Zaigojošā pasaule

III

Uzkopdama istabu, viņa ar lupatu slaucīja putek­ļus, rībināja krēslus, spodrināja un slaucīja traukus, un no šīs rosīšanās viņas maigie vaigi pietvīka. Juz­dama, ka tie kvēlo, Tavija sprauslādama un spļau­dīdamās piegāja pie spoguļa.

— Pfi, pfi! īsta ragana, īsts skursteņslauķis; ne­maz neesmu labāka par šo saracēni!

Patiešām, viņas deguns bija vienos putekļos, kvēpu svītra stiepās pāri vaigam, bet kakls no putekļiem bija kļuvis pelēks. Tavija jau paķēra dvieli, lai no­slaucītu seju, bet, drūmi šūpodama galvu, nopūtās un nolaida roku:

— Man nav neviena, kura dēļ būtu vērts posties un mazgāties; gana glīta esmu tāpat.

Patiesi, viņa bija glīta arī tāpat.

Lai attēlotu sievieti, nav izdevīgāka brīža kā tas, kad viņa pati to atminas; attēlot, tā sakot, izdevīgā gadījumā. Ja tāds gadījums radies, būtu grēks to palaist garām, gaidot citu gadījumu. Acīmredzot vē­

rīgs lasītājs būs pamanījis, ka, uzsverot mūsu vār­dus «viņa bija glīta arī tāpat», — proti, glīta par spīti ar putekļiem un sodrējiem notraipītajai sejiņai, mēs nedomājam vaibstu klasisko harmoniju, kuru tieši nedrīkst skart sodrēji, jo sodrēju traips acumir­klī izķēmos to. Pamēģiniet izdarīt mēģinājumu ar statuju, noķēpājot ar kaut ko tumšu, kaut vai ar tiem pašiem sodrējiem, tās burvīgos vaibstus, kam taču nav citas izteiksmes kā vien nosacīta ideāla izteik­sme, — burvība mirklī pagaisīs. Traips vai svītra marmora ideālo formu klusajā mierā ievilks postošu līniju, kas tikpat nepielūdzami sagandēs tēla pilnību, kā tintes traips uz baltas papīra lapas sabojā visu lapu. Līdzīgā kārtā, būdama skaistule no galvas līdz kājām, nevainojami un klasiski skaista sieviete zaudē visu, ja viņai noput deguns vai tintes traips apgāna vaigu; tāda iedaba ir jebkurai pilnībai, kas ir varena, tomēr arī neaizsargāta, ja tā kaut kam kaut kādā veidā ir krasi piekāpusies.

Taču spriganā un līksmā meitene ar nepareiziem, bet piemīlīgiem un maigiem sejas vaibstiem, ar sta­rojošu un sirsnīgu, klusām zvana skaņām līdzīgu ska­tienu, kura izteiksme nemitīgi mainās; meitene, kas visu laiku ap sevi auž vieglu un bezrūpīgu kustību nemanāmās pēdas; vājina, bet labi noaugusi, ar vaļ­sirdīgu un skanīgu balsi, ar smaidu, kas dzirkstī kā vasarīgās lapotnes šalkas, — var, itin nemaz sev nekaitējot, notraipīties un noputēt, cik vien sirds vē­las; viņas burvīgums, kas izraisa gādīgu smaidu, uzvarēs sodrēju tumšo jūgu, jo pret to viņai ir vairāk aizsarglīdzekļu nekā nekustīgai statujai, vai arī dzī­vai dievietei, kurai tomēr iespaidu izstarojuma temps ir palēnināts. Vai pēdējā var sākt lēkāt, pilnā kaklā smiet un plaukšķināt sev pa gurniem? Nē. Bet to var jebkura jauka meitene, kam maz rūp, kā izskatās šāds eksperiments.

