Nekadiene

Astotā nodala

bija agrs vakars, un skaidrās debesis mainīja krāsu no koši zilas uz piesātināti violetu, ko papildināja ugunīgi un ābolzaļi triepieni pār Pedingtonu četras jūdzes uz rietumiem, — tur, vismaz no Vecā Bcilija skatpunkta lūkojoties, tikko bija norietējusi saule.

Debesis, tīksmi nodomāja Vecais Beilijs. Tās nekad neatkārtojas. Ne dienu, ne nakti, nekad. Viņš, Vecais Beilijs, skaitījās tāds kā debesu pazinējs, un tā bija laba pazīšana. Vecais vīrs bija uzslējis savu telti uz jumta blakus Sv. Pāvila katedrālei, pašā Londonas Silijas centrā.

Viņš lepojās ar Sv. Pāvila katedrāli tā bija tikai nedaudz mainīju­sies pēdējo trīssimt gadu laikā. Katedrāle bija celta no balta Portlendas akmens, kas bija paspējis Londonas dūmos un mitrumā nokvēpt melns, vēl pirms katedrāle tika pabeigta, un tagad, pēc Londonas tīrī­šanas septiņdesmitajos gados, bija vairāk vai mazāk atguvis savu balto krāsu; taču tā joprojām bija Sv. Pāvila katedrāle. Vecais Beilijs gan ne­ņēmās to teikt par visu pārējo Londonu: viņš lūkojās pār jumta malu, novērsās no savām mīļotajām debesīm un paskatījās uz apgaismoto ietvi. Viņš redzēja novērošanas kameras ēkas sienā, dažas mašīnas un

vienu novēlojušos biroja darbinieku, kurš aizslēdza durvis un devās uz metro pusi. Brr. Pat doma par došanos pazemē Vecajam Beilijam iedvesa šausmas. Viņš bija jumtu cilvēks un lepojās ar to; no ielu pasaules viņš jau sen bija aizbēdzis…

Vecais Beilijs atcerējās laikus, kad šeit, Sitijā, cilvēki patiešām dzīvoja, nevis tikai strādāja; laikus, kad te dziroja un smējās, būvēja šķības mājas, kas turējās viena pie otras un kur iekšā trokšņoja ļaudis. Reiz troksnis, nekārtība, dažādi izgarojumi un dziesmas piepildīja ielu (ko tolaik, vismaz sarunvalodā, dēvēja par Mēslu aleju) visā garu­mā un padarīja slavenu tuvu un tālu. Sitijā jau kādu laiku neviens vairs nedzīvoja. Tā bija pārvērtusies par aukstu un nemīlīgu bi­roju mudžekli, kur dienā cilvēki strādā, bet nakšņot dodas citur. Tā vairs nebija dzīvojama vieta. Vecajam Beilijam pietrūka pat agrāko smaku.

Pēdējais oranžais saules triepiens pārtapa naksnīgā purpurā. Ve­cais vīrs apsedza būrus, lai putni dabū smuki izgulēties. Tic bridi pakurnēja un aizmiga. Vecais Beilijs paurbināja degunu, tad ielīda teltī un sadabūja nomelnējušo sautējamo katliņu, ūdeni, pāris burkānu un kartupeļu, sāli un labi noturētu pārīti beigtu, noplūktu mājas strazdu. Iznesis to visu uz jumta, viņš nokvēpušā kafijas kannā iekūra nelielu uguntiņu, un, likdams sautējumu uz uguns, sajuta, ka no skursteņu rindas ēnām viņā kāds noraugās.

Viņš paņēma rokā garkātainu dakšiņu un biedinoši pakratīja to uz skursteņu pusi. Kas tur ir?

Marķīzs de Karabass iznāca no slēpņa, nevērīgi paklanījās un spoži pasmaidīja. Vecais Beilijs nolaida dakšiņu. A, viņš novil­ka. Tas esi tu. Nu, ko tu gribi? Zināšanas? Vai putnus?

Marķīzs piegāja pie Vecā Beilija katliņa, izķeksēja no tā vēl cietu burkānu un apēda. Patiesību sakot, informāciju, viņš ar pilnu muti sacīja.

Vecais Beilijs iespurdzās. Ha! viņš iesaucās. Bet es jautāšu pirmais. Viņš pieliecās marķīzam tuvu klāt. Ko tu dosi pretī?

- Un ko tev vajag?

Varbūt man vajadzētu rīkoties ta kā lev, un prasīt pretī pakalpo­jumu. Nelielu ieguldījumu priekšdienās, Vecais Beilijs nosmīnēja.

Jo ilgāk priekšdienās tas iestiepsies, jo dārgāk. Pārāk dārgi, marķīzs bez smaida atteica.

