Zaigojošā pasaule

IV

Ap astoņiem vakarā, kad vientulība jau bija apni­kusi, Tavija pa galvu pa kaklu metās vērt vaļā dur­vis, tiklīdz izdzirda sērdienīgi pieklājīgu klauvējienu,

ar kādu nāk iekšā cilvēks, kas skatās atpakaļ savās pēdās.

— Es uzminēju, ka tā esi tu, Rita, — Tavija iesau­cās, — pelīte, lēnulīte, un tavs, jādomā, novājējušais Butss!

Kalsnēja rudmate meitene ar smalkiem sejas vaib­stiem, atskatīdamās uz aizmugurē cēli soļojošo pie­lūdzēju, cienīgi pārkāpa pār slieksni.

— Tā esmu es, — viņa novilka, — bet kāpēc gan lai Butss būtu novājējis?

Meitenei aiz muguras iespurdzās tik resnīgs un apaļīgs radījums, ka, likās, uz sāniem apvelts, viņš varētu griezties līdzīgi vilciņam un nebūtu jābažījas, ka ar jebkādu citu punktu viņš varētu skart grīdu.

— Kāpēc gan lai Butss būtu novājējis? Paldies dievam, apetīte viņam laba. Bet, mīļā, apsveicu tevi. Buts, apsveiciet. Te tev torte, Tavij.

Vienā rokā turēdama pasniegto torti, viņa saņēma aprautu skūpstu uz lūpām, atbildēdama ar brāz­mainu šmaukstienu uz auss, ar otru roku ieķerda- mās Butsā un pievilkdama to sev cieši klāt. Butss bija divdesmit divus gadus vecs cilvēks tādā tukluma pilnā plaukumā, kāds mēdz būt desmitgadīgiem mil- zīšiem, kuru katra kustība mums atgādina zīdaini Gargantiā.

— Tātad jūs, Buts, negribat novājēt, — Tavija sacīja, iekniebdama viņam elkonī, kas pēkšņi nodre­bēja, — žēl, bet tad jūs man vairāk patiktu! Kā jūs esat nosvīdis! Jums taču apkaklīte spiež. Rita, tu nemaz neuzmani, lai viņš pa kāpnēm kāptu lēni, — nabadziņš, nabadziņš, kā viņam sirds sitas, kā viņš elš! Jums jānopūderējas. Gribat, es jūs nopūderēšu?

Zobodamās viņa jau metās pēc pūderslotiņas, taču Butss, pacēlis abas rokas, ar šo kustību visnožēloja­mākā veidā aizsargājās; patiess izbīlis un mulsa at­spoguļojās viņa tumši pietvīkušajā sejā, bet acis kļuva valgas, tomēr, kaut ko jocīgu atcerējies, viņš spēji iesprauslājās, sāka ķiķināt un pārplūda klusos smieklos.

Jā-no … jā-nopūderējas, — viņš beidzot, aizelsda­mies un ar mutautiņu slaucīdams seju, izteica, — nē, nē, es nekad, nekad, nekad … ne… nepūderējos! Pateicos jums. Uz veselību!

Šie Butsa vārdi, ko viņš izgrūda steigā, bet ar kvēlu riebumu pret pūderi, lika saimniecei atkrist uz taburetes, piespiest rokas pie mutes, lai apvaldītu krampjaino smieklu lēkmi; pat Rita lēnprātīgā mierā sāka smieties.

— Tomēr, mīlulīt, — viņa apvaicājās, — tu esi tik uzbudināta, ka mani pārņem nemiers. Nu? Kas ar tevi ir?

Jauns klauvējiens pie durvīm pārtrauca šo piezīmi.

— Es visu vakaru būšu tāda! — Tavija paspēja izteikt. — Redzi, mana mīļā, nervi.

Vēl arvien smiedamās, viņa atvēra durvis un ap­skāva tumšmataino Celestīnu Diforu, kurai zem mil­zīgās cepures slēpās maza pērtiķēna melnīgsnējā se­jiņa un kura kādreiz kopā ar viņu bija strādājusi grāmatu tirgotavā.

— Sveika, Celestīniņ, sveika!

— Apsveicu, Tavucīt, apsveicu!

— Jā, vecums nav prieks, Celestīnuk, nekrietnele, ko tu esi atvedusi? Ā, tavs brālis!

