Džesiku it kā būtu kapteinis, kurš gaida pavēli no ģenerāļa. Tātad uz Nāves ieleju, pavēlnieki

- Misters Stoktons jau ir ceļā, Klerens, Džesika mierīgā balsī sacīja. Un viņš vēlējās viens pats apskatīt izstādi, pirms sākas atklā­šana.

- Vai man iziet laukā un palūkoties, kāda tur atmosfēra?

- Nē, Džesika izlēmīgi noteica, un tūdaļ tikpat izlēmīgi: Jā. Pārliecinājusies, ka uzkodas un dzērieni ir kārtībā, viņa pievērsās stīgu kvartetam un ceturto reizi šajā vakarā noprasīja mūziķiem, ko īsti viņi gatavojas spēlēt.

Klerenss atvēra divviru dūms, lai palūkotos, ko dara pūlis. Izrā­dījās briesmīgāk, nekā viņš bija domājis: hallē bija sapulcējušies vairāk nekā simts cilvēku. Un tie nebija parasti cilvēki. Tie bija lieli Ļaudis. Daži no viņiem pat bija Personības.

- Atvainojiet, ierunājās Mākslas departamenta vadītājs, ielū­gumos bija minēts, ka sākums ir tieši astoņos. Ir jau divdesmit pāri astoņiem.

- Vēl tikai dažas minūtes, un sāksim, mundri un pārliecinoši skaidroja Klerenss. Drošības pasākumi.

Uz viņu blenza sieviete ar platmali galvā. Viņas balss bija pērkondimdoša, bailes iedvesoša un izteikti parlamentāra. -Jaunais cilvēk, viņa nodimdināja. Vai jūs zināt, kas es esmu?

- Nē, ne gluži, meloja Klerenss, kurš lieliski zināja, kas te kurš ir. — Acumirklīti! Palūkošos, varbūt iekšā ir kāds, kas zina. — Viņš aiz­vēra durvis. — Džesika? Tur briest dumpis.

- Nepārspīlē, Klerens. Viņa šaudījās pa telpu kā zaļš virpuļvicsulis, izrīkoja viesmīļus ar kanapē šķīvjiem un dzērieniem, lai tie stāvētu svarīgākajās zāles vietas, pārbaudīja skaņu aparatūru, nelielo skatuvi, aizkaru, virvi, ar kuras palīdzību to paredzēts atvērt. Es jau varu iztēloties virsrakstus, tērgāja Klerenss, atlokot iedomātu avīzi. «Geritola satracināti miljardieri sabradā mārketinga meiču samīcīto kanapē grautiņā».

Pie durvīm atskanēja klauvējieni. Troksnis gaitenī pieņēmās spēkā. Kāds (oti skaļā balsī sacīja: Atvainojiet. Khm! Atvainojiet! Kāds cits paziņoja pūlim, ka tas ir apkaunojums, gluži vienkārši apkauno­jums un ka cita vārda tam neatrast. Ārkārtas lēmums, Klerenss piepeši noteica. Es laižu viņus iekša.

Nē! Džesika iekliedzās. Ja tu…

Bet bija jau par vēlu. Durvis tika atvērtas, un pūlis spraucās iekšā zālē. Džesikas sejas izteiksmē šausmas pārtapa apburoša, apbrīnas pilnā smaidā. Viņa aizmirgoja uz durvju pusi. Baronese, viņa ierunājās ar laimīgu smaidu uz lūpām. Es pat izteikt nespēju, cik pa­godināti mēs esam, ka atradāt laiku atnākt uz šo nelielo izstādīti. Mis­ters Stoktons bija spiests nedaudz aizkavēties, taču viņš būs klāt kuru katru mirkli. Lūdzu, te būs dažas kanapē… Pār baroneses udeļādu segto plecu Klerenss līksmi piemiedza Džesikai ar aci. Džesika, savu­kārt, prātā pārcilāja visus nejaukos vārdus, kādus vien zināja, un, kad baronese devās pēc uzkodām, Džesika piegāja pie Klercnsa un, nepār­traukdama smaidīt, pateica viņam dažus no tiem.

