Zaigojošā pasaule

II

Meitene, par kuru aizsākusies runa, ieradās Lisā ar nakts vilcienu. Viņai bija deviņpadsmit gadu — gandrīz pilni deviņpadsmit, jo tieši deviņpadsmit paliks nākamajā dienā pulksten desmitos vakarā. Ne bez nožēlas viņa to atcerējās: bezrūpīgos apstākļos dzimšanas dienu viņa būtu varējusi atzīmēt ar saldu pīrāgu un jautru vakarēšanu starp pašai līdzīgām meiteņveidīgām draudzenēm, kam bija nepacietīgas un karstas galvas. Pa tam viņas sludinājumam «Li­sas Avīzē» bija sekojusi Torpa vēstule, kas piedāvāja kompanjones un priekšā lasītājas vietu.

Parīze ir mesas vērta. Avīze kļūdījās, nodrukā­dama necilo paziņojumu nodaļā «Šis un t a s», kas savukārt lika kļūdīties Torpam. «Kā jūs sauc?» stacijā jauniņajai ceļotājai jautāja laipns, plikpau­rains, priekšlaicīgi novecojis cilvēks ar drebelīgu kāju. So cilvēku bija ieinteresējusi meitenes maniere laiku pa laikam uzmest skatienu savām mazajām kā­jiņām, ieautām par pēdējiem grašiem nesen nopirktās lakādas kurpītēs, — viņa augstāk par maizi un iz­priecām vērtēja labus, izskatīgus apavus. «Tavija,» viņa savā vienkāršībā atbildēja, un sejiņa pārklājās ar to smalko un valdzinoši skaidro sārtumu, kādu nepārdod aizzīmogotu ar zelta plombu un kādu neiz­raisa mākslota dvēseles kustība. «Bet jūsu uz­vārds?» — Pusmēnešveidā uzraukusi kreiso uzaci, meitene nikni paskatījās jautātājā, izgrūzdama «Tums» tā, ka tas izskanēja kā «Bums», — metāliskā tonī, ar klaji izteiktu vēlēšanos sarunu pārtraukt. «Tra-ta-ta!» frants ar augsti paceltu galvu attālinā­damies klusi dungoja, bet Tavija Turna — vienosi­mies saukt viņu vienkārši par T a v i j u — apsēdās uz marmora sola gaidīt rītausmu. Iekozdama šķiņķi ar maizi, viņa lasīja «Divas Diānas»; laiku pa lai­kam meitenei klāt pienāca komisionāri, piedāvādami viesnīcu, taču, nesaskatīdama pēc tās nekādu vaja­dzību, jo šajā pašā rītā viņai bija jāapmetas pie Torpa, Tavija palika sēžam stacijas ēkas troksnī un pūlī.

Pa to laiku cits pēc cita pienāca rīta vilcieni; uz­traukdamies un sasaukdamies ceļotāji plūda kā šal­cošs ūdenskritums; ekipāžu rīboņa, svilpieni, bufetes apkalpotāju iznēsājamo trauku šķinda un vagonu sa­kabju žvadzoņa aizsniedza velvju augstumus kā iz­skanoša atbalss. Kad Mongomerijs satvēra virvju kāpņu apakšējo galu, lai iekļūtu Kalē fortā[7], stacijas troksnis pilnīgi nomāca viņa enerģisko elpu; Tavija aizvēra grāmatu, nopūtās un palūkojās visapkārt.

Rīts, ko nakts dzīlēs bija aizkavējusi migla, beidzot uzveica tumsu. Elektriskā gaisma vēl kliedēja savu visuresošo mehānisko dzeltenīgumu, bet tās stinga­jam spīdumam jau klāt jaucās diena, kas līdzīgi spirgtam lāsumam atmirdzēja uz grīdas un cilvēku sejās. Aiz logiem no lokomotīves vēlās tvaiks, izklīz- dams pāri stacijas ēku jumtiem; uz pelēkā stikla zilie mākoņi un rītausmas debesu zaļā josla ieskāva lecošo sauli, kas bija gatava pacelties pār mostošos Lisu.

