Zaigojošā pasaule

XV

Satumsa, bet Rūnas gaidas neizpaudās nemierā, skumjās, un viņa palika lejā. Viņa zināja, — ar tādu zināšanu, ko līdz šim nav iespējams izskaidrot, ka Druds ieradīsies augšstāvā; zināja arī, ka par savu ierašanos paziņos kādā viņam vien raksturīgā veidā. Gaidās pagurusi, viņa apsēdās spoži apgaismotajā viesistabā un sāka lasīt grāmatu.

Cik dīvaini ar visu dvēseles spēku lolot ko tādu, kas vēl nav pienācis, ieraudzīt, nojaust to grāmatā, kas stāsta pavisam ko citu! Šādos mirkļos šķiet, ka grāmata, lai kāda tā arī būtu, uzrakstīta slepenā valodā; tās teksts, pompozā un smalkā argumentā­cija un gleznainā darbība guļ nekustīgi. Savējais slīd pāri rindām, ko iegravējis sasprindzinājums, at­stādams redzei zīmju līnijas un lēcienus, kas kopš šā brīža kļuvuši neizprotami. Vien retumis, kļuvis skaidrs, izceļas kāds viens vārds, toties jo straujāk projām metas sažņaugtā dvēsele, līdzīgi nodevējam, kas atjēdzies, lai atgūtu godu. Kā lāgiem izzūd, lā­giem atkal kļūst dzirdami pulksteņa tikšķi, tā uz īsu brīdi teksts var kļūt saprotams, taču drīz vien uzplū­dušais grūtsirdības vilnis vedinās aizvērt acis un gremdēties tuvīnā nākotnē, aicinot to ar sirdspuksta vaidu.

Tāda diena ir gara gara, un cilvēkam tā uzspiež zīmi uz mūžiem. Lasot vai, pareizāk sakot, turot klēpī grāmatu un pati lūkojoties tai pāri, Rūna pavadīja pāris stundas; vēl pēc pusstundas augšā nezināms muzikants sāka spēlēt rapsodiju; apklusa un atsāka atkal. Tad viss nostājās savās vietās, spožāk iemir­dzējās gaisma, skaļāk uzvilnīja ielu troksnis un, ap-

valdīdama sevi, lai nemestos skriet, meitene uzkāpa augšā.

Mijkrēsli sašķēla no attālām durvīm uz apgais­moto paklāju krītošs gaismas stars. To šķērsoja cil­vēka ēna. Rūna, aizmirsusi visu, ko bija gribējusi teikt, apstājās, sažņaudza rokas un negāja tālāk, iekams nebija savaldījusies.

Tas viņai drīz vien izdevās; Rūna iegāja istabā, un, meitenē cieši vērdamies, tai smaidot klāt pienāca Druds. Viņš bija melnā vienkāršā uzvalkā kā vispa­rastākais cilvēks; meitene jutās brīvāk un drošāk nekā pirmajā reizē, kaut gan, tāpat kā cietumā, sa­manīja, ka atrodas uz pārsteigumu pasaules robežas. Tomēr mums pieejamos stāvokļos eksistē glābēja aklā līnija, — aiz tās nekas nav saredzams: tikai dūmaka, no kuras mēs metamies izgaismotajā paš­reizējo notikumu aplī.

Druds sacīja:

— Vai jūs nešaubījāties? Ja mani aicina, es noteikti ierodos; atnācu, uzdedzu gaismu un spēlēju.

Rūna ar žestu lika viņam apsēsties un pati lēni atslīga atzveltnī, neskatīdamās nekur citur kā vien viņa acīs, — ar vēlīna ceļinieka skatienu, kas saska- . tījis attālu uguni. Spontānā un neviltotā kaismē mei­tene teica:

— Kā es gaidīju, — es, kas nekad neesmu gai­dījusi!

