Zaigojošā pasaule

I

^mmā p pulksten divpadsmitiem naktī Tavija at­griezās Sanriolā. Visi šīs dienas maznozīmīgie un ievērojamie notikumi, kam līdzīga meitenes dzīvē vēl nekā nebija bijis, brauca un izkāpa reizē ar viņu, un viņa nevarēja tos padzīt. Tie dzīvoja un lenca Taviju zem Kruksa zīmes.

Pa vecās mājas stikloto galeriju, starp žāvēties iz­kārto veļu, nevajadzīgām kastēm un citiem krāmiem, ar kāju paveldama nost tukšu pudeli vai klupdama pret kaķi, Tavija sataustīja savas durvis un, ar no­gurušu roku ielikusi atslēgu, domīgi pagrieza to. Te viņai uznāca mazais apstulbums, līdzīgi lielajam ap­stulbumam Lisā, kad, pielikusi pie lūpām pirksta ga­liņu, viņa ne mazāk kā pusstundu nostāvēja pie vit­rīnas tik dziļā izklaidībā kā Sokrāts, spriezdama par visu un neizspriedusi neko. Uztraukumā un neauglī­gos mēģinājumos šis mazais apstulbums beidzot iz­plūda vētrainās nopūtās un lika ar godkāru skatienu paskatīties uz sevi no malas kā uz pieredzējušu cil­vēku — uz šitādu rūdītu tēvaini, kuru tagad grūti ar kaut ko pārsteigt.

Atslēga, beidzot izdarījusi pilnu riņķveida kustību, izara slēdzenes noslēpumainās iekšas un sasila kar­stajā rokā, izraudamās no dzelzs ar knaukšķi, kas Tavijas sirdī viesa ne vien cieņu pret sevi, bet arī izraisīja vēlēšanos vienā rāvienā izdarīt kaut ko vēl svarīgāku. Ieiedama iekšā, viņa drūmi pavērās vis­apkārt.

Noputējusi elektriskā spuldzīte, ap kuru nekavējoši saradās mušas, ar savu nokvēlināto stieplīti uzlies­moja nekārtības vidū, pie kuras atgriežoties pēc ci­tiem iespaidiem, mēs pirmoreiz to ievērojam. Katru priekšmetu ieskauj saltums un tukšums; zaudējis dvēseli kā sažuvusi buķete, putekļos un gružos mūs sagaida pamestais mājoklis. Liekas, veselu gadu mēs neesam te bijuši, — tik skaudras ir nepacietīgās mā­jīguma alkas, — pēc jūkļa, ko atstājusi steidzīgā un cerību pilnā pošanās ceļā.

Sīs mājas visus stāvus apjoza segtas stiklotas galerijas, uz tām vērās virkne durvju no šauriem pusdzīvoklīšiem, kam virtuve atradās pie pašām dur­vīm, aiz tās bija neliela istaba ar diviem logiem, kuri bija vērsti pret putekļainā pagalma pusnokaltuša- jiem krūmiem., Te mitinājās trūcīgi amatnieki, sīktir­gotāji, cēlsirdīgi nabagi un matroži. Tavijai nebija mēbeļu, tāpat nebija neviena radinieka. Mēbeles dzīvoklī bija atstājis iepriekšējais iemītnieks, dzērājs kapteinis, kas savu amatu sen bija pametis; viņš no­mira suņa nāvē kautiņa laikā uz Beradas tilta; zil- gansārtā veča smagnējais ķermenis sagrīļojies iz­gāza sapuvušās margas, un aculiecinieki varēja pastāstīt, ka krizdams viņš drausmīgi un skaļi lamā­jies. Straume aiznesa viņa līķi, grēkus un lamas uz Kaucošās aizas aso klinšu plaisām; līķi neatrada. Kapteinis bija atstājis kumodi, kuras atvilktnes rei­zēm nezināmu iemeslu dēļ piebrieda un nedēļām ilgi netaisījās ciet; gultu, dažus saliekamus, ar paklāju audumu klātus krēslus, s'kapi ar lupatām un tukšas tabakas kastes, koši izkrāsotu ģipša saracēni un vēl pāris šķīvju; pārējais, ja ari viņam bija piederējis kas labāks, — bija pazudis.

