Divi zēni kopā auga un kopā rotaļājās, pēcāk izauga un izšķīrās, bet, kad atkal sastapās, starp viņiem atradās vesela dzīve.
Viens no šiem zēniem, kuru mēs tagad dēvējam par Drudu jeb «Dubulto Zvaigzni», pamodies nakts vidū, piegāja pie loga un ieelpoja drēgno vēju, kas brāzmoja no tumsas. Lejā, nespodrā atblāzmā, ko ap bākas torni kliedēja tās ugunīgā galva, zaļām putām uzliesmodamas, pret melno sienu vēlās šļācošo bangu vērpetes; pa milzīgo bākas stāvu celdamās augšup, torņa piekājē ar sprāgstoša šāviņa spēku tās sabruka lietus gāzmās un ūdenskritumos. Tumsā sarkana vai dzeltena uguns, aizsedzot zvaigzni, rādīja tvaikoņa ceļu. Kauca un vaidēja sirēnas, šim brīdim piešķirot neprāta nokrāsu. Pa kreisi tumsā vizēja tālīnās pilsētas uguņu mirga.
Ja tev kaut kas sāp, ainava, novēršot uzmanību, padara sāpes vēl plosošākas, kad, pārtraukusi vērošanu, dvēsele atkal sāk domāt tikai par savu brūci. Druds atgāja nost no loga. Viņa dvēsele gura un smeldza kā nesēja mugura zem pārmērīgas nastas, kas tik tikko pa spēkam; Druds stipri cieta, tāpēc viņš sāka staigāt, lai nebūtu jāieklausās sevī.
Lisas bākas uzraugs Stebss, beidzis darboties ap lukturi, proti, piepildījis lampas ar ripšu eļļu, nokāpa apakšējā telpā.
— Ahā! — viņš sacīja. — Jūs jau augšā!
Druds apgriezās un sastapa sava bērnu di^nu rotaļu biedra skumīgo skatienu.
— Kāpēc tu tik skumjš, varbūt esi slims? — viņš jautāja, apsēdinādams uzraugu uz gultas sev blakus. — Nu, parunāsimies kā agrākajos laikos.
— Kā agrākajos laikos! — Stebss ar skumju uzsvaru atkārtoja. — Agrākajos laikos eš apsēdos un klausījos, brīnījos, skaļi smējos, naktis pavadīju bez miega, tumsā, ko jūsu stāsti bija izrotājuši košām krāsām. Laiks vakariņot. — Viņš paņēma no kakta malku un, uzpūzdams uguni, notupās pie kamīna.
Ar nelāgu, vainpilnu sajūtu Druds pārgāja pie viņa. Ievērojis, ka malkai uguns jāpieliek no apakšas, viņš veikli salika pagales, un liesma iedegās.
— Stebs, — viņš sacīja, — kopš tās dienas, kad es gulēju uz nāves gultas, bet tu sēdēji man klāt un karotē pilināji daktera Marmaduka apšaubāmo izgudrojumu, ir pagājis daudz laika, taču jauku brīžu ir bijis maz. Atļausimies sev vienu tādu brīdi. Apsēdīsimies un kā agrāk uzsmēķēsim indiāņu miera pīpi.
Iesākumā jāapraksta Stebsa āriene. Viņš bija neliela auguma, ar gariem matiem; tie kā vēdeklis sedza vecum vecā mundiera pieputējušo apkakli; saplēstās bikses, no kuru apakšas tik tikko rēgojās kurpju rudie purngali, ar apspurušo malu slaucīja grīdu. Kalsnajai sejai, kuras visas līnijas tiecās uz priekšu, bija asi, koši sārti vaigu kauli; viņš bija vārgs, bet plecīgs un, šķita, kļuvis tāds, atspoguļojās greizā spogulī — tādā, kas milzīgu lamzaku pārvērš saplacinātā radījumā. Taču viņam bija burvīgas suņa acis.
— Tātad: «miera pīpi» …
— Kur tā ir? — izlikdamies vienaldzīgs, Stebss lēni aplūkoja plauktus un visus telpas kaktus. — Atradu. Tik sen neesmu to smēķējis, ka no iemutes nāk skāba smaka. Bet kādu tabaku?
— Paņem skārda kastē. Apsēdies blakus. Pag', neaiztiec sērkociņus. Kas tā par grāmatu? Tur kaktā?
— Ta, — Stebss sacīja, — ir diezgan nopietna grāmatiņa; tā pati tur aizkrita.
