Nekadiene

Četrpadsmita nodaļa

viņas majestātes bruņukuģis «Belfāsta» sver vienpadsmit tūkstošus tonnu. Tas ir atzīts par gatavu lietošanai 1939. gadā un pie­dalījies Otrā pasaules kara kaujas. Kopš kara beigām tas stāv noenku­rots starp Tauera tiltu un Londonas tiltu, iepretī Londonas Taueram. No bruņukuģa klāja redzama Sv. Pāvila katedrāle un Londonas Lielā ugunsgrēka kolonnveidīgā pieminekļa zeltītā smaile, ko, tāpat kā ne­skaitāmas citas Londonas ēkas, projektējis Kristofcrs Rens. Kuģis paš­laik kalpo kā ceļojošs muzejs, kā memoriāls un kā mācību vieta.

No krasta puses uz bruņukuģi ved celiņš, un pa to viņi tuvojās divatā, trijatā un bariņos. Viņi centās uzsliet savas nojumes pēc iespē­jas agrāk. Visas Apakšlondonas ciltis tovakar vienoja Tirgus pamiers un kopīga vēlme uzcelt savas tirgus būdas pēc iespējas tālāk no Ren­steles ļaužu nojumes.

Jau pirms krietna gadsimta bija ticis nolemts, ka Rensteles ļaudis drīkst piedalīties tirgū tikai tajās reizēs, kad tas notiek zem klajas de­bess. Ķemertiņš un viņa ļaudis sakrāva lomu lielā kaudzē uz gumijas paklāja bruņukuģa lielgabala pakājē. Sākumā uz Rensteles ļaužu stendu nekad neviens nenāca, taču, tirgošanās naktij ejot uz beigām, tuvumā sāka parādīties uzpircēji un ziņkārīgie, un tie nedaudzie, ko liktenis apveltījis ar ožas trūkumu.

Ričards, Medniece un Dora spraucās cauri pūlim, kas bija sapul­cējies uz klāja. Ričards ievēroja, ka nepieciešamība apstāties un blenzt ir kaut kur pazudusi. Apkārt redzamie ļautiņi bija tikpat dīvaini kā ie­priekšējā Klīstošajā tirgū, taču Ričards bija nācis pie slēdziena, ka viņš citiem var šķist ne mazāk jocīgs. Ričards spraucās cauri pūlim un vē­roja pretimnācēju sejas, meklēdams marķīza ironisko smaidiņu. Es viņu neredzu, Ričards noteica.

Viņi tuvojās Hemersmita kalēja darbnīcai, kur rosījās vīrs, ko par spīti pinkainajai, brūnajai bārdai varētu noturēt par neliela izmēra kalnu. Vīrs izcēla no oglēm sarkani nokaitētu dzelzs gabalu un uz­svieda to uz laktas. Ričards nekad nebija redzējis īstu smēdi. Jau pa gabalu varēja just spelti no ēzes un gailošā dzelzs gabala.

— Turpini skatīties. Marķīzs parādīsies, Dora teica, pamezdama skatienu atpakaļ. — Izlīdīs no pūļa kā īlens no maisa. Brīdi padomā­jusi, Dora piebilda: — Kāds vispār īlenam sakars ar maisu? Un tad, nepagaidījusi, līdz Ričards paspēj atbildēt, Dora iespiedzās: Kalēj!

Bārdainais cilvekkalns pacēla acis no laktas, pārstāja kalt dzelzi un noaurojās: Pie Tempļa un Arkas! Lēdija Dora! Tad viņš parāva Doru gaisā, it viņa nebūtu neko smagāka par nieka pelēnu.

— Sveiks, kalēj, Dora sacīja. Es jau cerēju, ka tu te būsi.

— Es nelaižu garām nevienu tirgu, lēdij, priecīgi norībināja kalējs. Te jau tā īstā andele notiekas, va' zin'! viņš nodārdināja kā lielu noslēpumu. Uzmetis skatu atdziestošajam dzelzs gabalam uz laktas, viņš nosēdināja Doru acu augstumā, tas ir, uz savas būdas jumta septiņas pēdas virs klāja. Pagaidi brītiņu! viņš teica.

