Nekadiene

Piecpadsmita nodaļa

viņi nokāpa no kuģa pa garo trapu un nokļuva krastmalā. Tad viņi 112 mirkli ienira garā, neapgaismotā pazemes pārejā un pēc brīža atkal parādījās virszemē. Lamija droši devās taisni uz priekšu, un drīz viņi nonāca bruģētā šķērsieliņā. Pie namu sienām sprakšķē­dami dega gāzes lukturīši.

Trešās durvis pēc kārtas, viņa teica.

Viņi apstājās pie kāda sliekšņa. Pie durvīm bija piestiprināta misiņa plāksne, kas vēstīja:

Karaliskā savienība nežēlības pret ēkām novēršanai

Un zem tā ar mazākiem burtiem: 1 \

Daunstrīta.

Lūdzu klauvēt.

- Vai uz ielas var nokļūt no mājas? Ričards vaicāja.

- Nē, Lamija atbildēja. Iela ir mājā iekšā.

Ričards pieklauvēja pie durvīm. Nekas nenotika. Viņi stāvēja un gaidīja, drebinādamies rīta aukstumā. Ričards pieklauvēja vēlreiz. Visbeidzot viņš piezvanīja. Durvis atvēra samiegojies, koši sarkanā liv­rejā tērpies sulainis ar šķību, pūderētu parūku galvā. Viņš blenza uz kājslauķi pie sliekšņa ar tādu izteiksmi, kas skaidri liecināja, ka šo salašņu dēļ nebija vērts kāpt laukā no gultas.

- Kā varu jums palīdzēt? sulainis apvaicājās. Ričardam pat no­rādījumi tīties un nosprāgt savulaik bija izteikti siltākā tonī un labākā noskaņojumā.

- Daunstrita, Lamija valdonīgi teica.

- Nāciet iekšā, sulainis nopūtās. Tikai noslaukiet kājas.

Viņi izgāja cauri iespaidīga izskata gaitenim. Tad viņi pagaidīja, līdz sulainis iededz žuburainā svečturī visas sveces. Viņi turpināja ceļu lejup pa kāpnēm, ko visā garumā sedza biezs, grezns paklājs. Tām sekoja mazāk iespaidīgs kāpņu posms, klāts ar pieticīgāku grīdsegu. Tam, savukārt, sekoja gauži nemīlīgs kāpņu posms, ko sedza apspūru­šas maisaudekla lupatas, un visbeidzot viņi klidzināja lejup pa koka pakāpieniem, uz kuriem vispār nekas nebija uzklāts.

Kāpņu galā bija senlaicīgs kalpotāju lifts, kam pie durvīm bija pie­sprausta zīmīte:

Nedarbojas

Sulainis neņēma zīmīti vērā un ar metālisku dārdoņu atrāva vaļā ārējās stiepļu sieta durvis. Lamija viņam pieklājīgi pateicās un iekāpa liftā. Trijotne sekoja. Sulainis pagrieza viņiem muguru; Ričards caur lifta durvju stieplēm noskatījās, kā virs, cieši satvēris rokā svečturi, kāpj pa kāpnēm augšup. Liftā pie sienas bija neliela melnu podziņu virkne. Lamija piespieda pašu apakšējo pogu. Režģotās dzelzs durvis automātiski aizcirtās. Iedūcās motors, un lifts sāka lēni laisties lejup.

Viņi visi četri stāvēja, saspiedušies kabīnes šaurībā. Ričards piepeši sajuta katras sievietes smaržu atsevišķi: Dora visizteiktāk smaržoja pēc karija; Medniece oda pēc sviedriem bet tas nebija nepatīkami viņas smarža lika atcerēties lielos kaķveidīgos zvērus zoodārza krāti­ņos; Lamija, savukārt, reibinoši smaržoja pēc sausserža un maijpuķīlēm, un muskusa.

Lifts turpināja braukt lejup. Ričards bija sācis svīst lipīgus, aukstus sviedrus un iespiedis nagus dziļi delnās. Visikdienišķākajā tonī, kādu vien viņš spēja sagramstīt, Ričards ieteicās: Tagad laikam nebūtu pats piemērotākais brīdis atklāt, ka te kādam ir klaustrofobija, vai ne?

- Ne-e, Dora atteica.

- Nu tad es to nedarīšu, Ričards sacīja.

Un viņi turpināja braukt lejup.

Pēdīgi atskanēja graboņa, grūdiens un krakšķis, it kā mehānismā kaut kas iesprūstu, un lifts apstājās. Medniece atrāva durvis, palūkojās visapkārt un izkāpa uz šauras dzegas.