Tavija neatcerējās ne tēvu, ne māti; viņas māte, vīru pametusi, aizbēga ar kroņa kases izlaupītāju, caurbraucēju skaistuli; tēvs iestājās karadienestā un krita kaujā. Savu bērnību Tavija bija pavadījusi pie pusaklas attālas radinieces, vairāk nekā veča nomo­cīdamās ar tās slimībām un sautējošajām kompre­sēm, jo tās meitenei sagādāja ļoti daudz raižu. Kad Tavijai bija pilni četrpadsmit gadi, krustmātei pazīs­tams grāmattirgotājs pieņēma meiteni darbā savā bodē; viņa pārdeva grāmatas un dzīvoja pusbadā. Pēcāk viņš izputēja un nomira, bet Tavija iespieda avīzē sludinājumu.

Te nu ir biogrāfija, kurā vairāk jēgas nekā Kaza- novas žilbinošajā pazoļu klaudzināšanā pa apšaubā­mas sabiedrības un galma zāļu parketiem. Bet ne par to domāja Tavija, apsēdusies virtuvē plīts priekšā un vārīdama tēju; viņas jaunie iespaidi bija tik spilgti, ka meitene necentās atbrīvoties no tiem. Lai arī kur viņa domās nogrimusi paskatījās, siena izgaisa naktī kā gaišs plankums un tā starojošajā dūmakā virs šaus­mīgā zārka svecēm traucās dīvainā aparāta sudra­bainās vijas. Te viņa iztēlojās, ka, gigantiska pirksta kustināts, ņirbēdams griežas pilsētas milzu disks; te kaujas laukā nejauši nonākuša un laimīgi no tā ārā izkļuvuša cilvēka izjūtas kā pateicības vīraka dūmi vienlaikus cēlās augšup no sasāpējušajiem papēžiem uz gurdenajām acīm; te viņa no visas sirds brīnījās, ka nav noticis nekas vēl trakāks.

— Tavij, mana dārgā, — meitene runāja, — kā tu uz to skaties? Vai tad es zināju, ka ir tādas pilsētas, kur no tevis vairs nepaliek ne miņas. Patiesi, Torps ir Zilā Bārda. Bet kas tad ir Krukss? Kaut gan viņš acīmredzot ir visai kārtīgs cilvēks. Tomēr viņš ir tik naivs kā teļš. Būtu varējis savā aparātā atlidot un nolaisties viņu priekšā tieši uz galda.

To iztēlojusies, meitene, seju plaukstās iespiedusi, smējās aizgūtnēm; klusas jautrības, smieklu un tīk­smes izteiksmīgās trīsas šaudījās viņas mirdzošajās acīs, kas šad tad caur pirkstiem kā caur līgavas plī­vuru palūkojās uz iztēlē radīto. Viņa piederēja pie tiem nedaudzajiem patiesi laimīgajiem raksturiem, kuriem pasaulē viss ir tikpat vienkāršs kā viņu lēn­prātīgā labsirdība; pēc Tavijas domām, starp aero- plānu un tauriņu diez vai bija liela atšķirība, ja nu vienīgi tā, ka tauriņam nebija propellera. Tāpēc viņu vairāk pārsteidza skatītāju neapvaldītā jūsma nekā pats eksperiments.

— Viņš pacēlās gaisā, bet viņš taču teica, ka pa­celsies; un teica — kāpēc: zvārgulīšu radīto skaņu vibrācijas dēļ. Cik skaisti tas iznāca! Pareizi kāds sacīja, ka gaiskuģošanas mākslā sākusies jauna ēra! Sen jau laiks šīs lietas taisīt skaistas un daudzveidī­gas, kā taisa, piemēram, mēbeles.