Kalējs grozīja dzelzs gabalu, satvēris to ar lielām stangām, un tajā pašā laikā nemitīgi zvetēja pa to ar āmuru. Ričards nolūkojās, kā zem āmura bliezieniem metāls izlokās un no ugunssarkana dzelzs klucīša pārtop smalkā, melnā rozē. Tas bija pārsteidzoši filigrāns darbs; katra ziedlapiņa bija kā ista gluda un atsevišķi nostrādāta. Kalējs iemērca rozi auksta ūdens mucā blakus laktai; metāls nočukstēja, un pacēlās garaiņi. Izvilcis kalumu no mucas, kalējs puķi nosusināja un padeva to dūšīgam, bruņukreklā tērptam vīram, kurš stāvēja malā un pacietīgi gaidīja. Saņēmis rozi, dūšīgais vīrs iedeva kalējam zaļu «Marks and Spencer» iepirkumu maisiņu, kas bija piekrauts ar visdažādākajiem sieriem.

- Kalēj! — sacīja Dora no savas laktas. Tie ir mani draugi.

Kalējs satvēra savā milzu plaukstā Ričarda roku. Kalēja rokas­spiediens bija sirsnīgs, taču ļoti saudzīgs, it kā viņš reiz sasveicinoties būtu pieredzējis pāris negadījumu un pēcāk mācījies sarokoties tik ilgi, līdz iemanījies to izdarīt bez starpgadījumiem. Priecājos, viņš no­dārdi nāja.

- Ričards, Ričards noteica.

Kalēju tas ielīksmoja. Ričards! Smuks vārds! Man bija zirgs, ko sauca par Ričardu. Palaidis vaļā Ričarda roku, viņš pievērsās Medniecei un teica: Un jūs esat… Medniece? Medniece! Kā es te stāvu, elpoju un maitāju gaisu! Tā ir viņa! Kalējs pietvīka sarkans kā skolaspuika. Iespļāvis labajā rokā, viņš lempīgi pūlējās pieglaust matus. Pašāvis sveicienam roku, viņš attapa, ka tikko tajā spļāvis; tad viņš steidzās roku noslaucīt ādas priekšautā, un, visu to darīdams, ne­mitīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.

Kalējs… Medniece noteica ar nevainojamu karameļsmaidu uz lūpām.

- Kalēj? sacīja Dora. Vai tu varētu nocelt mani zemē?

Viņš izskatījās nokaunējies. Lūdzu piedošan', lēdij, viņš sacīja un nocēla Doru zemē. Ričardam tobrīd pielēca, ka viņš, kalējs, pazi­nis Doru jau ka mazu meitenīti, un juta sevī uzvilnījam neizskaidro­jamu greizsirdību pret šo milzi. Un tagad saki, kā ir, — kalējs teica Dorai, — kā es varu tev līdzēt?

- Visvisādi, Dora sacīja. Bet pirmām kārtām… — viņa pievēr­sās Ričardam, Ričard, man tev ir darbiņš.

Medniece pacēla uzaci. Viņam?

Dora pamāja. Jums abiem. Vai jūs, lūdzu, varētu aiziet un atnest kaut ko ēdamu? Lūdzu!

Ričards jutās savādi lepns. Viņš bija pierādījis savus spēkus pārbau­dījumā. Viņš bija viens no viņiem. Un viņš ies un atnesīs ēdienu. Ričards izrieza krūtis.

- Es esmu tava miesassardze un palikšu pie tevis, Medniece no­teica.

Dora uzmeta viņai greizu smaidu. Viņas acis nikni dzalkstīja. Te, tirgū? Būs labi, Medniec. Ir spēkā Tirgus pamiers. Neviens mani te neaiztiks. Turklāt Ričardam vajag apsargu vēl vairāk nekā man. Ričards piesarka, bet neviens to neievēroja.

- Un ja nu kāds lauž Tirgus pamieru? Medniece vaicāja.

Kalējs nodrebinājās par spīti svelmei no ēzes. Lauzt Tirgus pa­mieru? Brrr.

- Tas nenotiks. Ejiet taču. Abi divi. Kaut ko ar kariju, lūdzu. Un pāris papadumus arī. Asos.