Ričards paskatījās pa atvērtajām lifta durvīm. Viņi karājās gaisā virs kaut kā, un šis kaut kas Ričardam atgādināja reiz redzētu gleznu ar Bābeles torni; šābrīža stāvoklis gan drīzāk atklāja, kāda šī būve varētu izskatīties no iekšpuses. Gar sienām spirāles veidā uz leju vijās milzīgs, bagātīgi rotāts, klintī izcirsts ceļš. Vietu vietām pie sienas ceļa malā dega dūmojošas lāpas, un liesmu punktiņi bija redzami arī dziļi, dziļi lejā. Viņi karājās gaisā apaļās telpas pašā vidū pāris tūkstošus pēdu augstumā no zemes. Lifts viegli šūpojās.

Ričards dziļi ievilka elpu un izkāpa pārējiem līdzi uz koka dzegas. Un tad, lai arī viņš zināja, ka tā nav labi, paskatījās lejup. Vienīgais, kas šķīra viņu no akmens grīdas tūkstošiem pēdu zemāk, bija koka dēlis. Garš dēlis, kas savienoja dzegu, uz kuras viņi patlaban stāvēja, ar klintī izcirstā ceļa malu kādu divdesmit pēdu attālumā. Es tā pie­ņemu, Ričards ierunājās, ka šī nebūtu arī īstā reize, kad pateikt, ka man nav diezko labas attiecības ar augstumu. Viņa balss neizklau­sījās ne tuvu tik bezrūpīga, kā pašam šķita.

Laipa ir droša, Lamija teica. Vai vismaz bija iepriekšējo reizi, kad te nācu. Skaties. Viņa pārgāja pār laipu, klusu nočabēja melnais samts. Viņa būtu varējusi nest uz galvas kaudzi grāmatu, un neviena nebūtu nokritusi. Nonākusi uz akmens ceļa, viņa apstājās, pa­griezās un iedrošinoši visiem uzsmaidīja. Medniece viņai sekoja un, pārgājusi pāri, apstājās Lamijai blakus pie klints malas.

Redzi? Dora sacīja. Viņa pastiepa roku un saspieda Ričarda dclmu. Būs labi.

Ričards palocīja galvu un norija siekalas. Labi.

Dora pārgāja pār dēli. Neizskatījās, ka viņai šāda pastaiga būtu gājusi pie sirds, taču šā vai tā viņa bija otrā pusē. Trīs sievietes gaidīja, kad Ričards sāks kustēties. Ričards pēc kāda laiciņa ievēroja, ka joprojām stāv, par spīti komandām «Iet!», ko viņš sūtīja savām kājām.

Kaut kur augšā tika nospiesta poga: Ričards dzirdēja tinkšķi un nolietota motora rūkoņu tālumā. Lifta durvis Ričardam aiz muguras aizcirtās, un viņš palika stāvam uz ne visai stabilas koka platformas, kas nebija platāka par dēli.

Ričard! Dora iesaucās. Kusties!

Lifts sāka celties augšup. Ričards pārkāpa no drebelīgās platformas uz dēļa; kājas kļuva ļenganas, un nākamajā mirklī Ričards bija apķēris dēli ar rokām un kājām un turējās pie tā visiem spēkiem. Kaut kur sa­prāta nostūrī vēl pazibēja doma par liftu kas to bija atkal izsaucis un kāpēc, taču prāta lielākā daļa bija aizņemta ar to, ka pavēlēja locek­ļiem turēties pie deļa un nekustēties. Daļa prāta balss, cik stipri vien spēdama, kliedza Ričardam galvā, ka nevēlas mirt. Ričards aizžmiedza acis, apzinādamies, ka, ja viņš tās atkal atvērs un ieraudzīs akmens sienas dziļumus zem sevis, tad rokas vienkārši palaidīs dēli vaļā, un viņš kritīs, kritīs un kritīs…

Man nav bail no paša kritiena, viņš sev sacīja. Tas, no ka cs baidos, ir vieta, kur kritiens beidzas. Taču viņš labi zināja, ka tā nav taisnība. Viņam bija bail no paša kritiena — bail no nevarīgas ķepurošanās gaisā, skaidri saprotot, ka viņš nekādi nevar to apturēt, un zinot, ka leja gaida akmens klons un ka nekāds brīnums viņu nespēs glābt…

Lēnītēm līdz viņam nonāca kāda balss kāds viņam kaut ko teica.