Druds paņēma grāmatu. — «Māksla kā sabiedriskās kustības forma,» — viņš skaļi izlasīja, piemetinot: — Šāda veida grāmatas noder visam, tikai ne savam tiešajam mērķim, — un izplēsa no tās lapu žūksni, tad ar to aizdedzināja tabaku. Pakūpinājis, cienīgi pasniedza pīpi klusējošajam Stebsam. Vēl sabozies, bet acīm laimīgi sprēgājot, Stebss sāka izvaicāt par cietumu.
— Bija atnācis prokurors, — Druds sacīja, raudzīdamies ugunī. — Viņš uztraucās; uzdeva virkni bezjēdzīgu jautājumu. Es neatbildēju; izdzinu viņu. Vēl bija ieradusies… — Druds izpūta samudžinātu dūmu mākoni. — Visumā, Stebs, bāka tomēr ir jauka, bet rīt es došos projām.
— Atkal, — uzraugs skumīgi bilda.
— Man jāizklaidējas, un tam ir savi iemesli, Stebs. Jautrību, jautrību! Tu jau zini, kāda jautrība bija cirkā. To pašu esmu sagudrojis dažādās pasaules vietās, bet tu par to lasīsi avīzēs.
— Varu iedomāties! — Stebss sacīja. — Būtībā es maz runāju, tāpēc ka tā esmu pieradis; bet, tiklīdz atceros, kas jūs esat, tā zem manis, šķiet, krēsls sāk degt.
Druds, smaidu apslēpis ūsās, sarauca uzacis:
— Vai saule tevi nepārsteidz? — viņš ļoti nopietni pajautāja. — Bet šis bangas trieciens? Bet tu pats, kad brīnīdamies, it kā razdams atspulgu pats savas sirds dzīlēs, saki: «Es, es, es,» un ieklausies šajā neizdibinājamā mirklī, un savā redzoklī savāc debess un jūras simtjūdžu skavas, — vai tad tu esi muļķīgi un pašapmierināti mierīgs?
— Nu labi, — Stebss iebilda. — Bet tagad sakiet: vai jūs neesat iemīlējies?
Viņš izteica šos vārdus tik svarīgā un naivi raiž- pilnā tonī, ka Druds piedeva viņa acīgumu.
«— Diez vai… — viņš nomurmināja, ar kāju pastumdams pagali. — Bet kontrasts bija krass. Viss slēpjas kontrastā. Vai tu kaut ko saprati?
— Visu! — Stebss šausminādamies nočukstēja.
— Kafija gatava.
— Pietiek par to; vai tu esi atmetis dzejošanu vai nē?
— Nē, — Stebss pašapzinīgi noteica; viņa acis dedzīgi un alkatīgi iedzirkstījās. Ne vienreiz vien viņš sevi bija iztēlojies kā čuguna piemineklī atlietu tēlu, kas pāri saulainam laukumam pastiepis viedīgu roku. Taču viņa sīkajā dvēselē poēzija gulēja uz mutes, jo tādā šaurībā nespēja apgriezties. Gluži tāpat krusa, ko radījis elektrības viesulis, skanīgi atsitas pret tamburīnu, bet dobji — pret mucu. — Nē. Sajā punktā mēs nesapratīsimies. Dzejošana man sākusi vieglāk veikties; neteikšu, ka ir tieši ģeniālas, bet izcilas rindas — katrā ziņā.
Tiklīdz Stebss, būdams pārliecināts, ka Druds viņu ķircina, — tik acīm redzama Stebsam likās savu dzejoļu problemātiskā vērtība, — ierunājās par dzejoļiem (kurus varēja rakstīt vairākas reizes dienā), viņa vaigu kauli tumši piesārta, balss kļuva skanīga, bet rokas, ierakušās matos, atmeta tos augšup kā baismīgu krūmu.
— Gribat, es nolasīšu «Telegrāfistu no pekles»?
— Iedomājies, — jā, — Druds smiedamies pamāja,
— jā, un pēc iespējas drīzāk.
Ar apmierinātu sejas izteiksmi Stebss izkrāva no lādes burtnīcu kaudzi. Tās šķirstīdams, viņš
murmināja: — «Nu … šis vēl nenoslīpēts …», «sākotnējā redakcijā», «te — tīri labi» — un tamlīdzīgas frāzes, kas bija tikai ievads. Beidzot viņš apstājās pie tintes traipiem izraibināta rokraksta:
— Klausieties! — Stebss sacīja.
— Klausos! — Druds teica.
Uzraugs sāka dziedošā balsī klaigāt:
Vējainā vasaras svelmē,
Baltbalta mākoņa balstīts,
Atstāšu šīszemes vēlmes,
Nokāpšu pazemes valstī.