Pilsēta modās, bet Tavija briesmīgi žāvājās; nogu­rums un jau norimušais brauciena satraukums pār­vērtās miegainībā. Cenzdamās atžirgt, viņa nolēma paklaiņāt pa pilsētu. Tā kā meitenei bija vienalga, kurp iet, viņa gāja taisni un drīz vien pamanīja ne­lielu skvēru. Te starp ozoliem, kas sejai uzvēdīja tikko jūtami sašūpotās lapotnes valgmi, viņas dvē­sele apskaidrojās; viņa nākotnē iztēlojās nevis no­gurdinošu darbu, nevis nežēlīgu atkarību, bet gan jautru ģimeni, dāsnu māju, kur viņa dzīvos kā drau­dzene vai gaidīta viešņa, ar prieku un bez rūpēm darot visu, kas viņas spēkos. Tā sapņodama, meitene centās aizsteigties priekšā laikam. Ik dienas viņai vajadzēs trīs stundas lasīt priekšā Samuelam Tor- pam. Viņa vēstulē, kas sīki uzskaitīja visai izdevīgos līguma noteikumus, nekas nebija minēts, kāpēc Torps nemīl vai nevar lasīt pats; Tavija, kas grāmatas mī­lēja tik dedzīgi, ka skūpstīja tās vai aizsvieda, dus­mojoties uz tām kā uz cilvēku, — nespēja izprast dīvaino baudu, kādu dod lasīšana ar cita muti, ar svešu intonāciju un noteiktās stundās kā dienests vai darbs. Piekususi domāt par to, Tavija, atgriezdamās pie Mongomerija, novilka «hm».

Kāda ir sajūta, ja. pusnakts tumsā, nezinot, vai galā gaida draudzīga Voka vai sitiens, pa virvju kāp­nēm rāpjaties astoņdesmit pēdu augstumā? Trīcē­dama pie visām miesām, Tavija kopā ar drosmīgo grāfu trausās augšā, šūpodamās un atsizdamās pret Kalē forta sienu. Tas notikā vētrainā naktī, bet skvērs saules spozmē kūpēja un virmoja. Augšā fortā šķindēja šķēpi, bet pa aleju lēkāja zvirbuļi, aizrautīgi tarkšķot par visu, kas zaigoja un sildīja visapkārt; uzpūta silts vējiņš; smiltīs ietrīcējās lapotnes ēna, un lasīt kļuva neiespējami; rūpes par turpmāko guva virsroku.

Tai laikā, kad meitene, grāmatu aizvērusi, piecēlās, lūkodamās apkārt, vai kaut kur neieraudzīs vaļā ve­ramies kafejnīcas durvis, pie viņas pienāca cilvēks, tik vērīgi un tieši vērdamies viņā, ka meitene atkā­pās, bet tūdaļ pazina pasažieri, kas naktī nezināmā stacijā bija iesēdies vilcienā. Ielāgojusi viņa seju, meitene ne ar ko šo cilvēku tad neatšķīra no citām miegainām figūrām, kas snauda, atspiedušās ar el­koņiem uz ceļasomām vai, stāvot ejā, cigāru dūmos pie loga pusbalsī sarunājās. Meitene droši varēja apgalvot vienīgi to, ka viņš bija braucis tajā pašā vagonā, kurā braukusi arī pati. Zibeņātri, kā visu, ko viņa darīja un izlēma, meitene uz līdzenas vietas atzina, ka nepazīstamais ir izspļauts grāfs Mongo- merijs, un, kaut gan tā laikmeta tērps un nepazīstamā noputējušais ceļojuma mētelis runāja pretī viņas iespaidam, tomēr viņai bija patīkami svešā pilsētā vaļsirdīgi uzsmaidīt vienalga kam. Kaut gan Tavija nesen bija pārkāpusi bērnības slieksni, viņa zināja, cik jauki bieži vien ir, ja vari uzsmaidīt vai pateikt kaut ko starp citu, garāmejot, bez slēpta nolūka un bez sakarības ar jebko.

— Es jūs pazinu, pazinu, — viņa sacīja, snieg­dama roku, — šķiet, jūs sēdējāt man iepretī. Tik sa- drūmis. Pats ar sevi. Nu, ko jauku varat pavēstīt?

— Rīta agrumā viss ir jauks, — svešinieks sacīja. Tavija pabrīnījās par viņa sejas izteiksmju daudz­veidību; tās acumirklī nemanāmi mainījās, noskaņoja uzklausīt un ieklausīties; vārdi šķietami ieguva krāsu, formu un kļuva identi ar parādībām, kuras attēloja ar to palīdzību. Tagad meitene saprata, ko nozīmē «rīta agrumā viss ir jauks», un iesmējās.