Medniece izlaida roku caur matiem. Tad viņa pagriezās un ie­spraucās pūlī, un Ričards devās viņai līdzi. U11 kas tad noliktu, ja kāds lauztu Tirgus pamieru? Ričards jautāja, spraucoties līdzi Med­niecei.

Medniece bridi padomāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds atgadījās pirms aptuveni trīssimt gadiem. Divi draugi sastrīdējās sievietes dēļ. Viens izrāva nazi, viens nomira. Dūrējs aizlaidās.

Un kas ar viņu notika tālāk? Vai viņu nogalināja?

Medniece papurināja galvu. Gluži pretēji. Viņš vēl joprojām vēlas, lai pats toreiz būtu nodurts.

- Tātad vēl dzīvs?

Medniece aplaizīja lupas. Ens, viņa pēc kāda brīža notei­ca. Dzīvens.

Kādu laiciņu viņi klusēja. Fui! Ričardam piepeši sametas ne­labi. Kas tas? Kas tā par smaku?

- Rensteles ļaudis.

Ričards aizgriezās un centās neelpot caur degunu tikmēr, kamēr viņi nebija tikuši prom no Rensteles ļaužu stenda.

- Vai marķīzs joprojām nav manīts? Ričards vaicāja. Medniece pašūpoja galvu. Butu varējusi pastiept roku un pieskarties viņam. Ričards un Medniece devās augšup pa kuģa kāpnītēm uz ēdienu stendu pusi, no kuriem vēdīja claudz tīkamākas smaržas.

Vecais Beilijs vadījās pēc ožas un ātri vien nonāca pie Rensteles ļau­dīm.

Viņš labi zināja, kas jādara, un viņam paša spēlētais teātris pat sa­gādāja sīku prieciņu: viņš uzkrītoši rūpīgi nopētīja beigto kokerspanielu, aplūkoja kājas protēzi, slapjo, appelējušo telefonu un pie katra priekšmeta skumji nošūpoja galvu. Tad viņš izlikās, ka tikko ieraudzījis marķīza līķi. Vecais Beilijs pakasīja degunu. Uzlika brilles un blenza uz mironi. Tad viņš skumji palocīja galvu, cenzdamies radīt tācla cilvēka iespaidu, kam vajadzīgs līķis, bet kuru neapmierina stenda piedāvājums; taču, jāņem vien tas, kas ir. Tad Vecais Beilijs pamāja Ķemertiņam un norādīja uz līķi.

Ķcmertiņš plaši atpleta rokas, svētlaimīgi pasmaidīja un pavērās debesīs, apliecinādams neizmērojamo prieku, kādu marķīza mirstīgās atliekas viņiem atnesušas. Nākamajā mirklī viņš aizklāja acis ar plauk­stu un nolieca galvu, tādējādi pavēstīdams, cik ļoti viņus satrieks un apbēdinās tik ievērojama līķa zaudējums.

Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka puslietotu sauso dezo­dorantu. Viņš padeva to Ķemertiņam. kurš dezodorantu vispirms no­pētīja, tad nolaizīja un visbeidzot vienaldzīgi atdeva atpakaļ. Vecais Beilijs iebāza to kabatā. Viņš vēlreiz palūkojās uz marķīza dc Karabasa līķi, tur viņš gulēja: pusapģērbts, basām kājām, aizvien vēl slapjš no ceļojuma pa noteku kanāliem. Miesa bija dzeltenpelēka un sakritusics pa daudzajām dūrienu brūcēm ilgi bija tecējušas asinis, un āda no pamatīgās mirkšanas ūdenī bija sakrunkojusies kā žāvēta plūme.

Vecais Beilijs izvilka no kabatas pudeli, kurā skalojās apmēram trīs ceturtdaļas tilpuma dzeltenīga šķidruma, un pasniedza pudeli Ķemertiņam. Ķemertiņš to aizdomīgi nopētīja. Rensteļu ļaudis zina, kā iz­skatās «Chanel No. 5» pudele, visi sanāca apkārt un cieši to aplūkoja. Ķemertiņš lepnā mierā uzmanīgi atskrūvēja pudeli un uzpilināja pāris pilienu uz rokas. Tad Ķemertiņš paostīja smaržas, viņš darīja to tik nopietni un pamatīgi, ka pat vislabāko Parīzes perfumier pārņemtu skaudība. Paošņājis Ķemertiņš sparīgi pamāja ar galvu un pienāca Vecajam Beilijam klat, lai apskautos un noslēgtu darījumu. Vecajam vīram nācās pagriezt galvu stipri iesāņus un aizturēt elpu, līdz apskā­viens bija galā.