— Nu mēs esam kopā, — viņš turpināja to, ko viņa bija gribējusi piebilst. — Rūna, es daudz do­māju par jums. Atstāsim mazsvarīgo, par sva-" rīgo jārunā tūdaļ, citādi tas norims kā vilnis, kam kuģinieki uzlējuši eļļu. Atnācu iepazīt un uzklausīt jūs; es gaidīju šo dienu. Jā, es to gaidīju, — viņi domīgi atkārtoja, — jo atradu daiļu spēku. Mūs ne­drīkst šķirt kautrīgums; lai mūsu dvēseļu apskāviens ir liegs. Runājiet, es klausos.

Meitene piecēlās, pastiepa viņam pretī rokas un nobālēja kā no pērkona spēriena; pērkons nogranda viņā.

— Zvēru, šī diena man ir tikpat nozīmīga kā aug­šāmcelšanās vai nāve.

Un Halls kā zibens uzplaiksnījās dvēselē. Rūna vēl nesaprata, ko nozīmē viņa tēls, kas bija uzradies tik pēkšņi. Meiteni pārņēma nogruvumam līdzīgas alka­tīgas varas neviltotā iedvesma. Aizmirsusies viņa vērsās pie sevis: «Rūna! Rūna!» un, sacīdama to čuk­stus, kā runājoties ar dievu, apsēdās; smaids viņas burvīgajā sejā skaidri atspoguļoja to stāvokli, kādā viņa atradās.

Šai brīdī ienāca balts ņufaundlendietis ar cilvē­cisku skatienu; pievērsis to Drudam, tas paošņāja gaisu, iekaucās un drebēdams sāka kāpties atpakaļ.

Druds klusām teica:

— Gulsties. Guli un klausies.

Tad, it kā teikto sapratis, milzenis izkāra mēli un rāmi novēlās uz sāniem starp Rūnu un Drudu.

— Es par jums domāju daudz un labu, — Druds sacīja.

Arēji jau būdama kā parasti mierīga, Rūna pētīja Druda seju; pakavējās pie bezrūpīgās mutes līnijas, stingri izteiktā zoda, tumšajām ūsām, cildenas smag- mes apgarotās masīvās pieres un ieskatījās acīs, kur tumsa un kvēloja izpratnei nepieejamais. Tad mirklī, kādā pārtrūkst mats, visas pasaku vēsmas un atbal­sis, kurām mēs vienmēr atdodam zināmu savas būt­nes daļu, — piepeši tik tieši kā tuvs kliedziens ar brīnumjauku un maigu skatienu kori ielūkojās viņai sejā no eņģeļiem un fejām greznotās debešķīgo puķu valstības. Satvērusi vēdekli, meitene strauji salocīja to; perlamutra švīkoņa aizdzina savādo noskaņojumu. Viņa sacīja:

— Jums jāpakļauj pasaule. Ja šāda mērķa jums vēl nav, — tas agri vai vēlu radīsies; būs labāk, ja tagad piekritīsiet man. Tātad, es iedomājos: nevis cirkā vai citos kaprīzes radītos gadījumos, bet pilnīgi apzinoties, ka mērķis ir dižens un viegli aizsnie­dzams, jūs pieteiksiet sevi ar ilgstošu gaisa ceļojumu, lai pārsteigtu un aizrautu. Tas, kas bija cirkā, — būs malu malās. Amerika atžilbs no zelta un pārkliegs visus; Eiropa kļūs jaunāka; neprātā sāks aurot Āzija; mežonīgās ciltis iededzinās svētos sārtus un pielūgs nezināmo. Sāksies pērkona negaiss un dārdoņa; par ieradumu kļūs bezmiega naktis, bet ārprātīgie savā ieslodzījumā sāks lauzt restes; pieaugušie pārvērtī­sies par bērniem, bet bērni rotaļājoties tēlos jūs.

Ja pašlaik, kamēr šī parādība vēl jauna, valdību knaibles nekautrētos jūs nospiest, tad pēc diviem trim vispārēja afekta mēnešiem jūs nonāksiet sabied­rības aizsardzībā. Dzims bezgalīgas cerības. Tām ziedos meslus visi ļaudis ar dīvainu dvēseles no­skaņu — visās-cilvēciskās darbības sfērās un jomās. Bet jūs uz kādu laiku atkal pazudīsiet, iekams neiz­platīsies ziņas par jūsu atrašanās vietu.