Cauri šādām, saviļņojošu atmiņu pilnām domām par to, kā viņu ielenca ziņkārīgie, kas bija ieņēmuši galvā, ka tieši šī meitene zina visu, par to, kā viņa bēgšus no tiem glābās, neatvairāmi rēgojās paša Kruksa seja; vēl arvien Tavija dzirdēja viņa balsi, to, kā viņš teica: «Mēs drīz redzēsimies.» Kāpēc viņš tā teica? Kā viņš zina, ka Torps ir miris? Viņa bei­dzot sāka skaisties, jo ne izskaidrot, ne arīdzan kaut ko piedomāt nespēja, pat mugura iesmeldzās no prā­tošanas. «Kāpēc viņš pat nepavaicāja, vai es gribu viņu redzēt?» — lūk, jautājums, pret kuru atdūrusies Tavija sāka atkārtot: «Vai gribu viņu redzēt? Vai gribu viņu redzēt?» — kamēr tas viņai apnika. «Gribu. Jā, gribu un viss; viņš pret mani labi iztu­rējās.» No šīs domas viņa sāka justies sērdienīgi no­gurusi, aplaupīta un vientuļa; acīs sakāpa asaras. Tavija apraudājās, apēda gabalu maizes, padzēra tēju, nomierinājās un apgūlās, stingri nolēmusi rītā dzimšanas dienu atdzīvināt ar jautrību un savu ne- daudzo paziņu pacienāšanu.

Griezdamās ar seju pret sienu, viņa pieskārās krū­tīm un juta, ka kaut kā trūkst. Nebija medaljona, ko viņa bija atstājusi Lisas lombardā.

— Bet, tiklīdz pārdošu šalli, es to izpirkšu, — mei­tene nodomāja. — Pasūtu sev labu sapni, ļoti intere­santu. Gribu Kruksu. Droši vien redzēšu, kā lidoju ar viņu šurpu turpu tai viņa daiktā.

Ak, Kruks, vai jūs nezināt, ka viena meitene domā par jums un neko nesaprot un guļ … guļ… ggu …

Te nu lūpas, pie kurām tā arī palika pielikts rādī­tājpirksts, savilkās urskulī; tad Tavija, skatīdama visu to, ko neieraudzīsim mēs, apklusa.

Septiņos no rīta Tavija pamodās un ieraudzīja visu to, ko redzam arī mēs. Pāris' minūtes viņa knosījās, pūlēdamās aizdzīt naksnīgo dzestrumu, kas bija iespraucies zem segas, apspraudīja segu sev visap­kārt, izberzēja acis un aptvēra īstenību. Tam visam bija svinīga nokrāsa, mīklaina vakar un mazrocīga šodien. Starp pašreizējo un sen pagājušo kā neaptve­rama atgadījuma fragments gulēja ceļojums uz Lisu.

Kaut gan, būdama nogurusi, viņa bija gulējusi ciešā miegā, tomēr, iekšēja rīkojuma modināta, kādu neapzināti dodam paši sev, ja rītā mūs gaida kas grūts, uzmodās tik agri.

— Sai datumā tad nu es esmu dzimusi, — meitene sacīja, izvilkdama no segas apakšas rokas, glāstī­dama tās un aplūkodama it kā no malas.

Skumīgi viņa konstatēja, ka par tām var tikai pavīpsnāt, katrā ziņā tās ne tuvu nebija tik jaukas kā statujai vai kā tēloja slavenās gleznās. Bet tomēr nekas. Patīksminājusies par rokām, meitene ar sa­traukumu aptaustīja kajas, — vai tik tās nav līkas,— ja nu pēkšņi tās ir līkas? Vienu viņa izvilka no segas apakšas, pacēla gaisā, bet ievēroja tikai to, ka tā ir balta, taisna un ar mazu pēdu. Pēkšņi viņa iedomā­jās, ka kāds vēro šo pamācošo noņemšanos, tāpēc, savandījusi gultu, ienira tajā kā ūdenī, tūlīt pat pie­vākdama vakar uz krēsla nomesto apģērbu, un, lai būtu omulīgāk, apģērbās zem segas.