Rokās saķērušās, viņas reizes trīs viena otras priekšā palēcās; tad Flaks, Celestīnas brālis, iz­meklēti un veikli apsveica Taviju, viņa manieres, zobgalīgā, pašapzinīgā seja, iestudēto, publiskās ballēs populāro, šķobīgo žestu īpašais pārspīlētais smalkums padarīja šo jaunekli ar nobružāto seju par izveicīgu, jebkurā mirklī attapīgu kavalieri.

— Ziedēt kā rozei un rotāt dzīvi, plaukt arvien krāšņāk un košāk! — viņš nobeidza apsveikumu.

Uzmanīgi, ar spridzīgu smaidu, kā rājienu uzklau­sījusi šo tirādi, Tavija svinīgi pasniedza viņam ko­kaini stingu roku un, neganti kratīdama laipnīgā ap­sveicēja ķepu, nopūzdamās sacīja:

— Ak! Jūs caururbāt man sirdi! Vai viņš caururba man sirdi vai ne? — tūlīt pat, vērsdamās pie visiem pēc kārtas, viņa nopietni nobēra: — Caururba vai ne? Caururba vai ne? — līdz atdūrās pret pieklājīgi sāņus pavirzījušos Butsu. Aizkustinoši noliecis galvu, resnulis aizrautīgi nodudināja:

— Nē, nē, nē! — un bikli pašķielēja uz Ritu, bet viņa izlēciens tika uzņemts ar žēlīgu grimasi.

Te Tavija sataisījās pārdabūt viesus no virtuves gaišajā, tīrajā istabā, bet caur puspievērtajām dur­vīm no lejas atskanēja mandolīnu metāliskie trilleri, kurus padzirdis, Flaks, uzacis saraucis, piezīmēja:

— Ahā, nu nāk Ralfs un Murrejs!

Patiešām, divi stalti jaunekļi, pastūmuši uz priekšu tikpat labi noaugušu, smagnēju, vīrišķīga izskata meiteni ar neglītu, bet patīkamu seju, nostājās iepretī durvīm, izlika vienu kāju uz priekšu un, piemetuši rokas pie samta beretēm, izvilināja no stīgām «ne­prātīgi aizraujošu» valsi. Tā, nepārtraukdami spēlēt valsi, viņi ienāca iekšā, tā arī palokoties sasveicinā­jās. Te visvaldzinošākais sātans, kāds jebkad ir tu­pējis zem brunčiem, iesmilkstējies parāva meitenes aiz stilbiem, ievaidēdamās tās metās pie kavalieriem, pielāgojās rokas skāvienam un sāka griezties uz vie­tas, jo virpuļot apkārt pa riņķi tādā šaurībā būtu neiespējami pat cāļiem. Kaut gan Butss vairāk gro­zījās nekā dejoja, Tavija, liekas, bija apmierināta.

— Bet jūs burvīgi dejojat! — viņa pačukstēja. — Tik viegli kā pūciņa!

Un labsirdīgais resnītis no visas sirds piedeva Tavijai izaicinošās runas par pūderi. Šai brīdī slaikā meitene, kuru sauca par Alisi, aukstasinīgi ņurcīja un valstīja pa rokām klīrīgo, priekā starojošo Ritu; galu galā Celestīna atsitās ar muguru pret vienu no muzikantiem, un balle beidzās.

— Tā kā jūs esat viskrāšņākie, — Tavija sacīja brašuļiem, kuriem galvās bija beretes un kuru vienādie tērpi sastāvēja no gaišzilām blūzēm un sar­kanām atlasa apkaklītēm, — tad nu gan mēs te sataisīsim īstu krāsu saziedu. Kā būtu, ja es vienu no jums apsēdinātu sev blakus, — tieši jūs, Murrej, jo jūs man mīlīgi smaidāt pretī, turklāt mana baltā kleita un jūsu melnā josta tik 1 abi sader kopā?! Ralf, manu bērniņ, nāc šurp! Alīsīt, draudziņ, ļauj man pie tevis mazliet piespiesties.

Viņas apkampās un smiedamās viena otrai sirsnīgi noglāstīja galvu.