Vecais Beilijs pamāja ar galvu. Saule bija norietējusi pavisam, un ļoti ātri kļuva auksti. Nu tad kurpes, viņš teica. Un vilnas cepuri, ko var uzmaukt līdz acīm. Beilijs nopētīja savus bezpirkstainos cim­dus: tur bija vairāk caurumu, nekā cimdu. Un jaunus cimdeklīšus. Būs sasodīti barga ziema.

- Labi. Tos es tev atnesīšu. Marķīzs de Karabass iebāza roku iekškabatā un izbūra no tās, kā burvju mākslinieks izbur rozi no plika nekā, melno dzīvnieka figūriņu, ko viņš bija pievācis Portika darb­istabā. Tagad tā. Ko tu varētu pastāstīt par šo te?

Vecais Beilijs uzlika acenes. Viņš paņēma no Karabasa tumšo mantiņu. Rokā satverot, tā šķila auksta. Viņš apsēdās uz ventilācijas tornīša vāka un tad, grozīdams melno obsidiāna figūriņu rokas, pazi­ņoja: Tas ir Londonas Lielais Briesmonis. Marķīzs klusēja. Viņa skatiens nepacietīgi šaudījās no Vecā Beilija uz figūriņu.

Vecais Beilijs, tīksminādamies par marķīza satraukumu, lēnā garā turpināja. Nu pavej, tā vēsta, ka mūsu karaļa Čārlija laikā pirms vecajam blēdim ņēma un nocirta galvu vēl pirms ugunsgrēka un pirms mēra noticis tā, ka vienam trūcīgam miesniekam bijusi kāda vārga radībele, ko šis gribējis līdz Ziemassvētkiem nobarot. Vieni teic, ka tas bijis sivēns, otri ka nav vis bijis, bet trešie — un es sevi pieskaitu pie trešajiem nesaka ne vienu, ne otru. Kādā decembra naktī radī­jums ņēma un aizbēga, iespruka Flotes grāvī un pazuda notekcaurulē. Kanalizācijā šis barojās un tik auga, un auga. Un kļuva arvien nešpet­nāks un draudīgāks. Laiku pa laikam šie sūtīja viņam pakaļ med­niekus.

Marķīzs saknieba lūpas. Tad jau tam trīssimt gadu kā jābūt mi­rušam.

Vecais Beilijs papurināja galvu. Šitādi radījumi ir pārāk neganti, lai mirtu. Pārāk lieli un veci, un nešpetni.

Marķīzs nopūlās. Es domāju, ka tā ir tikai leģenda, viņš tei­ca. Tāpat kā par krokodilicm Ņujorkas kanalizācijā.

Vecais Beilijs, mādams ar galvu, noklausījās marķīza teikto. Par tiem lielajiem, baltajiem ziķeriern? Viņi tur ir. Man bija draugs, kurš viena tada dēļ palika bez galvas. Beilijs bridi klusēja. Viņš pasniedz statuetiti marķīzam. Tad viņš pacēla roku, un, atdarinādams krokodila vārstošos žokļus, novizināja to marķīzam gar degunu. Bet nekas jau nekaitēja, Vecais Beilijs noteica, savilkdams seju īpaši neciešamā smīnā. — Viņam bija vēl viena.

Marķīzs pavīpsnāja, nebūdams īsti drošs, vai Vecais Beilijs viņu nerro vai ne. Viņš rūpīgi noglabāja Briesmoņa statuetīti mēteļa iekš­kabatā.

Pagaidi, Vecais Beilijs teica. Viņš ielīda brūnajā telti un atgrie­zās, turēdams rokā inkrustēto sudraba lādīti, ko marķīzs bija viņam iedevis iepriekšējā tikšanās reizē. Beilijs pastiepa lādīti marķīzam. Un kā būtu ar šo te? Vecais Beilijs jautāja. — Vai esi gatavs ņemt to atpa­kaļ? Man šī priekšmeta klātbūtne uzdzen šaušalīgus drebuļus.

Marķīzs piegāja pie jumta malas un, pārlēcis astoņas pēdas platajai spraugai, nokļuva uz blakus mājas jumta. Es paņemšu to atpakaļ, kad viss būs norimis, viņš sauca. Cerēsim, ka tev nenāksies to likt lietā.

Vecais Beilijs pārliecās pārjumta malu. Un kā es zināšu, ja tāds brīdis pienāks?

- Tu zināsi, atkliedza marķīzs. Un žurkas pateiks, kas tev ar to jādara. To pasacījis, viņš pārkārās jumta malai un, pieturēdamies pie notekcaurulēm un dzegām, saka līst lejup pa ēkas sienu.

