Zaigojošā pasaule

V

Pēdējais numurs pirms «Dubultās Zvaigznes» iz­nākšanas saucās «Važu bezspēcība». Tas bija šāds: druknu maza auguma cilvēku cieši jo cieši sasēja ar varen resnām virvēm, aptina ar stieplēm; turklāt vēl saslēdza važās. Tad cilvēku apsedza ar palagu; viņš pāris minūtes zem tā noņēmās un piecēlās, būdams pilnīgi brīvs; važas vāļājās smiltīs.

Viņš aizgāja. Iestājās dziļš, sasprindzināts klusums. Mūzika sāka spēlēt un apklusa. Cirks tikko dzirdami elpoja. Visiem pielipa gaidas, sakveldinādamas jūtas, tās zagās no dvēseles dvēselē; izejas priekškaram pie­vērstie skatieni klusuciešot lūdzās, lai sāk solīto. Muzikanti šķirstīja notis. Pagāja minūtes piecas; nepa­cietība auga augumā. Augša, nesaskanīgi paplaukšķinājusi, izplūda protesta aplausu zalvēs; vidus atbal­stīja tās; apakša tērzēja, vicināja vēdekļus, smaidīja.

Tad, atkal liekot apklust nepacietības izraisītajam troksnim, pie izejas parādījās vidēja auguma cilvēks, kurš turējās taisni kā sveces liesma, uzvedās dabiski un vienkārši. Brīdi pakavējās, tad liegiem, ritmiskiem soļiem izgāja arēnas vidū, apstājās, smaidīdams pa­lūkojās visapkārt, pārlaida skatienu zaigojošajai cirka bedrei un, vērsdamies pļe orķestra, pacēla galvu.

— Uzspēlējiet, — mazliet padomājis, viņš sacīja ne visai skaļi, bet tik skaidri, ka vārdi bija saprotami visiem, — uzspēlējiet kaut ko lēnu un melodisku, pie­mēram, «Meksikāņu valsi».

Kapelmeistars pamāja, pieklaudzināja un savici- nāja nūjiņu. ,

Trompetes sāka dārdināt priekšspēli; melodijas pūsma virpuļodama satvēra sirdis ritma un taktsmēra gūstā; zvani, treļļi un dziesmas izstaroja neiedomā­jamu skaņu maģiju, kurā, bagātinot visas jūtas, svēt- dienīgāk atmirdz dzīve un dvēselē kaut kas tiek pie­dots.

«Dubultā Zvaigzne» — tāds, kāds viņš šobrīd stā­vēja skatītāju priekšā, — bija gadus trīsdesmit vecs. Viņa apģērbs sastāvēja no balta krekla ar sakroko- tiem piedurkņu galiem, melnām biksēm, zilām zeķēm un melnām sandalēm; plata sudraba josta aptvēra vi­dukli. Augstā piere kā kupols nolaidās līdz tumšajām acīm, pāriedama smalku, izliektu uzacu līnijā, kas pie­šķīra viņa asajiem sejas pantiem senlaicīgu portretu augstprātīgo skaidrību; šai nosvērtas valdonības pil­najā bālajā vaigā, starp tumšo ūsu ēnu un enerģiskā smakra dobīti, nievīgi vīpsnāja maza, stingra mute. Iznākot arēnā, viņa lūpās rotājās divdomīgs, kaut'arī nosvērts un slēpta solījuma pilns smaids. Viņa rudie mati virs pakauša un kakla iedobē viegli sprogojās, toties priekšpusē tik tikko sniedza pieri; rokas bija mazas, pleci nedaudz atvirzīti atpakaļ.