Lietas no grēcnieku taukiem,
Ellē deg spožākās sveces;
Gaisā plīv atmiņas jaukas
Par dzīvīti pasaulē vecā.
Visiem, kas pazemē palsā
Meklē liesmaino Iksu,
Liras žēlabu balsī
Sveicienus sūta no Stiksas.
Pazemes pērkoniem dārdot,
Dēmons..
— Tagad, — Druds sacīja, — palasi citu.
Stebss paklausīgi apstājās.
— Zinu, — viņš lēnīgi piemetināja, — šī forma jums nepatīk, tomēr tagad visi tā raksta. Kāds ir jūsu iespaids?
— Nekāds.
— Kā? Pavisam nekāda iespaida?
— Jā, tas ir — tai nozīmē, kādas tu alksti. Tu uztraucies kā iemīlējies kurlmēmais. Tava dzeja, līdzīgi neasam zāģim, urda dvēseli, bet nesašķeļ to. Radīt — tas taču nozīmē sašķelt, ievadīt savu svešas dvēseles milzumā. Skaties: lasot Merimē, es Karmenu vairs nevilkšu ārā no viņas zaigojošās ligzdas; tā iespiedusies atmiņā uz mūžiem; mākslinieks sašķēlis dvēseli, ielikdams tajā dimantu. Kas viņam nodrošināja veiksmi? Tas, ka viņš savāca visu, kas slēpjas manā dvēselē un ir līdzīgs šim trauksmainajam, lepnajam tēlam, kaut arī šis viss būtu vienīgi starp ļaužu bariem izkaisītu skatienu zibšņi, muzikālas atceres, ornamenta griezums, dabas skats, noskaņojums vai sapnis, — lai tik ar iespaida raksturu tas līdzinātos čigānietei Karmenai. No drupačām cep maizi. Smilšu graudiņi briedē vīnogas. Aivenho, Anasferu, Kvazimodo, Karmenu un daudzus citus, tik marmorbaltus, radītājs ievācis mūsu dvēseles druvās. Kā vienuviet koncentrējas miglājs, veidodams planētu, tā aug tēls; viņš pieņemas spēkā, pirkstiem noknakšķot, izstaipās un, nomierinot iztēli, kas, būdama haotiska un sadrumstalota, alkusi pēc tā, pamostas dzīvei mūsu sašķeltajā dvēselē.
Ja spalva, ar kuru tu raksti, nav gulbja vai ērgļa spalva, — priekš tevis, Stebs, ja papīrs nav dzīvs, maigs un skaidrs draugs, — arī priekš tevis, Stebs, ja tu nedomā, ka viss iecerētais un paveiktais varētu būt vēl simtkārt pilnīgāks nekā tagad, — tu vari aizmigt un tavs miegs būs vienkāršā dzīve, dievišķo spēku jaunrade. Bet tu teiksi Viņam: «Zem tava tērpa krokām iešu un miršu; paldies par visu.»
Gana man tevi šaustīt. Iegaumē: ar apgarotu liru vēstis sūta štāba rakstveži veļas mazgātājām. «Sīksta dzīvība» — mēdz teikt par kaķiem. Turklāt visu, ko esmu pateicis, tu jūti pats, bet nemākulības un stūrgalvības dēļ ne par ko neatkārtosi.
To uzklausījis, Stebss īdzīgi nolika malā burtnīcu, izmazgāja krūzes, uz nokvēpušā galda sabēra sau-
siņus un mucā atknibināja sālītas cūkgaļas gabalu. Ar smagu nazi to pārcirtis, viņš kaut ko pārlika un izplūda labsirdīgos smieklos.
Druds painteresējās, vai tikai viņa nesaudzīgā tirāde nav tik svētīgi ietekmējusi dzejnieka kvēlo sirdi. — Jūs uzminējāt, — Stebss sacīja, un viņa acis, kurās bija iezadzies valgums, uzvaroši mirdzēja, — es vienkārši redzu, ka jūs dzejā maz ko sajēdzat.
— Patiesi, tā tas ir; es nekad neesmu rakstījis dzejoļus. Bet tomēr uzklausi mani: kad te, šajā strazdu būrī, uzradīsies sieviete ar smaidošu vaigu, tā, pilnīgi ignorējot ģenialitāti, atņems tev bikses, piešūs tām visas pogas, un tu tērēsi mazāk papīra. Uz nakti tu viņu vīstīsi siltā segā un ziedīsi viņai sviestu uz maizes. To es tev, Stebs, novēlu. Iedod man vēl cukuru.
