Zaigojošā pasaule

IX

kopumā saviļņo un aplaimo. Taču vēl neatvairāmāk iedarbojas pilnības iemiesojums, ja tas apveltīts ar sava spēka apziņu. Tikai attālinoties var ar to spē­koties, un arī tad daļa uzvaras — domīgs smaids — ir tam nodrošināta.

Tāpēc, ievērodama visus mērķa sasniegšanas līdzek­ļus, meitene skaistule bija ģērbusies kā izbrauku­mam — zaigojošā, stipri atklātā tērpā, kas atgādi­nāja vasarīgu ziedu. No mežģīnēm iznira viņas mai­gie, baltie pleci; atsegtās rokas pauda grāciju un apveidu skaidrību; sejiņa smaidīja. Viņas smalkajos uzaču lokos jaudās kaut kāda piemīlīga vaļība vai drīzāk — līniju nervozitāte, kas skatienam piešķīra savdabīgu kaprīzas atklātības izteiksmi, it kā tas vien­mēr un visiem teiktu: «Ko lai dara, ja esmu tik necie­šami, nepiedodami daiļa? Samierinieties ar to, iegau­mējiet un piedodiet.»

— Bērniņ, — ministrs sacīja, apsēdinādams viņu, — man, vecam vīram un jūsu miesīgam tēvocim, jāat­zīstas, ka par tiesībām raudzīties uz jums kaut vai ar Halla acīm labprāt un ar riebumu atdotu liktenim atpakaļ savu varas zīmi — mundieri. Žēl, ka tādu acu man nav. >

— Arī es neticu aklajiem, tāpēc sākšu runāt par jūsu nemaldīgo, nesatricināmo mīlestību uz grāma­tām. Vai jūs neesat kļuvis neuzticīgs tai?

Dagovets, kā vienmēr, kad skāra šo jautājumu, at­dzīvojās.

— Jā, jā, — viņš sacīja, — man tagad rūp tūkstoš septiņi simti četrdesmit astotā gada «Epitāfijas», kas izdotas Madridē ar iniciāļiem G. J.; divi eksemplāri pārdoti Verfestam un Grosmanam, esmu novēlojis, kaut gan attiecībā uz vienu eksemplāru cerība vēl ir: Verfests neatsakās no pārrunām. Tomēr, — viņš pa­skatījās uz grāmatu, kura bija līdzi Rūnai, — vai tik jūs neesat labā feja un vai tik Verfesta dārgums nav pie tevis?

Ministrs pārgāja uz tu tais gadījumos, kad gri­bēja likt saprast, ka viņam brīva laika ir diezgan.

— Atzīstos, šīs pārdabiskās čerības manī pamodi­nāja tavs svinīgais iekšējais starojums un mīklainie vārdi par prieku. Tomēr reizēm ir žēl, ka brīnumi ek­sistē tikai iztēlē.

— Nē, tās nav «Epitāfijas», — Rūna uzmeta acis savai grāmatai. — Sakiet, ko gribat, bet tas, ko mēs ar jums redzējām cirkā, ir brīnums. Es to neizprotu.

Pirms atbildēt, ministrs brīdi klusēja, apsvērdams vārdus, ar kādiem varētu uzsvērt savu nevēlēšanos runāt par dīvaino gadījumu un Rūnas savādo izlē­cienu.

— Es nesaprotu — kas tur jāsaprot? Starp citu, tu, šķiet, biji izbijusies vairāk par visiem. Atklāti sakot, es nožēloju, ka biju «Solejā». Man ir neērti atcerēties scēnas, kuru liecinieks es biju. Attiecībā uz pašu faktu vai, kā tu izteicies, — «brīnumu», sacīšu: cirka brī­numdaru veiklie paņēmieni nevilina mani iztirzāt to būtību, turklāt manā vecumā tas ir bīstami. Es, ko var zināt, dodoties pie miera, iemetīšu acis Šehere- zādē. Seno grāmatu apburošais svaigums reibina līdzīgi vīnam. Bet kas tad tas? Tu esi mazliet novājē­jusi, mana mīļā?

Viņa atcerējās, ko bija pārdzīvojusi šajās divās die­nās, nevaldāmi vēlēdamās atrast cilvēku, kurš zem cirka kupola bija aizsācis dziesmu. Dzērienā, ar ko viņa centās remdēt ilgstošās slāpes, šis vecais vīrs, viņas tēvocis, bija iebēris indi. Tāpēc Dagoveta div­kosība viesa viņā sašutumu; apslēpdama dusmas ar izklaidīgu smaidu, Rūna sacīja:

— Esmu novājējusi, bet tā cēlonis esat jūs. Es būtu novājējusi vēl vairāk, ja manās rokās nebūtu šīs grā­matas.

Ministrs izbrīnā sarauca uzacis.

— Kur ir mīklu atminējums? Paskaidro. Es jau kļūstu pa pusei nopietns, jo tu manī modini bažas.

Meitene jokodamās uzlika vēdekli viņam uz rokas.

