Zaigojošā pasaule

IX

Jo tālāk, jo baismīgāka kļuva Rūnas dzīve. Neiz­turējusi viņa griezās pie Grantoma — pie viena no tiem pozitīvajiem, bet ne visai ievērojamajiem cilvē­kiem, kuri saista ar erudītas pašapziņas un praktis­kas skaidrības atmosfēru, kāda valda ap viņiem; kura plikpaurainā galva ar Darvina seju un stingru cil­vēcisku skatienu pāri zelta brillēm it kā savāc uzti­cēšanās ēnas un gaismu vienuviet, vienā sirsnīgā uzplūdā. Grimdama pārdomās par ārprātu un baidī­damās no tā, bet tomēr nevēlēdamās teikt visu, Rūna apgāja to, minēdama halucinācijas un teikdama pro­fesoram, ka reizēm redz kādu paziņu, kurš pazudis bez pēdām. Savu attieksmi pret izdomāto personu viņa pārņēma no oriģināla, tādējādi visas iespaidu fineses iezīmēdama ar parasto tikšanos atainojumu. Lai dotu vispārīgāku raksturojumu, viņa vienīgi pie­bilda: «Man likās, ka viņa dabā ir kaut kas pārstei­dzošs un apslēpts, kas tikmēr nodarbināja manas domas, iekams kļuva par nepamatotu, savādu aiz­spriedumu.» Tomēr viņas paskaidrojumu līkloču tīklā kaut kas nebija īsti pareizi, šī pārstāsta līnija nebija līdzena, un Grantoms samanīja melus.

— Jo sliktāk priekš jums, ja jūs neesat pilnīgi vaļsirdīga, — viņš sacīja, tomēr neuzstāja, lai stāsta sīkāk; uzklausījis un apskatījis Rūnu," viņš, klaudzi­nādams ar zīmuli, it kā ar klaudzieniem uzsvērdams dažus vārdus, teica: — Jūs esat vesela, jūsos viss ir normāls; dvēsele un miesa ir normāla. Teikšu vairāk: fiziski jūs esat nevainojama. Ar jums nedaudz pa­runājis, es redzu, ka īpašu apstākļu izraisītā ārkār­tējā nervozitāte izpaužas jo krasāk tāpēc, ka to cieši ietver un tās izpausmi apvalda spēcīgas gribas no­slēgts loks. Par to ar jums gribu parunāt sīkāk; pa­gaidām pāriesim pie ārstēšanas, jo tā jums ir nepie­ciešama.

Viņš uzmeta Rūnai īsu, pētošu mirkli; tā skatās, ja ir kāda apslēpta doma; pēc skatiena acumirklī- guma par tā jēgu varētu uzskatīt pavirša iespaida kļūdu. Bet tonis, tonis — šī runas nekļūdīgā pie­garša — lika Rūnai būt vēl uzmanīgākai, nekā Viņa bija bijusi līdz šim, — ja nu vispār cilvēks, kas gaida glābiņu, var būt vairāk vai mazāk uzmanīgs. Gran­toms turpināja:

— Laulības. Lūk, pirmais, kas — vai jūs to vēla­ties vai ne — likvidēs otro sfēru, kuras durvis tādos mirkļos, kas nepakļaujas zinātnes uzskaitei, negaidot atveras jūsu priekšā, atsedzot psihofiziskās pasaules noslēpumaini mirdzošos, dubultos tēlus, ar kuriem ir pilns nepieejamais. Ievērojiet, tas nav aizsniedzams visiem.

Viņš apklusa, piemiedza acis un caur briļļu stik­liem ar neko neredzošu skatu vērās Rūnas bālajos vaibstos; uzacis saraukusi, viņa augstprātīgi smai­dīja, pūlēdamās dažas dīvainas Grantoma frāzes saistīt ar sava stāvokļa savdabīgumu. Likās, viņš bija pamanījis šos pūliņus: tikko jaušama labvēlības pieskaņa, lielākas labvēlības nekā drīkst gaidīt tikai pacients, tūdaļ izgaisa, tiklīdz viņš, dziļi atzveltnes krēslā lampas ēnā atzvēlies, atgriezās pie praktiskā padoma.