Vecais Beilijs izslēja vienu pirkstu un, cik vien labi spēdams, ar mīmikas palīdzību atgādināja, ka vairs nav tajos gados, kā agrāk, un ka marķīzs de Karabass, vienalga dzīvs vai miris, ir mazliet par smagu tik vecam vīram. Ķemertiņš domīgi paurbināja degunu un tad ar žestiem, kas pauda ne vien cēlsirdību, bet ari pārliecību, ka ar tik muļķīgu un naivu izšķērdību viņš, Ķemertiņš, novedīs sevi un savus ļaudis līdz nabagmājai, lika vienam no jaunākajiem Rensteles ļaužu pārstāvjiem uzsiet līķi uz sagrabējušu bērnu ratiņu apakšdaļas.

Jumtu vīrs pārsedza līķi ar lupatu un stūma to pāri burzmainajam klājam, prom no Rensteles ļaužu rupala vietas.

Vienu porciju dārzeņu karija mērcē, Ričards palūdza pārdevējai karija bodītē. Un, mm, tūdaļ izdomāšu… Kaut ko ar gaļu. Jā, kas tā ir par gaļu? Sieviete viņam pateica. Oo, teica Ričards. Skaidrs. Hm. Nu tad labāk lieciet pilnu porciju karija dārzeņu.

Sveiki vēlreiz, viņam blakus ieskanējās samtaina balss. Tā bija bālā sieviete, ko viņi bija satikuši alās, tā, kam melnā kleita un uzpirkstīšu krāsas acis.

- Sveikiņi, Ričards smaidot atteica. Ak jā, un pāris papadumus, lūdzu. Vai tu, mmm… Atnāci pēc karija?

Sieviete pievērsa Ričardam violeto skatienu un, atdarinādama Belu 1 Aigoši, teica: es neēdu… kariju. Un viņa iesmējās sulīgus, priecīgus smieklus, un Ričards aptvēra, cik sen nav jokojis ne ar vienu sievieti.

Ak, jā. Ričards. Ričards Meihjū. Viņš pastiepa sveicienam roku. Sieviete atņēma sveicienu, taču tas visai attāli līdzinājās rokas­spiedienam. Viņai bija ļoti auksti pirksti, taču kāds tur brīnums vienā no rudens beigu naktīm uz kuģa klaja tiešām bija ļoti auksts.

- Lamija, viņa nosauca savu vārdu. Esmu no Samtcm.

- A, Ričards atteica. — Nu ja. Vai jūsu ir daudz?

- Tikai dažas, sieviete sacīja.

Ričards paņēma ēdiena kārbas. Ar ko nodarbojies? viņš vaicāja.

- Tad, kad es nemeklēju ēdienu, — viņa smaidot noteica, es esmu gide. Apakšpasaulē es zinu katru stūrīti.

Medniece, kura, Ričards bija gatavs to apzvērēt, tikko bija stāvējusi otrā būdiņu rindas malā, tagad atradās līdzās Lamijai. Viņš nav tavējais, viņa īsi noteica.

Lamija saldi pasmaidīja. To nu es pati izlemšu, — viņa atbildēja.

Tad ierunājās Ričards: Medniec, ši ir Lamija. No Samtenēm.

- Sam-tēm, Lamija izlaboja ar mīlīgu smaidu uz lūpām.

- Viņa ir gide.

- Varu jūs aizvest, kurp vien vēlaties.

Medniece paņēma no Ričarda maisiņu ar ēdienu kārbām. Laiks doties atpakaļ, viņa sacīja.

- Pagaidām darīsim tā, Ričards teica, iesim satikt pati zini. ko, un pajautāsim, ko viņa par to domā.