Atbilstoši jūsu stāvoklim, mērķim un ietekmes rak­sturam, jums vajadzēs ievērot tādu dzīves veidu, kas iespaidotu iztēli — dvēseles galveno spēku. Es sada­būšu un iedošu naudu. Komandants zina par jūsu bagātību, tomēr tā var izrādīties niecīga. Tāpēc gi­gantiska pils jūras krastā atbildīs visām vēlmēm. Pilij jābūt tādai, lai bez saspiestības, gaišu krāsu pārplūdinātā greznībā tur saietu ļaužu pūļi, procesi­jas, veselas pilsētas iedzīvotāji, — tā būtu pils, tik augsta kā debesis, ar majestātisku anfilādu dziedošo dzīli.

Lai ar jums runātu, sāks nākt visu valstu, rasu un nacionalitāšu cilvēki. «Druds» skanēs kā «gaiss», kā «elpa». Ceļinieki, dzīves «jēgas» meklētāji, dažneda­žādi sapņotāji, noslēgtie raksturi, vīlušies, splīna un skumju nomāktie, pašnāvības kandidāti, nenosvērtie un pustrakie, mīlīgie — bērnišķīgās ziedu un putnu reliģijas pielūdzēji — apzinīgie zinātnieki, kas cie­tuši no visādām likstām, uzņēmēji un avantūristi, iz­gudrotāji un gaisa piļu cēlāji, diedelnieki un na­bagi, — un sievietes, sieviešu leģioni ar sabojātu redzi un sajūsmības uzliesmojumiem, kurus dzīves ikdienā nav iespējas izpaust. Tā būs jūsu lielā armija.

Vienlaikus ar visu to jums radīsies akli uzticīgi piekritēji, aģenti un kapitāli: visdažādākie, vispret­runīgākie mērķi centīsies padarīt jūs par savu atbal­stu. Dzenoties pēc peļņas, avīzes drukās visu, — gan to, ko tām paziņosiet jūs, gan to, ko sadzejos citi, iespējams, ar izdomājumu bezjēdzību pārspējot visu iepriekšējo gadsimtu pieredzi. Bet jūs uzrakstīsiet grāmatu, kuru iespiedīs tik lielā metienā, lai katr^ ģimene visā pasaulē lasītu to. Šajā grāmatā jūs rak­stīsiet par sevi, visam piešķirot tādu jēgu, ka noslē­pums un laimes priekšnoteikumi ir jūsu varā un jūsu rokās, — tam noticēs visi, jo ar laimi saprot nepie­pildāmo.

Pēc tam pie jums ieradīsies vēl vairāk cilvēku, un jūs, pēkšņi parādījies, runāsiet ar tiem. Jūsu visvien­kāršākie vārdi radīs ne mazāku iespaidu kā akmens sfinksa, kas sākusi runāt. Un no nekā, no tukšas frā­zes, kam nebūs pat apslēptas nozīmes, uzbangos le­ģendāri solījumi, kas nogrūs .kā lavīna, aprokot veco noskaņojumu.

Vecais noskaņojums skan: «Spēle un neatlai­dība.» Jauno paudīs vārdi: «Brīnums un laime.» Tā kā līdz šim laimes vienādojums ar pieejamiem līdzekļiem nav atrisināts, to sagribēs atrisināt ar līdzekļiem, kas nav pieejami, un risināšanu uzticēs jums. Pa to laiku klubos, kam būs jūsu vārds, žurnā­los, avīzēs un grāmatās, kas atzīmēs katru jūsu soli un radīto iespaidu, personiskās sarunās, apsvērumos, strīdiņos, ienaidā un apsveikuma saucienos apmal­dīsies tā abstraktā ticība, kuru tik sen un tik nemā­kulīgi ķer ar tādu sistēmu palīdzību, kas izpelnās vienīgi skumīgu smaidu.