— Tikai lien uz priekšu pa laipu, Ričard, — kāds sacīja.

— Es… nevaru, viņš izdvesa.

— Tu esi pieredzējis daudz briesmīgākas lietas, lai dabūtu atslēgu, Ričard, kāds teica. Runātāja bija Dora.

— Man patiešām ir bail no augstuma, Ričards ietiepīgi atkārtoja. Viņš bija piespiedis vaigu pie dēļa, bet zobi klabēja tik un tā. Es gribu mājās. Viņš juta koka virsmu spiežamies pret vaigu. Un tad dēlis sašūpojās. Mednieces balss sacīja: Es neesmu īsti droša, kādu svaru šī laipa var izturēt. Jūs abas stāviet šeit, lai būtu atsvars. Dēlis nodrebēja kāds nāca uz Ričarda pusi. Ričards pieķērās atnācējam, acis neatvērdams. Ausi ieskanējās klusa un drošinoša Mednieces balss. Ričard?

— Mm.

Vienkārši sāc līst uz priekšu, Ričard. Sprīdi pa sprīdim. Nu, nāc… Mednieces karameļbrūnā roka saņēma Ričarda baltos, dēli iekrampētos pirkstus. Nu, sākam.

Ričards dziļi ievilka elpu un pašļūca gabaliņu uz priekšu. Un atkal sastinga. Tev jau sāk izdoties, Medniece sacīja. ir labi. Nu, vēl mazliet. — Un ta, līšus uz vēdera, Mednieces balss vilkts un stumts, Ričards sprīdi pa sprīdim virzījās uz priekšu, un laipas galā Medniece vienkārši ņēma un uzstutēja viņu kājās, un nolika uz cietas, nekustīgas zemes.

— Paldies, viņš sacīja. Ričards nezināja, kas būtu jāsaka, lai pa­teiktos Medniecei par to, ko viņa tikko paveikusi. Tad viņš pateicās vēlreiz. Un, palūkojies uz visām trijām kopā, noteica: Es atvainojos.

Dora paskatījās uz viņu. Viss kārtībā, viņa teica. Tagad tu esi drošība. Ričards pameta skatu uz spirālveidīgo ceļu, kas aizvērpās dziļdziļi lejā; tad viņš paskatījās uz Mednieci, Doru un Lamiju, un smējās tik ilgi, līdz sāka raudāt.

- Par ko? Dora uzstājīgi jautāja, kad lielā smiešanās bija ga­lā, par ko tu tagad smejies?

- Drošībā, Ričards vienkārši noteica. Dora paskatījās uz viņu un arī pasmaidīja.

- Nu, kur tad mums tagad jāiet? Ričards vaicāja.

- Uz leju, Lamija sacīja. Viņi sāka doties lejup pa Daunstritu. Medniece gāja pa priekšu, Dora viņai blakus. Ričards gāja kopā ar Lamiju, elpodams viņas maijpuķīšu un sausserža smaržu un priecā­damies, ka viņa ir blakus.

Man tiešām prieks, ka tu nāc mums līdzi, viņš leica. Ka tu mūs pavadi. Ceru, ka tev tas nekādi neskādes, un vispār…

Lamija cieši pievērsa viņam uzpirkstīšu krāsas acis. Kāpēc lai tas skādētu?

- Vai tu zini, kas tie žurkmēļi tādi ir?

- Protams.

- Ir viena žurkmēle vārda Anestēzija. Viņa. Vārdu sakot, mēs bijām tādi kā draugi, un viņa vienreiz mani pavadīja. Un tad viņu no­laupīja. Uz Nakts tilta. Es joprojām nezinu, kas ar viņu notika.

Lamija līdzjūtīgi pasmaidīja. Mani ļaudis visu ko par to stāsta. Iespējams, ka daži stāsti ir patiesi.

- Tu taču man pastāstīsi, vai ne? Ričards vaicāja. Bija auksti. Ričards redzēja savas elpas mutulīšus gaisā.

- Kādreiz jā, viņa atteica. Lamijas elpa gaisā nebija redza­ma. Tas bija ļoti jauki no tavas puses, ka paņēmi mani līdzi.

- Darījām, ko varējām.

Dora un Medniece aizgāja aiz kāda klints izciļņa raclīta līkuma un pazuda skatienam. Zini, Ričards ieteicās, labāk pasteigsimies. Mēs esam palikuši iepakaļ.

- Lai viņas iet, Lamija maigi noteica. Gan panāksim.