— Mans vārds — Benjamins Krukss. Es pienācu pie jums ne bez nolūka. Jūs acīmredzot šeit esat viena pati, tāpēc gribu zināt, kur un pie kā jūs apmetīsities, lai varētu, ar ko spēju, būt jums noderīgs. Nokārto­jis darīšanas, tūlīt paziņošu jums savu adresi. Lai kādas nedienas jūs piemeklētu, droši griezieties pie manis.

To visu Krukss izteica bez mazākās mulsas, nestei­dzīgi un rimti, kā sarunājas mājās. Tavija cerēja, ka viņš piebildīs šādā gadījumā dabisko atvainošanos vai nosauks pats savu priekšlikumu par uzmācīgu, tomēr Benjamins Krukss, gaidīdams atbildi, klusēja tik nemāksloti, ka meitene steigšus sacīja:

— Nu jā. Tas ir, — es nezinu, ko… Protams, esmu jums pateicīga, jūtos aizkustināta un… vēl kas? Es visu sajaucu. Mani nolīga pie Torpa. Sa- muels Torps dzīvo Vizas ielā 7; man pie viņa jādzīvo un jālasa priekšā. Piedodiet, ka es jūs kavēju, bet vajag taču parunāties atklāti, ja jau tā ir iznācis. Viņš izsauca mani sakarā ar sludinājumu. Patiesību sakot, man negribējās vakar braukt, jo rīt… hm … ja atļausiet, man ir dzimšanas diena. Šajā dienā esmu dzimusi. Bet man bija atsūtīta nauda ceļam. Bet es, — nu kā lai jums to pasaka, — par svētkiem loti priecājos un, ja ir nauda, to nežēloju. Tāpēc, par ko gan es būtu varējusi braukt pēc dzimšanas die­nas? Tāds jau man raksturs. Diemžēl! Kāpēc jūs smejaties?

— Ak nē, — Krukss lēni noteica, — es tikai kaut ko atminējos un pasmaidīju. Reiz man uzdāvināja zaļumiem pildītu baltu alumīnija būri ar vairākiem kolibrijiem. Es tos izlaidu ārā. Jums šos putniņus būtu jāpazīst pēc attēliem un grāmatām. Tātad es tos izlaidu ārā, lūkodamies, kā virs mūsdienīgās ielas ar tās kafijas dzirnaviņu rūkoņu un domeņu krāšņu lies­mām naktī gaisā pacēlās šie spurdzošie dārgak­meņi — tik mazītiņi kā ziedu fejas.

— Neatkārtojami! — Tavija iesaucās. — Bet vēlāk tie atlidoja pie jums atpakaļ?

— Es tos saucu kopā ar īpašas svilpītes aprautiem treļļiem; izdzirduši signālu, tie tūdaļ atgriezās.

Meitene iejūsmojās:

— Arī vaska gulbji ar tukšu vidu mīl, ja tiem pār­velk ar magnetizētu stienīti, — tie peld un izklīst kā dzīvi. Tas bija sen. Man tos kāds uzdāvināja. Man ļoti patika tiem reizēm pārvilkt ar stienīti.

Viņa iekšēji saguma, sadrūvējusies ar to dvēseles kaktiņu, kurš mums seko pagātnē un tagadnē.

— N-jā, Kruksa kungs, vecums nav prieks, bet gan jau viss nokārtosies. ,

— Noteikti, — viņš apstiprināja, — vēlu gūt sek­mes un būt garā drošai. Jūsu dziesmiņa bija ļoti jauka.

— Tavija Tuma nedzied, — nosarkdama un pa­smaidīdama meitene teica, — Tavija Tuma var tikai klusi dungot.

— Bet to dzird daudzi. Ejiet un neskatieties atpa­kaļ.

Tavija neizpratnē padevīgi pagriezās un pagāja nost, dedzīgi vēlēdamās atskatīties; kaut gan viņai bija kauns izrādīt ziņkāri, bet Krukss šos vārdus izrunāja tik dīvaini, — ko viņš bija gribējis pateikt? «Nevaru,» Tavija ievaidējās — un apgriezās.

