Zaigojošā pasaule

XII

Kurš guļošā mājā ir nomodā, to miegs ieskaujot apklāj un nomāc. Šis svešais miegs ir līdzīgs strau­mei, kurā cilvēks stāv, pretodamies ūdens spēkam. Straume grūž, šūpo, vilina un aizrauj; pasper soli, un tu jau esi nedaudz aiznests sāņus. «Viņi guļ,» nomodā esošais domā. «Visi guļ,» viņš'žāvādamies saka, un šī laiskā, skaudīgā doma, kas neskaitāmas reizes atkārtojas kā priekšstats par omulīgo gultu, palielina stingumu. Locekļi smagi un jutīgi; kustības izklaidīgas; nogurusi apziņa nesakarīgi un žilbinoši klaiņā — kur pagadās un kā pagadās: te gar pazoles čīkstoņu, te gar asiņu šalkoņu deniņos, te aizsāk sa­runu par mūžību vai cēloņu cēloni. Galva turas uz kakla — par to liecina galvas smagums, bet acis pie­lijušas ar līmi; gribas aizsnausties, pāriet tajā inte­resantajā un mazizpētītajā stāvoklī, kad sapnis un tiešamība pamirst savstarpējas pretošanās saldmē.

Klaudziens, kas sašķeļ drumslās šādu stāvokli, prā­tam nepasaka neko, tikai — dzirdei; ja tas atkārto­jas — snauda jau kļūst caurredzamāka; neskaidrā, vaicājošā omā cilvēks noskaņo uzmanību un gaida jaunu klaudzienu. Kad viņš to atkal dzird — šaubu nav; šis klaudziens — vai nu tur vai citur — ir kāds beznosacījuma akts, kas prasa atbildes reakciju. Tad nodrebēdams un nožāvādamies cilvēks atgriežas tie­šamībā.

Klaudziens, kuram uz taburetes piesēdušais sargs atbildēja ar dziļu nopūtu, atskanēja no īpaši apsar­gājamās kameras. Sargs saslējās, sakārtoja siksnu, kurā karājās revolveris, un piecēlās. «Varbūt vairāk neklaudzinās,» varēja samanīt viņa miegainajā sejā. Taču nez no kurienes atkal atskanēja viegls un mie­rīgs klaudziens, ko atkārtoja atbalss; likās, klau­dzieni skan no visiem gaiteņa punktiem. Un šiem klaudzieniem bija intīma nokrāsa — tajos pavīdēja kaut kāds rokas mājienam līdzīgs, nomierinošs aici­nājums.

Sargs staipīdamies piegāja pie durvīm.

— Vai jūs tur klaudzināt? Ko vajaga? — viņš bargi noprasīja.

Taču atbildi no kameras nesaņēma uzreiz; šķita, cietumnieks caur dzelzi un koku, kavēdamies aizsākt valodas, raugās uz sargu kā parastā sarunā.

— Sarg! — beidzot atskanēja, un sargam parēgo- jās smaida atēna. — Vai tu neguli? Atver durvju lodziņu. Tāpat kā tu, arī es esmu nomodā; tev ir gar­laicīgi; garlaicīgi ir arī man; bet sarunājoties laiks

mums aizritēs ātrāk. Tas ir iestrēdzis šajās sienās. Ļausim tam plūst caur dvēseli un caur balsi un pa-" skubināsim to ar jautru stāstu. Man ir ko pastāstīt. Nu atver tak; ieraudzīsi kaut ko patīkamu!

Sargs apstulbis kādu brīdi dusmīgi tvarstīja gaisu, cerēdams atklāt sulīgu un bargu vārdu uguni, tomēr nepārkāpa parastās frazeoloģijas ietvarus, kaut arī pacēla balsi:

— Nerunāt! Kāpēc ar niekiem traucējat? Jūs kuļat tukšus salmus. Ar jums runāt aizliegts. Neklaudziniet vairs, citādi ziņošu vecākajam dežurantam.

Viņš apklusa un saausījās. Aiz durvīm sāka skaļi smieties cietumnieks, — šķita, viņš smejas ne par pieaugušā, bet par bērna valodu.

— Nu, kas tad vēl? — sargs pajautāja.