- Ceru, ka manam nenāksies uzzināt ko citu lai saka, Vecais Beilijs pie sevis noteica. Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā. Ī lei, viņš nokliedza lejup nakti un Sitijas ielās. Neaizmirsti kurpeklītes un cimdeklīšus!

Pie sienām karājās reklāmas, kas aicināja lietot atspirdzinošus un vese­līgus kokteiļus, ar vilcienu doties izbraucienā uz jūrmalu par diviem šiliņiem, iegādāties žāvētas siļķes, ūsu vasku un kurpju smēru. Tās bija nomelnējušas divdesmito gadu beigu vai trīsdesmito gadu sākuma lie­cinieces. Ričards neticīgi lūkojās uz reklāmas plakātiem. Šī vieta šķita pilnīgi pamesta un aizmirsta. Šī ir Britu muzeja stacija, Ričards atzina. Taču… taču lādas stacijas nekad nav bijis. Te kaut kas ir šķērsām.

- Stacija ap 1933. gadu tika slēgta un aizzīmogota, Dora teica.

Cik savādi, Ričards nomurmināja. Bija tā, it kā viņš būtu de­vies pārgājienā pa vēsturi. Netālajos tuneļos varēja dzirdēt aizrībam vilcienus un just spējo gaisa straumi, kad tie traucās garām. Vai ir daudz tādu staciju kā šī?

- Kādas piecdesmit, — Medniece atbildēja. Taču tās visas nav pieejamas. Pat mums ne.

Ēnainajā platformas malā kaut kas sakustējās. Sveiki, teica Dora, Kā klājas? Viņa pietupās. Gaismā iznāca brūna žurka un ap­ostīja Doras roku.

- Paldies! Dora žirgtā balsī atteica. Es priecājos, ka tu arī esi dzīva.

Ričards pieliecās pie meitenes. Ee, Dora? Vai tu varētu žurkai kaut ko no manis pateikt?

Žurka pagrieza galvu uz viņa pusi. Mis Ūsas teic, ka visu, kas tev sakāms, vari pateikl ari viņai pašai, Dora tulkoja.

- Mis Ūsas?

Dora noplātīja rokas. Tas ir burtisks tulkojums, viņa tei­ca. Žurku valodā izklausās labāk.

Par to Ričards nešaubījās. Hmm. Sveiki… mis Ūsas… Ziniet, es satiku vienu no jūsu žurkļaudīm, meiteni vārdā Anestēzija. Viņa rādīja man ceļu uz tirgu. Mēs gājām pāri tam tiltam pa tumsu, un viņa tā ari nenokļuva otrā krastā.

Žurka viņu pārtrauca ar asu pīkstienu. Dora sāka runāt lēni un ap­domīgi, kā tulkojot. Viņa saka žurkas tevi nevaino par šo zaudē­jumu. Tava pavadone tika… mmm… nakts viņu paņēma kā nodevu.

Bet…

Žurka iespiedzās vēlreiz. Dažreiz viņi atgriežas, Dora tei­ca. Viņa tagad zina, ka tu par to domā, .. .un pateicas par to. Žur­ka paklanījās Ričardam, pamirkšķināja melnās, apaļās ačeles un aizli­pināja atpakaļ tumsā. Jauka žurciņa, Dora noteica. Kopš viņai rokā bija papīra rullītis, Doras noskaņojums bija ievērojami uzlabo­jies. Ejam tālāk, viņa mudināja,, norādīdama uz arku, kurā bija redzamas pamatīgas dzelzs durvis.

Viņi piegāja tām klat. Ričards mēģināja atgrūst tās ar plecu, bet durvis bija aizslēgtas no otras puses. Izskatās, ka tās ir aizbultētas, Ričards noteica. Vajadzētu kādu īpašu rīku.

Dora piepeši pasmaidīja: izskatījās, it kā viņas laumas sejiņā būtu iespīdējusi gaisma. Tā uz mirkli kļuva skaista. Ričard, Dora teica. mana ģimene. Mēs esam atvērēji. Tas ir mūsu Talants. Ska­ties… — Meitene pastiepa netīro roķeli un pieskārās durvīm. Labu brīdi nekas nenotika, bet tad durvju otrā pusē atskanēja skaļš krakšķis, un bija dzirdams, kā atsprāgst aizbīdnis. Dora piespiedās durvīm, un, sarūsējušajām eņģēm nelāgi čīkstot, tās atvērās. Dora pasita augšup ādas jakas apkakli un sabāza rokas dziļi kabatās. Medniece iespīdināja ejā lukturi izgaismojās pāris akmens pakāpieni, kas veda augšup tumsā. — Medniece, vai vari mūs piesegt no mugurpuses? — Dora vai­cāja. Es iešu pa priekšu. Ričards var palikt pa vidu.

