Zaigojošā pasaule

VII

Nākamajā dienā pilsētnieki avīžu lappusēs velti meklēja mīklainā notikuma aprakstu; spēks, kas no mūžseniem laikiem ir iedarbojies ar spalvu un drau­diem, redakcijām bija izsūtījis slepenu cirkulāru, kurš pavēlēja «aizmirst» neparasto notikumu; to pieminēt bija aizliegts, biedinot ar izdevuma slēgšanu; šai sa­karā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, un redak­tori atdeva atpakaļ autoriem bezmiega nakts augļus — garu garos rakstus, ko greznoja visvilinošākie virs­raksti.

Pa tam baumas guva tik plašu vērienu, tādus ap­mērus un kontūras, kad jau zūd paša notikuma jēga, līdzīgi tam, kā gigantiska, bet izplūdusi kļūst ēna, ja cilvēks pieiet cieši klāt laternai. Aculiecinieki savus iespaidus izplatīja pa malu malām, un katrs tos pa­sniedza tā, ka pārējiem būtu par ko strīdēties, — tas ir labākais uztveres savdabības pierādījums. Druda lietā masu jaunrade, par kuru tagad, kā dzirdams, ārkārtīgi rūpējas, izpaudās tik neatturami kā histē­rijas lēkme. Tiesa, izglītotās iedzīvotāju daļas sīkais skepticisms palaida izsmalcinātu «bet», kura dziļdo­mīgajā bezjēdzībā attiecīgi noskaņota auss sadzirdēja bezgala daudzus asprātīgus izskaidrojumus. Uz šā «bet» kā uz spoles tinās staigājošās enciklopēdijas raibais pavediens. Kāds minēja hipnozi, burvju māk­slu, kāds cits — tehnikas brīnumus; atsaucās arī uz senajiem triku meistariem, kas ar oderē paslēptu gais- pūtes ierīci darījuši neaptveramus brīnumus. Nebija aizmirsts ne kinematogrāfs, ne burvju lukturis, ne sla­venie automāti: Vēbera mehāniskais cilvēks taču uz­varēja sava laika izcilākos šahistus. Tā kā jebkurš notikums ir līdzīgs ar sarežģītu zīmējumu klātai bum­bai, aculiecinieki, aprakstot notikumu, cits citam ru­nāja pretī un viņu izklāsti nesaskanēja, jo katrs bija redzējis vienīgi viņam pievērsto bumbas pusi ar virs- tāmes fantāzijas piedevu, vai arī, vēlēdamies pārsteigt ar sausu precizitāti, atmeta detaļas; tādējādi pat acīm redzamais kļuva pa pusei strīdīgs. Turpretī «dieva balss», tas ir, ziņas no staļļiem un galerijām, rotājušās ar visu, kas cilvēkā ir muļķīgs, ja viņam sa­gribējies pasaciņu un ja viņš pats tās sacer, svinēja lie­liskas dzīres. Šīs ziņas radīja leģendu par velnu, kurš izjājis baltā zirgā; pēc citu precīzas informācijas, sā­tans nolaupījis meitenīti un ar to aizlidojis pa logu; vēl citi piemetināja, ka mazulīte pārvērtusies baigā vecenē. Galīgi šķērsām šiem brīnumiem paklīda va­lodas par eņģeļiem, kuri publikai virs galvas sākuši dziedāt par pasaules galu, taču visi labprātāk piekrita «Niagāras» bufetnieka izskaidrojumam, ka iebraucējs grieķis izgudrojis lidierīci, ko varot glabāt kabatā; grieķis izlidojis no cirka uz ielas un nogāzies, jo ierī­cei salūzusi skrūve. Visa sajukuma kronis bija sa­traucošās ziņas par baru lidojošu miroņu, kuri ieradušies cirkā, dzēruši un ēduši, bet tad sākuši ālē­ties, noraudami skatītājiem cepures un nezināmā va­lodā izkliegdami apdullinošus vārdus.