— Tu, brālīt, daudz zaudē, — cietumnieks sacīja. — Es maksāju zeltā. Vai tev patīk zelts? Dzi, te tas ir, paklausies.

Un kamerā iešķindējās, it kā uz monētu kaudzes birtu monētas.

— Atver lodziņu; par katru minūti, ko tu sarunā­sies ar mani, es atlikšu priekš tevis zelta gabalu. Ne­gribi? Nu, kā gribi. Bet šajā naktī tu vari kļūt bagāts.

Šķindoņa apklusa, un drīz vien atkal bija dzirdama neskaidra, samtaina žvadzēšana; sargs pamira. Pa­vērojot viņa seju no malas, katram liktos, ka, lēni ievilkdams degunā gaisu, viņš osta kādu patīkamu smaržu, kas plūst nez no kurienes. Asinis iesitās vi­ņam galvā. Nesaprazdams, brīnīdamies un skaizda­mies, viņš brīdinoši paklaudzināja ar atslēgu pa dur­vīm un uzkliedza:

— Ei, sargieties! Pēdējoreiz saku jums! Ja esat noslēpis naudu — paziņojiet un nododiet; kamerā naudu turēt nedrīkst.

Bet viņa balss skanēja tik nevarīgi kā vienmuļa lasīšana; sirds saldi iesmeldzās; dīvainu domu spiets līdzīgi maskām, kas ielauzušās saspringti smaidošā pūlī, savandīja noskaņojumu. Tajā sargs sāka snau­duļot, un ziņkāru balsu koris, sagrozīdams galvu, kvēli čukstēja: «Skaties, klausies, iepazīsti! Skaties, klausies, iepazīsti!» Tik tikko elpodams, viņš šaubī­damies, apmulsis un uztraucies kādu brīdi uz pirkst­galiem pie durvīm pamīņājās.

Atkal atskanēja tā pati mierīgā cietumnieka balss, kas maigi pakļāva sev acis plaši atdarījušo dvē­seli:

— Tu saki, nauda jānodod priekšniecībai? Bet ko lai dara ar pilnu zelta maisu? Un šis zelts — nav tāds; nav gluži tāds, ar kādu tu maksā bodniekam. Par to var pirkt visu un visur. Rau, esmu šeit; ieslo­dzīts un pieķēdēts kā vislielākais ļaundaris; esmu ieslodzīts, bet mans zelts caur sienām iesūc šīs brī­nišķās un retās lietas. Ielūkojies manā kamerā! Ta­gad to jau grūti pazīt; uz grīdas paklāji, plāna vidū milzīgs galds; uz tā — karafes, pudeles, krūzes, sud­raba kausi un apzeltītas glāzes; katru glāzi kā sap- ņojums klāj smalks ziedu raksts. Tās atvestas no Venēcijas; tajās sārtais vīns ar zelta puķēm skaujas. Uz galdsegas sudraba grozos apaļīga kā nogulēts vaigs guļ maize; ķirši un vīnogas, oranžie apelsīni un plūmes ar sarmai līdzīgu zilpelēku apsūbējumu. Te ir arī zeltainas eļļas krāsas pielijuši sieri, spāņu cigāri; šķiņķis, kurš griezumā atgādina zemeņu sulas skartu sniegu; ceptas vistas un ar šokolādi pārlieta torte — īsta saldumu mežģīne, — bet viss sajaukts, viss izmētāts. Jau veselu nakti turpinās dzīres, un te es neesmu viens. Mans zelts caur sienām iesūcis un nosēdinājis šeit meitenes skaistules; paklausies, kā

strinkšķ viņu ģitāras; klau, viena skanīgi smejas! Viņai ir jautri — jā, viņa pamirkšķināja man ar aci!

Kā no tālienes klusi notrinkšķēja stiga, un sargs nodrebēja. Viņš vairs nemanīja, ka stāv, karsti un smagi elpodams, ar visu sirdi atrazdamies jau aiz durvīm, no kurienes atskanēja starp neredzamo instru­mentu brīnišķīgām melodijām izkaisīti smiekli.

— Svētā dievmāte, palīdzi! — zaldāts drebošām lūpām čukstēja. — Es esmu apburts; tātad gals klāt!