Lūk, viss, ko mēs esam gribējuši teikt, izmantojot izdevīgu brīdi.-Pa to laiku, slaucīdama putekļus no priekšmetiem, kas stāvēja uz kumodes, Tavija domās uzsāka sarunu ar ģipša saracēni. Ne vienreiz vien pazudušajam kapteinim tā pamatne bija noderējusi pīpes izdauzīšanai, un tāpēc krāsa tur bija atlupusi un saracēņa kājas apņēma drausmīgas bedres. Sara- cēnis, roku virs acīm pacēlis, lūkojās tālē, bet ar otru turējās pie jatagāna kāta.

— Nu, kā tur iet pie jums Saracēnijā? — meitene pajautāja.

— Tā nekas, pamazītiņām.

— Runā, ka jūs esot apgaismojuši Spāniju, — Ta­vija turpināja, — runā, ka jūs esot bijuši vareni, bet nu zaudējuši nozīmi. Kāpēc tā?

— Es ešmu no ģipša, es nezinu, — saracēnis sacīja.

— Klausies, — rokas sānos iespiedusi, meitene ierunājās, — izvelc tak beidzot savu jatagānu, savi- cini to gaisā un izgrūd kaujas saucienu; cik daudz gadu tu turies pie jatagāna kāta, bet asmeni izvilkt nevari. Sasparojies un parādi!

— Nekas neiznāks, — saracēnis atbildēja, — bet, klau, ko tev teikšu, balto kristiešu meiten: es raugos tālē, kur redzu tavu likteni.

Šie vārdi izskanēja tik skaidri, it kā Tavija pati tos būtu teikusi. Domādama par ģipša figūras stingo skatienu, par to, uz kurieni tas ir vērsts, viņa neviļus palūkojās turp, kurp raudzījās maurs; viņš raudzījās sienā. Bet aiz tās vienmuļās robežas kā pašas Tavi­jas nākotne vizmoja pasaules milzīgās oriflaminas gaišzilie, zibošie līkloči. Tā, neredzamā ēnu ēnās bieži vien mūsu dvēsele ievelk neatminētas zīmes,uzklausīdama tās un apcerošas klusēšanas valodā apsolīdama tām visu, ko nevar izteikt vārdos.

Uzkopšanā, trauku mazgāšanā, skraidelēšanā uz bodi, ēdiena gatavošanā un dažādos ar to visu sais­tītos apsvērumos pagāja karstā diena, dodama vietu tveicīgajam vakaram. Bet no neatkārtojamās Lisā pavadītās dienas notikumiem nekas nebija aizmirsts; gluži otrādi, jo tālāk, jo uzmācīgāk un smagāk ritēja domas, jo neizdibināmāki šķita notikumi; tajos bija kāda prātam nepieejama un neizprotama sakarība. Lai arī cik mokoši Tavija centās savilkt mezglu, sā­kot ar Kruksu, kurš zināja, ka Torps ir miris; ar Kruksu, kura rīcība pievārēja pūli, likdama pēk­šņiem atzinības saucieniem nomākt aizskarošo brēku; ar Kruksu, kurš teica, ka viņi drīz tikšoties un ka viņai vairs nebūšot jākalpo, — viss sarežģītais mez­gla sējums tomēr nebija nekas cits kā nedalāma aukla, kura, to savelkot, kļuva arvien stingrāka, un meitene nespēja ne to atraisīt, ne pārraut. Torpa nāve, likās, bija vienas medaļas dubults reljefs, at­liets no tā paša gabala, no kura bija veidota Tavija pati un Krukss. Prātodama par Kruksu, Tavija ne­varēja noliegt viņa spēku un mierīgo pašpaļāvību, kas meitenē viesa gaidas, bet, iedomādamās sevi, savu vientuļo dzīvi, viņa apmulsa, nespēdama ap­tvert, kas Kruksam — cilvēkam, kurš, ja ne šodien, tad rīt, varbūt aizēnos Edisonu, — varētu būt kopīgs ar viņu.