Viņa pakāpās pāris pakāpienu augšup. Medniece nekustējās ne no vietas. — Lēdij? Medniece ievaicājās. Jūs grasāties doties uz Augšlondonu?

Tieši tā, Dora atteica. Mums jāiet uz Britu muzeju.

Medniece saknieba lūpas un papurināja galvu. Man jāpaliek Apakšlondonā, viņa teica. Mednieces balss drebēja. Ričards atskār­ta, ka pirmoreiz redz Mednieci izpaužam kādas citas emocijas, ne rikai nesatricināmu pašpārliecinātību vai, kā retumis bija gadījies, iecietīgu pārsteigumu.

— Medniec, Dora saniknota ierunājās. Tu esi mana miesassardze.

Medniece acīmredzami jutās slikti. Es esmu tava miesassardzc Apakšlondonā, viņa teica. Es nevaru doties uz Augšlondonu.

— Taču nāksies.

Es to nevaru, manu lēdij. Es domāju, ka tu sapratīsi. Marķīzs to zināja. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakšlondonā, Ričards nodomāja. Tieši tā.

— Nē, Dora noteica, izslējusi gaisā spico zodiņu un piemiegusi īpatnās acis. Es nesaprotu. Kas par lietu? — viņa nicīgi vaicā­ja. Kaut kāds lāsts vai vēl kaut kas? Medniece nopūtās, pārbrauca ar mēles galiņu lūpām un palocīja galvu. Izskatījās, it kā viņa atzītu, ka slimo ar kādu kaiti, no ka pieņemts kaunēties.

Klausies, Medniec, Ričards ierunājās. Beidz ākstīties. Vienu mirkli šķita, ka Medniece viņam vai nu iesitis, kas būtu diezgan nepatīkami, vai ari sāks raudāt, kas, starp citu, būtu vēl daudzkārt briesmīgāk. Taču Medniece dziļi ievilka elpu, saņēmās un nosvērtā balsī sacīja: Manu lēdij, es būšu tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakš­londonā, un sargāšu tavu augumu no visa, kas vien tev varētu drau­dēt. Taču nelūdz man sekot tev Augšlondonā. Es to nevaru. To pa­teikusi, Medniece sakrustoja rokas uz krūtīm, nostājās taisni ar mazliet ieplestām kājām un izskatījās tieši kā tādas sievietes statuja, kura vairs nespers ne soli, bet stāvēs, izlieta no vara un bronzas, pārklāta ar kara­meļu glazūru.

— Skaidrs, Dora noteica. — Nāc šurp, Ričard. Viņa pakāpās vēl pāris pakāpienu augstāk.

— Paklau, Ričards ierunājās. Kādēļ gan mēs nevarētu palikt tepat? Mēs taču varētu sameklēt marķīzu un tālāk doties visi kopā, un… bet Dora jau gāja tālāk un pazuda kāpņu tumsā. Medniece joprojām kā sastingusi stāvēja kāpņu laukumiņā.

Es sagaidīšu, līdz viņa atgriežas, Medniece sacīja Ričar­dam. Tu vari iet līdzi vai arī palikt, kā tev patīk.

Ričards tūdaļ metās augšup pa tumšajām kāpnēm. Drīz viņš ierau­dzīja virs sevis spīdam Doras lukturi. Pagaidi, viņš dvesa. Lū­dzu! Dora apstājās un pagaidīja, līdz Ričards viņu panāk, un, kad viņš pēdīgi bija pienācis klāt un nostājies Dorai līdzās klaustrofobiski mazajā kāpņu laukumiņā, meitene pagaidīja, līdz viņš atgūst elpu. Tu taču nevari šitā ņemt un aizbēgt, — Ričards noelsās. Dora neko neatbildēja, tikai viņas lūpu līnija kļuva vēl saspringtāka, un zods paslējās vēl augstāk. Viņa taču ir tava miesassardze, Ričards pie­bilda.

Dora sāka rāpties tālāk. Ričards sekoja. Nu, mēs diezgan drīz būsim atpakaļ, Dora noteica. Tad viņa atkal varēs sākt mani sargāt.

Gaiss bija drēgns, spiedīgs un smags. Ričards prātoja, vai ir iespē­jams noteikt, cik indīgs ir gaiss, ja viņiem nav līdzi kanārijputniņa, kurš nomirst indīgā gaisā, atlika vien cerēt, ka šeit tāds putniņš ne­nomirtu. Es domāju, ka marķīzs to zināja. Par to lāstu vai kas nu tas bija, viņš skaļi prātoja.

- Jā, Dora teica. — Domāju gan, ka zināja.