Ričards sastinga. Apsargs, lukturīti spīdinādams, nāca viņiem tieši virsū. Ričards ar skatienu meklēja kādu stūri, kur paslēpties.

Par vēlu. No otras puses gar milzīgajām mirušo grieķu dievu skul­ptūrām tuvojās vēl viens apsargs, lukturīti vicinādams. — Viss mie­rīgi? pirmais apsargs sauca. Otrs pienāca tuvāk un apstājās tieši bla­kus Ričardam un Dorai.

Es tā ceru, viņš atteica. Tikko biju spiests paskaidrot pāris uzpostiem idiotiem, ka nav glīti skrāpēt iniciāļus Rozetas akmenī. Riebjas šitie pienākumi.

Pirmais apsargs iespīdināja lukturīti Ričardam tieši acīs un tad ļava gaismas staram taustīties tālāk pa ēnainajiem kaktiem. Es taču tev saku, — viņš teica apmierināta pravieša balsī, lieši kā Po «Sarka­nās nāves maskā»*. Dekadentiskā elite izklaidējas, kamēr civilizācija iet bojā. — Viņš paurbināja degunu un noslaucīja pirkstu pret spoži melnā zābaka ādas pazoli. Otrs apsargs nopūtās. Paldies tev, Džerald. Labs ir, tagad atpakaļ apgaitā.

Apsargi kopā devās projām. Iepriekšējo reizi pēc šāda pasākuma mēs atklājām, ka pievemts sarkofags, viens no sargiem noteica, un durvis aiz viņiem aizvērās.

- Redzi, ja tu piederi Apakšlondonai, Dora tērgāja, dodoties uz nākamo zāli, viņi parasti tevi pat nepamana, ja nu vienīgi tu neap­stājies un nesāc ar šiem runāt. Bet pat tad vari būt drošs, ka tevi pēc īsa brīža aizmirsīs.

- Bet es (aču tevi redzēju, Ričards teica. Tas jau kādu laiku ne­deva viņam mieru.

- Es zinu, Dora atteica. Vai nav dīvaini?

Viss te ir dīvaini, Ričards nopietnā balsī atkārtoja. Stīgu instrumenti skanēja arvien skaļak. Baiļu uzplūdi šeit, Augšlondonā, nez kāpēc bija stiprāki, jo viņam nācās savienot abas pasaules. Apakš­londonā viņš varēja pārvietoties kā pa sapņiem, kā mēnessērdzīgais — nedomājot, bet liekot soli pie soļa un virzoties uz priekšu.

- Angelus ir nākamajā zalē, Dora paziņoja, pārtraukusi savu monologu. Viņa norādīja uz to pusi, no kur ienes skanēja mūzika.

- Kā tu zini?

- Es zinu, — viņa nesatricināmā pārliecībā attrauca. Ejam. Viņi iznāca no tumsas un nokļuva izgaismotā gaitenī. Tam pāri noka­rājās milzīgs plakats, kas vēstīja:

Eņģeļi virs Anglijas Izstāde Britu muzejā Spomorē SIA Stoktons

* Ar šādu nosaukumu stāsts ievietots izlasē «Nodevīgā sirds» (R.: Zvaigzne, 1988), tulk. Vizma Belševica. Tulk. piez.

Viņi šķērsoja koridoru un pa plaši atvērtajam durvīm iegaja liela zālē, kurā jau bija sākušās viesības.

Stīgu kvartets spēlēja, un vairāki viesmīļi apgādāja labi ģērbto cilvēku pūlīti ar dzērieniem un uzkodām. Zāles stūrī bija iekārtota neliela ska­tuve ar paaugstinājumu. Blakus skatuvei bija aizkars.