Ar avīzēs iesaiņotu šalli rokās viņa izgāja no vir­tuves. Iedama viņa sastapa arī dažus kaimiņus. Jautra, kupraina veļas mazgātāja ņipri rībināja mei­tenei pakaļ pa kāpnēm, satvēra viņas roku un klie­dza, it kā tā būtu kurla:

— Vai tad nebiji aizbraukusi? Kad atbrauci?

Punktiru laulātais pāris, koķetīgi vecīši, iebraucēji

aktieri bez skatuves, ar tējkannu laistīja puķu podus; ieraudzījuši Taviju, viņi abi reizē metās pie meitenes, un acis tiem dega klīrīgā ziņkārē.

— Vai jūs, Tavij, savas lietas nokārtojāt? — jau­tāja večiņa; vecītis, vienu uzaci uzraucis, meklēja at­bilstošu izteicienu atkarībā no tā, kāda būs atbilde.

— Jā, savas lietas, — viņš atkārtoja. — Atklājiet sevī talantu, aktiera talantu, ar jūsu augumu, kas ir kā radīts …

Ar ledainu skatienu laulene viņu pārtrauca, kālab, galvu plecos ierāvis, viņš apklusa un, saldeni un tīksmīgi smaidīdams, nokratīja no piedurknes diega galu.

— Pie kā tad jūs kalposiet, mana mīļā? — Punktira madāma apvaicājās tādā tonī, kādā runā viegli sasirdzis cilvēks.

Vēl vairāki kaimiņi ar basās kājās uzautām kur­pēm, ar pīpi vai matadatu zobos uzdeva Tavijai tos pašus jautājumus, un visiem tiem viņa atbildēja, ka nav piekritusi sīkstulīgajiem noteikumiem tik grūtā darbā.

— Nu, gan jau kaut kā! — skanēja kopēja atbilde.

Visīsāk meitene runāja ar miesās pilnīgo Kvangu,

kas sēdēja uz gultas maisa pie durvīm, kājas izstiepis šķērsām pāri galerijai, un nenovāktu tās pat tad, ja te soļotu vesels eskadrons; — vajadzēja mest tām apkārt līkumu vai kāpt pāri. Kvangs bija kurinātājs. Pamanījis Taviju, viņš tikai patirināja kāju, taču ne­pavilka to sāņus, bet pakasīja muguru. Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja izklīstošajā dūmu gredzenā:

— Nesanāca?

— Nē, — Tavija garāmejot izmeta. Tā sarunājo­ties, viņi "pat nepaskatījās viens uz otru.

— Kikss?1 — Kvangs teica.

— Ptjū! — Tavija nosvilpa.

Kvangs turpināja pīpēt.

Iestājās viena no tām sava spožuma apskurbināta­jām un skanīgajām dienām, kad krāšņā rīta satrau­cošais, liegais spirgtums ir līdzīgs laipnai rokai, kas aizskar acis, pirms tās ir pametušas skatienu aiz dāsno pilnzieda jūtu liesmainās robežas. Steigdamās, lai līdz tveicei atgrieztos mājās, Tavija gāja ātri un nonāca centrā, kad veikalus vēra vaļā. Viņai jau bija bijušas darīšanas ar bodēm, kas tirgojas ar visdažā­dākajām gadījuma precēm; vienā tādā bodē viņa arī iegriezās.

— Es pārdodu šo šalli, — viņa dzedri sacīja tirgo­tājam, kurš, cerēdams uz vieglu peļņu, pārtrauca brokastot.

Vēl arvien čāpstinādams, viņš apskatīja šalli, gro­zīja to sava īdzīgā saskābušā ģīmja priekšā ar tādu rūpību, ar kādu diez vai to bija grozījuši audēji.

— Kamēr jūs skatāties, es parunāšos pa jūsu tele­fonu, — meitene sacīja un, atcerējusies vajadzīgos numurus, sāka zvanīt.

— Ārsta Emersona dzīvoklis, — no tālienes viņai ausī atskanēja sievietes balss.

