Zaigojošā pasaule

III

Divdesmit trešajā cirka kases lodziņš neatvērās. Uz­raksts skanēja: «Visas biļetes izpārdotas.» Kaut gan cena bija augsta, tās izpirka zibeņātri; vēl divdesmi­tajā pēdējām biļetēm tika sarīkota loterija, jo tās iz­raisīja niknu strīdiņu starp pretendentiem.

Šajā vakarā vērīgs skatiens, pamests uz skatītāju vietām, nomanītu, ka publikas sastāvs ir mazliet ne­parasts. Tā, preses loža bija stāvgrūdām pilna, aiz papildvietām pensnejus un apkaklītes spīdināja tie, kas bija spiesti stāvēt, mīņājoties no vienas kājas uz otru. Tāpat pilna bija arī ministra loža. Tur zaigoja maigā, burvīgā skaistu acu un jaunu dāmu smalko seju, baltā zīda un dārgakmeņu pasaule, kuri uz mun­dieru un fraku fona dega kā lustras; tā mēnesstaru ūdenskritums, tīts melnu ēnu samtā, veļ un dzirkstina savus straujūdeņus. Visas ložas, lokveidā ieskauda­mas aveņkrāsas barjeru, dvesmoja elegantā pūļa grez­nību un atturīgumu; brīvi, nepiespiesti smejoties, klu­sināti, taču ļoti skaidri runājot, šie ļaudis aplūkoja milzīgā cirka pretējās puses. Virs arēnas zvīļojot plandījās gaisa telpa, ko pašā augšā noslēdza tik zil­gans kupols kā krēslainā debess, kas raudzījās iekšā caur atvērtajām stikla lūkām.

Augstāk par parteru atradās inteliģences, tirgotāju, ierēdņu un karavīru fizionomiskais raibums; vīdēja pēc portretiem pazīstamie rakstnieku un mākslinieku vaibsti; te varēja dzirdēt samākslotu frāzi, veiksmīgu repliku, izmeklētu literāru teicienu, tenkas un ģimenes strīdus. Vēl augstāk, uz vienlaidus soliem, drūzmējās iela — neizsijātais pūlis: tie, kuri skrien, iet un aiz­peld mums garām tūkstoš pāriem kāju. Bet virs vi­ņiem, aiz cirka afišām aplīmētas augstas barjeras uz elkoņiem, pirkstgaliem, smakriem un krūtīm, šaurības saspiesti, saraujoties līdzīgi sešskaldnim kā bišu šūna, svīda cirka pāriji — galerija; pūloties kaut uz brīdi atsvabināt rokas, viņi cieta piesmakušā gaisa un sirds- klauvju mocības; šajā juceklī mierīgākas izskatījās to cilvēku sejas, kuri augumā pārsniedza piecas ar pusi pēdas. Te grauza riekstus; to čaumalu knakšķi jaucās ar svilpieniem un familiāriem apsaucieniem.

Apgaismojums a giorno\ kas izstaroja tik spožu gaismu, ka viss gan tuvu, gan tālu bija it kā ar gaišu laku pārklāts, pretējo pusi gremdēja mirdzošā dū­makā, kur tomēr, skatienam piestājot, viss bija saska­tāms tik skaidri kā binoklī — gan sejas, gan to izteik­sme. Pār gaismas pielijušo cirku no griestos iekār­tajām trapecēm, no vara taurēm, ko pūta muzikanti, starp melnajām pultīm čaukstinot nošu lapas, līdz svaigajām zāģu skaidām, kas klāja arēnu, valdīja lustras, kliedējot telpā jautru aizgrābtību. Aizverot acis, ar dzirdi varēja iezīmēt visus telpas punktus — krēsla čīkstoņu, klepu, aprautu flautas pustakti, bungu rīboņu, klusu, satrauktu sarunu un ūdens čalai līdzīgu troksni — kustību un elpas šalkoņu, ko radīja desmit- tūkstoš cilvēku liels lādiņš, vienlaikus ietriekdamies apaļās celtnes šķērsgriezumā. Te valdīja asa siltuma, zirgu staļļu, zāģu skaidu un izmeklēta parfīma smarža — tradicionālais cirka aromāts, kas tik rad­niecīgs izrādes raibumam.

Sākums kavējās; publiku pārņēma nepacietība; pār galeriju, uzliesmojot nevienmērīgā dārdoņā, vairākas reizes pārvēlās aplausi. Bet nu iešķindējās un sāka trīsuļot trešais zvans. Iebūkšķējās timpānu dobjais sudrabs, iekaucās trompete, izšāva bungas; flautu zib- snīgajā svilpoņā varš un stigas rāva vaļā kareivīgu maršu, un izrāde sākās.