Zaigojošā pasaule

IV

Vispirms viņa atcerējās, ka starp skatieniem, kas bija izkaisīti ceļā uz šo zilo, ar zelta puķēm rotāto atzveltni, pazibēja tādi, kas pārsteidza ar dīvainu izteiksmi un šķietami vienaldzīgu smaidu. Divi trīs cilvēki vēsi viņu apskatīja, it kā novērtēdami visu meitenes būtni, — varbūt tas bija aiz ziņkāres, var­būt viņai tikai likās, ka to skatieni ir uzmācīgi kā jau uz ielas, — bet viņas jūtīgo gara pasauli apņēma vissmalkākais divdomības tīmeklis. Tā kā bija teikts, ka pēc brīža pie viņas iznāks saimniece — Torpa atraitne, Tavija daudz negudroja par skatieniem un iespaidiem, bet domām lika kavēties un riņķot ap traģisko notikumu. Pēkšņi nosalušās rokas ar ledaino plaukstu mugurpusēm pielikusi pie kvēlojošās sejas, viņa nodrebinājās un laiku pa laikam nopūtās. Viņu atstāja sēdēt vienā no caurstaigājamām zālēm ar augstām durvīm; mirdzošie logi, kas kraso ēnu starpā atsedza dārza krāšņo skaistumu, kurš aizsnie­dza debesis, apspīdēja un nomāca nervozi sasprin­dzināto meiteni; zāles atturīgajā plašumā kā dreboši plankumi, skardami sienas, peldēja saules stari. «Nāve!» Tavija nogrima pārdomās par tās postošo spēku; baidīdamās ieslīgt atzveltnī, it kā tā ērtā iedobe būtu tuva drausmīgajam zaudējumam šai mājā, viņa sēdēja uz pašas maliņas, turēdamās aiz roku rullīšiem un raukdama pieri pretī savam bik­lajam atspulgam tālajā spoguļu gaismas svītrā, ko ieskāva masīvs, griezumiem izrotāts ietvars.

Tad pa durvīm, uz kurām viņa šad tad ar nepa­cietību paraudzījās, iznāca gadus četrdesmit četrdes­mit piecus veca melnmataina sieviete. Tā bija liela auguma, stūraini kalsna un turējās taisni; viņas augums iekļāvās nedaudzās krasās līnijās, kas bija trauksmainas kā melno, spožo acu spraigums, kurš notušēja visu seju. Nesamierināmi un kaisli sakniebto plāno lūpu sausais šķēlums smagi aizkustināja sirdi. Zem zoda un pie plaukstām ar rakstainu prievīti sa- krokotais melnais tērps saulē, kas pāri paklājiem bārstīja krāsainu atspulgu bezrūpīgus mākonīšus, at­gādināja apogļojušos stumbru ziedu un saulstaru vidū.

— Tātad jūs esat atbraukusi? — atraitne skaļi sa­cīja, familiāri pārlaidusi skatienu meitenei, — jūs, protams, atbraucāt aiz tīkamām cerībām dabūt… izdevīgu vietu. — Pauze, pats tās tonis jau izbiedēja Taviju, tajā pazibēja ļauns, kaismīgs trieciens. — Ne­viens negaidīja, ka viņš nomirs, — atraitne turpi­nāja, — droši vien jūs mazāk par visiem gaidījāt to. Vai tad jūs nedzirdējāt zvanu? Nē? — Viņa dzedri pasmaidīja. — Nepasteidzāties? Ienāca apteksne, sāka kliegt: viņš gulēja uz grīdas, izšļaukus, ar roku satvēris apkakli. Beigts! Vai jums ir ģimene? Māsas? Brāļi? Varbūt jums ir līgavainis? Bet, mīļā, kā jūs sauc?