— Paklau, tagad ir kaut kā līksmāk, — nāciet, nā­ciet, sēžaties, sēžaties, visi, visi, visi! Šis krēsls ir klibs; šis, kaut arī nav klibs, pārāk vārgs priekš jums, Buts; nu, vai visi ir apsēdušies? U-uh!

Tā, pļāpādama, smiedamās, pastumdama vienu, ap­sēdinādama un pārsēdinādama citu, Tavija izkārtoja visus ap apaļo galdu un pati apsēdās starp Alīsi un Murreju. Uz galdu viņa raudzījās ne bez lepnuma. Alīse bija atnesusi saldu pīrāgu, Rita — torti, Ralfs izvilka desu, bet Murrejs — cukātu kasti; bez tam, samirkšķinājušies viņi abi basā viens otram apsolīja «kārtīgi iemest»; to dzirdēdamas, dāmas novilka «hm», paraustīja plecus un cita citai jautāja:

— Vai tu kaut ko saproti? Nē. Bet tu? Vēl mazāk par tevi!

Kopš tā brīža Taviju varēja redzēt trijos stāvokļos: uz krēsla sēžot un trinoties un sev priekšā kratot it kā riekstu satvērušās, dūrītē sažņaugtās rokas rādī­tājpirkstu; stāvus uztrūkušos, lai, piecērtot kāju, pa­stiprinātu kaut kādu trauksmainu vārdu jēgu, un pār­liekušos plivināmies pār traukiem piekrauto galdu. Viņa smējās un runāja bez apstājas, bet uz sirds, šķiet, bija uzgūlies akmens, kas traucēja brīvi uz­elpot. Tā reizēm smeldz zobs, — smeldz, ja iedomā­jas par to.

Kā ēd un dzer — mēs zinām, ja nu tikai iešķindas nokritusi karote vai aizrijas, izsprauslādams no mu­tes kafiju, smējīgs blakussēdētājs, kļūdams par iemeslu spiegšanai un krēslu grūstīšanai, — atgādi­nāt der vienīgi to.

— Kā tad tavs brauciens, Tavij? — Alīse pajau­tāja, paskatīdamās uz Ritu, kas arī iemeta kādu vārdu pa starpām.

— Vai tu v i s p ā r esi izlēmusi nestrādāt? — Rita sacīja. — Goda vārds, tādas svinības nedarītu kaunu nevienam!

Tavija apgrieza apakštasīti otrādi, uzmeta to gaisā, saķēra un atsāka mētāšanu, runādama:

— Es to lietu esmu nogulējusi, nogulējusi! No­kavēju. Tur salīga citu.

Pēkšņi viņai sagribējās izstāstīt visu, bet, pavērusi muti un jau nozibinājusi acis, juta, ka nespēj. Ir mir­kļi, kuriem nevar pieskarties bez izbrīna, varbūt arī bez izsmiekla no klausītāja puses, katrā ziņā par tiem stāsta zem četrām acīm, nevis jautru viesību čalā.

— Ā… ē… ē… — viņas vārgā vēlme aprobe­žojās ar šīm nevarīgajām skaņām; viņa nosarka un pagrūda Murreju, uzvilkdama ar pirkstu viņam uz vaiga «Ptjū».

— Lai tas paliek, — Tavija vienaldzīgi sacīja,

— šodien man negribas runāt, par savu neveiksmi.

— Nu, lai tā arī notiek! — Ralfs iesaucās, plīkšķi­nādams sev pa ceļgalu. — Ķersimies pie būtiskā. Murrej, nes šurp pudeles, viļķis man ir pašam.

Ne vārda neteikdams, Murrejs ar stingu seju kā mēnessērdzīgs piecēlās, izgāja un atgriezās, nesdams pudeles, kuras kā ķekari karājās viņam pirkstu starpās.

— Tā tik ir ķepa, — Flaks sacīja. — Bet kur tad šī dārgā manta bija?

— Baidīdamies, ka atradīsim visus galīgi pilnā, — Murrejs teica, — un nevienam ļaunu nevēlēdami, at­stājām tās galerijā.

Izsmējusies visa kompānija sāka apskatīt etiķetes. Celestīna, ar pirkstiem apvilkdama katru burtu, iz­lasīja: «Rums.»