Viņš aizgāja līdz barjerai, viegli piecirta kāju un sāka nesteidzīgi skriet; elkoņus krūtīm piespiedis, viņš aplieca loku ap arēnu, nedarīdams neko neparastu. Bet, kad viņš skrēja otro apli, atskanēja saucieni: «Skatieties, skatieties.» Abās galvenajās ejās sadrūz- mējās skatītāji: tur izbira visi kalpotāji un artisti. Skrejošā soļi pārvērtās, nu jau viņš pārvietojās gi­gantiskiem lēcieniem, taču darīja to bez redzamas pie­pūles; viņa kājas, viegli skarot zemi, likās, nespēja tikt līdzi ķermeņa nevaldāmajai tieksmei; jau vairā­kas reizes lēciena laikā viņš tikai pakustināja tās gaisā, it kā atgrūzdams tukšumu. Tā drāžoties, viņš paveica vienu apli, tad, kādu gabalu noskrējis paras­tajā manierē, strauji pacēlās augšup mazliet virs ska­tītāju galvām un gaisā sastinga, apstājās, it kā bal­stītos uz neredzama staba. Sādā stāvoklī viņš noturē­jās diez vai ilgāk par dabisko krišanas aizturi — pa­visam nenozīmīgu laiku, varbūt trešdaļu sekundes, — taču vispārējās uzmanības svaros tas līdzinājās mil­zīgas svaru bumbas kritienam salīdzinājumā ar loti, — tik neparasti visu priekšā pazibēja noslēpu­mainā parādība. Tomēr tā neizraisīja ne saltumu, ne sajūsmas degsmi, tikai slepena satraukuma mulsu: bija ienācis kaut kas tāds, kas atrodas ārpus cilvēcis­kas būtnes. Daudzi pielēca kājās; vispārējā kņadā tie, kuri nebija izsekojuši, kas par lietu, skaļi kliedzot, jautāja blakussēdētājiem, kas noticis. Jūtas bija da­būjušas triecienu, bet vēl nebija nedz no vietas izkus­tinātas, nedz otrādi apsviestas; skatītāji apmētājās replikām. Baleta kritiķis Fogards sacīja: «Tas nu gan ir elevācijas monstrs; kopš Agneses Djuportas laikiem nekā tamlīdzīga nav bijis. Bet baletā, žilbinošo kus­tību virpulī, viņa tik ļoti nepārsteidza.» Citā vietā varēja noklausīt: «Es redzēju nēģeru lēcienus Ugandā; viņiem tālu …» — «Faķīrisms, hipnoze!» — «Nē! To panāk ar spoguļu un gaismas efektu palīdzību,» — pa­ziņoja kāda kompetenta persona.

Pa to laiku, sēdams satraucošas gaidas, kas neat­turami pieauga, atpūzdamies vai nododamies pārdo­mām, pa arēnu iepriekšējā, nesteidzīgajā tempā skrēja «Dubultā Zvaigzne». Ko gaidīja saviļņotais skatītājs? Neviens nebūtu varējis sev uz to atbildēt, bet ikviens

juta, ka ir neredzamas rokas satverts, un nezināja, pa­laidīs tā viņu vaļā vai, neizprotamās ilgās nobālušu, trieks pret zemi. Kā vēlāk atzinās, tādas izjūtas bija pārņēmušas pat asu pārdzīvojumu mīļotājus, cilvēkus, kuru aukstasinība bija ne vienreiz vien pārbaudīta. Jau vairākkārt dāmu vidū gaisā uzlidoja skanīgs «ah!» ar nopietnāku nokrāsu nekā tās, kuras parasti piemīt šim universālajam izsaucienam. Augša, neko nesaprazdama, sauca «bravo» un skaļi aplaudēja. Tik­mēr cirka artistu pūlī, kas bija aizsprostojis izeju, sā­kās kustība; šie daudz ko redzējušie cilvēki bija pār­steigti ne mazāk par skatītājiem.

Jau bija pagājušas apmēram desmit minūtes, kopš «Dubultā Zvaigzne» bija izgājis arēnā. Acīmredzot ieskriedamies viņš palielināja ātrumu. Seja viņam kvēloja, acis smējās. Tad pavisam negaidīti pāri cir­kam skaidri aizskanēja sajūsmināta bērna kliedziens: «Mamma, mamma! Viņš lido… Skaties, viņš neskar zerni!»

Visas acis vienlaicīgi pievērsās tikai nupat pamanī­tajam. Kā migla nokrita no tām; vienmērīgo kāju kus­tību radītais māns izzuda. Paceldamies arvien strau­jāk un augstāk, «Dubultā Zvaigzne» lidoja gaisā kādu pēdu no zemes.