Aiz skvēra režģiem ēnas, baltās sienas, stiklu spī­dums saplūda kopā. Viņa redzēja neskaidru ekipāžas un zirgu apveidu; pie ekipāžas piegāja Krukss, ap­sēdās un ar rokas mājienu kaut ko pavēlēja. Nebija iespējams īsti saskatīt ne viņa seju, ne tumšo ku­čieri, — šī aina bija redzama it kā caur nokvēpinātu stiklu. «Saule spīd tieši acīs,» Tavija nodomāja; tad zirgi sāka rikšot arvien straujāk, riteņi sāka griez­ties, izzuda; izzuda ekipāža, Krukss; viss pagaisa, it ' kā to būtu iznīcinājusi kustība uz vietas, un aiz rež­ģiem vējiņš sacēla putekļu mākoni.

— Nu jau es guļu gaišā dienas laikā, — Tavija, galīgi apstulbusi, acis berzēdama, sacīja. — Pro­tams! Plaksti jau salipuši. Viņš aizgāja, un cauri. Bet cik labi var kļūt no vienkāršas nieka sarunas.

Ar tādu sajūtu, it kā tikko būtu atbrīvojusies no draudzīgām rokām, meitene izdzirda noklaudzam durvju bultas — iepretī skvēram atvērās kafejnīca. Pagrūdusi tās durvis, meitene pārlēca pāri gružu joslai, ko bija saslaucījusi miegaina apkalpotāja, ap­sēdās pie galdiņa un, pārskatīdama avīzes, sāka dzert tēju. Viņa bija tik ļoti nogurusi, ka ilgāk par stundu nosēdēja šeit saldā pamirumā, tad izgāja laukā, lēni staigādama no vitrīnas pie vitrīnas un ar milzīgu lab­patiku aplūkodama tur izliktās preces, apskatē pil­nīgi aizmirsās un, tikai ieraudzījusi pulksteni, kura rādītāji bija gatavi saspiest ciparu vienpadsmit, sa­trūkās, paņēma ormani un devās pie Torpa.

Ne vienreiz vien mēs nogrimstam pārdomās, gri­bēdami noskaidrot, vai var dēvēt par domām mir­dzošo dvēseles vibrāciju, kas nopietnā dzīves brīdī pārpilda jaunu būtni. Noskaņu maiņa, satraukums un likteņa neskanīgā dziesma, kuras melodijā turklāt pilnīgi skaidras domas ir līdzīgas saulstaru atspī­dumam upes virmā, — lūk, varbūt tāds vairāk vai mazāk patiess raksturs ir iekšējai sfērai, kurā ielūko­joties piemiedzas apžilbuši acs. No šejienes nav grūti sasniegt ielu, kurā, braucienu nobeidzot, iegrieza or­manis, — kur, čuguna režģu ietverta, stiepās dārzu margojošā perspektīva, emalja, bronza un sudrabs savija režģos amizantas arabeskas; iepretī alejām, kas no vārtiem veda uz baltām un sarkanīgām spo­guļstikla ieejas durvīm, mirdzēja nesatricināmai klin­tij līdzīgas marmora fasādes. Šī pasaule vēl gulēja, bet debesu rītausmas liesmas krāšņo puķu vidū jau modri sargāja vēlīno atmodu.

Skatīdamās uz visām pusēm, Tavija trīcēja kā ek­sāmenā. Redzēdama visu apkārtējo, meitene, bikluma mākta un tāpēc saīgusi, paslēpās pašās savas būtnes dzīlēs. Šais greznajās ligzdās viņa nevarēja būt viešņa, vienīgi radījums no tās pasaules, kam sveši lieliskie režģi, kuri sargā zaigojošos dārzus; režģi bija izveidoti, lai viņas dzīvi no dārzos ieslēg­tās dzīves atdalītu ar skaistu svītru. Šis iespaids bija spēcīgs un nomācošs.

Ormanis pieturēja, ceļš bija galā. Zvanīdama pie vārtiem, Tavija caur to kaltajām metāla lapām alejas ēnā apskatīja mauru portiku un vāzes ar agavju šķē­piem. Bija pagājis pavisam īss brīdis, šķita, tiklīdz viņas roka, kas bija pieskārusies zvanam, nolaidās,

tā ap ēkas stūri apmetās cilvēks sulaiņa svārkos un skriešus devās uz vārtiem. Viņš sāka noņemties ar. atslēgu un iejautājās:

— No biroja? No kura kantora?