Ričards nodomāja, ka jūtas tieši tā, kā tīņa gados, iedams ar mei­teni uz kino. Vai drīzāk kā pavadot meiteni mājās: pa brīžam apstā­joties pieturu nojumēs vai durvju ailēs, lai straujā skūpstā savītu kopā mēles un dedzīgi, nemākulīgi pagramstītos viens otram zem drēbēm, un tad skriešus mestos tālāk, lai panāktu draugus…

Lamija ar vēsu pirkstu pārvilka Ričardam pār zodu. Tu esi tik silts, viņa apbrīnas pilnā balsi teica. Tas noteikti ir brīnišķīgi, ja kādam ir tik daudz siltuma.

Ričards centās izskatīties kautrīgs. Un cs par to pat tā īsti nebiju domājis, nudien, viņš atzina. Viņš izdzirdēja kaut kur tālu augšā aizcērtamies lifta durvis.

Lamija lūkojās uz viņu lūdzošām, saldām acīm. Tu taču man ie­dosi mazliet siltuma, vai ne, Ričard? viņa vaicāja. Man ir tik auksti.

Ričards domāja, vai vajadzētu viņu tagad noskūpstīt. Ko tad? Es…

Lamija izskatījās apbēdināta. Es tev nepatīku? viņa vaicāja. Ričards izmisis cerēja, ka nav viņu aizvainojis.

- Protams, ka tu man patīc, viņš dzirdēja savu balsi sakām. Tu esi tik jauka.

Tu taču neizmanto visu savu siltumu, vai ne? viņa domīgi bilda.

- Domāju, ka ne…

- Un tu teici, ka samaksāsi par to, ka jūs pavadu. Tad nu to cs gribu par samaksu. Siltumu. Vai varu mazliet dabūt?

Ko vien vēlies. Jebko. Sausserdis un maijpuķīte apvijās Ričardam apkārt, un viņa acis neredzēja neko citu kā viņas balto ādu un plūmju krāsas lūpas, un ahātmelnos matus. Viņš pamāja ar galvu. Kaut kur dziļi iekšā viens kaut ko sauca, bet, lai kas tas ari nebūtu, tas var pagai­dīt. Viņa izstiepa rokas un, maigi saņēmusi plaukstās viņa seju, pie­vilka to klāt. Tad sekoja skūpsts: ilgs un kārs. Mirkli Ričardu pāršalca pirmatnīga aukstuma tirpas no viņas lūpām un vēsās mēles, bet jau nākamaja bridi viņš pilnīgi ļāvās Lamijas skūpstam.

Viņa uz mirkli atrāvās nost.

Ričards juta uz lūpām ledus kārtiņu. Viņam nācās atspiesties pret sienu. Ričards gribēja pamirkšķināt acis, bet plakstiņi šķita kā pie­saluši. Lamija ar laimīgu smaidu sejā palūkojās augšup. Viņas āda bija pietvīkusi, lūpas dega koši sarkanas. Lamijas elpas garainīši cēlās auk­stajā gaisā. Viņa aplaizīja lūpas ar karstu, sārtu mēli. Ričardam same­tās tumšs gar acīm. Lamija kļuva par melnu siluetu kaut kur redzes, perifērija.

— Vēl, sieviete sacīja un pievilka viņu sev klāt.

Viņš noskatījās, ka Samte pievelk Ričardu klāt pirmajam skūpstam, un redzēja, kā nosarmo un apledo Ričarda seja. Viņš redzēja, kā dāma uz brītiņu laimīga atlaižas nost. Tad viņš pielavījās viņai no mugurpuses, un brīdī, kad Samte paliecās uz priekšu, lai pabeigtu to, ko iesākusi, viņš spēji sagrāba sievieti aiz spranda un parāva atpakaļ.

Atdod! viņš icķērca tai ausī. Atdod viņam dzīvību! Samte uzvedās kā ūdensbaļļā iemests kaķēns: viņa grozījās un šņāca, spļāva un skrāpējās. Tas Lamijai par labu nenāca, jo kāda roka bija cieši sažņaugusi viņas kaklu.

Tu mani nepiespiedīsi! viņa kliedza izteikti nemuzikālos toņos.

Rokas tvēriens kļuva vēl ciešāks. Atdod viņam viņa dzīvību, noskaldīja aizsmakusi balss, citādi es pārlauzīšu tev sprandu. Sie­viete sāpēs sagrīļojās. Viņš pagrūda Samti uz Ričarda pusi. Ričards bija pierāvies pie klints un sastindzis.