Par nelielu šādu baumu plosīšanās perēkli divdes­mit ceturtajā no rīta, kad pulkstenis jau bija uz devi­ņiem, kļuva viesnīcas «Roma» virtuve. Te pie galda, kura vidū no milzīgas pannas ar jērgaļu vēlās tvaiki, starp sulaini un pavāru notika dedzīgs strīdiņš; viņos klausījās istabenes un virtuvene; pavārzēni, vaibstī- damies un pie plīts apveltīdami cits citu ar knipja sitieniem, tai pašā laikā paspēja dzirdēt sarunu. Kaut gan sulainis nebija ticis cirkā, jo nebija bijis biļešu, tomēr visu vakaru bija nogrūstījies pie ieejas to ne­veiksminieku vidū, kuri velti cerējuši iežēlināt kontro­lieri ar cigāru vai, notverot izdevīgu mirkli, iešmaukt iekšā.

— Blēņas! — pavārs sacīja, noklausījies skatītāju vispārējās bēgšanas attēlojumu. — Jel savām acīm būtu redzējis to, kā, pats saki, nebija.

— Viegli sacīt — «blēņas», — sulainis iebilda,

— skandini vien «blēņas», lai ko tu arī dabūtu dzir­dēt. Riebjas ar tevi runāt… Ja kāds domā, ka es me­loju, lai ir tik drosmīgs un pasaka man to acīs.

— Un kas tad būs? — pavārs kareivīgi iejautājās.

— Tieši acīs?! Nu es tev tieši acīs arī saku, ka tu melo.

— Es? Meloju?

— Nu, ja nemelo, tad sadzejo, tas ir viens un tas pats, bet, ja gribi zināt patiesību, es tev paskaidrošu: viss notika tāpēc, ka sagāzās stabi. To es, protams, neredzēju,bet domāju, ka pietiek arī ar tādu nieku. Ga­lerijas taču turas uz stabiem, vai ne? Bet ja skatītāju tur bija sadrūzmējies trīsreiz vairāk, nekā pienākas, stutes salūza.

— Kāda nozīme te stutēm, — sulainis, aiz izmi- šuma nosvīdis, pretojās, — durvis krakšķēja, kad sa­skrēja pilna iela ar cilvēkiem, un es pats dzirdēju kliedzienus. Bez tam daudzus izprašņāju; liekas, skaidrs.

— Blēņas!— pavārs sacīja. — Kad apsitīs tev kā­jas, tad kliegsi, pats nezinādams, ko. Gadās, ka no bailēm cilvēks zaudē prātu un sāk gvelzt visādus niekus.

— To jau visi zina, ka jūs esat bezdievis, — ista­bene ievaimanājās tai laikā, kad viņas draudzene ar virtuveni, mutes atpletušas, trīcēja skaudras ziņkārī­bas lēkmē, — kad es vēl biju maziņa, redzēju ko tādu, — ja lūgsiet pastāstīt pirms gulētiešanas, ne­parko nestāstīšu. Atnāk pie mums cilvēks, — tas no­tika naktī, — un lūdz, lai ielaiž pārgulēt…

— Arī es labi atceros, — sulainis pārtrauca, — kā pa durvīm iznāca solīds, pieklājīgs kungs. «Kas tur notika?» es viņam pajautāju, un redzu, viņš stipri satraukts. Kungs man sacīja: «Nemeklējiet pasaulī­gus priekus. Es redzēju, kā cilvēkā iemājoja ļaunais gars un pacēla viņu gaisā. Lūdziet dievu, lūdziet dievu!» Un viņš aizgāja, šitentā pamādams ar roku. Es jums saku, cik daudz jau izteica viņa roka vien!

Pavārs nepaspēja pateikt «blēņas!», kad istabene, baidīdamās, lai viņas stāsts nenoslīktu strīdnieku nik­najā cīniņā, pacēla balsi par vienu toni augstāk un sāka triekt aizgūtnēm:

— Jūs dzirdat? Es teicu, tas cilvēks mums lūdza, lai ielaižot pārnakšņot; tēvs parūca, parūca, tomēr ielaida, bet otrā dienā māte saka viņam: «Nu? Vai man nebija taisnība?» Viņa negribēja, ka laiž nakšņot. Un kās iznāca? Mums mājās bija brīva istaba, kurā neviens nedzīvoja; tur parasti sameta dārzeņus; tur­pat stāvēja tēva virpa. Sajā istabā nolikām gulēt mūsu ceļavīru. Vēl tagad es viņu redzu kā dzīvu: garš, brangs, sirmiem matiem, bet seja gludena un tik ro- zīga kā, lūk, Betsijai vai man, kad mani nekas nav sakaitinājis. Kaut gan es biju maziņa, taču skaidri redzēju, ka vecī ir kaut kas aizdomīgs. Kad viņš aiz­vācās gulēt, es piezagos pie durvīm, palūrēju pa at­slēgas caurumu un… vai jūs varat iedomāties, ko ieraudzīju?