Telpa bija pārpildīta ar eņģeļiem. Tur bija eņģeļu skulptūras uz maziem postamentiem, pie sienām karājās gleznas ar eņģeļiem; citviet bija redzamas freskas, kurās arīdzan bija attēloti eņģeļi. Tur bija milzu eņģeļi un mazītiņi eņģelīši, bargi eņģeļi un piemīlīgi eņģeļi, eņģeļi ar spārniem un nimbiem un tādi, karu to nebija, kareivīgi eņģeļi un miermīlīgi eņģeļi. Moderni eņģeļi un klasiski eņģeļi. Simtiem visdažā­dāko formu un lielumu eņģeļu. Rietumnieciski eņģeļi, Tuvo Austrumu eņģeļi, Austrumu eņģeļi. Mikelandželo eņģeļi. Džoela Pītera Vitkina eņģeļi, Pikaso eņģeļi, Vorhola eņģeļi. Mistera Stoktona eņģeļu kolek­cija bija «neizvēlīga atsevišķu vienību kvalitātes ziņā, taču noteikti iespaidīga tās eklektismā» («Time Out» ziņa).

- Vai tu to sauktu par piekasību, Ričards vaicāja, ja es norādī­tu, ka atrast šeit vienu noteiktu eņģeli būtu kā meklēt adatu, ak mans Dievs, tā ir Džesika. Ričards juta, ka asinis atplūst viņam no sejas. Līdz šim viņš to bija uzskatījis par paraslu izteicienu. Nu viņš juta, kā tas notiek īstenībā. Ieraudzīji kādu paziņu? Dora apvaicājās.

Ričards palocīja galvu. Viņa man bija. Nu. Mēs grasījāmies pre­cēties. Bijām kopā vairākus gadus. Bijām kopā, kad es tevi atradu. Viņa runāja tajā. Bija atstājusi ziņu. Atbildētājā. Viņš norādīja uz telpas pretējo stūri: Džesika sarunājās ar seru Endrū Loidu Vēbcru, Bobu Gcldofu un kādu briļļainu kungu, kurš aizdomīgi atgādināja Sači. Ik pēc pāris minūtēm Džesika palūkojās pulksteni un pameta skatu uz durvju pusi.

— Tā ir viņa? Dora vaicāja, ieraudzījusi un pazinusi Džesiku. Tad, acīmredzot nolēmusi, ka vajadzētu pateikt kaut ko jauku par ciivēku, kas Ričardam bijis tuvs, piebilda: Viņa ir ļoti… te Dora saminstinājās un tad nobeidza: kopta.

Ričards blenza uz zāles pretējo stūri. Kā tev šķiet, vai viņa dus­mosies, ka mēs esam šeit?

Šaubos gan, Dora noteica. Nudien, ja vien tu nenostrādāsi kādu muļķību, nu piemēram, nesāksi ar viņu runāt, viņa tevi pat ne­pamanīs.

Nākamo frāzi Dora sacīja daudz aizrautīgākā tonī. Ēdiens! Viņa metās virsū ēdienam kā jau smulīgs, vairākas dienas neko prā­tīgu nebaudījis meitēns var mesties. Viņas mute acumirklī nokļuva, tika sakošļāts un norīts neaptverams ēdiena daudzums, kamēr stingrā­kās sviestmaizītes, ievīstītas papīra salvetēs, nokļuva Doras kabatās. Brīdi vēlāk, piekrāvusi papīra šķīvi ar vistas stilbiņiem, melones šķē­lēm, sēņu bumbiņām, kaviāra groziņiem un mazītiņām brieža gaļas sviestmaizītēm, viņa devās apgaitā pa telpu, apstādamās pie ikkatra artefakta eņģeļa formā.

Ričards līkumoja viņai nopakaļ ar brī un fenheļa maizīti vienā un svaigi spiestas apelsīnu sulas glāzi otrā rokā.

Džesika bija pavisam apjukusi. Viņa bija pamanījusi Ričardu un, pa­manījusi viņu, bija ieraudzījusi ari Doru. Likās viņa šos ļaudis pazīst: bija tāda sajūta, it kā kņudētu kakla un nebūtu iespējams kņudētāju dabūt laukā, un šī sajūta nudien kaitināja.