Samte paņēma Ričardu aiz rokas un iepūta dvašu viņam acīs un mutē. Garainīši no viņas lupām ieplūda Ričardam sejā. Ledus kārtiņa uz viņa ādas sāka kust, un sarma no matiem izzuda.

Spēcīgie pirksti vēlreiz satvēra viņas kaklu. Visu, Lamij!

Lamija ļauni nošņācās un vēlreiz pavēra lūpas. No tām aizlidoja pēdējais elpas mutulītis un izzuda uz Ričarda lūpām. Ričards samirk­šķināja acis. No plakstiņiem kūstošais ledus tecēja lejup pa vai­giem. Ko tu ar mani izdarīji? viņš vaicāja.

Viņa izdzēra tavu dzīvību, aizsmakušā čukstā atbildēja mar­ķīzs de Karabass. Paņēma tavu siltumu. Un pārvērta tevi par tādu pašu ledus radījumu kā viņa.

Lamijas seja savilkās kā bērnam, kam atņemta mīļākā mantiņa. Uzpirkstīšu krāsas acis dzalkstīja. Man to vajag vairāk, nekā vi­ņam, — Samte dīca.

— Un cs biju iedomājies, ka tev patīku, Ričards muļķīgi noteica.

Marķīzs, cieši satvēris Lamijas roku, parāva viņu gaisā, un ieķērca

viņai tieši sejā: Mēģini tik vēlreiz viņam tuvoties tu vai jebkura cita no māsām Sarntēm, un kādunakt es ieradīšos jūsu būdā un nodedzi­nāšu to līdz pamatiem. Saprati?

Lamija pamāja ar galvu. Marķīzs palaida vaļā viņas roku, un sie­viete nokrita uz grīdas. Atkal pieslējusies pilnā augumā, kas diez cik liels vis nebija, viņa atmeta atpakaļ matus un no visa spēka iespļāva marķīzam sejā. Tad viņa pacēla melnās kleitas malu, lai tā skrienot netraucētu, un metās augšup pa ceļu. Kamēr marķīzam pa seju note­cēja Lamijas ledainais spļāviens, viņas soļi jau bija aizskanējuši tālu līkumotajā Daunstrītā. Marķīzs noslaucīja spļāvienu ar delnas virs­pusi.

Viņa gribēja mani nobeigt, Ričards izstornīja.

—Nejau uzreiz, — marķīzs izlaboja. Tu būtu miris pakāpeniski līdz brīdim, kad viņa beigtu baroties no tavas dzīvības.

Ričards skatījās uz marķīzu.

Viņš bija viscaur dubļains, un, par spīti ādas brūnumam, izskatījās pelēkbāls. Mēteļa viņam vairs nebija. Tā vietā ap pleciem kā pončo bija apsiets vecs palags, zem kura vīdēja kaut kāds kunkulis, bet neva­rēja pateikt, kas tas Varētu būt. Marķīzam bija basas kajas, toties ap kaklu cieši apsieta izbalējusi lupata, kas izskatījās pēc nepieradinātās modes pēdējā kliedziena.

— Mēs tevi meklējām, Ričards teica.

— Un tagad esat atraduši, šaušalīgā balsi attrauca marķīzs.

— Domājām, ka tu būsi tirgū.

Jā. Nu… Dažiem bija pamats domāt, ka esmu beigts. Biju spiests brītiņu paburāt citos ūdeņos.

Kāpēc… kāpēc viņiem bija pamats domāt, ka tu esi beigts?

Marķīzs pievērsa Ričardam acis, kas redzējušas pārlieku daudz un gājušas pārlieku tālu. Tāpēc, ka viņi mani nogalināja, — viņš tei­ca. Tagad ejam, ir cerība viņas vēl panākt.

Ričards palūkojās pāri bezdibenim uz otru ceļa pusi. Viņš ierau­dzīja Doru un Mednieci vienu ceļa līmeni zemāk. Viņas skatījās ap­kārt, it kā gaidīdamas kaut ko; droši vien, meklēja viņu. Ričards sauca, māja ar rokām un bļaustījās, taču balss nespēja mēroties ar attālumu. Marķīzs uzlika roku Ričardam uz pleca. Paskaties, viņš teica un norādīja uz ceļu vienu loku zem Mednieces un Doras. Tur kaut kas kustējās. Ričards piemiedza acis un saskatīja divus ēnā stāvošus cilvē­kus. — Krups un Vandemārs, marķīzs konstatēja. Tās ir lamatas.

— Ko lai iesāk?