— Rums! — viņa šausmās iesaucās. — Bet tad gan mēs būsim pagalam! Vai tu, Alīs, dzersi šo draņķi? Bet tu, Rita? Es — nē, neparko!

— Ir arī muskats, — Ralfs pieklājīgi iebilda,

— rau, te viņš ir, kanārijputniņu padzēriens, dzērāju izsmiekls un filozofijas nabadzība!

— Bet kas tad tas? — Rita ievaicājās, nopietni aplūkodama pudeli.

— Parastā rīcineļļa, — Murrejs atbildēja. Beidzot šai sakarā viņi visu bija pārsprieduši un

izsmējušies, un Murrejs sāka ieliet; dāmas pasniedza viņam glāzes, ar pirkstiņu, ko lika gandrīz pie paša glāzes dibena, rādīdamas, cik iepildīt, bet, no pude-

Ies guldzieniem līstošā vīna līmenim ceļoties, pakā­peniski virzīja pirkstiņu augstāk.

— Bet mana, mana, mana necilā pudelīte, ko es nopirku, — Tavija sacīja, — vai man to likt galdā?

— Noteikti, noteikti! — vīrieši iesaucās. Butss klu- suciešot svīda, klausījās un, seju slaucīdams, starot staroja.

— Tad nu iedzeram! — lika priekšā par citiem ne­pacietīgākais Flaks.

Te kāds pielika pie lūpām, kāds izmeta visu, un saskanīgu apsveikumu troksnis apņēma Taviju, kura, mazliet ar vīnu aizrijusies, nošķaudījās un pateikda­mās nervozi pameta ar roku.

— Visiem, visiem, visiem! — viņa sacīja, tūdaļ pat nodomādama: «Interesanti, kā mani būtu apsveicis mans noslēpumainais paziņa Krukss?»

Bet viņas domas pārtrauca sauciens:

— Man taču jāizstāsta, — turpināja Murrejs, kurš bija uzsaucis tostu, — ka ārkārtīgi interesantajā šīs­dienas avīzes numurā es izlasīju kaut ko apbrīno­jamu, — un es, Tavij, domāju, ka jūs varbūt vakar esat par to dzirdējusi, jo bijāt Lisā.

— Es arī lasīju. Muļķības, — pīrāgu ēzdama, Rita sacīja. — Kaut kas neiedomājams.

— Tad jūs neko nezināt? — Murrejs iesaucās. — Šī avīze man ir līdzi. Runa ir par jaunu izgudro­tāju. Viņš aizlidojis tā, ka visi pārsteigumā tikai iekliegušies. Vai tiešām jūs neko neesat dzirdējuši?

Apvaldīdama nemierīgā satraukuma pazīmes, Ta­vija nevainīgi pavērsa seju pret Murreju, vērīgā ne­izpratnē mirkšķinādama acis un bezrūpīgi cenzdamās kaut ko atcerēties.

— Esmu dzirdējusi, — viņa novilka, — esmu dzir­dējusi kaut ko tādu, kaut ko uz to pusi, bet, jādomā, biju aizsnaudusies un palaidu gar ausīm to, par ko runāja vagonā. Nu, palasiet!

Murrejs atvēra avīzi, meklēdams rakstu, kas viņu bija pārsteidzis.

— Klusāk, — Rita sacīja, kaut gan visi klusuciešot gaidīja, ka sāks lasīt; tomēr Murrejam nekādi nevei­cās mirklī atrast vajadzīgo sleju. Sabiedrība, laiku pa laikam ieklepodamās, gaidīja lasīšanas sākumu. Valdīja klusums; šim klusumam atsaucās mājas ārē­jais klusums, kas pēkšņi bija kļuvis netīkami ska­nīgs, it kā vienlaikus visa māja būtu iegrimusi miegā, it kā būtu aizmigusi arī visa pilsēta.

— Kas tas, kāpēc tāds klusums! — Alīse, nervozi apkārt skatīdamās, piezīmēja, — vai tiešām jau tik vēls?

— Rau, — Murrejs, izklādams avīzi, sacīja. — Spriediet paši, kāds satraukums bijis Lisā. Klau­sieties! — Bet viņš apklusa, tāpēc ka nekavējoties visu uzmanība pievērsās kam citam: steidzīgi, skaļi klauvējieni lika sastingt priekšā lasītājam un klau­sītājiem.