Tomēr dievbijīgās domas neviesa viņā ne rūpestus, ne izbailes; kā svešas tās uzradās un pazuda.

— Atver taču, atver! — bija dzirdama sievietes balss, kuras skaņas vien jau iztēlē uzbūra tās būtnes daili un grāciju, kas runāja tik maigi un skanīgi.

Sargs aizmirsies pastiepa roku, atrāva vaļā aiz­šaujamo un, atvēris durvju melno lodziņu, ieskatījās iekšā. Līksma, daudzkrāsaina dūmaka apņēma viņu; tur zaigoja ziedi un valdzinošas sejiņas, bet kaut kas līdzīgi šķidrautam vai miglai traucēja skaidri sare­dzēt kameru. Pauzdamas mīlu, ilgas un dvēseles dziesmu, no jauna skaidri atsaucās stīgas, — iespie­dās sirdī un saistīja to.

— Pagaidi, es tūdaļ, — sargs sacīja, ar drebošu roku slēgdams vaļā durvis; tomēr ne jau viņš to teica, bet tas, kuru viņā bija samalis miltos dzīves rats, — augšāmcēlies mironis — jautrās Dabas Gi­gantiskais Bērns.

— Bet ko jūs darāt? — sargs, iedams iekšā, pur­pināja. — Tā nedrīkst, lai notiek, pasēdēšu tepat; tomēr pārstājiet ālēties.

Tad viņš aplaida skatienu apkārt, un viņa kamie­šiem pēkšņi smagi uzgūlās pelēcīgais cietuma tuk­šums; līdzīgi vējam, kas dūmus sarausta skrandās un, izgaistot tik tikko jaušamajiem un dīvainajiem to

apveidiem, atsedz jumtu ierasto perspektīvu, sargs pēkšņi ieraudzīja tukšo lāviņu ar norautu ķēdes ga­balu virs tās un rītausmas atblāzmu dzelzs restēs: nebija nevienas dzīvas dvēseles; viņš bija viens.

Pāri sarga galvai ieniris atvērtajās durvīs, Druds slīdēja zem gigantiskā gaiteņa griestiem un, līkločus apliecot stūrus, aiztraucoties garām vairākām vītņu kāpnēm, nokļuva galvenā cietuma korpusa kāpņu šahtā. Viņam nebija plāna; viņš drāzās, sekojot tuk­šumam, kurš pašķīrās priekšā. Te viņš paskatījās augšup un ieraudzīja izeju. Izeja ir augšā, vienīgā, tiešā izeja Drudam. Viņš uzlidoja ar spēku, kas kus­tības gaisā padarīja līdzīgas tumšai svītrai, kādu rada straujš nūjas vēziens. Trešā stāva sargs pie- tupās; piektajā stāvā cits sargs atsprāga sāņus un piespiedās pie sienas; asinis viņam atplūda no sejas un iesitās kājās. Kliegt viņi sāka vēlāk. Gandrīz vien­laikus ar sargu drudžainajām kustībām Druds, galvu rokām aizsedzis, izsita pils stikla velvi, un tās apgaismotais jumts arvien straujāk sāka slīdēt lejup, izdziestot un kļūstot šaurāks, jo augstāk viņš cēlās. Stikla šķembas, spurgdamas mirdzošajā šahtas dzelmē, lejā šķindēdamas sašķīda; bet, pirms stikls aizsniedza zemi, bēglis jau bija pacēlies divdesmit reižu lielākā augstumā.

Beidzot, sēcoši un sāpīgi elsdams, viņš apstājās, jo bija aizturējis elpu, lai ausīs džinkstošais vējš ne­pārplēstu sirdi. Viņš paskatījās uz leju. Tur bija ne­daudz uguņu — izbārstītu, mirgojošu, retu; un tum­sas melnā kāja klusi samina tās.

Druds pārzāģēja vispirms roku, pēc tam kāju dzel­žus un jostu; tad aizmeta dzelzis prom. Svilpdamas tās krita lejup, un viņš sacīja tām nopakaļus: «Tur jūs noderēsit ielāpiem!» Sī velte, kas attālinājās ar aritmētiskajā progresijā pieaugošu ātrumu, kauk­dama un svelpdama kā lādiņš, aizsniedza cietumu un sadragāja skursteni.