Tad bez dinamīta, bez ieroču uguns un komplicē­tiem smadzeņu krampjiem pastāvīgā, nemainīgā ap­ziņa, ka jūsu personā eksistē saprātīgs brīnums, pa­darīs jebkuru varu tik nedrošu, ka uz pirmo skaidri izteikto noteikumu: «Es — vai viņi,» zeme atbildēs: «Tu.» Neviens nespēs to atturēt. Tā domās, ka iegūst mirdzošus spārnus.

Gavilēdama un starodama meitene apklusa; tē- raudcieta, bet arī brīnumjauka izteiksme, ko iedves­moja visi viņas gigantiskie aprēķini, nenozuda no viņas sejas, tomēr Rūnas pēdējie vārdi izskanēja klu­sāk, rāmāk. Tad viņa saprata, ka Druds ir iekšēji no­vērsies un ka viņas vārdi ir atmesti atpakaļ ar tādu pašu spēku. Viņas nervi sabruka. Vēl viņa nepaspēja izjust visu trieciena spēku, kad atskanēja ass un auksts:

— Nē.

Viņš turpinaja:

— Man vajadzēja apturēt jūs. Klausieties. Bez šaubām, ar zināmiem vērienīgiem gājieniem es varētu pilnīgi pakļaut savai varai visus, taču šāds mērķis man ir pretīgs. Tas traucēs dzīvot. Godkāre man ir

sveša. Jūs jautāsiet — kas man to atvieto? Smaids. Dedzīgi esmu pieķēries puķēm, jūrai, ceļojumiem, dzīvniekiem un putniem; krāšņiem audumiem, mar­moram, mūzikai un dīvainībām. Pārvietojos vēja āt­rumā, bet tāpat mīlu klaiņāt pa gleznainām taciņām. Labprāt apskatu bilžu grāmatu un esmu apmierināts, kad naktī, nolaidies uz tvaikoņa klāja, sēžu kopkajitē, izraisīdams neizpratni: «No kurienes te tāds radies?» Bet es mīlu visu. Vai tieši man ir jājauc tās vecās, nodriskātās kārtis, ko sauc par cilvēci? Sī spēlīte man nepatīk. Bet parādiet ma.nas pasaules aprises, un es izskaidrošu jums visu tās sarežģīto šifru. Ska­tieties: tur ēna; to met galda stūris, atzveltnes krēsls un portjeras iežņaugums, tās ir nosacītas cilvēciska apveida būtnes kontūras, taču ar svešādu izteiksmes līniju. Jau rīt, kad ēna būs" aizmirsta, viena doma, tai līdzvērtīga un tās radīta, modīsies, lai dzīvotu nemirstīgi, neaprēķināmi niecīgā nākotnes daļiņā at­spoguļodama savu īpašu spēku, kas izpaudies tagad. Rozēm, kas mūs šķir, sāk raisīties pumpuri, — kā­pēc? Nav tālu rītausma, un ziedi to zina. Pirms at­vados, teikšu, kādus vārdus biju gaidījis no jums. Rau, šie nedzimušie bērni, rau, to līķīši; guldiet tos zemes klēpī: «Pacel mani uz rokām un parādi visu — no augšas. Ar tevi man nebūs bail un būs labi.»

Viņš piecēlās un devās pie loga, vērdamies, kā briest tumšā pirmsausmas zilgme, bet zvaigznes mir­godamas pošas aizritēt aiz apvāršņa.

— Zvēru, — Druds sacīja, — ka nedusmojos un neesmu apvainojies, tikai noskumis. Es būtu varējis jūs mīlēt.