- Viņš… Ričards iesāka. Marķīzs ir tāds mazliet… Zini, godīgi sakot, man šķiet, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

Dora apstājās. Viņi bija nonākuši kāpņu galā priekšā bija ķieģeļu siena. — Mhm, — viņa piekrītoši nomurdēja. Viņam kaut kas ir aiz ādas tikpat mazliet, kā žurkām mazuliet aug spalva.

- Kāpēc tad tu vērsies pie viņa pēc palīdzības? Vai nebija neviena cita, kas būtu varējis palīdzēt?

- Parunāsim par to vēlāk. Dora atritināja papīra rullīti, ko grāfs viņai bija iedevis, pārlaida skatu zirneklīgajam rokrakstam un atkal sa­rullēja lapiņu. Būs labi, viņa apņēmīgi noteica. Te viss ir uzrak­stīts. Mums tikai jātiek iekšā Britu muzejā. Ieejam, sameklējam, kur ir Angelus un ejam prom. Tīrais nieks. Kas tur sevišķs. Aiztaisi acis.

Ričards paklausīgi aizvēra acis. Kas tur sevišķs, viņš atkār­toja. Kad tā sāk runāt kādā filmā, tas vienmēr nozīmē, ka sekos kaut kas briesmīgs.

Viņš juta sejā strauju gaisa pūsmu. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem viņš juta maināmies tumsas toni. — Ko tu ar to gribēji teikt? Dora vaicāja. Arī apkārtējā akustika bija mainījusies bija manāms, ka viņi nokļuvuši lielākā telpā. Tagad vari attaisīt acis.

Ričards atvēra acis. Viņi bija nonākuši otrpus sienai — telpa izska­tījās pēc plaša mantu kambara. Taču tas nebija tikai kaut kāds graba­žām piestumts ūķis apkārt redzamās mantas manāmi atšķīrās no pa­rastiem krāmiem. Tie bija īpaši dārgi, apbrīnas vērti, reti, dīvaini un ļoti dārgi krāmi, kādus varbūt var ieraudzīt vienīgi…

Mēs esam Britu muzejā? Ričards vaicāja.

Dora sarauca pieri un tā kā saausījās, tā ka pārdomāja kaut ko. — Ne gluži. Bet pavisam tuvu tam. Man šķiet, ka šī ir kaut kāda no­liktava. Viņa pastiepa roku un pieskārās senam tērpam, kas bija uz­vilkts vaska manekenam.

- Man gan labāk patiktu, ja mēs būtu palikuši kopā ar Med­nieci, Ričards teica.

Dora pabungoja ar pirkstu pa deniņiem un veltīja Ričardam neiz­pratnes pilnu skatienu. Kas tad tevi tā apdraudējis, Ričard Meihjū?

- Nekas, viņš atteica. Un, kad viņi bija nogriezušies ap stūri, Ričards piebilda: Ja nu vienīgi… viņi. Dora tajā pašā mirklī noclsās: Nu ir sudi! Ejas malās, pakāpušies uz kolonnu pamatnēm, stā­vēja misters Krups un misters Vandemārs.

Ričards, viņus ieraugot, atcerējās kādu mūsdienu mākslas izstādi, ko bija apmeklējis kopā ar Džesiku: kads daudzsološs jauns māksli­nieks bija paziņojis, ka nojauks visus mākslās tabu, un nojaukšanā bija ietilpusi arī kapu apgānīšanas akcija trīsdesmit interesantākās kapu izlaupīšanas trofejas bija ievietotas stikla kastēs un izliktas apskatei. Izstāde tika slēgta pēc tam, kad mākslinieks kādai reklāmas aģentūrai pārdeva eksponātu «Nozagtais līķis numur 25», saņemot par to ar seš­ciparu skaitli rakstāmu summu, «Nozagtā liķa numur 25» radinieki bija ieraudzījuši eksponāta foto laikrakstā «The Sun», iesūdzējuši mākslinieku tiesā un likuši nomainīt darba nosaukumu pret citu: «Edgars Fosprings, 1919-1987 mīlošs vīrs, tēvs un tēvocis. Dusi saldi, tēti». Ričards bija šausmu pārņemts blenzis un iestiklotajiem līķiem sapuvušajos uzvalkos un sairušajās kleitās; viņš bija ienīdis sevi par to, ka skatās, bet nebija spējis neskatīties.

Misters Krups smaidīja kā čūska, kam mutē iesprūdis pusmēness, un šis smaids ļoti līdzinājās «Nozagtajiem līķiem» no numur viens līdz pat trīsdesmit. Kas tad nu? misters Krups, aizvien plati smaidī­dams, apvaicājās. Nav vairs «Es esmu tik gudrs un zinu visu» mar­ķīza? Nav vairs «Ak, vai tad es neteicu? Vai-ja! Es nevaru doties augšup!» Mednieces? Krups ieturēja pauzi, lai paspilgtinātu iespai­du. Tad nu nokrāsojiet mani pelēku un sauciet par briesmīgo vilku, ja šie nav divi mazi, tumsā iemaldījušies jēriņi.