Džesika atminējās, ka viņas mamma reiz bija stāstījusi, kā, satiekot kādā pieņemšanā sievieti, ar ko kopā bija mācījusies skola un kalpojusi vienā draudzē, piepeši nav varējusi atcerēties, kā to sievieti sauc, toties atcerējusies, ka klasesbiedrenes viru sauc Ēriks un ka viņiem ir zelta retrīvers vārdā Majors. Arī Džesikas mammu šāda situācija bija sa­mulsinājusi.

Džesika arī juta tuvojamies mulsumu. Kas tie tādi ir? viņa vai­cāja Klerensam.

Viņi? Nu, viņš ir «Vogue» jaunais redaktors, viņa ir mākslas no­daļas korespondente no «New York Times». Tā pa vidu, šķiet, ir Keita Mosa, un…

- Nē, nejau viņi, Džesika pārtrauca. Viņi. Tie tur.

Klerenss palūkojās norādītajā virzienā. Hm? Ak tā. Viņi. Klerenss

nesaprata, kā nav iepriekš viņus ievērojis. Tas uz vecumu, viņš nodo­māja. Drīz jau divdesmit trīs. Žurnālisti? viņš bez lielas pārliecības apvaicājās. Izskatās ka stila pīlāri. Noplukuši elegance? Lūdzu… Es zinu, ka uzaicināju «The Face»…

- Es viņu pazīstu, Džesika dusmīgi noteica. Tad piezvanīja mistera Stoktona šoferis no Holbornas, lai pateiktu, ka viņi ir gandrīz pie Britu muzeja, un Ričards izslīdēja viņai no prāta tāpat kā dzīvsud­raba lodīte izslīd caur pirkstiem.

Kaut ko ieraudzīji? Ričards apvaicājās. Dora papurināja galvu, sparīgi košļādama steigā iekamptu vistas kājas gabalu. Tas ir kā spēlēt «Atrodi balodi!» Trafalgaras laukumā, viņa teica. Vēl nav gadījies nekas, ko uzlūkojot es justu, ka tas ir Angelus. Dokumentā minēts, ka es zināšu, kurš tas būs. To pateikusi, viņa devās tālāk, iz­spraukdamās starp Vadošo Ražotāju, Opozīcijas Nozīmīgāko Depu­tātu un Vislabāk Apmaksāto Pērkamo meiču visā Dienvidanglijā.

Ričards pagriezās un attapās aci pret aci ar Džesiku. Viņa bija uz­taisījusi augstu vakara frizūru; matu šķipsnas krītot iekļāva viņas seju burvīgā riekstbrūnu cirtu ietvarā. Viņa bija ļoti skaista. Viņa uzsmai­dīja Ričardam; pareizak sakot, smaids uzsmaidīja. — Sveika, Dže­sika, Ričards teica. Kā tev iet?

- Sveiki. Jūs neticēsiet, viņa stāstīja, bet mans asistents bija piemirsis atzīmēt jūsu avīzi, mister…

- Avīzi? Ričards nesaprata.

Es pateicu 'avīzi'? Džesika vaicāja, iesmiedamās šķindošus sevis nosodījuma smiekliņus. Žurnālu… televīzijas kanālu. Jūs taču esat no medijiem?

- Tu ļoti labi izskaties, Džesika, Ričards teica.

- Jūs nu gan esat ievācis informāciju, viņa šķelmīgi noteica.

- Un jūs esat Džesika Bertrama. Mārketinga daļas vadītāja Stok­tona uzņēmuma. Jums ir divdesmit seši gadi. Dzimšanas diena div­desmit trešajā aprīlī, un īpašos kaisles mirkļos jums ir nepārvarama tieksme dungot «The Monkees» dziesmu «I'm a Believer»…

Smaids Džesikas sejā bija nozudis. Tas ir kaut kāds joks? viņa ledainā balsī vaicāja.

Ak jā, un pēdējos astoņpadsmit mēnešus mēs esam bijuši saderi­nāti, Ričards nobeidza.

Džesika nervozi pasmaidīja. Var jau būt, ka tas tiešām bija joks, viens no tiem jokiem, ko citi saprot uzreiz, bet kas viņai allaž paslīd garām. Man gan šķiet, ka es zinātu, ja būtu ar kādu saderināta astoņpadsmit mēnešus, mister ēē-m, Džesika atteica.

