Zaigojošā pasaule

XIV

Sulainis ieveda komandantu.

Vēl nebija pagājusi diennakts, taču viņa seja iz­skatījās tā, it kā viņš būtu pārcietis lielas bēdas. Ska­tīdamies Rūnai vaigā, viņš tuvojās smagiem, tais­niem zaldāta soļiem, apstājās kādu piecu soļu attā­lumā no meitenes, kuras tumšās acis bērnišķīgi atklāti un maigi vērās viņam pretim. Komandants pa­locījās, saslējās, satvēra pasniegto roku, automātiski to paspieda, palaida vaļā un apsēdās iepretī saimnie­cei. To visu viņš paveica tādā tempā, it kā iekšēji vienmērīgi skaitītu.

— Esmu atnācis, — viņš iesāka un turpināja jau skaļāk, — lai izteiktu bezgalīgu pateicību. — Koman­dants brīdi klusēja. — Viss iznāca tik dīvaini. Bet par to neņemos spriest. — Piecēlies viņš otrreiz pa­locījās un ārkārtīga apmierinājuma izraisīts netīšs, acīm redzot, neapzināts smaids uz mirkli pazibēja zem viņa iesirmajām ūsām; tad seja atkal sastinga, it kā viņš būtu pasmaidījis, sarunādamies pats ar sevi. — Jā, šo dienu es neaizmirsīšu. Mana un manu bērnu dzīve ir glābta, nokārtota, nodrošināta. Es varu nedienēt. Tomēr ir viena lieta. Saskaņā ar jūsu lūgumu es atļāvu jums tikties bez manis, un nelū­dzu, neprasīju neko. Lūdzu to apstiprināt.

— Bet es nesaprotu. — Rūna savilka uzacis, ar vieglu rokas kustību likdama manīt, ka apmeklētāja valoda viņu pārsteigusi. — Mūs neviens nenoklau­sās, tāpēc, lūdzu, runājiet skaidri. Apstiprināt to man ir viegli, — jā, paldies, es visu mūžu būšu jums pa­teicību parādā.

—-Tagad stāvoklis ir mainījies.. Es esmu jūsu paradnieks vai, ja jus nevēlaties ta domāt, teikšu, ka esam kviti.

Viņš saglauda ūsas, pievērsa izklaidīgu skatienu diadēmai Rūnas matos un dimantu zaigā notvēra savas laimes atspulgu, kas viņu no jauna iedves­moja.

— Tas notika pulksten trijos dienā. Es gribēju aiz­vērt kabineta logu; paskatījos uz galdu, kur atradās pavēle par manu atbrīvošanu no amata sakarā ar iemeslu, kuru uzminēt nav grūti. Piecas stundas tiku pratināts un biju ļoti noguris. Ko es viņiem varēju pateikt? Ka cilvēks izsita jumtā caurumu un aizlidoja, bet, piekrītiet man, — kas tad tas par paskaidro­jumu? Es pats notikušajam nevaru ticēt un, uzska­tīdams, ka apstākji nav noskaidroti, nolieku sava prāta ieročus. Ko paskaidrot? Kā izprast? Kam ticēt? Mīklains atgadījums. Piedodiet, es novirzījos no tē­mas. Tātad zem papīra atradās trīsdesmit divas mār­ciņas smags plakans vilnas maiss, pilns ar baltā pa­pīrā ietītiem, ar zilu zīmoglaku aizzīmogotiem zelta monētu stabiņiem. Bez tam uzgāju tur arī ziemišķ- ādas naudas zutni, kura stūrī bija paslēpušies trīs briljanti, kas svēra simt desmit karatus. Nebija šaubu, ka dāvana domāta man, jo tai klāt bija pie­likta zīmīte, — re, te tā ir. — Komandants izrāva aiz piedurknes atloka noglabātu nelielu papīra strēmeli, uz kuras lieliem burtiem, nevīžīgi bija rakstīts: «Esiet brīvs arī jūs» — un pasniedza to meitenei.

Rūna zīmīti izlasīja un atdeva atpakaļ; viņas iz­brīns mazinājās, jo kļuva skaidrs, ka viņas minējumi bijuši pareizi. Komandants turpināja:

— Tā. Šis brīnums, protams, ir jūsu roku darbs. Simt desmit karati. Rēķinot to tagad pazeminājušos vērtību, pēc kursa saņemu divsimt piecdesmit tūksto­šus plus trīsdesmit pieci zeltā, pavisam trīssimt tūk­stošu, tas ir, gandrīz vienu trešdaļu miljona. Šos aprēķinus izdarīju naktī, jo tikpat negulēju. Piedodiet man tos. Tie ir aizvadīto milzīgo uztraukumu rezul­tāts.

— Tā neesmu es, — Rūna sacīja, smiedamās un priecādamās, ka cilvēks ir laimīgs. — Tomēr ziniet, ja tā nebūtu noticis, es jūsu labā būtu darījusi visu.

Komandants, acis mirkšķinādams, vērīgi paskatī­jās uz viņu, pasmaidīja, piesārta un, acīm iemirdzo­ties, kas lika domāt, ka arī viņa sirdij nav svešs sāls­ūdens, pastiepa roku.

— Atvainojiet, ka es pirmais sniedzu jums — dā­mai un jaunavai — roku; tā nav pieņemts, bet man jāpaspiež jūsējā. Es vienmēr ticu tiem, kas sarunā­joties skatās tieši acīs. Priecājos, ka viss noticis tā. Tagad esmu pavisam mierīgs — starp mums nav bijis ēnas.

Viņa padeva roku, taču atcerējās savus melus un novērsās.

— Ēna bija, — viņa sacīja, — bet tikai manī. Starp mums nav bijis ēnas. Ardievu. Mēs nevaram pateikt labāk, kā jau ir pateikts — labā vaininieks esat jūs. Ejiet, esiet laimīgs un ziniet, ka stikla šķem­bas var pārvērsties briljantos, ja uz tām paskatīsies tas, kas tik dīvaini aizbēga no jums.

Viesis piecēlās, pielika pie lūpām nervozu, smar­žojošu roku, pagriezās un devās projām, tāpat kā at­nākot skatīdamies tieši sev priekšā. Rūna, pavilkuši nost portjeru, pavadīja viņu ar skatienu. Komandants nozuda, un viņa atgriezās savā istabā.