- Skrien! — marķīzs teica. — Brīdini viņas. Es vēl nevaru pa­skriet… skrien taču, nolādēts!

Un Ričards skrēja. Viņš sakopoja visu spēkus un joņoja pa ieslīpo pazemes klintājā izcirsto ceļu. Ričards sajuta krūtīs spējas, griezīgas sāpes bija piemeties dūrējs. Viņš piespieda sevi neapstāties turpināja skriet.

Nogriezies ap stūri, Ričards ieraudzīja viņus visus uzreiz. Med­niece! Dora! viņš, nosēca, kampdams gaisu. Stāviet! Uzmanieties!

Dora izbīlī paskatījās pār plecu. No akmens kolonnas aizsega iz­nāca misters Vandemārs un misters Krups. Misters Vandemārs aiz­lauza Dorai rokas uz muguras un zibenīgi apmeta tām apkārt neilona auklu. Misters Krups turēja rokā garu un tievu priekšmetu brūna auduma ievalkā, Ričards atminējās, ka viņa tēvs līdzīgi pārnēsājis makšķerkātus. Medniece stāvēja muti vaļā un skatījās. Ričards uz­brēca: Medniec! Dari kaut ko!

Viņa pamāja ar galvu, apgriezās riņķī un ar baletdejotājas cienīgu grāciju pašāva uz priekšu vienu kāju.

Spēriens trāpīja Ričardam tieši pa vēderu. Viņš aizstreipuļoja vai­rākas pēdas atstatu un pakrita, nespēdams ievilkt elpu. Medniec? — viņš bez balss izdvesa.

- Baidos, ka jā, Medniece atbildēja un aizgriezās. Ričardam bija reizē nelabi un šausmīgi skumji. Nodevība sāpēja tikpat stipri, kā spēriens.

Misters Krups un misters Vandemārs joprojām nelikās par Ri­čardu un Mednieci ne zinis. Misters Vandemārs sēja auklu Dorai ap rokām, bet misters Krups stāvēja un skatījās. Neuzlūko mūs kā rīkļu­rāvējus un slepkavniekus, mis, misters Krups it kā tērgādams notei­ca. Uztver mūs kā pavadoņus.

Medniece stāvēja turpat blakus ar pārakmeņotu seju un skatījās kaut kur tukšumā, kamēr Ričards vārtījās pa akmens grīdu un centās kaut kā ievilkt plaušās atpakaļ gaisu.

Misters Krups pagriezās pret Doru un pasmaidīja, atklādams raženu zobu rindu. Tavai zināšanai, lēdija Dora. Mēs uzmanīsim, lai tu neskarta nokļūsti galamērķī.

Dora viņus ignorēja. Medniec! viņa sauca, ko tas nozīmē? Medniece nedz pakustējās, nedz atbildēja.

Mistera Rrupa sejā icspīdējās lepns smaids. Pirms Medniece pie­krita kalpot tev, viņa jau bija piekritusi strādāt mūsu pavēlniekam. Parūpēties par tevi.

- Mēs taču jums teicām, triumfējoši piebilda misters Vande­mārs. Mēs teicām, ka viens nojums ir nodevējs. To pasacījis, viņš atgāza galvu un iegaudojās kā vilks.

Es domāju, ka jūs to sakāt par marķīzu, Dora sacīja.

Misters Krups uzspēlēti pakasīja rudo pauri. — Runājot par mar­ķīzu — diez, kur gan viņš pazudis? Laikam būs savā nodabā kaut kur aizgājis, vai ne, mister Vandemār?

Nudien, laikam tiešām aizgājis, mister Krup. Cik nu vien tālu iespējams.

Misters Krups zīmīgi noklepojās un noslēdza savu klaunādi: Un tā kopš šī brīža mums nāksies saukt viņu par aizgājušo marķīzu de Karabasu. Nudien domājams, ka viņš ir, kā sacīt jāsaka…

Beigts un pagalam, misters Vandemārs pabeidza.

Ričardam visbeidzot izdevās iekampt pietiekoši daudz gaisa, lai at­gūtu elpu un nosēktu: Tu, nodevīgā kuce!

Medniece raudzījās zemē. Lūdzu, bez rupjībām, viņa nočuk­stēja.

- Tā atslēga, ko dabūjat no Melnajiem mūkiem, misters Krups vaicāja Dorai, pie kā tā ir?