Tad pēkšņi, aiz kādas netveramas robežas, kuru pārlēkusi ievainotā uzmanība sabijās un sāka mētā­ties, — izrāde izgāja ārpus burvju trika ietvariem, kļū­dama par brīnumu, t. i., par to, ko mēs visu mūžu klu­sībā gaidām, bet, tam momentāni uzzibsnījot, esam gatavi kliegt vai paslēpties. Pametis arēnu, Druds ar rokām aptvēra pakausi un uzlidoja līdz lustrām. Visu viņa ķermeņa šķietamo smagumu acumirklī uztvēra skatītāji ar iekšēju piepūli, bet tas tikpat ātri izzuda, un visi ieraudzīja, 'ka augstāk par galerijām, zem trapecēm, galvu atmetis, lidinās cilvēks, ar putna līgano ātrumu laiku pa laikam šķērsodams apaļo ku­pola telpu, •— tagad viņš bija baismīgs. Un lejā viņa ēna, ienirstot skatītāju rindās un iznirstot no tām, šaudījās šurpu turpu.

Apmulsušais orķestris apklusa; vientuļā oboja ne­pareizā tonī iekaucās un kā aizšauts putns aprāva griezīgo kliedzienu.

Izmisuma saucieni: «Ugunsgrēks!» nepanāktu to, kas tagad sākās cirkā. Galerija iegaudojās; kliedzieni: «Sātans! Nelabais!» vēl augstāk uzsita panikas vilni; galējs ārprāts pārņēma ļaudis; publikas vairs nebija: tā, zaudējusi kopu saiti, pārvērtās par mežonīgu baru, pār kura galvām, norāvušās no saprāta varenās ķē­des, ārprātā kaucot un zobus ņirdzot, auļoja Bailes. Daudzi pēkšņa vājuma vai reiboņa lēkmē sēdēja, seju rokām aizseguši. Sievietes krita bezsamaņā; citas, smakdamas nost, lauzās uz izejām; bērni skaļi rau­dāja. Visur krakstēja balustrādes. Bēgļi, piepildījuši arēnu, gāzdami cits citu no kājām, tvarstīdami un at- grūzdami priekšējos, sadrūzmējās pie izejām. Griezīgi spiedzieni reizreizēm nomāca visu šo ellīgo jandāliņu; atskanēja vaidi, lamas, krītošo krēslu rībieni. Bet virs cirka, augstāk par trapecēm un trīšiem, rokas sakrus­tojis, gaisā stāvēja «Dubultā Zvaigzne».

— Orķestri, mūziku!! — kliedza Agasizs, pats tik tikko apjēgdams, ko dara.

Vairākas trompetes iekaucās pirmsnāves vaimanās, bet tās drīz apklusa; iebrakšķējās apgāztās nošu pul­tis; estrāde kļuva tukša; muzikanti, instrumentus pa­metuši, bēga tāpat kā visi. Šai laikā ministrs Dago- vets, gausi berzēdams savas kaulainās rokas un rauk­dams sirmās uzacis, klusi sacīja diviem pieklājīgi, taču neuzkrītoši ģērbtiem cilvēkiem, kas steidzīgi

ienāca viņa ložā: «Tūlīt pat. Bez svārstīšanās. To uz­ņemos es. Naktī ar ziņojumu personīgi pie manis, un nevienam ne vārda!»

Abi nepazīstamie neatsveicinājušies izskrēja ārā un iejuka pūlī.

Tad Druds augšā sāka skaļi dziedāt. Vispārējā ju­ceklī viņa balss skanēja tik spēcīgi kā varena vēja brāzma; tā bija īsa, nedzirdēta dziesma. Vairāki cil­vēki bija uztvēruši tikai dažus vārdus: «Tā gaita bez ceļa …» Kadence pagaisa dobjajā troksnī, bet varēja domāt, ka ir vēl trīs pēdas ar vīrišķajām atskaņām, par ko liecināja skaidri sadzirdamais vārds «klērs»[3]. tad atkal vārdus nevarēja saprast, iekams kādā trok­šņa pauzē tie nenobeidzās ar noslēpumainu un gari stieptu: «kas saulainus apvāršņus vērš».

No ministra ložas arēnā iznāca meitene, ko apņēma balta zīda viļņi. Bāla, kā apmāta, viņa pastiepa rokas uz augšu un iekliedzās. Neviens nesadzirdēja, ko viņa teica. Meitene nervozi smējās. Viņas mirdzošais ska­tiens vērsās augšup. Izņemot gaišu bezdibeni, kas uz šīs dienas drupām uzliesmoja kā brīnumaina uguns, viņa neko nesaprata, neredzēja un nejuta.

Halls piegāja viņai klāt, paņēma pie rokas un aiz­veda prom. Visa drebēdama, viņa gandrīz neapzinīgi paklausīja Hallam. Tā bija Rūna Beguema.