— Nē, nē! Nesakiet! Nesakiet! — sievietes iesaucās. — Ai, ko gan jūs tur ieraudzījāt?

— Viņš sēdēja uz maisiem. Es arī tagad, tāpat kā toreiz, visa drebu. «Mani cienījamie locekļi!» viņš teica un noņēma labo kāju. «Manas mīļās ekstremitā­tes! *,.» Te, — dieva vārds, es pati redzēju, — viņš noņēma un pieslēja pie sienas kreiso kāju. Man kājas saļodzījās, bet skatos. Redzu, viņš noņem vienu roku, uzkar to uz naglas, noņem otru roku, noliek to šitā nevērīgi, un … un …

— Nu?! — klausītāji pārtvēra.

— Un vienā mierā noņem sev galvu! Lūk, tā! Blākš, to sev klēpī!

Te, gribēdama attēlot baismīgo brīdi, stāstītāja sa­grāba ar rokām galvu, izbolīdama acis, bet tad, no smagajām atmiņām sabrukusi, klīrīgi nolaida rokas un, elpu atņemdama, atzvēlās krēslā.

— Te nu tu melo, — sacīja pavārs, kura interese par šo notikumu bija jūtami mazinājusies, kolīdz ista­bene bija atņēmusi nabagam otru roku. — Ar ko tad viņš noņēma galvu, ja viņam nebija roku?

Istabene nomērīja viņu ar ledainu skatienu.

— Sen esmu ievērojusi, — viņa atcirta, — ka jūs, kam nav ne mazākās cieņas pret sievieti, izturaties kā aziātu pašā. Kas jums ir iegalvojis, ka vecim nebija roku? Es tak saku, ka rokas viņam bija.

Pavāra prāts aptumšojās, viņš bezspēcīgi atmeta ar roku un nospļāvās. Šai brīdī, skatīdamies pāri mil­zīgajām brillēm, ienāca cilvēks priekšautā un tūbas čībās. Tas bija augšstāva apkalpotājs.

— Dīvaina lieta, — viņš sacīja, ne pie viena atse­višķi nevērsdamies, bet aplaizdams visiem pēc kārtas drūmu, atsvešinātu skatienu. — Ko? Es saku, kā jau es par to naktī esmu ziņojis pārvaldniekam, tā ir dī­vaina lieta.

Iestājās spriega pauze.

— Kas tad tā par dīvainu lietu? — sulainis iejau­tājās.

— Kā vien atceros, — šermuļi skrien pār kau­liem, — apkalpotājs sacīja, kad jauna pauze jau kļuva neomulīga. — Klausieties. Šodien, ap diviem naktī, nospodrinājis visus zābakus, gāju gar simt trīsdesmit septīto un, pamanījis, ka durvis nav aizslēgtas, bet tikai pievērtas, — pieklauvēju; ne jau kādas darīša­nas pēc, bet tāpat. Maz kas var gadīties. Iekšā bija kluss. Iegāju, pārliecinājos, ka mītnieka nav, aizslē­dzu durvis, bet atslēgu iebāzu kabatā un vēlāk paka- rināju uz dēļa. Uzkavējies augšā minūtes piecas, no jauna devos lejā un, tā kā man atkal iekrita iet gar to pašu simt trīsdesmit septīto, ieraudzīju, ka durvju rokturis sakustas. Kāds no iekšpuses mēģināja durvis atvērt. Klusītiņām piegāju pie tām un sastingu, — rokturis vēlreiz noraustījās, tad atskanēja soļi. Te es ieskatījos atslēgas caurumā. Priekšiņā bija uzdegta gaisma, un es ieraudzīju projām ejoša cilvēka muguru. Atvirzījis portjeru, viņš apstājās un pagriezās, taču tas nebija nekāds svešinieks, bet tas pats Aišers, kurš tur dzīvo. Pēc minūtēm piecām, ne vairāk, viņš uzkāpa pa kāpnēm, ienāca gaitenī, noņēma atslēgu un iekļuva savā istabā.

Izklāstījis šos apstākļus, apkalpotājs no jauna pār­laida skatienu plati atplestajām mutēm un piebilda:

— Vai apjēdzat?