- Pie manis, Ričards sēkdams sacīja. Varat mani pārmeklēt, ja gribat. Aiziet! viņš pačamdīja kabatas; vispirms viņš atklāja kaut kādu iepriekš nemanītu cietu nieciņu aizmugurējā kabatā, bet nebija laika pētīt, kas tas ir, un tad viņš izvilka no sānu kabatas vecā dzīvokļa ārdurvju atslēgu. Viņš pieslējās kājās un aizstreipuļoja pie Krupa un Vandemāra. Še, ņemiet.

Misters Krups pasniedzās un paņēma atslēgu. Ak, tu tētīt, — viņš teica, tik tikko uzmetis tai acis, es esmu pilnīgi iekritis uz šo aizgrāb­jošo triku, mister Vandemār. Krups padeva atslēgu Vandemāram; viņš to paņēma starp īkšķi un rādītājpirkstu un saspieda kā folijas gabaliņu. — Atkal tevi piemuļķojuši, mister Krup! viņš noteica.

- Iegāz viņam, mister Vandemār, teica misters Krups.

- Ar lielāko prieku, mister Krup, — atbildēja misters Vandemārs un iespēra Ričardam pa ceļgala bļodiņu. Ričards, sāpēs locīdamies, nogāzās zemē. It kā no ļoti liela tāluma viņš dzirdēja mistera Vande­māra balsi; tā kaut ko sacīja pamācošā tonī. Citi domā, sāpīgs var būt tikai stiprs spēriens, teica mistera Vandemāra balss. Taču tā nebūt nav. Svarīgi ir, pa kuru vietu sper. Tiešām, pietiek ar ļoti vieglu spērienu… — kaut kas ietriecās Ričardam kreisajā plecā. Kreisā roka kļuva nejūtīga, un plecā uzplauka sarkanbalts, sāpīgs plankums. Šķita, ka roka reizē degtu un saltu, it kā Ričardam asiņu vietā pa dzīslām riņķotu augstsprieguma strāva. Viņš kauca. Misters Vandemars turpi­nāja pamācošo izklāstu: …lai radītu tadas sāpes kā šīs te tādas ar stipru spērienu nepanāksi… un Ričardam sānos kā lode ieurbās zābaka purngals. Viņš dzirdēja sevi kliedzam.

- Atslēga ir pie manis, — pavēstīja Doras balss.

—Ja vien tev būtu šveiciešu armijas nazis, misters Vandemārs sapņaini klāstīja Ričardam, es varētu parādīt, ko var izdarīt ar atse­višķām ķermeņa daļām. Tam noder pat pudeļu attaisāmais un āķis, ar ko ķeksē akmentiņus no zirgu pakaviem.

— Liec viņu mierā, mister Vandemār. Būs vēl gana daudz laika izspēlētics ar šveiciešu armijas nažiem. Vai talismans ir pie viņas? Misters Vandemārs pārmeklēja Doras kabatas un izvilka melno obsidiāna figūriņu mazo Briesmoņa statuctiti, ko eņģelis bija viņai iedevis.

Dobja un zema ieskanējās Mcdnieces balss. Un kā būs ar mani? Kur ir apsolītā samaksa?

Krups nošņācās. Viņš pasvieda Mcdniecei ievīstīto makšķerkātu. Viņa to pārtvēra ar vienu roku. Labs ķēriens, — misters Krups no­teica. Tad viņi abi ar Vandemāru pagriezās un devās lejup pa līku­maino Daunstrītu, vidū iežmieguši Doru. Ričards gulēja zemē un no­skatījās viņiem pakaļ, juzdams, kā no sirds uz katru ķermeņa daļiņu strāvo šausminošs izmisums.

Medniece notupās zemē un sāka atraisīt nosaitēto audumu. Viņas lielās acis spoži mirdzēja. Ričards mocījās sāpēs. Kas tas ir? viņš vaicāja. Trīsdesmit sudraba graši? Medniece tobrīd lēni nostūma auduma apvalku nost. Viņas pirksti kustējās kā glāstīdami, paijādami, kā apmīļodami. Šķēps, viņa vienkārši atbildēja.

Tas bija darināts no bronzai līdzīga metāla; garais asmens bija iz­liekts kā malaiziešu viļņotais duncis: viena asmens puse bija gluda un asa, otra rievota. Šķēpa zaļi nosūbējušo kātu rotāja iegrebti seju zīmējumi, dažādi savādi ornamenti un dīvaini līniju vijumi. Šķēpa garums no asmens līdz kāta galam bija aptuveni piecas pēdas. Med­niece tam pieskārās ar tādu bijību, ii kā neko tik skaistu kā šo šķēpu, iepriekš nebūtu skatījusi.

