Šim vakaram direkcija laida arēnā labākos spēkus. Agasizs zināja, ka uz kalngaliem ved stāvas takas. Viņš pakāpeniski sakveldināja skatītāja dvēseli, ar piesardzīgu un mērķtiecīgu daudzveidību blīvējot iespaidu uz iespaida; pateicoties tam, skatītājam savu uzkrāto sirdsdegsmi kā vainagojumu visam vajadzēja saglabāt līdz beigām, kad bija paredzēta «Dubultā Zvaigzne».
Arēna atdzīvojās: pēc vingrotājiem nāca zirgi, pēc zirgiem — klauni, pēc klauniem — akrobāti; lauvu dresētāju nomainīja žonglieri un burvju mākslinieki. Divi ziloņi, kam bija uzsietas salvetes, cienīgi pavakariņoja, sēžot pie klāta galda, un, ar kundzisku snuķa kustību pametuši dzeramnaudu, sāka vizināties uz koka bumbām. Klaunu domīgais apstulbums brīdī, kad sitiens pa pakausi ar gutaperčas desu bija neizbēgams, izraisīja migrēnu ne vienā vien vārgākā galvā, kas aiz nevaldāmiem smiekliem sāka sāpēt. Klauni vēl kasījās un apmainījās asprātībām, kad vol- tižētāji uz baltiem Astūrijas zirgiem izlidoja arēnā un sāka auļot tai apkārt. Tie bija sniega leoparda ādās tērpušies, ar vainagiem un rožu vijām greznojušies Bakhs un bakhante; traukdamies vēja ātrumā, viņi tēloja baleta un akrobātiska rakstura bezvārdu ainiņu, tad nozuda, gaisā pametuši virmojam graciozi draisku ķermeņu mirdzumu un trīsas. Pēc viņiem, taures skaņu pieteikti, arēnā uznāca un apsēdās lauvas, ar saviem rēcieniem nomācot orķestri; melnā frakā tērpies cilvēks, plīkšķinot pletni, pazemoja tos, kā vien gribēja; kaut putas krita no rīklēm, tomēr tie valsēja un lēca cauri stīpai. Četri vingrotāji, zem kupola sašūpojušies drausmīgās voltēs, pārmetās no trapeces uz trapeci. Burvju mākslinieks japānis izvilka aiz triko apkakles paslēptu ar ūdeni pildītu smagu stikla vāzi, kurā peldēja dzīvas zivtiņas. Žonglieris pierādīja, ka nav tādu priekšmetu, ar kuriem, nedabūjot zilumus un nemisējoties, nevarētu spēlēties, metot tos gaisā un ķerot, kā bezdelīga ķer mušas; septiņas iedegtas lampas no viņa rokām uzlidoja gaisā tik viegli kā ūdens šalts no strūklakas. Otrās daļas beigās uzstājās cirka jātnieks Rišlejs^ kas aulekšoja uz pieciem rudiem baltkrēpjainiem zirgiem un pārgāja no viena uz otru tik vienkārši, kā mēs pārsēžamies citā krēslā.
Zvans pavēstīja pārtraukumu; publika sāka plūst uz foajē, smēķētavām, bufetēm un staļļiem. Kalpotāji piekopa arēnu. Šo piecpadsmit minūšu laikā ministra māsasmeita Rūna Beguema, kas sēdēja viņa ložā, satrieca pīšļos kapteiņa Halla cerības, kurš, starp citu, nebija pateicis neko sevišķu. Viņš vēl no rīta bija neskanīgi ierunājies par mīlestību, bet viņus iztraucēja. Tad Rūna ar visai skaidri izteiktu vēsumu balsī bija pasacījusi «uz redzēšanos», taču apžilbusī Halla sirds nebija izpratusi, ko nozīmē viņas vienaldzīgais, mierīgais skatiens; izmantodams to, ka uz viņiem neviens neskatās, viņš tagad saņēma un rāmi paspieda meitenes lejup noslīdējušo roku. Rūna, bez satraukuma atvilkusi roku, pievērsās viņam, iespiezdama zodu atzveltnes samtā. Viegls, jautrs smīniņš kā burvīga krunciņa iegūla starp viņas uzacīm, un skatiens teica — nē.
Pēdējās dienās Halls bija stipri novājējis. Viņa kreisais plakstiņš nervozi raustījās. Kapteinis pie Rūnas apturēja tik ilgu, izmisuma pilnu un pētošu skatienu, ka meitene mazliet atmaiga.
— Hall, viss pāriet! Jūs esat stiprs cilvēks. Man patiesi žēl, ka t a s noticis ar jums; ka es esmu jūsu sirdēstu cēlonis.
— Tikai jūs tā arī varējāt būt, — Halls sacīja, izņemot viņu, neko citu neredzēdams. — Esmu kā apmāts. Vissliktākais ir tas, ka jūs vēl neesat mīlējusi.
— Kā?!
— Šī jusu dveseles daļa vēl ir neskarta. Preteja gadījumā varbūt jūtu atcere izkustinātu jūsu sirdi no stinguma punkta.
, — Nezinu. Tomēr labi, ka mūsu saruna pāriet apsvērumu jomā. Turklāt piebildīšu: ja mani piemeklētu mīlestība, ko nebūtu sūtījis liktenis, es uzskatītu to par nelaimi.
Rūna mierīgi pārlaida skatienu pāri ložu rindai, it kā gribētu noskaidrot, vai šī nelaime jau neslēpjas kaut kur tepat vīriešu ciešajos skatienos; taču apbrīna viņai bija tā apnikusi, ka meitene izturējās pret to tāpat kā bagātnieks, kas ar izklaidīgu nicību saņem atlikumu sīknaudā.