— Raugieties man acīs, tēvoci. Raugieties uzma­nīgi, līdz ievērosit, ka man nav vēlēšanās muļķoties, ka esmu neparastā noskaņojumā. — Patiešām, viņas skatiens saspringti iespulgojās, bet puspavērtā mute, ko bija skārusi smieklu rotaļa, ietrīsējās rāmā un val­dzinošā izteiksmē. — Vai es runāju pārliecinoši? Vai jūs .redzat, ka man ir labi? Tādā gadījumā papūlieties pārbaudīt, vai esat spējīgs izturēt triecienu, satricinā­jumu, pērkona spērienu? Tieši — pērkona spērienu, nezaudējot miegu un apetīti?

Viņas vārdos, viņas balss skanīgajā, nevienmērī­gajā plūdumā jaudās apdullinoša noslēpuma triumfs. Ministrs, nebilstot ne vārda, skatījās viņā, ar netīšu smaidu sekodams visai Rūnas brīnumdaiļās sejas smalko līniju rotaļai un nojauzdams, ka šis uzbru­kums slēpj kaut ko svarīgu. Beidzot arī uz viņu pār­gāja Rūnas saviļņojums; apvaldīdams nemieru, viņš tēvišķi noliecās pie meitenes.

— Ak mans dievs, kas tad ir? Ļauj atjēgties! Es vienmēr pietiekami labi valdu pār sevi.

— Tādā gadījumā, — meitene ar cieņu sacīja, — kā­das ir jūsu domas par Verfesta pirkumu? Vai ir kāda cerība, ka «Epitāfijas» iemirdzēsies jūsu kolekcijā?

— Mīļā, ja par cerību neuzskata tavus dīvainos jautājumus, tavu eksaltāciju, — nē, nē, gandrīz nekā­das. Tiesa, esmu ieinteresējis vienu visai veiklu komi­sionāru, to pašu, kurš Grejam apmainīja XI gadsimta

Vedu zelta tīstokli pret katķismu ar Leona VI atzī­mēm, pārliecinājis «Epitāfiju» īpašnieku, ka vērtīgais rokraksts tam, kam tas pieder, nes nelaimi, un es esmu satracinājis šo komisionāru ar pārliecinošiem so­lījumiem, bet Verfestam, šķiet, ir izdevīgāki priekš­likumi par manējiem. Atzīšos, Šī saruna mani dziji saviļņo.

— Vai tādā gadījumā, — Rūna līksmi nopūtās, — «Epitāfijas» jums vajadzēs aizmirst?

— Kā?! Un tu, rīkodamās bezmaz baismīgi, tikai" to vien man pavēsti?

— Nē, es gudroju, vai jūs neiepriecinātu kaut kas līdzvērtīgs «Epitāfijām», kas tikpat spēcīgi kā tās vai vēl spēcīgāk vilina jūs; kas ļautu jums gremdēties aizmirstībā un izlīdzinātu jūsu vaigā rūpju rievas?

Ministrs nomierinājās un iedegās sajūsma.

— Tā, man viss ir skaidrs, — viņš teica, — acīm­redzot tava kārtējā aizraušanās ir bibliomānija. Labi. Bet ar to vajadzēja sākt. Es nosaukšu, tā sakot, ne- cirkulējošos retumus, jo tie ir dzimtas īpašums. īstens, bet ne visuvarens grāmatu mīļotājs domā par tiem kā iemīlējies sirmgalvis — ar platonisku aizkustinājumu. Lūk tie; Nostradama «Paskaidrojums un iztulkojums Apokalipsei», 1500. gads[4], Veisa īpašums; Servantesa «Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots», Vīne, 1652. gads, pieder Dorianam Kembolam; viss metiens, izņemot vienu eksemplāru, sadedzis. Tad …

Kamēr viņš runāja, Rūna, galvu nodūrusi, domīgi vilka ar pirkstiem pa savas grāmatas griezumu. Viņa pārtrauca:

— Bet ja nu jums uzdāvinātu «Paskaidrojumu un iztulkojumu Apokalipsei»? — viņa nevainīgi apvai­cājās. — Vai tas jums būtu ļoti patīkami?

Ministrs iesmējās.

— Ja tu, kā pasakā, pārvērstos labajā fejā? — viņš atbildēja, pats sevi tomēr pieķerdams, ka iekarsuša mednieka māņticībā, kas krēslas stundā krūmu smalko rakstu noturējis par paslēpušos staltbriedi ar daudzžuburainiem ragiem, cieši raugās uz Rūnas ro­kām, kuras nevērīgi groza grāmatu. — Bet tu esi cienīga būt par feju.

— Jā, pareizāk sakot, — es varētu satikt ar to. Bet arī jūs esat cienīgs iegūt savā īpašumā Nostradamu.

— Nestrīdos. Dod man to.

— Ņemiet.

Un viņa pasniedza retumu ar tādu vienkāršību kā cilvēks, kas atdod sarunu biedram garlaikojošu avīzi.

Ministrs nesaprata un, acis piemiedzis, pavērās uz ādas iesējumu, tad ar smaidu atbildēja Rūnas gaiša­jam smaidam.