Medniece cieta klusu; toties viņa veltīja Ričardam skatienu. Ja viņa būtu tā paskatījusies vakar, Ričards noteikti būtu izmetis kaut ko no rokām. Bet tas bija todien. Redzēsim, ko Dora teiks, Ričards atkartoja. Vai ir kādas ziņas no marķīza?

- Vēl ne, Medniece noteica.

Vecais Beilijs nostūma ratejus ar virsū uzsieto līķi nost no klāja. Mar­ķīzs atgādināja spokainu Gāju Foksu, to salmu lelli, ko Londonas bērni nemaz ne tik senā pagātnē mēdza pirmajās novembra dienās vadāt apkārt pa pilsētu un izrādīt pretimnācējiem, lai piektajā novem­brī, Uguņošanas naktī, iesviestu to kopējā salmu leļļu sārtā. Vecais Beilijs pārvilka līķratiņus pāri Tauera tiltam un, pūzdams un šķendē­damies, uzstūma tos augšā pa kalnu. Tad viņš stūrēja uz rietumiem, uz Tauerhilas staciju. Viņš apstājās netālu no stacijas pie pelēka, slīpa mūra, kas šķita izaudzis tieši no kalna.

Tas bija viens no pēdējiem Londonas Mūra fragmentiem. Londo­nas Mūris, vadoties pēc tā laika tradīcijām, tika uzcelts pēc Romas imperatora Konstantīna Lielā pavēles mūsu ēras trešajā gadsimtā; imperators to darījis, izpildot mātes Helēnas lūgumu, lajā laikā Lon­dona bija viena no tām nedaudzajām impērijas lielpilsētām, kurām vēl nebija savu nocietinājumu. Kad mūris bija pabeigts, tas pilnīgi ieskāva mazo pilsēteli; mūris bija trīsdesmit pēdas augsts, astoņas pēdas plats un to ar pilnām tiesībām varēja dēvēt par Londonas Mūri.

Tagad tas vairs nav trīsdesmit pēdas augsts, jo kopš Konstantīna mātes laikiem zemes līmenis ir cēlies, un lielākā daļa toreizējā Londo­nas Mūra atrodas piecpadsmit pēdas zem ielas līmeņa un vairs neie­skauj pilsētu. Taču palikušais mūra gabals joprojām ir mūra vārda cie­nīgs. Vecais Beilijs apņēmīgi pamāja ar galvu. Tad viņš piesēja virves galu bērnu ratiņiem un uzrāpās augšup pa sienu. Nokļuvis mūra augš­pusē, viņš, ņurdēdams un akdievodamies, uzvilka augšā marķīza līķi. Vecais Beilijs nosēja līķi no ratiņiem un saudzīgi noguldīja to uz muguras ar rokām gar sāniem. Uz mirušā ķermeņa vēl arvien bija sulojošas brūces. Un tas bija ļoti beigts.

Ak tu, muļķa blēdi, Vecais Beilijs skumīgi nočukstēja. Kas bija tas, kā labad tu biji ar mieru tikt nožmiegts, ko?

Augstu pie debesīm spīdēja mazs un spožs mēness, un rudens zvaigznāji bija piekaisījuši zilimelnās debesis pilnas sašķaidītu dimantu drumslām. Bija auksti. Uz mūra nolaidās lakstīgala, nopētīja marķīza de Karabasa miesas un saldi ievidžinājās. Piever nu knābi, Vecais Beilijs piesmakušā balsī norūca. Jūs, putni, ari nesmaržojat kā plaukstošas rozes, vai zini. Putns veltīja vīram kādu lakstīgaliski me­lodisku rupjību un aizlaidās.

Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka melno žurku, kas bija paspējusi aizmigt. Ta samiegojusies palūkojās apkārt un plati nožāvā­jās, atklājot garu un žurcīgi plankumotu mēli. Es personīgi būtu tikai priecīgs, Vecais Beilijs sacīja žurkai, ja man vispār nekad nekas vairs nebūtu jāsaož. Viņš nolika žurku uz Londonas mūra akmeņiem, un tā ņēmās kaut ko skaidrot, klabinādama zobus un vici­nādamās ar priekšķepām. Vecais Beilijs nopūtās. No vienas kabatas viņš izvilka sudraba kārbiņu, otrā sameklēja garkātaino dakšiņu.