Stebss jau pavērsa skatienu augšup, bet tad spēji sadrūma.
— Sieviete pazudina daiļradi, — viņš nomurmināja, — šie radījumi — tie jūs iegrožos un aprīs. — Atgaiņājis blondo rēgu spietu, kas krita uz viņu kā mušas uz medu, tiklīdz par tiem ierunājās, Stebss ar visiem pieciem iebrauca matos un sabužināja tos; tad pastiepa uz priekšu roku. — Ieklausieties! Vai tad ir slikti? Pazemes pērkoniem dārdot, dēmons savā valstībā strādā; aizas un klintsbluķus spārdot, sev jaunu mājvietu rada. Ak, ja nu…
— Pag! — Druds sacīja; te vējš, ar negaidītu spēku ietriekdamies logā, tik tikko nenodzēsa lampu; iečaukstējās Stebsa milzīgās burtnīcas lapas, un kaut kas līdzīgi izdziestošam kamertonim dziedoši noskanēja kaktā.
— Kas tur tik maigi un smalki skan? — Druds pajautāja. — Vai tik Eols nav pazaudējis arfu?
Stebss teica:
— Es vispirms paskaidrošu, pēc tam parādīšu. Garajās nakts stundās esmu sagudrojis un izgatavojis mašīnu, kas priecinātu manas ausis. Pēc ziemassvētkiem, Jaungada, dzimšanas dienas un daudzām citām dienām, kas nav tik nozīmīgas, bet kam ir neizskaidrojama saistība ar dvēseles līksmību, pāri paliek daudz tukšu pudeļu. Re, paskatieties, paverieties: ši- tentās ir Stebsa klavieres.
To sacīdams, viņš izvilka aiz aizkara paslēptu vertikāli noliktu koka rāmi; pie tā augšējās līstes stiep- lītēs bija iekārta vesela rinda mazāku un lielāku pudeļu; apakšpuse tām bija nozāģēta. Šī muzikālā konstrukcija, Stebsa rokās šūpojoties, disharmoniski skanēja; paņēmis nūjiņu, uzraugs pārvilka ar to pāri visai pudeļu rindai uz labo un kreiso pusi; atskanēja treļļi, kas atgādināja kaut ko vidēju starp smiekliem un gaudām, skaņas, kādas izgrūž nervozs cilvēks, ja to stipri kutina.
— Ko lai jums uzspēlē? — Stebss jautāja, ar savu nūjiņu izvilinādams «driņ-driņ» un «di-di-do-don». Skaņa bija augsta, klusa un tīkama kā atklāts smaids. — Ko lai spēlēju? Deju, dziesmu vai, ja gribat, operas melodiju? Es pamazām esmu paplašinājis savu repertuāru līdz astoņpadsmit — divdesmit gabaliem; manas iemīļotās melodijas: «Vējš kalnos», «Fandango», «Santa Lučia» un vēl šis tas, piemēram: valsis «Smaržīgais zieds».
— Pamēģināsim «Fandango», — Druds, atdzīvodamies un ar pīpi zobos apsēzdamies uz krēsla jāteniski, sacīja. — Sāc, es svilpošu līdz, tādējādi mums būs flauta, stīgas un zvani.
Ātri, nepagurdams viņš mētāja nūjiņu pudeļu vidū, kuras bija sākušas dziedāt, veidojot liesmainās dzīves lepnā triumfa pārpilno lielisko melodiju. Bet jau ar pirmajām taktīm poēzijai, nevis drāmai radītā instrumenta savdabība lika koncertētājiem atteikties no pirmā numura.
— Pamēģināsim ko nebūt citu. — Druds ieklausīdamies sāka klusi svilpot. — Rau, šis … — un tāpat tas skan orķestrī.
— Pasvilpojiet vēl, — Stebss, viņam ausi tuvāk pielicis, centās izprast un uztvert motīvu. — Ahā! Vidējam reģistram.
Viņš noskandināja ar nūjiņu; aizrautīgi svilpodams, Druds uzņēma toni; tas bija vijīgs un maigs, elektrizējošs svilpiens. Viņš svilpoja lieliski. Arī Stebss bija formā. Viņi spēlēja valsi no «Fausta». Garām aizslīdēja klusā Grietiņas ēna; domīgi, nežēlīgi un maigi viņai pakaļ nosmaidīja jauns cilvēks greznā tērpā ar vecu, slavas alkstošu dvēseli.
— Tas tik ir vareni, tas tik ir labi! — kad viņi beidza, Stebss iesaucās. — Tagad uzpīpēsim. Ko nākamo?