- Meihjū, Ričards izpalīdzīgi sacīja. Ričards Meihjū. Tu mani pameti, un es vairs neeksistēju.

Džesika steidzīgi pamāja ar roku, izlikdamās, ka viņu kāds gaida otrā zāles stūrī. Pagaidi! viņa izmisīgi iesaucās un virzījās prom.

I'm a believer, Ričards līksmi iedziedājās, I couldn't leave her if I tried…

Džesika paķēra no galda šampanieša glāzi un acumirklī to iztuk­šoja. Zāles otrā galā viņa ieraudzīja parādāmies mistera Stoktona šoferi, un, kur ir mistera Stoktona šoferis, tur jābūt arī…

Džesika devās uz durvīm. Kas viņš tāds bija? vaicāja Klerenss, pēkšņi pienācis klāt.

- Kas?

- Tavs noslēpumainais svešinieks.

- Nav ne jausmas, Džesika atteica. Tad viņa piebilda: Klau, varbūt tomēr vajadzētu izsaukt apsardzi.

- Labs ir. Kādēļ?

- Nu…. vienkārši ņem un izsauc apsardzi, Džesika sacīja. Nāka­majā mirkli zāles durvīs parādījās misters Arnolds Stoktons, un viss pārējais viņai izkūpēja no galvas.

Viņa darbs bija ienesīgs un viņš pats — ietekmīgs. Viņš atgādināja Hogarta komiksu varoni milzīga apkārtmēra kungs ar vairākiem dubultzodiem un dubultlielu vēderu. Viņam bija jau pāri sešdesmit; sudrabaini sirmie mati pakausī bija atstāti pārāk gari. jo tas. ka tik cie­nījamam kungam bija gari mati, lika cilvēkiem justies neērti, un mis­teram Stoktonam patika likt citiem justies neērti. Salīdzinājumā ar Arnoldu Stoktonu, Ruperts Mērdoks bija nožēlojama niecība un Roberts Maksvels spēka gados bija kā liedagā izskalots valis. Arnolds Stoktons bija cīņas vērsis; karikatūristi, starp citu, pēdējā laikā viņu tā bieži attēloja. Stoktona kompānijai piederēja pa drusciņai no visa: satelīti, laikraksti, ierakstu kompānijas, izklaides parki, izdevniecības, žurnāli, komiksi, televīzijas kanāli, filmu studijas.

- Es tagad teikšu runu, Misters Stoktons iepazīstināja Džesiku ar saviem plāniem, un tad es tinos. Atnākšu citreiz, kad te nebūs visu šo sterķelēto izbāzeņu.

- Tieši tā, Džesika noteica. — Jā. Tagad runu. Protams.

Džesika pavadīja viņu līdz nelielajai skatuvītei un uzkāpa Stok­tonam līdzi uz paaugstinājuma. Viņa paskandināja ar nagu pie šam­panieša glāzes, lai panāktu klusumu zālē. Neviens to nedzirdēja, tāpēc viņa pieliecās pie mikrofona un sacīja: Es lūdzu uzmanību! Šoreiz viesi apklusa. Dāmas un kungi! Godātie viesi. Man prieks jūs sveikt Britu muzejā, viņa sacīja, Stoktona kompānijas sponsorētās izstā­des «Eņģeļi pār Angliju» atklāšanā. Dodu vārdu cilvēkam, bez kura šī izstāde nebūtu iespējama, mūsu kompānijas vadītājam un departa­menta direktoram misteram Arnoldam Stoktonam. Viesi aplaudēja, un nevienam nebija šaubu par to, kurš ir sagādājis šo eņģeļu kolekciju un, cita starpā, samaksājis arīdzan par viņu šampanieti.

Misters Stoktons nokremšļojās.