— Kas tad tas? — Tavija iesaucās, bet jauni si­tieni norībēja vēl skaļāk un pavēlošāk, un, viegli no- bālusi, satraukta viņa devās uz virtuvi, ar žestu uzaicinādama pārējos sēdēt mierīgi. Pie durvīm viņai priekšā aizsteidzās Murrejs; pastūmis sāņus meiteni, viņš strauji atrāva vaļā durvis; aiz tām tumsā sa­kustējās pūlis.

Tie, kuri bija sapratuši, kuri bija paspējuši saprast, kas par lietu, jau iekliedzās un, krēslus rībinādami, uztrūkās kājās, bet Tavija, rokas pie krūtīm piespie­dusi, soli pa solim kāpās atpakaļ uz istabu.

— Pērkons un zibens! — apskatīdams viesus, Flaks sacīja; tāpat kā viņš, arī pārējie atskatījās cits uz citu un redzēja, ka visi ir bāli un pārsteigti. Bet Tavija, kam dūša bija saskrējusi papēžos, neticēdama savām acīm, jaudāja vairs tikai drudžaini elpot. Seši žandarmi viņu ielenca; vēl divi ienākuši apstājās pie durvīm; citi, viesus pašķīruši, aizņēma visu dzīvokli, palikdami modri un nekustīgi stāvam, un viņu sejās pavīdēja kaut kas ķēdes sunim raksturīgs, gatavs pēc pavēles mesties virsū.

Kā lieta, par kuru mēs tikko esam klusi un bez­rūpīgi priecājušies un kuru momentāni mums no ro­kām izrāvusi sveša, naidpilna kustība, izzūd ar sā­pīgu iekšēju triecienu, kas sabojā garastāvokli, tā acumirklī tika izrauts, salauzts un aizmests projām šī vakara līksmais zieds. Izbailes ietrieca mokošu dzeloni nobālušo viesu pamirušajās sirdīs; pietrūku- šies stāvus, viņi iekliedzās un saskatījās, no citu sejām redzēdami, cik bāli ir paši, kādas izbailes un satraukums viņus pārņēmis, ieraugot ieročus.

— Tavij! — Alīse iekliedzās.

— Es atsakos kaut ko saprast, — meitene dusmīgi teica, drūmi apskatīdama melnā mundierī tērpto cil­vēku, kurš bija apstājies uz sliekšņa un savukārt vē­rīgi raudzījās viņā. Mundierotais skatījās tā, it kā viņš ierasti atzīmētu notikuma centru; vienā rokā viņš turēja portfeli, ar otru spaidīja savu smailo smakru.

— Paskaidrojiet taču, ko tas viss nozīmē, — Ta­vija sacīja, cenzdamās pasmaidīt, — vai j ū s viņus atvedāt šurp? Vai redzat, kā jūs mūs esat pārbiedē­juši. Es vēl arvien drebu. Jūs tak, protams, esat kļū­dījušies? Tad atvainojieties un ejiet projām; un arī tad vēl es padomāšu, vai piedot jums. Šīs telpas aizņemu es. Mani sauc Tavija Tuma. Tas arī viss, ko jums nebija vajadzīgs zināt.

— Tavija Tuma, — nepazīstamais sacīja-, — no­skaidrot jūsu personību — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs esat arestēta.

Šie vārdi visus izrāva no sastinguma. Tavija, plecu paraustījusi, nokratīja tam uzgūlušos žandarma roku, iebēga kaktā un pagriezās atpakaļ; viņas sejā, kur vēl vīdēja asaru pēdas, rotājās augstprātīgs smīns. Ralfs un Murrejs metās uz istabas vidu, gribēdami aizstāvēt saimnieci.

— Jūs esat galīgi prātu zaudējuši, — Murrejs sāka dedzīgi pārliecināt, izstiepdams rokas, lai aiz­turētu sakustējušos zaldātus, — jel kaunieties! … Nav lādzīgākas un lēnprātīgākas būtnes par šo mei­teni, kurai jūs, septiņi vīri, uzbrūkat!

Elkonis atsvieda Murreju sāņus.

— Te ir cilvēks, kurš zina, ko dara, — ierēdnis skarbi atbildēja. — Vai jūs gribat, lai es arestēju arī jūs?