- Tu arī mani vari saukt par vilku, piedāvāja misters Vande­mārs.

Misters Krups nokāpa no paaugstinājuma. Gribu bilst kādu maigu vārdiņu jūsu,pūkainajās austiņās, jēruciņi, viņš teica.

Ričards palūkojās visapkārt. Jābūt kādai iespējai aizbēgt. Viņš ne­daudz pieliecās, satvēra Doru aiz rokas un izmisis vēlreiz pārlaida skatu telpai.

- Ak, nē jel! Palieciet vien, kur esat, misters Krups ierunā­jās. Mums patīk, kā jūs stāvat. Un nebūtu jauki, ja mums nāktos no­darīt jums pāri.

— Būtu jau nu gan, misters Vandemārs pasteidzās piebilst.

— Jā gan, mister Vandemār, ja jau jūs tā sakāt. Mēs gribam no­darīt jums pāri. Visai daudz ko nodarīt. Bet ne jau tādēļ esam šeit. Mēs šeit atrodamies, lai mums kopā būtu interesantāk. Jo ziniet, kad mums kļūst garlaicīgi, mēs ar partneri paliekam tādi niķīgi, un, lai cik grūti nāktos tam ticēt, mūsu saulainais un vēlīgais noskaņojums mēdz sabojāties.

Misters Vandemārs atieza zobus, ilustrēdams saulaino un vēlīgo noskaņojumu. Šis neapšaubāmi bija visbriesmīgākais smaids, kādu Ričardam gadījies redzēt.

- Liecieties mierā, Dora noskaldīja. Viņas balss skanēja mierīgi un stingri. Ričards saspieda Doras plaukstu. Ja viņa spēj būt dros­mīga, viņš ari var tāds būt. —Ja grasāties nodarīt pāri viņai, Ričards iesāka, — jums vispirms nāksies tikt galā ar mani.

Misteru Vandemāru tas šķita patiesi iepriecinām. O, ar lielāko prieku, viņš teica. Paldies.

- Un mēs tev ari nodarīsim pāri, misters Krups piebilda.

- Lai gan ne tūlīt, Vandemārs papildināja.

Jo redziet, misters Krups paskaidroja balsī, kas atgādināja sa­smakušu sviestu, pašlaik mēs šeit esam tikai tālab, lai pabojātu jums nervus.

Mistera Vandemāra balss skanēja kā nakts vējbrāzma pār balojošu kaulu lauku. Lai sagādātu jums ciešanas, viņš papildināja drauga teikto, — un samaitātu visu dienu.

Misters Krups apsēdās uz kolonnas pamatnes Vandemāram pie kājām. Šodien jūs viesojāties Grāfa galmā, viņš ierunājās, acīm­redzami pūlēdamies lietot vieglu ikdienas sarunas toni.

- Un tad? Dora vaicāja. Viņa sāka palēnām kāpties atpakaļ.

Misters Krups pasmaidīja. Kā mēs to zinām? Kā mēs varējām

zināt, ka jūs būsiet šeit?

- Mēs varam tikt jums klāt jebkurā laikā, — gandrīz čukstus pie­bilda misters Vandemārs. Tu esi nodota, vabolīt, misters Krups sacīja Dorai, un, kā Ričards ievēroja, tikai viņai vien. Tavā ligzdiņā ir viltvārdis. Dzeguze.

Mūkam, viņa ieteicās un metās prom. Ričards traucās viņai pakaļ pa vēsturiskiem krāmiem piekrauto gaiteni. Tā galā bija dur­vis pēc Doras pieskāriena tās atvērās.

- Pasaki viņiem uz redzēšanos, mister Vandemār, aiz muguras pamācoši sacīja Krupa balss.

- Atā, atā! misters Vandemārs novilka.

- Nē, nē, Krups izlaboja. Au revoir. To pateicis, viņš atdari­nāja dzeguzes dziesmu tāds kukū, kukū! varētu piederēt vien tādai dzeguzei, kas ir piecas ar pusi pēdas gara un alkst cilvēka miesas. Sa­vukārt misters Vandemārs, būdams patiesāks pēc dabas, atmeta savu smailo galvu un sāka gaudot kā vilks mežonīgi, spokaini un skaļi.