- Nu tātad, — viņš iesāka. Es runāšu īsi. Kad biju mazs puika, es mēdzu nākt uz Britu muzeju sestdienās, jo tad nebija jāmaksā, un man nebija sevišķi daudz naudas. Tad es uzkāpu pa milzīgajām muzeja kāpnēm, nācu uzreiz šurp un skatījos uz šo eņģeli. Man šķita, ka viņš zina, ko es domāju.

Skanot mistera Stoktona vārdiem, zālē atgriezās Klerenss, kuram sekoja pāris apsardzes viru. Viņš norādīja uz Ričardu, kurš bija apstā­jies un klausījās mistera Stoktona runā. Dora joprojām riņķoja ap eksponātiem. Nē, viņu, — Klerenss pusbalsī skaidroja sargiem. Nē, vai jūs neredzat? Icraudzījāt? Viņu.

Lai būtu kā būdams, misters Stoktons turpināja, ar laiku gluži tāpat kā jebkas, par ko ilgi neviens neliekas ne zinis, tas satrunēja un sāka brukt kopā zem jaunlaiku uzliktās slodzes un pārdzīvoju­miem. Sapuva. Sabojājās. Vārdu sakot, tajā ir iegrūsts neaprakstāms naudas žūksnis, šeit viņš ieturēja pauzi, ļaudams domai nosēsties ļaužu prātos ja viņš, Arnolds Stoktons, to uzskatīja par neaptveramu naudas žūksni, tad tāds tas ari bija, un vairākiem meistariem pagāja krietns laiciņš, kamēr izdevās to atjaunot un sastiķēt atkal kopā. Nākamā vieta, kur izstāde viesosies, būs Amerika. Pēc tam tā dosies ceļojumā apkārt pasaulei, un es ceru, ka šī izstāde iedvesmos kādu sīku nabaga knēveli sākt savas biznesa impērijas būvēšanu.

To pateicis, Stoktons pavērās apkārt. Pievērsies Džesikai, viņš no­čukstēja: Un ko tagad? — Džesika norādīja uz virvi samta aizkara mala. Misters Stoktons to parāva. Aizkars noplandīja un atvērās, atklādams vecas durvis.

Savukārt tajā telpas galā, kur atradās Klerenss, bija jūtama nemie­rīga rosība. Nē jel. Viņu, Klerenss skaidroja. — Debestiņ! Jūs akli esat, vai?

Izskatījās, ka tās reiz bijušas katedrāles durvis. Tās bija divu vīru augstumā un pietiekami platas, lai tām cauri izietu ponijs. Durvis rotāja kokgrebums neparasts, baltā, sarkanā un zelta krasā izkrāsots eņģelis. Tas lūkojās pasaulē ar šķietami neredzīgām viduslaiku acīm. Izstādes publika izdvesa apbrīnas pilnu nopūtu un sāka aplaudēt.

— Angelus! Dora sagrāba Ričardu aiz piedurknes. Tas ir viņš! Ričard, ejam! Dora iesaucās un metās uz skatuves pusi.

- Atvainojiet, ser, Ričardam pievērsās viens no apsargiem Vai es varētu ieskatīties jūsu ielūgumā? jautāja otrs, neuzkrītoši, bet stingri saņemdams Ričardu aiz rokas. Un vai jums būtu līdzi kādi dokumenti?

- Nē, Ričards atteica.

Dora jau bija uz skatuves. Ričards centās atbrīvoties un doties pie viņas cerībā, ka sargi par viņu aizmirsīs. Taču viņi neaizmirsa; tagad, kad Ričards bija nonācis viņu uzmanības lokā, pret viņu izturējās kā pret kuru katru nevīžīgu, nemazgājušos un sen neskuvušos nelūgtu viesi. Apsargs, kurš bija saņēmis Ričardu zem elkoņa, saspieda viņa roku vēl ciešāk, murminādams: Neka nebija!