— Nu un cik tad jūs gribat par savu mantu? — tirgotājs pavaicāja.

— Vai Rita mājās? — Tavija jautāja. — Tā mak­sāja trīsdesmit, varbūt divdesmit pieci jūs neizputi­nās? — «Mājās, un es viņu tūdaļ pasaukšu.»

— Klausieties, jaunkundz, — tirgotājs sacīja,

— kāpēc lieku runāt, es jums pārdošu tādu pašu un vēl labāku par piecpadsmit, divas, trīs, simt gabalu pārdošu.

— Es tak pārdodu, — meitene lēnīgi atbildēja.

— Rita, tu? — Jā, es, kas tur ir? — balss skanēja mierīgi un padobji. — Tā taču esmu es, Tavija.

— Ņemiet divpadsmit, — tirgotājs sacīja.

— Tad jau es labāk to aizmetīšu prom. — «Tavija, ko tu runā? Es nesapratu.» — Nepievērs uzmanību, Rita, es sarunājos ar tevi un vēl ar vienu. Atnāc šo­vakar pie manis kopā ar savu resnuli Butsu. šodien? Dzimšanas diena.

— Ņemiet piecpadsmit! — bodnieks iesaucās.

— Ak, kas tur nu ko apsveikt, — labi, es ņemšu piecpadsmit, — vecas mēs ar tevi kļūstam, Rita, kāds tur nu vieglums, ja uz pleciem gandrīz divi desmiti?! Gaidu un pacienāšu ar visādiem gardumiem. Ko? Nu labi, dzīvo sveika.

Viņa pagāja nost, pastiepa roku, nopietni un sku­mīgi skatīdamās, kā veikalnieks citu pēc citas iemet tajā sudraba monētas. Viņš to darīja, plati smaidī­dams un glūnēdams meitenei sejā.

— Sveiki, sveiki, — viņš sacīja, — nesiet šurp, ja kas gadās, mēs visu nopirksim.

— Pirkt, atpirkt, iznopietirgot, iznopārdot, — Ta­vija, draiski smaidīdama, uz sliekšņa apstājusies un pagriezusies atpakaļ, izklaidīgi sacīja, — bet ir kas tāds, ko jūs nenopirksiet.

— Nu, kas tad? — tirgošanās azartā aizskarts, bodnieks noprasīja, kļūdams jestrāks un berzēdams rokas.

— Jūs nenopirksiet dzimšanas dienu, kā to nopirku es. Rau! — viņa sažņaudza naudu, pašāva roku augšup un iesmējās. — Nenopirksiet! Trafagators, Ek- liadors un Makridators!

Izgrūdusi šos vārdus, kurus nesen bija izlasījusi kādā okultā romānā, meitene smiedamās izspurdza ārā un izgaisa agrās rīta saules spožumā, kura dēļ asarojošām acīm bija piemeties sniega aklums, kas liedza skatīties tieši uz priekšu.

Nopirkusi to, par ko vēl vakar bija sapņojusi, — sarkanu rozi un baltu liliju, Tavija piesprauda tās pie tērpa. Viņas groziņā jau atradās olas, gaļa, sviests un milti; provianta vidū rēgojās tumšas vīna pudeles sudrabainais kakliņš; daži apelsīni sārtoja zem batistā tērptā elkoņa. Šādi apgādājusies, apzinā­damās, ka veikusi varoņdarbu, viņa atgriezās mājās, brīdi pasēdēja, saimnieciskās pārdomās nogrimusi, pašmakstināja lūpas un iekūra plīti.'

