Zaigojošā pasaule

II

Ne mazāk spēcīgi kā publiku varens intereses vilnis sagrāba visu cirka trupu, ieskaitot apkalpotājus, bi­ļešu kontrolierus un zirgu puišus. Sāka klīst baumas, ka «Dubultā Zvaigzne» (kā viņš pavēlēja sevi dēvēt afišā) esot grāfs un miljardieris, un ilgās pēc viņa, rijot siekalas restorāniskos un juvelieriskos sapņos, jau tvīka cirka jātnieces; jau balerīnas, no kurām ik­viena cerēja savaldzināt titulēto savādnieku, tirdīja spoguli un ar putām uz lūpām Strīdējās, kuru no tām

viņš nopirks par augstāku cenu. Klauni centās izdo­māt, kā, parodējot debitantu, sasmīdināt skatītājus. Dzērājs skribents Debors paspēja sameistarot tiem vairākus dialogus, par kuriem jau iemeta šņabīti un žvadzināja sudraba sīknaudu. Skaudības māktie vin­grotāji, voltižētāji un žonglieri līdz pēdējam brīdim vienā balsī apgalvoja, ka noslēpumainais viesis esot no Indijas ieradies šarlatāns, kas tur mazliet apguvis suģestiju, un pareģoja viņam fiasko. Viņi tāpat mē­ģināja izplatīt ziņas, ka viņu sāncensis arēnā esot bēgujojošs noziedznieks. Viņi tāpat izdomāja, ka «Du­bultā Zvaigzne» esot daudzkārt pieķerts kāršu spēles šulers. Viņi arī sacerēja interesanto nostāstu, kā ar šantāžu viņš esot atbruņojis rāmu kļuvušo Aga- sizu. Bet īstenībā neviens neko nevarēja pateikt; mig­lainā tenku spirāle vijās, neskarot centru. Vienīgi klauns Arsi, kurš mīlēja atkārtot: «Es zinu un esmu redzējis visu, tāpēc ne par ko nebrīnos,» — īpaši uz­svēra šo frāzi, ja saruna skāra «Dubulto Zvaigzni»; taču klauna slimīgajā, žultainajā sejā atspoguļojās blāvas izbailes, ka viņa nožēlojamo dzīvīti varētu pie­meklēt kas tāds, par ko viņš domā ar satraukumu, zaudējis plikatas mieru, kas bija iegūts smagā darbā, taisot grimases un pieciešot zilumus.

Vēl daudz visādu vārdu gružu — izdomājumu, tenku, zobgalību, zākoņas un pareģojumu — iesprūda ausīs dažādiem ļaudīm sakarā ar sensacionālo uzstā­šanos, taču visu nav iespējams noklausīties. Putekļu mākonī, ko sacēluši Cēzara zirgu pakavi, nav svarīgs katrs atsevišķs puteklītis; nav nemaz tik svarīgs arī saulstara atspīdums, kas caur mēļajiem virpuļiem seko imperatora zelta bruņu cepures baltajam plan­kumam. Cēzars saceļ putekļus… Putekļi — un Cēzars.