Palaidis garām Taviju, viņš truli blenza uz čemo­dānu un kārbu.

— Bet kādēļ mantas?

Meitene ievēroja, ka sulaini kaut kas mulsina, ka viņam kaut kas ir uz mēles; palūkojies meitenē uzmanīgāk, sulainis apņēmīgi nosmīkņāja …

— Tomēr, — viņš sacīja, paņemdams meitenes ba­gāžu, bet aizšķērsodams viņai ceļu, — ja gribat da­būt pasūtījumu, vajag iemaksāt man, savādāk radi­nieki griezīsies citā vietā.

— Jūs domājat, ka es šuju kleitas? — bezjēdzīgās sagaidīšanas sadusmota, Tavija pikti atjautāja. — Esmu atbraukusi, lai šajā mājā kalpotu Torpa kungam par lasītāju.

— Priekšā lasītāja? — sulainis sacīja, iespiedis sānā roku, kurā turēja ceļasomu. — Tā arī būtu teikusi.

— Nu jā, par lasītāju, — meitene izlaboja, juz­dama pret vārdiem «priekšā lasītāja» nomācošu pre­tīgumu. «Tas ir pārāk stiepti,» viņa paguva nodo­māt, — tad skaļi: — Aiznesiet un pasakiet, ka esmu atbraukusi, ka atbraukusi Tavija Tuma.

— Torpa kungs, — sulainis oficiāli sērīgā tonī sacīja, — pēc dieva gribas šorīt ceturksni uz asto­ņiem pēkšņi šķīrās no dzīves. Viņš ir miris.

Meitene atsprāga nost, aizklāja seju ar rokām, tad, piesardzīgi pastiepusies un paslēpusi rokas aiz mu­guras kā rotaļā, kurā tevi kāds grasās noķert, ar ap­stulbušu skatienu ieurbās sulainī.

— Jūs sakāt, viņš ir miris? Tas ir — šķīries no dzīves?

— Gan miris, gan šķīries no dzīves, — sulainis vienaldzīgi atbildēja. — Aorta. Pie mums zina, ka jūs atbrauksiet. Es jūs pavadīšu.

Viņš pamāja ar galvu uz mājas pusi, aicinādams iet. Meitenes vieglo elpu sažņaudza nevis skumjas, nevis bailes un nožēla, ka spīdošais atalgojums, kas bija vilinoši iemirdzējies, neapšaubāmi ir pagaisis vējā, bet daiļrunīgā sagadīšanās — šīs satrauktajam prātam vēl vienmēr spilgtās sajaukušās balsu skaņas. Mulsa un šalkoņa pildīja Tavijas sirdi. Raudzīdamās pakaļ savam bēgošajam čemodānam, viņa sekoja su­lainim tik nevienmērīgā gaitā, kā, pīdamies biezos apiņos, pa briksnāju iet cilvēks, meklēdams taciņu.

Sulainis apstājās un ar acīm, kas aiz glaimīgas cerības bija samiegušās gluži šauras, sasprindzināti sagaidīja meiteni. Tiklīdz Tavija bija pienākusi, viņš nočukstēja:

— Jaunkundz, vai jums ir kāds gabals sīknaudas, vismazākais?

Truli paskatījusies viņā, Tavija iebāza roku kabatā; kopā ar riekstu čaumalām sagrābstījusi tur sudraba sīknaudu, viņa drūmi iegrūda monētas sulainim.

— Esmu jums ļoti pateicīgs, — viņš sacīja. — Jūs domājat, ka tas dzeramnaudai? Pti. — Tā kā no mei­tenes sejas bija redzams, ka viņa tiešām tā domā, sulainis, brīdi vilcinājies, piebilda: — Tas — uz laimi. Redzu, ka jūs esat laimīga, tāpēc arī palūdzu. Tagad iešu uz klubu un itin viegli paņemšu visu banku.

— Es? Laimīga? — Taču sulaiņa skatienā bija kaut kas tāds, kas brīdināja meiteni, lai tā necenšas izdibināt dāvinājuma jēgu. Tā gājiens beidzās ab­pusējā klusēšanā; pazibēja vairākas vīriešu un sie­viešu figūras, — sienas un kāpnes, ejas un gaiteņi; beidzot Tavija varēja apsēsties un koncentrēt domas.