Nolicis sudraba kārbiņu de Karabasam uz krūtīm, viņš nervozi atknibināja vaļā kārbiņas vāku. Tajā iekšā sarkana samta ligzdiņā gulēja liela pīles ola, kas mēness gaismā izskatījās bāli zilgan­zaļa. Vecais Beilijs atvēzējās ar dakšiņu, un, aizmiedzis acis, trieca to pret olu.

Čaumalai saplīstot, atskanēja plakšķis.

Pāris mirkļu visapkārt valdīja liels miers. Un tad sākās vējš. Tam nebija noteikta virziena; šķila, ka tas pūš no visurienes. Pēkšņi bija sācies virpuļviesulis. Pa gaisu lika rautas rudens lapas, avīzes, visi iespējamie pilsētas gruži. Vējš uzklupa Temzai un aiznesa debesīs šļā­cienu ūdens. Tas bija traks un bīstams vējš. Belfaslas tirgotāji lādē­damies ķēra un grāba savas preces, lai tās neaizrautu pa gaisu.

Un tad, kad jau šķita, ka vējš pieņēmies tiktāl, ka tūdaļ aizpūtis prom gan pasauli, gan zvaigznes un izmētās ļautiņus pa gaisu kā sakaltušas lapas…

Tieši tajā brīdī…

… vējš pēkšņi rimās, un lapas, papīri, iepirkumu maisiņi sabira zemē, uz ielām un ūdeņos. Augstu uz Londonas Mūra pēc vēja iestājās klusums, kas savā ziņā bija tikpat skaļš, cik vējš. To pārtrauca klepus; šausmīgs, žļerkstošs klepus. Sekoja skaņa, kādam ar grūtībām apveļolies uz sāniem, un pēc tam bija dzirdama vemšana.

Marķīzs dc Karabass apvēma Londonas Mūri ar sarīto notek­ūdeni, notašķot pelēkos akmeņus ar brūnu putru. Pagāja labs laiciņš, līdz no viņa iekšām izplūda viss liekais šķidrums. Un tad atskanēja aiz­smakusi balss, tāds kā izmocīts čuksts: — Liekas, man pārgriezta rīkle. Vai tev nav kaut kas, ar ko to apsiet?

Vecais Beilijs parakņājās kabatās un izvilka netīru lupatu. Viņš padeva to marķīzam, kurš to vairākās kārtās aptina ap kaklu un galus sasēja ciešā mezglā. Vecajam Beilijam nez kāpēc iešāvās prātā reģenta laiku dendiju augstās un ciešās švīta Bramcla ieviestās apkaklītes.

- Ir kaut kas dzerams? marķīzs iesēcās.

Vecais Beilijs izvilka savu blašķīti, atskrūvēja un padeva marķīzam, kurš, iedzēris malku, sāpīgi saviebās un vārgi ieklepojās. Melnā žurka, kura to visu bija ar interesi vērojusi, norāpās lejā pa sienu un devās projām. Viņa pateiks Zeltainajām: par visu labo ir atdarīts, visi parādi nokārtoti.

Marķīzs atdeva Vecajam Beilijam viņa blašķīti. Beilijs to iebāza kabatā. Nu, kā t'jūties? viņš vaicāja.

- Ir bijis labāk. Marķīzs drebelīgi piecēlās sēdus. Viņam tecēja deguns, un acis mirkšķinādamās vērās visapkārt: viņš skatījās uz pasauli tā, it kā tikko būtu to ieraudzījis.

- Vienu gan es gribu zināt: kas bija tā milzu bagātība, kādēļ tu gāji un ļāvies, lai tevi nožmiedz, ko? Vecais Beilijs vaicāja.

- Informācija, marķīzs nočukstēja. Ļaudis mēdz pasacīt ļoti daudz, kad ir skaidrs, ka tu tūlīt atdosi galus. Un viņi turpina runāt ari tad, kad esi jau miris.

- Un tu uzzināji to, ko gribēji?