— Nevar būt, ka j ū s, vesels cilvēks, kam ir mī­loša un spēcīga dvēsele, nesastapsiet tādu parastu, bet zināmā mērā pilnīgu laimi, — es saku, — tāds cilvēks, laulība un bērni — īsāk sakot, ģimene — ar siltu un uzticīgu roku izvedīs jūs mierīgajā dienas gaismā. Tomēr pieļausim, ka tam traucē nenovēršami iemesli. Tad bēdziet uz laukiem, ēdiet vienkāršu ba­rību, peldieties, celieties agri, dzeriet ūdeni un pienu, aizmirstiet grāmatas, staigājiet basām kājām, nosau- ļojieties melna, līdz pagurumam strādājiet tīrumā, guliet salmos, interesējieties par dzīvniekiem un augiem, smejieties un piedalieties visās rotaļās, ku­rās na,y iespējams iztikt bez viegla ziluma vai kri­tiena valgajā zālē, vakarā, kad smaržīgais siens kliedē savu aromātu, kas sajaucies ar skursteņu dū­miem, — un jūs kļūsiet tāda pati kā visi.

Nomierinošie vārdi ielīksmoja un uzmundrināja meiteni.

— Jā, tā es arī darīšu, tas ir burvīgi, — viņa sa­cīja ar pacilātību, ko iedvesmoja gleznainās ainas; it kā jau būtu kļuvusi pa pusei mežonīga, spēcīga un brūna, viņa drosmīgi pavicināja roku. — Es tur no­purināšu ābolus visām ābelēm; bet rāpšanās pāri žogam? Kad biju maza meitene, es kāpelēju pa ko­kiem. Grantom! Labais Grantom! Glābiet mani!

— Izglābšu. — Viņš pateica to domīgi, bet vien­laikus skarbi un enerģiski, tomēr tā, ka vajadzēja gaidīt vēl kādus vārdus, varbūt noteikumus. Tad Grantoms pagrieza lampu, ar smaidā sastingušu seju viss parādīdamies tās spilgtajā gaismā. Ap viņa, moža un gudra sirmgalvja, mīlīgi piemiegtajām acīm smaids savilka krunciņu tīklu, šīs acis tagad spulgoja asi, kā aceņu dzirkstis. — Bet paklausieties, — pēk­šņi sarosījies, viņš sacīja, — es tikai nedaudziem saku to, ko dzirdēsiet jūs; vienīgi tiem, kuru dvēseles struktūra atbilst manējai. Jūs teikto sapratīsiet. Lai jūs nepārsteidz un nemulsina mans jautājums: vai jūs esat pārliecināta, ka tās ir halucinācijas?

Nojauzdama, ka tas ir viltīgs pārbaudījums, Rūna, mazliet uztraukusies, sacīja:

— Jā, esmu pilnīgi pārliecināta; dīvaini būtu do­māt savādāk; vai ne?

— Domāt, — Grantoms teica, lūkodamies uz viņas pieri, — domāt. Vai — zināt. Ko mēs zinām par sevi? Tomēr mēs patiešām zinām kaut ko tādu, kas atrodas ārpus tīras pieredzes. Vai jūs nedomājat, ka mūsu nervozitāte, tagad tik nozīmīgā un augstā tembrā skanošas nervozitātes kopsumma, ir tāda pa­rādība, kas piemitusi arī iepriekšējiem gadsimtiem? Atzīmēsim vien šo milzīgo starpību, neskarot cēlo­ņus. Piecpadsmitā gadsimta cilvēks pazina dvēseles sasprindzinājuma spēku, bet ne tā sazarojumus; katrā

gadījumā tik neskaitāmus, tik līdzīgus azbesta šķiedru dalāmībai; tur, kur piecpadsmitā gadsimta cilvēks vienkārši sauca «gribu», tagadējos laikos šis «gribu» ir ietērpts mainīgi pretrunīgu dvēseles strā­vojumu un motīvu smalkākajos audeklos, kur jau pats tā pamats nav vis vēlēšanās, bet — pasaules uzskats. Tagad apskatīsim tuvāk. Mēs nodrebam no nepareizas skaņas, viebjamies, ja žests ir neprecīzs vai aplams; par tik ierastu lietu ir kļuvis saindēties vai saindēt citus ar savu noskaņojumu, ka šāds pa­radums ir izplatījies visās šķirās un visos dzīves ap­stākļos; vārdi «es zināju, ka jūs tā teiksiet», «to pašu arī es nodomāju», saprašanās ar pusvārdiem vai pat ar vienu skatienu; pagriešanās atpakaļ, ja skatās mugurā; sajūta, ka pirms mums kāds ir bijis tur, kur mēs tik tikko esam ienākuši; noskaņojuma maiņa un dziļums — ir tikai nožēlojami un ikdienišķi piemēri, kuri liecina, ka tas, ko mēs uztveram ar nerviem, iegūst stihiskus apmērus un kļūst ārkārtīgi spēcīgs. Vai tik jūs tagad nedomājat, ka varbūt drīz pienāks laiks, kad šai savijumā, šai kopā saplūdušajā nervu spēku sakopojumā izzudīs visi nosacītie šķēršļi un sazināšanās līdzekļi? Ka vārds kļūs lieks, jo doma klusējot izzinās domu, ka jūtas noskaidrosies ārkār­tīgi komplicētā veidā; ka tanī kopīgajā garīgajā okeānā parādīsies dvēseles — kuģi, kas nekļūdīgi vā­ģos ūdeņus un ieturēs pareizo kursu? Kādā sfērā tad šie spēki darbojas?