Tavija pūlējās runāt, taču spazma neļāva; beidzot pašas vārds kā saraustīti šļupsti izlauzās pār nobā- lušajām lūpām. Jo ilgāk atraitne, smagnēji smaidī­dama, cieši vēroja atbraucēju, jo nelādzīgāk jutās meitene; jau asaras, rūgtu brīžu pastāvīgas ceļabied­res — asaras un smiekli bieži vien izteica Tavijas būtību, — jaU asaras aizvainoti prasījās viņai acīs, bet seja sāka bērnišķīgi viebties kā uz raudām un noskuma, — taču sieviete jau ar instinktīvu nojausmu pārtvēra kādu mājienu. Viņa īdzīgi nopūtās; nevis līdzjūtība, bet tālu, drūmu domu pārpilna rūgta iz­klaidība atspoguļojās viņas sejā, kad, satvērusi mei­teni aiz drebošās rokas, viņa atsāka valodu.

— Vai jūs esat apmierināta ar notikušo? Vai jūs saprotat, ka šī siena ir pacēlusies tikai jūsu priekšā? Jūs esat dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Varbūt ne­laiķis dzird, ko es saku, jo labāk. Esmu nogurusi no naida. Drīz pienāks tā stunda, kad varēšu atpūsties arī es. Desmit gadi mocību un naida, desmit gadi baiļu un riebuma — vai tad es neesmu pelnījusi at­pūtu? Saka, ka nāve samierinot visus — kā lai to izprot, ja sirds, ļauni triumfējot, priecājas par nāvi? Es ienīstu viņu, pat tagad.

Tā runādama, viņa raudzījās pa logu ārā, te vilkdama klāt, te grūzdama prom Tavijas roku, bet neizlaizdama to no stingrajiem, karstajiem pirkstiem, it kā cīnīdamās starp naidu un glāstu; šķita, likte­nīgā rīta trieciens saviļņojis visas pagātnes izjūtas, atdzīvinādams tās kā īslaicīgu liesmu.

— Nebaidieties, — viņa sacīja, redzēdama, ka Ta­vija mokās un dreb, — nāves dienā par naidu jums vēl nav gadījies dzirdēt, bet man ar jums vajag t ā runāt; varbūt man jums jāpasaka vēl vairāk. Ne­zinu, ar ko jūs mani aizkustinājāt, bet es jums pie­dodu. Jā, piedodu! — viņa izkliedza, pamanījusi, kā satumst Tavijas acis. — Jūs dusmojaties, domādama, ka man nav tiesību, nav iegansta jums piedot vai ne­piedot, jo mēs pirmoreiz tiekamies. Bet vai jūs zināt, ka var piedot kokam, akmenim, laikam, zemestrīcei,

9 - 1004 129 ka Var piedot pūlim, dzīvei? Piedodiet mari ari jūs. Laimīgais spēj vieglāk piedot.

Smagi elsdama, meitene piecirta kāju un izrāva roku. Asaras un-pārestība smacēja viņu.

— Kāpēc es atbraucu? Kāpēc mani šurp aicināja? Ko esmu nodarījusi? Vai tad es esmu vainīga, ka Torps nomira? Paskaidrojiet, es nekā, itin nekā nesa­protu. Šodien jau otrreiz dzirdu, ka es esot «laimīga», un tas mani tā aizvaino, tā sarūgtina… — Viņa sāka raudāt, slacīdama asarām mutautiņu, tad at­guva elpu un, noslaucījusi acis, ar vainpilnu seju iesmējās. — Tagad esmu gatava jūs uzklausīt. Tikai stāstiet pēc kārtas, citādi es visu saputrošu.

Sakārtodama matu cirtu, kas bija noslīdējusi līdz acīm, atraitnes roka uzgūlās meitenes galvai.

— Kad es biju tik veca kā jūs tagad, mani sa­lauza, — ar tikko jaušamu smaidu viņa saspieda pal­mas lapu, izlīdzinādama tās izkropļoto smaili, — kā es salauzu šo augu; lapa novītīs, nodzeltēs, bet neno­mirs; nenomiru arī es. Pēcāk… es redzēju, kā salauž citas lapas. Sekojiet man.