— Jā? Vai tu to lasi? Bet patiesi, ja mirklī šis, jā­domā, zinātniskais opuss pārvērstos Nostradama zeltā, es droši vien būtu pārakmeņojies uz tikpat ilgu laiku, uz kādu nelaikā pārakmeņojās Lats.[5]

Bez aizdomām, kaut gan ar savādi smagi sažņau- gušos sirdi, viņš atvēra vāku un ieraudzīja titullapu ar slaveno vinjeti, kas bija apceļojusi visus Eiropas speciālos izdevumus un žurnālus, — vinjeti, kuras izbalējušajās līnijās, gadsimtos krājusies, kā atspere atsprāga va|ā un iemetās viņa smadzenēs visu valstu un nāciju bibliofilu kārestiba. Viņa acu priekšā viss sagriezās, pirksti atlaidās, sējums nokrita uz paklāja, un viņš to pacēla ar tādu kustību, ar kādu ārprātīgais dzēš iedomātu ugunsgrēku.

— Kā? — Dagovets nelabā balsī iekliedzās. — Nos­tradams — un bez futrāļa! Bet visu tavas dvēseles svēto vārdā, — kāds džins nolaupīja š o priekš tevis? Dievi! Zemestrīce! Revolūcija! Vai Saule uzkrita galvai!

— Uz galvas, — meitene mierīgi izlaboja. — Jūs apsolījāt neuztraukties. ,

— Ja nezaudēšu prātu, — ministrs, kļuvis pavisam slābans, ar galīgi nobālušu seju metās pie dārgās mantas, — tad vairs neuztraukšos. Bet vai patiešām Veiss savu bibliotēku palaidis izsolē?

To sakot, viņš dārgumu pārnesa uz apaļo galdiņu zem lampas, kas bija darināta no bronzas kā Ģēnija tēls, kurš skūpsta Sapni, un nolaida gaismu zemāk; tad nedaudz savaldījās. Rūna sacīja:

— Tas ir rezultāts, ko deva mans paziņojums Vei- sam, ka pārtraucu divdesmit gadus ieilgušo «Triju Ceļu» procesu un līdz ar to atdodu mežu un fermu ar visiem tās senatnes pieminekļiem. Kāds triumfs tādam cilvēkam kā viņš! Man pat bez sevišķām pūlēm iz­devās pastāvēt uz savu noteikumu; un šis noteikums bija Nostradams.

Viņa pastāstīja, kā ar starpnieka palīdzību notiku­šas pārrunas.

— Trakais, prātā jukušais Veiss, — ministrs sacīja, — viņa tēvs izšķīrās ar sievu, lai iegūtu Gutenberga iespiestās lūgsnu grāmatas pirmo izdevumu; īsāk sa­kot, viņš Abstneram atdeva sievu par seno rakstu trīssimt divdesmit lappusēm un, iespējams, ka darīja labi. Tomēr piedod, ka esmu šādā noskaņojumā. Tādas dienas dzīvē negadās bieži. Es piezvanīšu. Tu vakari­ņosi ar mani? Vēlos, lai tu redzētu, ko manā dvēselē atraisījis neikdienišķais. Lūk, tas.

Viņš nospieda zvanu un no paklausības dzīlēm iz­sauca švītīgu sulaiņa figūru ar stingu seju.

— Gratis, es vakariņošu mājās. Nekavējoši parūpē­jieties par to. Vakariņām un servīzei jābūt tieši tādai pašai kā tad, kad es uzņēmu karali; apkalposiet jūs un Velvets.

Smiedamies viņš griezās pie māsasmeitas:

— Tāpēc, ka karaļa cienīga velte ir maj'estātiskas varas dvesma, un tā skārusi mani ar tavām rokām. Kas tad nu? Tu esi domīga? … Jā, savāda diena, sa­vāds vakars šodien. Ir burvīgi sabangot dzīvi ar šā­dām lietām, šādiem saldiem triecieniem. Un es, atda­rinādams tevi, vēlētos izdarīt kaut ko, kas būtu līdzvērtīgs jebkurai tavai vēlmei, ja vien tāda tev ir.

Rūna, rokas nolaidusi, klusēdama lūkojās viņa aiz­grābtības pilnajā sejā.

— Tā vajag, tā ir labi, — viņa teica klusi un dī­vaini, ar tādu izskatu, it kā domātu skaļi, — diženas varas dvesma ir ar jums, un lai to izceļ un apmirdz greznība. Jums savā jūtu uzplūdumā bija taisnība — arī man ir vēlēšanās; tā nav materiālas dabas; tā ir milzīga, sarežģīta un neprātīga.

— Nu, virs zemes nav neiespējamā; saki man. Ja attiecībā uz to tu nevari būt Beguema, kāda biji attie­cībā uz dāvanu, — es uzņemšu to kā ministrs un … Dagovets.

Viņu skatieni, skaidri un asi, sastapās.

— Lai, — ministrs sacīja. — Parunāsim pie galda.