— Velns lai parauj! — sulainis sacīja, indīgi pa­skatīdamies uz pavāru, kurš šoreiz nekliedza «blē­ņas!», tikai sarūgtināti papurināja galvu virs treknā jērgaļas gabala. — Kā tad viņš varēja gadīties savā numurā?

— Ja ne caur balkonu, tad tikai kā ods vai muša, — apkalpotājs paskaidroja, — pat pele nevarētu izlīst caur atslēgas caurumu.

— Bet ko teica pārvaldnieks?

— Viņš teica: «Hm… tikai, manuprāt, vai tik tu to nenosapņoji?» Tomēr es redzēju, kā viņš viegliem soļiem uzskrēja augšā, jādomā, lai pats paskatītos atslēgas caurumā; bet, kāpjot lejā, ģīmis viņam bija kļuvis trīsreiz garāks nekā pirmīt.

Tad nu visi sāka apspriest noslēpumainā iemītnieka personību un uzvedību.

— Viņš reti mēdz būt mājās, — apkalpotājs sacīja, turklāt atcerējās, ka Aišers priekšroku bija devis ista­bai augšējā stāvā, kaut gan tā bija sliktāka par brī­vajiem apakšstāvu numuriem. Betsija dziedoši novilka:

— Reti miermīlīgs un pieklājīgs jauns cilvēks; no viņa vēl neviens nav dzirdējis aizrādījumus, pat ja ir piemirsies pārlaist istabai ar slotu vai spoguļodamās mirklī neesi ieradusies uz zvana aicinājumu.

Neviens nezināja, ar ko viņš nodarbojas, neviens viņu nebija apciemojis. Sad tad kāds bija dzirdējis, kā viņš sarunājas pats ar sevi vai, raugoties grāmatā, klusi smejas. Viņa istabā lieki likt pelnu traukus, jo tik un tā smēķu gali mētājas uz grīdas.

Pa tam sulainis bija iegrimis tā kā transā; arvien domīgāka, daudznozīmīgāka un izklaidīgāka vērtās viņa seja, un arvien augstāk pret griestiem, kur mun­dri sīca mušas, viņš vērsa skatienu. Iespējams, ka šajā gadījumā kukaiņiem bija tāda pati nozīme kā teiksmai­najam Ņūtona ābolam, kas atsevišķiem domu grau­diem bija piešķīris kristālcietu saistību; pacēlis roku, lai pievērstu sev uzmanību, viņš ar sadrūvējušos ska­tienu ieurbās pavāra zili pelēkajā degunā un vārgā balsī, aiz kuras šādos gadījumos slēpjas augstprātīga pārliecība, ka sacītais pārsteigs vairāk nekā pērkona dārdi, lēni sacīja:

—• Bet vai jūs zināt, kas ir simt trīsdesmit septītā numura iemītnieks, kas ir šis cilvēks, kas iekļūst is­tabā bez atslēgas, kas viņš ir, šis Simons Aišers? Jā, kas viņš ir, — vai jūs to zināt? Bet ja nezināt, tad gribat vai negribat zināt?

Noskaidrojās, ka zināt grib visi, tikai dažiem ne visai tīk, ja cilvēks māžojas un nepasaka skaidri un gaiši.

— Skaidri un gaiši?! — sulainis iesaucās. — Tad, lūk! — Viņš piecēlās, teatrāli apgāza krēslu un, labo roku pievērsis makaronu caurdurim, iekliedzas: — Cil­vēks, kuram nav vajadzīga atslēga! Cilvēks, kurš ka­tegoriski pieprasa telpas augšstāvā! Cilvēks, par kuru neviens nezina, kas viņš tāds, — šis cilvēks ir tas, kas lidojis cirkā!

Atskanēja sieviešu «ak!», un pārsteiguma saceltais troksnis nomāca pavāra uzbudinātos protesta klie­dzienus. Šai mirklī ieskrēja izkāmējis zēns, vēl pa ga­balu ar rokas mājienu aicinādams pie sevis Betsiju un saukdams: «Nāciet ātrāk, pārvaldnieks lika!»

— Jūsuprāt, visi ir blēži! — kopā ar zēnu skrie­dama projām, savās simpātijās aizskartā Betsija iesaucās, — Varbūt jūs lidojat, nevis Aišers!