Dora apstājās skatuves vidū, prātodama, kā lai panāk, ka sargi pa­laiž Ričardu vajā. Tad viņa izdarīja vienīgo, kas iešāvās prātā. Viņa piegāja pie mikrofona, pastiepās pirkstgalos, un kliedza no visa spē­ka tas atskanēja it visos pastiprinātājos. Kliedziens pats par sevi bija ievērojams: arī bez mehāniskiem pastiprinātājiem tas būtu varējis iz­urbties cauri klausītāju galvām ka jaunākās paaudzes kaula urbis. Un, kad tas skanēja caur pastiprinātājiem… Tas bija kaut kas ne no šīs pa­saules.

Apteksne nometa zemē paplāti ar glāzēm. Visas galvas pagriežas uz skatuves pusi. Rokas aizbāza ausis. Sarunas pārtrūka. Ļaudis uzlū­koja skatuvi pārsteigumā un šausmās. Ričards attapās to izman­tot. Atvainojiet, — viņš pateica sastingušajam sargam, atbrīvoja roku un metās prom. Esmu iemaldījies nepareizā Londonā. Ričards uz­lēca uz skatuves, sagrāba Doras pastiepto kreiso roku. Ar labo viņa pieskārās milzīgajām katedrāles durvīm, uz kurām bija Angelus. Pie­skārās, un atvēra tās.

Šoreiz nevienam nekas neizkrita no rokām. Visi stāvēja ka sastin­guši un satriekti vērās uz priekšu; kādu bridi neviens neko nespēja sa­skatīt. Angelus bija atvēries, un pa durvīm ieplūda gaisma, pārpludi­not telpu. Cilvēki aizklāja acis, un, pēc laiciņa tās piesardzīgi atvēruši, stāvēja nekustīgi un raudzījās milzu gaišumā. Bija tā, it kā telpā būtu sarīkota uguņošana. Tās, kas te mirdzēja un dega, nebija ne brīnum­svecītes, kas mēdz degt sprakšķot un izdegušas atstāt dīvainu smārdu gaisā, ne parastās raķetes, kādas katrs var uzstādīt un izšaut savā pie­mājas dārzā; tie bija lieli gaismas viļņi, kūļi, kas, debesīs raidīti, var ap­draudēt gaisa transporta kustību; kaut kas līdzīgs uguņošanai, kāda dienas beigās skatāma Disneja pasaulē, vai ari tai, kas sagādā galvas­sāpes atbildīgajiem par ugunsdrošību «Pink Floyd» koncertos. Tas bija patiesa brīnuma, mirklis.

Publika bija pilnīgā gaismas brīnuma iespaidā. Vienīgās telpā dzir­damās skaņas bija viegli sēcieni, kādus ļaudis mēdz' izdvest, vērojot uguņošanu skaņa, kas liecina par pārsteigumu un apbrīnu. Vienu­brīd gaismas staru pašā centrā iegāja noplucis jauneklis un šmulīga paskata meitēns milzu ādas jakā un pazuda. Durvis aiz viņiem aiz­vērās. Gaismu spēle bija beigusies.

Viss atkal iegāja parastā ritma. Viesi, apsargi un apkalpojošais per­sonāls saskatījās, pamirkšķināja acis, papurināja ievērojamās galvas un, saskārušies ar kaut ko iepriekš nepieredzētu, ne vārda neteikuši, vienojās un nolēma, ka nekas tāds nekad nav noticis. Stīgu kvartets atkal atsaka spēlēt.

Misters Stoktons devās projām cauri zālei, strupi apsveicinādamies ar neskaitāmajiem paziņām. Džesika piegāja pie Klerensa. Ko, tavuprāt, — viņa klusi jautāja, tie apsardzes vīri te dara?

Minētie vīri stāvēja viesu pulkā un izbrīnīti vērās apkārt, acīm­redzot, paši īsti nesaprazdami, kāpēc te atrodas. Klerenss jau grasījās izskaidrot, kas tieši sargiem darāms, un aptvēra, ka viņam nav ne jaus­mas. Es to nokārtošu, Klerenss lietišķi noteica.

Džesika pamāja ar galvu. Viņa nolūkojās viesu puliti un visbeidzot pasmaidīja. Viss ritēja gluži labi.