Iekurējusies uguns iezīmēja čuguna plākšņu šķir­bas. Istaba un virtuve kvēloja saulē; pat nekārtība kļuva mājīga; uz galda, no kura bija paslīdējis nost galdauts, gaišzilā piena krūzē līksmi ziedēja roze un lilija. Skatoties uz tām, Tavijai sagribējās būt dārzos, kur cauri lapotnei atmirdz zaļš sudrabs, kur dobes liesmo ziedos, kur klusums, spalgs kā skaļi sirdspuksti, pārņem savā varā ikkatru apskaidrotu mirkli. Ielikusi gaļu kastrolī, viņa aplaida acis vis­apkārt un ieraudzīja rīta saules apmīļotu vienkāršu, vientuļu stundu. Tad viņai iegribējās, lai sirds puk­stētu sāpīgi un saldi; viņa barbariski izrēķinājās ar saviem pārtikas krājumiem un uz ātru roku, nepacie­tībā piecirzdama kāju, uzmeta gaļai virsū sviesta piku, nospriedusi, ka sāli pieliks vēlāk, kad tā būs gatava; iekšēji vārīdamās un dusmodamās, māla bļo­diņā iebēra miltus, tiem virsū uzlēja pienu un olas, visu sajauca, samīcīja malto gaļu un piepildīja pīrāgu. Kad šī darbošanās tuvojās beigām, viņa iedo­mājās, cik gan viss būs garšīgs; tad, pārbaudoši pa- raudzījusies uz pīrāgu un gaļu, jau mazliet saudzī- gāk iegrūda ēdienu cepeškrāsnī; pēc tam nomazgāja rokas, paķēra grāmatu un apsēdās iepretī logam.

Rozes smalkais aromāts krasi kontrastēja ar ista­bas nabadzīgumu. Greznuma alkas pārņēma Taviju; no flakoniņa uzrasinājusi mutautiņam pilienu smar­žas, viņa ieelpoja to ar visai apmierinātu izskatu un nolika mutautiņu blakus uz galda. Bet otra roka bija kaut ko sažņaugusi, un, kad meitene to atlaida vaļā, klēpī iekrita veca siera gabals, ko viņa aiz izklaidī­bas pie reizes bija paķērusi. Kā tas mēdz būt, pie siera prasīt prasījās maize. Tavija negribīgi ar kāju pievilka sev tuvāk krēslu, uz kura kopš vakarvakara gulēja maizes doniņa, un nolauza gabaliņu garozas. Siers bija tik rūgts, ka meitene nospļāvās, bet saņē­musies ar nazi rūpīgi izkasīja pelējumu, atkal apsē­dās un sāka grauzt, neaizmirstot laiku pa laikam ar lūpām pieskarties mutautiņam; pa tam viņas mirdzo­šās acis steidzīgi skrēja pāri lappusei šurpu turpu.

Kamēr cepeškrāsnī nikni čurkstēja gaļa, uzpūtās un sašļuka pīrāgs, nospriedis labāk apdegt nekā pie­kāpties kaut kādas literatūras priekšā, jātnieks, sa­ceļot putekļu mākoņus, no Sen-Kruā pa akmeņainu ceļu traucās pie Alansonas hercoga, lai pavēstītu par angļu uzbrukumu, un, cieši turēdamās pie jātnieka, sēdēja stipri sasmaržojusies Tavija. Tai laikā, kad lords, Kalē gubernators, prasīja no Diānas neie­spējamas kaislības, mērce sāka plūst pāri malām, bet Tavija ar ledainu skatienu atbildēja lordam: «Ak, nē!» Un, kad bruņinieks, visu laiku un visu zemju varonis, atdeva brīvību gūsteknei, pīrāgs pārplīsa un izlaida ārā daļu pildījuma, bet Tavija sarkdama jau bija nolēmusi bruņiniekam ar milzīgo šķēpu dot «jā» vārdu.

Ak jūs ļaudis, mirušie ļaudis, kam dzīve aptumšo­jusi acu brīnišķīgo izteiksmi! Jums uzsmaida un jūs sveic visi, kas elpo neesošās zemes nemierpilno, saldo gaisu. Vai viņa gulēja, vai ne, Tavija to nezināja; bet, noguruma mākta, redzēja, kā angļu un franču armiju vidū parādījās indiāņi. Kādas grāmatas iesē­jums nebija spējis tos apturēt? Viss pagalam. Pār­vilkusi ar roku pār acīm, Tavija atguvās un atsāka saimniekošanu.