— Es neskaršu, — viņš klusākā balsī turpināja, — visus savus apsvērumus attiecībā uz šo punktu, kaut arī tie ir ļoti interesanti, lai nokļūtu pie galvenā, kas ir saistīts ar jums. Ir tāda sfēra — vai arī tai vajag būt —, līdzīgi tam, kā vajadzēja būt Ame­rikai, kad tas kļuva skaidrs Kolumbam, — kurā visi mūsu skaidrie priekšstati bez šaubām ir reāli. Ar to es gribu sacīt, ka tie sāk eksistēt mūsu noteiktas pie­pūles brīdī. Tāpēc es aplūkoju halucināciju kā feno­menu, ko rada stingra realitāte, kura spēj deformē­ties un atkal sabiezēt. Kaut arī man ir dārgs jūsu miers, mani mulsina tas, ka es jūtu jums līdz; man lika nodrebināties tas, ka jūs priecājāties par lau­kiem kā dvēseles iemidzināšanas līdzekli. Ja vien jums ir spēks, proti, pacietība; ja apzinālies, ka jūs, kam jau atklāti reti un neizskaitāmi dārgumi, esat izcili izredzēta, — ievediet savā dzīvē to pasauli, ku­ras vizuļus jums jau sniegusi dāsna, slepena roka. Atcerieties, ka bailes iznīcina realitāti, kas sašķeļ šo pasauli kā zobens, kuru tur vēl nenobrieduši roka.

Rūna, acis nolaidusi, klausījās un nespēja pacelt skropstas. Grantoms runāja lēni, bet brīvi, ar skaid­ras pārliecības apvaldītu vienkāršu spēku; bet viņa nepacēla acis, gaidīdama vēl kaut ko, kas, šķita, ja viņa paskatīsies, nekad netiks pateikts. Pateicoties dotībām, kas piemīt visai daudziem, un instinktam, viņa aizsēja ciet muti visiem iespaidiem, tikai ar prātu atzīmēdama Grantoma runas posmus, bet do­mās neatbildēdama uz tiem.

Grantoms turpināja:

— Realitātes, par kurām es runāju, ir patiesas, visuresošas realitātes tāpat kā gaisma un ūdens. Tā, piemēram, es, Grantoms, zinātnieks un ārsts, nepa­visam neesmu tāds, kādu mani iedomājas; es esmu Hozirenejs — cilvēks, kas zināmā brīdī, kurš vairs nepakļaujas atmiņai, ir aizmirsis sevi; ne ma­nai sejai, ne gaumei, ne temperamentam, ne paradu­miem galīgi nav nekā kopēja ar šā tipa Grantomu. Bet par to mēs parunāsim citā reizē.

Tad Rūna nomanīja, ka viņai vajag un viņa var tagad paskatīties tā, kā bija noskaņota. Viņa paska­tījās tik tramīga kā mednieks, kura pirksts ir gatavs nospiest gaili, un ieraudzīja Grantomu savādākā gaismā: acis ar baltu joslu virs vērīgās zīlītes. Seja, zaudējusi fokusu — to neredzamo centru, uz kuru harmonijā tiecas visi sejas vaibsti, atgādināja no ne­dabiskām līnijām veidotu primitīvu un baismīgu zī­mējumu. Viņas priekšā sēdēja ārprātīgais.

— Grantom, — meitene maigi sacīja, — nu kā tad? Vai laulības un lauki? Vai pagaidām man to nevajadzētu apvienot?

Grantoms sakustējās, paraustīja plecus, sarauca uzacis un nopūties sakārtoja acenes. Tagad viņa sejā, kas no aceņu apakšas raudzījās tik pieklājīgi atturīgi kā cilvēkam, kurš ir kļūdījies sarunu biedrā, vairs nebija ne mazāko izķēmojuma pēdu. Viņš nolieca galvu un piecēlās. Rūna pasniedza roku.

— Jā, — viņš apstiprināja, — viss ir tā, kā es teicu, vai tādā garā. Zāles jums nav vajadzīgas. Sveiki.

Un viņa izgāja ārā, prātodama, vai Grantoms tie­šām teica to, kas Rūnu pašu tā pārsteidza. Bet viņš teica to, tieši to, un viņa nebija atminējusi ārsta īpašo mirkli.