— Tu esi pārdevusi Doru par šķēpu, Ričards teica. Medniece neko neatbildēja. Viņa ar rozā mēli aplaizīja pirksta galiņu un tad maigi pārbrauca ar to pār asmeni, lai pārbaudītu asumu; Medniece pasmaidīja, acīmredzami apmierināta ar to, ko juta. Vai tu taisies mani nogalināt? Ričards vaicāja. Viņu pašu pārsteidza atklāsme, ka bailes no nāves ir pazudušas; katrā ziņā, ka viņš padomājis saprata, bailes no tādas nāves.

Medniece pagrieza galvu un paskatījās uz Ričardu. Viņa izskatījās daudz dzīvīgāka nekā jebkad agrāk, daudz skaistāka un daudz bīsta­māka. Un ko man tas dotu, ja cs tev uzbruktu, Ričard Meihjū? viņa, žilbinoši uzsmaidīdama, vaicāja. Man ir nopietnāks pretinieks, ko pievārēt.

- Ak, tad šis ir tavs Lielā Londonas Briesmoņa medījamais šķēps, vai ne? viņš nerimās.

Medniece paskatījās uz šķēpu tā, kā uz Ričardu nekad nebija pa­skatījusies neviena sieviete. Runā, ka tam nekas nespējot stāties pretī.

- Bet Dora tev uzticējās. Es tev uzticējos.

Smaids Mednieces sejā izzuda. Pietiek.

Sāpes pamazām sāka atkāpties, pārvērsdamās trulā smeldzē plecā, sānā un ceļgalā. Kā labā tu īsti strādā? Uz kurieni viņi ved Doru? Kas aiz tā visa stāv?

- Pasaki viņam, Medniec, marķīzs de Karabass noķērca. Viņš turēja rokā pret Mednieci pavērstu, uzvilktu loku. Marķīzs stāvēja stingri kā iemiets un izskatījās nepielūdzams.

- Es šaubījos, vai tu tiešām esi miris, lai gan Krups un Vandemārs zvērēja, ka esot, Medniece sacīja, tikko pagriezdama galvu. Tu mani pārsteidz tevi patiešām ir grūti nogalināt.

Marķīzs ironiski palocīja galvu, taču acis nepakustējās, un rokas stāvēja stingri. Tu mani pārsteidz gluži līdzīgā veidā, dārgo lēdij. Taču bulta skaustā un kritiens pāris tūkstošu pēdu dziļumā varētu sabojāt līdzšinējo pieredzi, vai ne tā? Noliec šķēpu zemē un pakāpies nost! Viņa maigi un gādīgi noguldīja šķēpu zemē; tad Medniece pie­cēlās un pakāpās soli atstatus no šķēpa. Varbūt labāk pati viņam to pasaki, Medniec, marķīzs sacīja. Es jau zinu; šīs zināšanas man prasījušas daudz. Pasaki viņam, kas pār šo visu valda.

- Izlingtons, viņa sacīja.

Ričards papurināja galvu, it kā cenzdamies aizgaiņāt mušu. Ne­var būt, viņš sacīja. — Es… es taču esmu saticis Izlingtonu. Viņš ir eņģelis. Pēc mirkļa Ričards teju vai izmisīgi vaicāja: Kāpēc?

Marķīza acis aizvien bija pievērstas Medniecei, un bultas gals no­mērķēts uz viņas skaustu. Kaut es to zinātu! Taču tieši Izlingtons at­rodas Daunstritas dziļumos, un viņš ir ari sarīkojis visu šo jezgu. Mūs no Izlingtona šķir labirints un Briesmonis. Ričard, paņem šķēpu! Meclniec, nāc lūdzu, man pa priekšu!

Ričards paņēma šķēpu un tad, izmantodams to kā kūju, ar grūtī­bām pieslējās kājās. Tu gribi, lai viņa nāk mums līdzi? viņš samul­sis jautāja.

- Un vai tu gribētu, lai viņa nāk mums no mugurpuses? mar­ķīzs sausi pārvaicāja.

— Tu taču vari viņu nogalināt, Ričards sacīja.

- Es to ari darīšu, ja nebūs citas iespējas, marķīzs sacīja, bet man netiktos izmantot šo iespēju, pirms tā nav absolūti nepieciešama. Sā vai tā nāve taču ir tik galīga, vai ne?

— Vai tiešām? Ričards pavaicāja.

— Dažkart, atteica marķīzs de Karabass, un viņi atsāka ceļu lejup.