— Mīlestība un liktenis ir nešķirami… — Halls brīdi klusēja. — Vai… ko jūs gribat teikt?
— Ar to, Hall, es domāju sevišķu likteni. Zinu, — Rūna skumji paraustīja atsegto plecu, — es … neesmu tāda likteņa cienīga. — Augstprātību, kas izskanēja šai vārdā, apslēpa valdzinošs smaids. — Un tomēr es vēlos, lai mans liktenis būtu sevišķs.
Halls viņas uzpūtīgo sapni izprata pēc sava prāta.
— Protams, es jums nederu, — viņš teica ar patiesu aizvainojumu un ar tikpat patiesu sajūsmu.
— Jūs esat cienīga būt par karalieni. Es — parasts cilvēks. Tomēr nav nekā tāda, par ko es kaut mirkli šaubītos, ja jūs man pavēlētu to paveikt.
Rūna sarauca uzacis, bet tomēr pasmaidīja. Stipra mīlestība rosināja viņā reliģiozu aizkustinājumu. Tā kā Halls nesaprata meiteni, viņai sagribējās Hallu tuvināt savai dvēselei. Tā labi ļaudis, brīdi pagaudu- šies līdzi nabagam par viņa sūro likteni, mīl nodoties savu sajūtu analīzei par tēmu: «Vai esmu labs cilvēks?» Bet nabagam tas vienalga.
— Lai būtu karaliene, šķiet, esmu pārāk gudra, gudrāka, nekā tas viņas augstajā stāvoklī piederas, — Rūna teica. — Es taču pazīstu cilvēkus. Man jums jāsagādā pārsteigums. Diez vai ir iespējams sastapt tādu likteni, uz kuru es neskatītos no augšas. Droši vien ne. Esmu ļoti godkārīga. Visas manas domas par to ir miglā tītas un žilbinošas. Jūs zināt, kā reizēm iedarbojas mūzika … Es gribu dzīvot nerimstošās, visu manu būtni pārveidojošās svinīgās mūzikas skaņās. Es vēlos, lai iekšējai satraucošajai svētlaimei piešķirtu jēgu vara, kas nepazīst ne ierobežojumu, ne šaubu.
Šo mazo, nekautrīgo grēksūdzi Rūna izteica ar tādu graciozu vienkāršību, kā jauna māte, bērnu ieaijājot, čukstus stāsta tam valdnieku sapņus.
— Ekstāze?
— Es nezinu. Bet vārdi ietver sevī vairāk, nekā domā ļaudis, kuri sūrojas par vārdu vājumu. Pietiek, citādi jūs mainīsiet savu spriedumu par mani uz slikto pusi.
— Es nemainu spriedumus, nemainu simpātijas, — Halls sacīja un, redzēdams, ka Rūna kļuvusi domīga, klusējot lūkojās viņas smalkajā profilā, domās cenz: damies apkopot visu, ko par meiteni zināja, lai izveidotu par to pilnīgāku priekšstatu. Desmit gadu vecumā viņa uzrakstīja lieliskus dzejoļus. Savas dzīves septiņpadsmito un astoņpadsmito gadu pavadīja uz kuģa, kurš devās apkārt pasaulei, un viņas eksotiskie zīmējumi lielā izstādē tika dārgi izpārdoti par labu neredzīgajiem. Rūna nemeklēja šāda veida popularitāti, pat vairāk — nemīlēja to. Viņa bija lieliska mūziķe; meitenei pēc kārtas pareģoja gan tādu, gan citādu slavu, — pēc slavas viņa nealka. Viņas milzīgajā namā, pārejot no telpas telpā, arvien spēcīgāk bija jūtama naudas vara, ko apgaro mākslinieciska un daudzveidīga dvēsele. Dvēselei klusējot, bez simpātijām un mīlestības, vienīgi instinktīvi nojaušot, nevis spriežot pēc pieredzes, ko spēj sniegt šīs vēl nepazītās jūtas, neatkarīga un vientuļa viņa gāja caur dzīvi. Viņa prata visas Eiropas tautu valodas, studēja astronomiju, elektrotehniku, arhitektūru un dārzkopību; gulēja maz, reti gāja sabiedrībā un vēl retāk rīkoja pieņemšanas.
Šī nesatricināmā, saltā pasaule bija ieslēgta ideālā apvalkā. Viņas vaibstu liegums un izteiksme atgādināja blondīnes seju, bet zem mirdzošo melno matu viļņa slēpās neizdibināms kaismes un maiguma sajaukums. Viņas tiešām sievišķīgais augums, kas tomēr nemaz nebija trausls, izstaroja skaidras miesas svaigumu un līksmi. Viņa bija nedaudz mazāka par Hallu; viņš turpretī, būdams vidēja auguma, likās garāks uzpleču dēļ.
Halls — inteliģents karavīrs ar mazliet izplūdušu seju un labsirdīga cilvēka grūtsirdīgo skatienu, kam reizēm centās piešķirt augstprātīgu izteiksmi, pārdomājis par Rūnu Beguemu visu, kas ienāca prātā, pievērsa iekšējo skatienu sev, taču, bez labas veselības, mīlestības, dienesta lietām un akurātības neko sevišķu neatradis, izjuta lēnprātīgas skumjas. Labāk viņš nebūtu runājis par mīlestību. Tomēr brīdī, kad atskanēja trešais zvans, it kā tā treļļi būtu viņu aiz mēles raustījuši, Halls paguva izteikt: «Esiet laimīga …» Frāzes beigas: «ja nu ar mani…» iestrēga viņam kaklā. Viņš saglauda ūsas un sagatavojās skatīties izrādi.