Marķīzs aptaustīja brūces uz rokām un kājām. O, jā. Lielā mērā. Nu man ir daudz skaidrāka nojausma, ap ko tā lieta grozās. To pa­teicis, viņš atkal aizvēra acis, apņēma plecus ar rokām un sāka viegli šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

Kā tas īsti ir? Vecais Beilijs vaicāja. Kā ir būt mirušam?

Marķīzs nopūtās. Tad viņš savilka lūpas smaidā un sava vecā es spožumā atbildēja: Nodzīvo pietiekami ilgi, Veco Bcilij, un tu pats to uzzināsi.

Vecais Beilijs izskatījās apvainojies. Maita. Un tas pēc visa, ko esmu padarījis, lai atvestu tevi no tās šausmu upes, no kuras neviens neatgriežas. Es gribēju teikt, parasti neatgriežas.

Marķīzs de Karabass pacēla skatienu un palūkojās uz viņu. Acis mēnessgaisma vizēja spoži baltas. Kā ir, kad esi nomiris? marķīzs čukstus pārvaicāja. Ir ļoti auksti, mans draugs. Ļoti tumšs un ļoti auksti.

Dora paņēma ķēdi un pacēla to augšup. Ķēdē karājās sudraba atslēga un atstaroja kalēja ezes oranžsārto gaismu. Dora pasmaidīja. — Skaists darbs, kalēj.

Pateicos, lēdij.

Viņa uzkāra ķēdi kaklā un paslēpa atslēgu zem drēbēm. Un ko tu vēlētos pretī?

Meistars izskatījās samulsis. — Man gan negribētos izmantot tavu labo sirdi… viņš nomurmināja.

Dora savilka «beidz ākstīties» izteiksmi. Kalējs noliecās pie darba­rīku grēdas un izvilka no riku apakšas melnu kasti. Tā bija darināta no tumša koka, inkrustēta ar ziloņkaulu un perlamutru, un bija krietnas vārdnīcas lielumā. Viņš to pagrozīja rokās. Tā ir brīnumu lādīte, viņš paskaidroja. Es to pirms pāris gadiem dabūju kā samaksu par vienu kalumu. Nekādi neizdodas to atvērt esmu visvisādi izmēģi­nājies.

Dora paņēma kārbiņu rokās un pārlaida pirkstus gludajai vir­smai. Nav nekāds brīnums, ka tev neizdevās to atvērt. Mehānismā kaut kas ir ieķēries. Tā ir kā aizlipuši. Kalējs saskuma. — Tātad es nekad neuzzināšu, kas tur iekšā.

Dora savilka ieinteresētu sejas izteiksmi. Pirksti rūpīgi taustīja kasies virsmu. Pēkšņi no kastes sāniem izslīdēja stienītis. Viņa iebāza stienīti līdz pusei atpakaļ kastē un pagrieza to. Dziļi kastes iekšpusē atskanēja klikšķis, un kastes sānos atvērās durtiņas. Lūdzu, Dora sacīja.

Manu lēdij, — kalējs līksmi noteica. Viņš paņēma kasti un atrāva durtiņas līdz galam vaļā. Kastes iekšpusē bija atvilktne, ko viņš tūdaļ attaisīja. Atvilktnē tupēja krupītis un vienaldzīgi skatījās apkārt ar vara krāsas ačelēm. Kalējs sapīka. Un es cerēju, ka tur būs pērles un dimanti, viņš novilka.

Dora pastiepa roku un paglaudīja krupitim galvu. Viņam ir skaistas acis, Dora teica. — Paturi viņu, kalēj. Viņš nesīs tev laimi. Un vēlreiz paldies. Zinu, ka varu paļauties uz tavu klusēšanu.

Tu vari uz mani paļauties, lēdij, kalējs nopietni atteica.

Viņi sēdēja plecu pie pleca uz Londonas Mūra un klusēja. Vecais Bei­lijs lēnām nolaida zemē bērnu ratiņu karkasu.

- Kur notiek tirgus? marķīzs jautāja.

Vecais Beilijs norādīja uz bruņukuģi. Tur.

- Dora un pārējie. Viņi mani tur gaidīs.

Tu neesi tādā formā, lai kaut kur ietu.