Ričards un Dora iegaja gaismā. Nakamaja mirklī viņus apņēma tumsa un dzestrums. Ričards mirkšķināja acis, cenzdamies atbrīvoties no gaismas atstātajiem zibšņiem acs tīklenē: priekšā slīdēja spokainas oranžzaļu traipu virknes, kas, acīm pamazām pierodot pie apkārt val­došās tumsas, lēnītēm zuda.

Viņi atradās plašā akmens zālē. Melni, vietām aprūsējuši pīlāri balstīja griestus, kam vajadzēja būt ļoti augstiem, jo pīlāri šķita ietieca­mies jūdzēm tālu tumsā. Kaut kur iztālēm varēja dzirdēt ūdens tecē­šanu tadu kā strūklaku vai varbūt strautu. Dora arvien vēl bija stingri pieķērusies viņa rokai. Gabaliņu tālāk viena pēc otras iedegās mazas liesmiņas. Liesmiņu saradās arvien vairāk un vairāk — Ričards atskārta, ka tumsā liesmo milzumdaudz sveču. Un pa sveču aleju viņiem tuvojās garš, vienkāršās, baltās drānās ģērbies stāvs.

Šķita, ka nācējs tuvojas lēni, taču patiesībā ātrumam vajadzēja būt ļoti lielam, jo jau pāris acumirkļus vēlāk nācējs stāvēja viņiem blakus. Tam bija zeltaini mati un bāla seja. Viņš nebija daudz garāks par Ričardu, taču lika Ričardam justies kā mazam bērnam. Tas nebija nedz vīrietis, nedz sieviete. To varēja nosaukt par ļoti skaistu. Tas ieru­nājās klusā balsī: Lēdija Dora, ja nemaldos?

Jā, Dora sacīja.

Viegls smaids. Atnācējs teju vai pazemīgi palocīja galvu. Man ir tas gods beidzot satikt jūs un jūsu ceļabiedru. Es esmu eņģelis Izling­tons. — Viņa acis bija lielas un spožas. Viņa drēbes nebija vis baltas, kā Ričards pirmīt bija nodomājis: tās šķita austas no tīras gaismas.

Ričards neticēja eņģeļiem; pat bērnudienās ne. Viņam bija grūti aptvert iespēju, ka pēkšņi varētu sākt ticēt. No otras puses, noticēt kādam it nebūt nav grūti, īpaši, ja šis kāds skatās tev tieši virsū un sauc tevi vārdā. Ričard Meihjū, eņģelis sacīja, arī tu esi laipni lūgts mana nama zālēs. Viņš pagriezās. Lūdzu, nāciet man līdzi, eņģelis teica.

Ričards un Dora sekoja eņģelim viņa nama. Kad viņi bija pagājuši garām, sveces nodzisa pašas.

Marķīzs de Karabass slāja pa tukšo viesnīcu, stikla lauskām un vecām šļircēm kraukšķot zem melnajiem motociklista zābakiem. Viņš iegāja pa divviru durvīm un nonāca dienesta kāpnēs. Viņš devās lejup slim­nīcas pagrabā.

Viņš gāja no telpas uz telpu, veikli izlaipojot starp gružu kaudzēm. Viņš izgāja cauri tualetēm un dušas telpām, noskrēja lejup pa metāla kāpnēm, izbrida cauri slapjam, dubļainam priekšnamam, atrāva vaļā pussapuvušas koka durvis un devās iekšā. Pametis skatu telpā, kurā bija nonācis, viņš ar neaprakstāmu pretīgumu pamanīja pusapēstu kaķēnu un kaudzi ar vecām žiletēm. Tad viņš notrauca gružus no veca krēsla, apsēdās, iekārtojās ērti un labi un, pagraba vēsuma apņemts, aizvēra acis.

Pēc mirkļa telpas durvis atvērās un tajās parādījās divi silueti.

Marķīzs de Karabass atvēra acis un plati nožāvājās. Tad viņš vel­tīja misteram Krupam un misteram Vandemāram platu smaidu.

Sveiki, puiši, de Karabass teica. Nolēmu, ka ir pēdējais laiks atnākt un aprunāties ar jums personiski.