Smiedamies, pļāpādams un uztraukdamies, kaut tikai Druds no klusās skaņu pasaules neatgrieztos drūmajā izklaidībā, viņš steigšus klusi spēlēja, uzturēdams Drudā bērnišķīgu vēlēšanos turpināt glābjošo izpriecu. Tā, pārlēkdami no viena gabala uz otru, viņi aizsāka yn nospēlēja dziesmiņu «Bens Belts», kuru pie Dimurjē dzied Trilbijs, «Tāls ir ceļš līdz Tipererī», «Dienvidu Krusts», Godara otro valsi, Be- ranžē «Veco fraku» un «Santa Lučia».
Tikmēr sāka aust gaisma; dienas pirmais mēģinājums nospraust ceļu vētrainajā nakts kolosā aptvēra lampas dzelteno plankumu ar pelēcīgu rīta nekārtību;
pa logu jau bija redzami viļņi un putu vērpetes. Vējš sāka pierimt.
Druds it kā atģidās. Viņš skumīgi paskatījās apkārt un piecēlās:
— Nu, Stebs, pirms šķiramies, vēlreiz «Santu Lučiu».
Stebss izslaucīja acis; stikls sāka skandināt:
Jūrā deg zvaigžņotā miriāda, Vilina vēji; pusnaktī šādā Sirds raujas laivā, aizmirst, kas bija, Santa Lučia! Santa Lučia!
Druds klusām svilpoja. Gara acīm viņš jau skatīja arī otrajā pantā izteikto:
Līmenis trīso. Plašuma varā Tāla kļūst bēdu nediena garā; Pasaulē citā nes melodija Santa Lučia! Santa Lučia!
Viņš saskatīja to, un rāmāka kļuva viņa dvēsele. Kad viņi beidza, uzsitis Stebsam uz pleca, Druds sacīja:
— Paldies! Nakts bija laba; mums izdevās arī jaukais brīdis. Ardievu!
Pēc tam viņš apģērbās, kā ģērbjas, dodoties vētrā un aukstumā: zābaki, bieza jaka un cepure ar siksnu zem zoda. Stebss, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, cītīgi palīdzēja Drudam ģērbties; viņš bija galīgi sakreņķējies.
Beidzot rītausma iznira no mākoņiem, mezdama ūdenī, kas bija kļuvis dzidrs, tēraudpelēku, baltu un sārtu nokrāsu. Druds piegāja pie loga. Kā bērns, vaļsirdīgi un rūgti raudādams, Stebss viņam pieķērās un vilka atpakaļ.
— Gribat, es sadedzināšu visas burtnīcas, ja jūs paliksiet vēl vienu dienu? Zvēru, es izdarīšu to!
Druds smiedamies apkampa viņu.
— Nu kāpēc tad, — viņš maigi sacīja. — Nē, Stebs, man tikai daļēji bija taisnība; rotaļājies, dzeja ir tava rotaļa. Katram cilvēkam jārotaļājas. — Viņš devās tukšumā, bet, uzsitis sev pa kabatu, atgriezās. — Esmu aizmirsis sērkociņus.
Stebss pasniedza kārbiņu.
— Gaidi, es atgriezīšos, — Druds sacīja.
Ar iekšēju piepūli, līdzīgu sajūsmas izraisītai dziļai nopūtai, — ar piepūli, par kuru nekad nespētu skaidri pateikt, kā tas viņam izdodas, viņš sāka attālināties; rokas bija aiz muguras aizliktas, kājas kopā un nostiprinātas uz slepena atbalsta. Viņa seja bija pavērsta pret mākoņu valstību, kas pacēlās virs iezaļganajām rīta debesīm. Viņš neatskatījās. Viņa figūrai, kas peldēja it kā pa miglas izkliedēta pakalna nogāzi, arvien attālinoties, Stebss neviļus saskatīja rēgainu ceļu, no kura cilvēka prāts, kam vienmēr piemīt zināms inertums, nevar atteikties, pat saskaroties ar neatkarīgu parādību. Šis ceļš, ēteris- kāks par pašu gaisu, kā zilga taka vijās starp mežrozēm, sausseržiem un baltajām akācijām, starp rīta ausmas zvīļuma veidotu nemateriālu formu ēnām un lāsmām. Pa mirdzošo nogāzi tas kāpa augšup, savu turpinājumu slēpdams krāšņās, peldošās pasaules mākoņainajos sniegos, kur kustību kori un pali virpuļo pār zemi. Un tajos baltajos lēveņos nozuda Druds.