Viņi bija laukā, svaigā nakts gaisā un skrēja pa Raselstritas ietvi Blūmsberijā. Ričardam šķita, ka sirds kuru katru mirkli izlauzīsies no krūtīm. Garām pabrauca liela, melna mašīna. Britu muzeju no ietves šķira augsts, melns metālkaluma žogs. Labi noslēpti prožektori iz­gaismoja augsto Viktorijas laikmeta eku tic apspīdēja baltos fasādes pīlārus* un kāpnes centrālās ieejas priekšā. Šī ēka glabāja daudzas jo daudzas gadsimtu gaitā salaupītas, izglābtas un dāvinātas pasaules bagātības.

Viņi bija nonākuši pie dzelzs vārtiem. Dora sagrāba vārtu redeles ar abām rokām un mēģināja ar spēku atgrūst tos vaļā. Vārti neatvē­rās. Nevari attaisīt? Ričards nepacietīgi vaicāja.

— Kā tev šķiet, ko es te mēģinu izdarīt? Dora atcirta. Viņas balsī bija iezadzies kāds agrāk nedzirdēts tonis. Pārsimt metru tālāk iepretī galvenajiem vārtiem viens pēc otra saradās melni limuzīni, no kuriem ārā kapa vakartērpos posušies pāri un devās uz muzeja pusi.

— Redzi, Ričards rādīja. Tur ir galvenie vārti.

Dora pamāja ar galvu un palūkojās pār plecu. Izskatās, ka tie abi mums vairs neseko, viņa teica. Ričards un Dora steidzās uz galvena­jiem vārtiem.

— Viss kārtībā? Ričards vaicāja. Kas tev pirmīt notika?

Dora ierāvās vēl dziļāk savā ādas jakā. Viņa izskatījās vēl bālāka

nekā parasti, kas nudien nozīmēja jau ļoti bālu, un zem lielajām acīm ēnojās tumši loki. Esmu piekususi, viņa neskanīgi noteica. Šo­dien nācies atvērt pārāk daudz durvju. Tas ikreiz prasa ļoti daudz spēka. Pēc tam nepieciešams mazliet atjēgties. Dabūsim kaut ko ieēst, un būs atkal labi.

Pie vārtiem stāvēja iekšā laidējs, kurš mirkli ieskatījās gludi skūto, uzvalkoto kungu un trauslo, vakarkleitās slīdošo dāmu izcakotajos ielūgumos, pievilka ķeksīti viņu vārdiem viesu sarakstā un tikai tad ielaida elegantos pārus pa vārtiem. Uniformā tērpts policists visus bez izņēmuma nopētīja no galvas līdz kājām. Ričards ar Doru devās iekšā pa vārtiem, un neviens viņiem ne aci neuzmeta. Uz parādes kāpnēm stāvēja ļaužu rinda, un Ričards un Dora tai pievienojās. Viņiem cieši aiz muguras gandrīz tajā pašā mirklī nostājās sirms virs un lepna, ūdeļādas kažoka tērpusies dāma. Ričardam kaut kas iešāvās prā­tā. Vai viņi mūs redz?

Dora pagriezās pret džentlmeni, kas stāvēja viņiem aiz muguras un ieskatījās viņam sejā. Sveicināti, Dora sacīja.

Vīrs izbrīnīts palūkojās visapkārt, meklēdams, kas īsli viņu uzru­nājis. Tad viņa skatiens apstājās pie Doras, kas stāvēja viņam tieši priekšā. Sveicināti…? viņš samulsis atbildēja.

- Mani sauc Dora, — viņa pavēstīja. Šis ir Ričards.

- Oo, vīrs novilka, iebāza roku krūšu kabatā, izņēma cigāru kār­bu un vairs nelikās par viņiem ne zinis. Nu? Redzi? Dora noteica.

- Redzu, Ričards atbildēja. Kādu brīdi viņi klusēja un līdz ar pārējiem rindā stāvētājiem lēnītēm virzījās uz vienīgo atvērto muzeja durvju pusi. Dora uzmela acis papīra rullītī rakstītajam, it kā gribētu kaut ko pārbaudīt. Viltvārdis? Ričards pēkšņi iejautājās.

- Viņi tikai jauc mums galvu, Dora teica. Cenšas mūs iebiedēt.

Un viņiem tas sasodīti labi sanāk, Ričards noteica. Nākamajā

mirklī viņi iegāja pa stiklotajām durvīm un atradās Britu muzejā.

Misters Vandemārs bija izbadējies. Viņi soļoja pāri Trafalgaras lauku­mam. Nobiedēt viņu, riebuma pilnā balsī murkšķēja misters Krups. — Nobiedēt viņu. Tik tālu nu esam nodzīvojušies.