Celestīna, gulta iemetusies, rūgti raudaja; Rita, drebēdama, žēli smiedamās un skatīdamās apkārt, bezjēdzīgi atkārtoja vienu un to pašu:

— Ejam projām, ejam projām no šejienes! Ak dievs kungs, kādas šausmas!

Bet Butss, kura seja pēkšņi pielija asinīm, sāka dauzīt kājas pret zemi, paķēra un meta krēslu.

— Neiedrīkstieties, es neļaušu! — viņš dedzīgi iekliedzās.

— Klusēt! — žandarms skaļi noteica. Bet nu jau pats zaudējis dūšu, Butss sašutis mitējās, paminsti- nājās un apklusa.

Tagad, kad bija izteikts visšausmīgākais, kā ar­vien straujas un sasprindzinātas darbības brīžos, iestājās īss klusuma mirklis, līdzīgs baismīgai, stin­gai, bet mūžam neaizmirstami izteiksmīgai gleznai.

Visu skatieni pievērsās gūsteknei, kas velti pūlējās izrauties no četrām spēcīgām rokām, kuras viņu ma- šināli turēja. Raudādama, atriebībā degošās acis plaši iepletusi, asaru pārpilno muti nicīgi sakniebusi, kaut gan seja jau gluži bērnišķīgi raustījās un bēdā­jās, Tavija beidzot pārstāja pretoties un griezt ārā rokas, bet, cik spēka, sažņaugusi dūres, spēji un iespaidīgi sakratīja tās. Viņa runāja, cīnīdamās ar elpas trūkumu:

— Es pieprasu, — viņa teica dedzīgā izmisumā, — lai jūs man šo joku paskaidrotu! Šodien ir mani svētki, diena, kad esmu dzimusi, bet jūs mani saņē­māt ciet kā ielas zagleni! Re, mani viesi, mani draugi, — ko viņi domās par mani?!

— Tavij, dumiķīte! — asaras slaucīdama, viņu pasteidzās pārtraukt Alīse, — nerunā muļķības!

— Mēs domāsim, ka tu esi bērnišķīgs vārīklis, — viņas roku saspiezdams, Murrejs sacīja. — Paklau­sies, ar šiem ļaudīm strīdēties ir veltīgi. Mēs palik­sim un sagaidīsim tevi. Nekaujies ar viņiem un brauc, ja reiz tā. Kļūda ir pārāk rupja. Velns zin, ko viņi tur saputrojuši.

— Atļaujiet vienu vārdu, — Tavija sacīja cilvē­kam, kurš vadīja arestu, — kāds ir jūsu nekrietnās rīcības iemesls?

— Jums visu paskaidros uz vietas, — tas atteica, ar skatienu virzīdams zaldātus uz durvju pusi. — Es rīkojos pēc pavēles un absolūti neko nezinu.

— Jūs melojat, — Tavija naidīgi un sarūgtināti attrauca, •— melojat, jūs esat pieradis melot! Kas jums te ko darīt ar veselu nodaļu? Es jums vēlreiz jautāju: kāpēc tāda nelietība?

— Pietiek, — ierēdnis noteica, — atsveicinieties un bez ierunām ejiet lejā. Jūs aizvedīs. Nu, kungi, — viņš vērsās pie viesiem, — jūs visus es kādu laiku aizkavēšu. Jāizdara kratīšana. Kamēr tā nebeigsies, neviens no šejienes neizies.

— Ļaujiet taču man viņus apkampt, — Tavija sa­cīja žandarmiem. Viņu palaida; meitene apskāva drau­gus un, nonākusi līdz Murrejam un Ralfam, pacēlās pirkstgalos un skūpstīdama notriepa visus ar asarām. Zaldāti neatkāpās no viņas ne soli; viņai pasniedza cepuri, šalli un silto jaku. Bāzdama drebošās rokas jakas piedurknēs, bet nevarēdama tajās trāpīt, viņa steigšus saposās, uz saucieniem atbildēja ar gaisa skūpstiem, pamāja ar roku un zobenu šķindas un zā­baku rīboņas pavadībā izgāja ārā, kur, pamanījusi, ka ierēdnis, ievērojis aizkavēšanos, atskatījās ar tādu izskatu, it kā gribētu uzkliegt, mierīgi parādīja viņam mēli.