Zaigojošā pasaule

XIII

Nākamās dienas rītā trim cilvēkiem sirdis nodre­bēja un dūša saskrēja papēžos. Sargs aizbēga; ko­mandants atlūdzās no amata; ministrs, nespēdams valdīt pār sevi, uztraukumā žņaudzīja rokas. Pērkons bija saārdījis cietumu.

— Auerbaha pagrabs[6], — ministrs beidzot sacīja. — Tam neticēs; cietumu jau tāpat daudzi uzskata tikai par pasaciņu.

Viņš bija aprēķinājis pareizi: nepierādītais neek­sistē; neiespējamais, ko izstāstīs zaldāti, vēlreiz ap­stiprinās viņu pašu reputāciju, kuras pamatā jau sensenis ir zupa no cirvja kāta un neskaitāmas gal­vas, kas nocirstas ienaidniekiem. Vainodams Rūnu, ministrs brauca pie viņas, ar šausmām gaidīdams, kā viņa skatiens sastapsies ar meitenes skatienu, kas kopš šā brīža būs kļuvis neizdibināms. Taču viņam teica, ka Rūnas nav; nedēļas beigās viņa atgriezīšo­ties no pēkšņa izbraukuma.

Kad viņš devās projām, Rūna paskatījās pa logu. Šķita, ka viņa kariete ārprātīgajā ielu kustībā slīd nomākti un īdzīgi. Ar mierīgu, stingu sirdsapziņu Rūna pagāja nost no loga un sāka rotaļāties ar suni.

Šo dienu Rūna uzskatīja par lūzuma dienu savā dzīvē un, skaidri apzinādamās mērķi, rimti gaidīja vakaru. Viņa kļuva sevišķi vērīga pret sevi un visu apkārtējo; ilgi raudzījās spogulī, nesteidzīgi izvēlē­jās tērpus; nereti apstājusies, izklaidīgi apskatīja kādu nejaušu priekšmetu, kas bija pievērsis viņas uzmanību, it kā vēlēdamās saistīt to ar saviem pār­dzīvojumiem. Laiku pa laikam Rūnai pasniedza vizīt­kartes; viņa meta tās bronzas grozā, atbildēdama: «Neesmu visai vesela.» Laiks vilkās lēni, bet viņa negarlaikojās. Buduārā meitene apsēdās pie rakstām­galda; uz papīra stūra, domās nogrimusi, uzzīmēja seju, kas smaidot lūkojās caur restēm. Tad atvēra dienasgrāmatas zeltgriezuma sējumu ar reljefiem veca sudraba vākiem un, uzmanīgi pāršķirstījusi vi­sus ierakstus, ar zīmuli pārsvītroja lappuses; pirmajā tīrajā lappusē, kas sekoja tekstam, ierakstīja vienu vienīgu aprautu rindu: «1887. g. 17. maijs — 1911. g. 23. jūnijs — nebija nekā.»

Ar to viņa pirmo gaidu dēļ izlika aiz durvīm un izmeta ārā visu savu dzīvi — no bērna šļupstiem līdz baismīgajai dienai «Solejā».

Diena pagāja klusi. Tā cilvēks, sēdēdams laivā un ļaudamies straumei, jūtas mierīgs un nomet airus, bet tomēr virzās uz priekšu — un sirdī jau ir nonācis ceļa galā — kurp plūst un pagriežas straume; tā viņu nes uz mērķi.

Pēc pusdienām, kurām viņa tik tikko pieskārās, nevis tā kā ūdenim un tējai ar vīnu, ar ko laiku pa laikam remdināja nebeidzamās slāpes, kad sāka krēs­lot, sulainis atkal pasniedza vizītkarti. Šoreiz — bez satraukuma, taču ar sasprindzinājumu, ko pauda smaids, — Rūna teica: «Aiciniet!»