Nekadiene

Astoņpadsmitā nodaļa

Lēdija SERPENTiNA.kura pcc lēdijas Olimpijas bija vecākā no Septiņām māsām, soļoja cauri labirintam, kurā noslēdzās Daunstrīta. Viņa gāja ar augstu izslictu galvu, un Serpentīnas baltie ādas zābaki triecās cauri dumbram. Šis galu galā bija tālākais ceļš, kādā viņa pēdējā gadsimta laikā devusies. Viņas mājkalpotāja, no galvas līdz kājām tērpusies melnās ādas drēbēs, gāja pa priekšu tin nesa rokā ormaņa pajūga lampu. Divas līdzīgi ģērbtas Serpentīnas sievietes gāja viņai nopakaļ, turēdamās cicņpilnā attālumā.

Serpentīnas kleitas noskrandusī mežģīņu šlepe vilkās pa dubļiem, bet viņai neienāca prātā par to raizēties. Serpentīna ieraudzīja turpat priekšā kaut ko iespīdamies viņas luktura gaismā. Netālu no spožā priekšmeta bija jaušamas liela un smagnēja stāva aprises.

— Tur tie ir, viņa noteica.

Abas sievietes, kas bija gājušas Serpentīnai līdzās, dubļiem šļakstot zem kājām, aizsteidzās uz priekšu, un, kad viņas panāca mājkalpotāja ar silti dzeltās gaismas avotu rokā, neskaidrie apveidi pārtapa atseviš­ķās būtnēs un lietās. Gaisma bija atspīdējusi uz gara bronzas šķēpa

kāta. Mednieces mirušās miesas nedabīgā pozā, asiiju un dubļu putrā iemīcītas un stipri sakropļotas, gulēja uz muguras. Viņas kajas, savu­kārt, bija palikušas milzu mežakuilim līdzīga nezvēra līķim apakšā. Mednieces acis bija aizvērtas.

Serpentīnas sievietes izvilka mirušo no Briesmoņa apakšas un no­guldīja to dubļos. Serpentina pati notupās dumbrā un ar vienu pirkstu maigi pārbrauca Mednieces aukstajam vaigam. Nonākusi pie Med­nieces lūpām, ko sarecējušās asinis bija padarījušas melnas, viņa ļāva pirkstam mirkli tur pakavēties. Tad viņa piecēlās. Paņemiet šķēpu, Serpentina pavēlēja.

Viena no sievietēm pacēla Mednieces līķi; otra izvilka šķēpu no Briesmoņa miesām un uzlika ieroci sev plecā. Un tad visas četras sie­vietes pagriežas un klusā apakšzemes procesijā devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nākušas. Luktura gaisma apspīdēja Serpentīnas laika zoba sagrauzto un nogurušo vaigu; taču nekādas emocijas viņas seja nebija manāmas ne bēdas, ne prieks.