Marķīzs sāpīgi ieklepojās. Vecajam Beilijam šķita, ka drauga krūtīs žļerkst vēl daudz notekūdeņu. Šodien esmu mērojis tādu gabalu, de Karabass nočukstēja, ka pāris nieka soļi neko daudz nekaitēs. Viņš nopētīja savas rokas, lēnām salieca pirkstus, kā pārbaudīdams, vai tie viņam klausīs. Viņš pagriezās ar muguru pret pilsētu un sāka nesteidzīgi un ar pūlēm rāpties lejā pa mūri. Bet, pirms uzsākt kāpie­nu, viņš piesmakušā un, iespējams, mazliet skumjā balsī sacīja: Veco Beilij, izskatās, ka tagad es būšu parādā tev.

Kad Ričards atgriezās ar ēdieniem, Dora skriešus metās viņam pretī, apskāva viņu un pat papliķēja Ričardam pa bikšdibenu. Tad viņa pa­kampa papīra maisiņu, žigli atrāva to vaļā, paņēma kārbu ar dārze­ņiem karija mērcē un laimīga ķērās pie ēšanas.

- Paldies, Dora teica ar pilnu muti. Vai ir ziņas no marķīza?

- Nekā, Medniece atteica.

- Un Krupa un Vandemāra?

- Nav.

- Ņammīgs karijs. Ļoti labs.

- Vai ķēdi dabūji? Ričards vaicāja. Dora pacēla ķēdi par pirksta tiesu no kakla, lai parādītu, ka tā tur ir, un ļāva atslēgas svaram novilkt to atpakaļ zem apģērba.

Dora, Ričards sacīja, — šī ir Lamija. Viņa ir gide. Viņa stāsta, ka varot mūs pavadīt uz jebkuru vietu Apakšzemē.

- Uz jebkuru? Dora vaicāja, košļādama papadumu.

- Jebkuru, Lamija apstiprināja.

Dora pielieca galvu. Vai tu zini, kur ir eņģelis Izlingtons?

Lamijas melnās skropstas leni noplīvoja pār uzpirkstīšu krāsas acīm. Izlingtons? viņa pārvaicāja. Jūs nevarat turp iet…

Vai tu zini?

Daunstritā, Lamija teica. Daunstrītas pašā galā. Bet tas ir bīstami.

Medniece visu sarunas laiku bija stāvējusi, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un vienaldzīgi klausījusies. Tagad viņa ierunājās: Mums pa­vadoni nevajag.

- Patiesību sakot, Ričards iebilda, man šķiet, ka vajag gan. Marķīzu nekur nemana. Mēs zinām, ka ceļš būs bīstams. Mums jānogādā tā… tā lieta, ko es dabūju, pie eņģeļa. Un tad viņš pastāstīs Dorai par viņas ģimeni un pateiks man, kā lai tieku mājās.

Lamija iepriecināta uzlūkoja Mednieci. Un viņš var atdot sma­dzenes tev, viņa līksmi sacīja, un sirdi man.

Dora ar rokām izslaucīja no trauka pēdējās mērces paliekas, nolai­zīja pirkstus un teica: — Mēs tiksim galā ari trijatā, Ričard. Mēs neva­ram atjauties gidu.

Es prasīšu samaksu viņam, nevis jums, Lamija spītīgi sacīja.

Un kādu samaksu jūsu laipnībai labpatiktos sagaidīt? Med­niece vaicāja.

- Tas, Lamija saldi smaidot atteica, lai paliek manā ziņā un viņa neziņā.

Dora pašūpoja galvu. — Es tā vis nedomāju.

Ričards nošņācās. Jums vienkārši nepatīk, ka arī es varu vienreiz kaut ko izdomāt, nevis akli sekot, kurp vien jūs liekat.

— Tā nemaz nav.

Ričards palūkojās uz Mednieci. Nu, tātad, Medniec. Vai tu zini ceļu pie Izlingtona? Medniece pašūpoja galvu.

Dora nopūtās. Jāsāk kustēties. Uz Daunstrītu, tu saki?

Lamija savilka smaidā savas plūmju violetās lūpas. Jā, lēdij.

Ap to laiku, kad marķīzs nonaca līdz tirgum, viņi jau bija aizgajuši.