Misters Vandemārs miskastē bija atradis pusi garneļu un salātu sviestmaizes un rūpīgi drupināja to mazos gabaliņos. Viņš birdināja drupačas uz bruģakmeņiem, tādējādi sapulcēdams nelielu pūlīti izba­dējušos nakts baložu. Vajadzēja ldausīt, ko es saku, Vandemārs tei­ca. Viņa būtu nobijusies daudz stiprāk, ja es būtu norāvis šim galvu, kamēr viņa neredz, tad iebāzis tur iekšā roku un drusku pavirpinājis pirkstus. Viņi vienmēr kliedz, viņš sazvērnieciski piebilda, kad acis izveļas no dobumiem. Un viņš atdarināja aprakstītās kustības ar labo roku.

Misteram Krupam par to bija nc silts, ne auksts. Kāpēc tāda jūtelība šajā spēles stadijā? viņš vaicāja.

- Es nebūt nejūtinos, mister Krup, misters Vandemārs attei­ca. Man patīk tas skats, kad izgāžas ačteles. Glūneklītes un miedzeklītes. Pie zemē izbārstītās maltītes saradās arvien vairāk pelēku balo­žu, tie knābāja maizes un garneļu krikučus un novērsās no salātu pārpalikumiem.

— Nejau tu, misters Krups attrauca. Boss. Vispirms nogali­niet viņu, tad nolaupiet, tad nobaidiet. Kāpēc viņš nevar izdomāt, ko grib?

Misters Vandemārs nobēra zemē pēdējās sviestmaizes drupačas, ko bija izmantojis kā ēsmu, iešāva roku baložu barā un sagrāba vienu putnu aiz spārna. Pārējie, spārnus sizdami un sašutumā dūdodami, aizlaidās. Labi ķerts, mister Vandemār, misters Krups uzslavēja. Vandemārs turēja rokā izbiedēto un nelaimīgo putnu, kurš izmisīgi gulgoja un dīdījās, un bez īpašām sekmēm knāba Vandemāram pirk­stos.

Misters Krups tēloti smagi nopūtās. — Lai nu paliek. Šā vai tā ta­gad esam ielaiduši kaķi baložu barā… — viņš tīksmi novilka. Misters Vandemārs pacēla balodi tuvāk sejai. Atskanēja kriukšķis, un viņš sāka gremot nokosto putna galvu.

Muzeja apsargi pavadīja viesus uz halli, kas pašlaik šķita kalpojam ka uzgaidāmā telpa. Dora nelikās par sargiem ne zinis un droši devās uz priekšu pa muzeja gaiteņiem Ričards turējās viņai līdzi. Viņi izgāja cauri Ēģiptes zālei, uzkāpa pa vairākiem melnu kāpņu posmiem un nonāca zāle, kas atvēlēta agrīnajai angļu mākslai.

Saskaņā ar šo tīstokli, Dora sacīja, Angelus atrodas kaut kur šajā telpā. Dora vēlreiz ieskatījās papīra tīstokliti un pārlaida rūpīgu skatienu zālei. Tad viņa saviebās, nošņācās un devās atpakaļ uz kāp­nēm, pa kurām tikko bija uzkāpuši. Ričardu nepameta stipra dejā vu sajūta, un padomājis viņš atskārta, kāpēc šī vieta viņam šķiet pazīs­tama reiz, Džesikas laikos, viņš te mēdza pavadīt veselas nedēļas nogales. Nu gan šķita, ka tas viss noticis ar kādu citu kaut kad ļoti, ļoti sen.

Tātad Angelus tajā telpā nebija? -Ričards vaicāja.

Nē, nebija, Dora atcirta. Ričardaprāt, mazliet par niknu, nekā pēc tik vienkārša jautājuma būtu pieklājies.

- A, Ričards novilka. — Es jau tikai gribēju zināt. Viņi iegāja kādā citā zālē. Ričardam sāka šķist, ka viņam rādās. Tu ari dzirdi mūziku? viņš vaicāja. Izklausījās pēc stīgu kvarteta.

— Balle, Dora noteica.

Tiešām. Tie ļaudis smokingos, ar kuriem kopā viņi bija stāvējuši rindā. Nē, neizskatījās, ka Angelus varētu būt šeit. Dora iegriezās blakustclpā, un Ričards slāja viņai pakaļ. Viņš vēlējās, kaut varētu vis­maz nedaudz palīdzēt meklējumos. Sitas Angelus, Ričards jau­tāja. Kā tas izskatās?

Vienubrīd Ričards nodomāja, ka tūdaļ dabūs brāzienu par to vien, ka pajautājis. Taču Dora apstājās un pakasīja pieri. — Te ir sacīts, ka uz tā esot eņģeļa attēls. Nevar būt, ka tas ir tik grūti atrodams. Un vis­pār, viņa cerīgi piebilda, cik tad te ir tādu lietu ar eņģeļu attēliem?