— Ak! — Rūna bilda ar tik neizskaidrojamu, bet striktu izteiksmi, ka viņš nobālēja un strauji pagrie­zās pret meiteni, tomēr ieraudzīja pavisam ko citu, —

saltu, augstprātīgi augšup pavērstu seju. Nekas viņā neatgādināja tikko kvēlojošo satraukumu. Šķita, ar drausmīgu pašsavaldīšanās spēku viņa acumirklī bija iznīdējusi pat to brīžu atceri, kad dzīvoja ar vienu vienīgu mērķi, kas uzliesmojuma kaislē jau atradās pie viņas lepnajām kājām, gatavām uzkāpt kalngalu kalngalos. Un Druds saprata, ka viņi ir izšķīrušies uz mūžiem; meitenes skatienā, kas viņu nomēroja ar saltas ziņkāres mirkli, bija kaut kas iznīcinošs. Tā raugās uz ākstu.

Viņš nodrebēja, sastinga, pēcāk ātri piegāja Rūnai klāt, saņēma tās rokas un lika piecelties. Tad viņas vaibstos ar mokošu un rūgtu maigumu kaut kas sa­viļņojās, bet izgaisa kā dzirksts.

— Skaties nu, — Druds sacīja, aptverdams Rūnas vidukli. Viņas sirds bailēs iedrebējās, sienas sagrīļo­jās, viss sagriezās, un, strauji paslīdējis garām, vies­istabu atdalīja masīvs loga apveids. — Skaties! — Druds atkārtoja, cieši spiezdams sev klāt pamirušo meiteni. — No tā tu atsakies!

Rūnai likās, ka viņi atrodas kuplu krūmu vidū; taču īstenībā ap viņiem šalkoja dārza lapotne, kas strauji aiztraucās lejup. Svīda gaisma; dusmas, sal­tums un pārsteigums lika meitenei ar rokām atspies­ties pret Druda krūtīm. Viņa tik tikko neizrāvās, ar dīvainu apmierinājumu gaidīdama tuvu un ātru galu, tomēr Druds viņu noturēja.

— Muļķīte! — viņš skarbi sacīja. — Tu būtu varē­jusi aplūkot zemi kā ziedkausiņu, bet tā vietā gribi būt tikai spītīgs kāpurs!

Taču ar šo joku viņš neizklīdināja, grūtsirdību un sāka strauji slīdēt lejup, nojauzdams, ka tagad mei­tene neko daudz vairs nepateiks.

— Ja šeit man nepieder vara, es palieku lejā. — To sakot, Rūna atgrūda Drudu un pieskārās zemei, kur, piespiedusies pie koka, apvaldīja trīsas, kas bija pārņēmušas kājas; tad, atpakaļ neskatīdamās, devās augšup pa terases pakāpieniem. Druds, stāvēdams apakšā, skatījās nopakaļus.

— Tātad? — viņš teica.

Meitene pagriezās.

— Visu vai neko, — viņa sacīja. — Es vēlos, lai man piederētu vara.

— Bet es, — Druds atbildēja, — es jebkurā spo­gulī vēlos skatīt tikai savu seju; lai austošais rīts tev dāvā piedošanu.

Viņš pamāja ar galvu un nozuda. Iztālēm debesis iekvēlojās rītausmas spozmē, kas vērsa noteiktākas sastingušo aleju neskaidrās aprises. Rūna vēl arvien stāvēja turpat, kur bija apstājusies, kad sacīja: «Visu.» Bet šis «viss» bija viņai visapkārt, tas nebija atdalāms un piemita cilvēkam, taču to viņa nesa­prata.

Rītausma kļuva dzidrāka, tā iededza puķes, apzel­tīja aizkaru spraugas un sašķēla grezno zāļu krēs­laino klusumu ar agrā rīta uguņu sulīgo spozmi. Tad ar sastingušu seju, pār kuru aumaļām plūda asa­ras, — lielās, uz mutes kaktiņiem lēni ritošās asaras šķita kā rasas lāses, kas vizuļo uz lepnas puķes, — meitene uzrakstīja ministram pāris rindu, kas pauda aukstu, drusku vainīgu sirsnību. Un tur pēdējā rindā bija lasāms:

«Es satiku un iepazinos ar viņu. Nekā briesmīga nav. Nebaidieties; viņš ir sapņotājs.»