Ārsta moro sala

VII. AIZSLĒGTĀS DURVIS

Kā lasītājs droši vien sapratīs, iesākumā viss šķita «tik svešs ap mani un šinī stāvokli biju nokļuvis pēc tādiem negaidītiem piedzīvojumiem, ka nespēju noteikt atsevišķo apkārtējo priekšmetu relatīvo svešumu. Se­koju lamai augšup pa liedagu, kur mani panāca Mont­gomerijs, kas piesacīja, lai es neejot akmens nožogo­jumā. Toreiz ievēroju, ka puma ar krātiņu un saiņu kaudze bija novietoti ārpusē pie ieejas šinī četrstūrai­najā pagalmā.

Es pagriezos un redzēju, ka barkasa nu bija pilnīgi izkrauta un, tika vilkta krastā un baltmatainais vīrs devās uz mūsu pusi. Viņš uzrunāja Montgomeriju.

— Un tagad mums jāizspriež jautājums par šo ne­lūgto viesi. Ko mēs darīsim ar viņu?

— Viņš kaut ko sajēdz no zinātnes. — Montgome­rijs teica.

— Es kārot kāroju atkal stāties pie darba — ar šo jauno materiālu, — sirmais vīrs sacīja, ar galvas mā­jienu norādīdams uz apžogojumu, un viņa acis kļuva žirgtākas.

— Es domāju gan! — Montgomerijs atbildēja tādā balsī, kas nebūt neskanēja laipni.

— Mēs nevaram viņu sūtīt uz turieni, un mums nav laika celt viņam jaunu būdu. Un katrā ziņā vēl neva­ram viņam uzticēties.

— Esmu jūsu rokās, — es teicu.

Man nebija ne jausmas, ko nozīmē «uz turieni».

— Esmu gudrojis par to pašu, — Montgomerijs sa­cīja. — Lai viņš dzīvo manā istabā, tanī tiek pa ārdur­vīm …

— Skaidrs, — vecīgais vīrs tūlīt piekrita, palūko­damies uz Montgomeriju, un mēs visi trīs devāmies uz apžogojuma pusi. — Neņemiet ļaunā šādu slepenību, mister Prendik, — jums jāpatur prātā, ka esat nelūgts. Mūsu mazā iestāde glabā dažus noslēpumus, tā patie­sībā ir tāda kā Zilbārža istaba. Te īstenībā nav nekā sevišķi briesmīga — normālam cilvēkam. Bet uzreiz … tā kā nepazīstam jūs …

— Bez šaubām, — es teicu. — Es būtu nelga, ja apvainotos par to, ka izturaties ar neuzticību pret mani.

Viņš sašķobīja tikko manāmā smaidā savas biezās lūpas — viņš bija viens no tiem drūmajiem cilvēkiem, kas smaida ar nolaistiem mutes kaktiņiem, — un pa« klanījās par zīmi, ka atzinīgi novērtējis manu pade­vību. Mēs aizsoļojām garām apžogojuma galvenajai ieejai — masīviem noslēgtiem koka vārtiem, kas bija apkalti ar dzelzi; turpat ārpusē bija salikta barkasas krava. Mēs nonācām līdz stūrim un piegājām pie ma- a zas durvju ailes, ko agrāk netiku ievērojis. Sirmais vīrs izvilka no netīro, zilo svārku kabatas slēdzeņu saišķi, attaisīja šīs durvis un iegāja iekšā. Es pabrīnījos par slēdzenēm un to, cik rūpīgi noslēgta paliek šī vieta arī tad, kad viņš pats tuvumā.

Es sekoju viņam un nokļuvu mazā istaba, kas bija vienkārši, bet diezgan mājīgi iekārtota. Iekšdurvis bija

puspievērtas un veda uz bruģētu pagalmu. Šīs iekšdur- vis Montgomerijs tūlīt aiztaisīja. Telpas tumšākajā stūrī iešķērsām karājās guļamtīkls; jūras pusē bija mazs aizrestots logs bez stikla.

Sirmais vīrs pateica, ka te būšot mans miteklis un es nedrīkstot iet tālāk par iekšdurvīm, ko viņš drošības pēc aizslēgšot no otras puses. Viņš pievērsa manu uz­manību ērtam atpūtas krēslam pie loga un rindai vecu grāmatu uz plaukta gujamtīkla tuvumā, galvenokārt, kā izrādījās, grieķu un latīņu klasiskās literatūras iz­devumiem — šinīs valodās es lasu ar grūtībām — un darbiem par hirurģiju. Viņš izgāja no istabas pa ārē­jām durvīm, kā izsargādamies par jaunu atvērt iek­šējās.

— Maltītes mēs parasti ieturam šeit, — Montgome­rijs sacīja un pēc tam it kā šaubīdamies devās nopakaļ biedram. — Moro! — es dzirdēju viņu iesaucamies, bet tobrīd nepievērsu uzmanību šim vārdam. Tikai vēlāk tas uznira manā apziņā, kad pārskatīju grāmatas uz plaukta. Kur .es agrāk biju dzirdējis vārdu «Moro»?

Es apsēdos pie loga, izņēmu sausiņus, kas vēl bija man palikuši, un ēdu ar lielisku apetīti. «Moro»?

Caur logu es redzēju vienu no šiem mīklainajiem cilvēkiem baltajos tinumos stiepjam pa liedagu bagā­žas kasti. Drīz loga rāmis viņu paslēpa. Pēc tam dzir­dēju slēdzeni iebāžam un pagriežam atslēgā aiz manis. Brītiņu vēlāk es saklausīju caur aizslēgtajām durvīm troksni, ko radīja briežu suņi, kurus tagad uzveda no liedaga. Tie nerēja, bet savādi rūca un šņākāja. Varēju dzirdēt, ka tie žigli dipina kājām un Montgomerijs tos balsī mierina.

Mani ļoti iespaidoja šo divu cilvēku rūpīgā piesar­dzība. Ko viņi te slēpa no manis? Kādu laiku es do­māju par to. Gudroju arī, kāpēc Moro vārds man liekas pazīstams. Taču mūsu atmiņa ir tik dīvaina, ka toreiz nevarēju īsti atcerēties, kādā sakarībā man zināms šis vārds. Pēc tam sāku domāt par to, cik ērmīgs izskatī­jās kroplīgais baltās drēbēs savīstītais cilvēks lie­dagā. Viņš tik savādi vilka savu kasti. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu gaitu, tādas dīvainas kustības.

Man ienāca prātā, ka neviens no šiem cilvēkiem netika runājis ar mani, kaut arī viņi gandrīz visi laiku pa lai­kam pameta uz mani savādus, zaglīgus mirkļus, kas nemaz nelīdzinājās atklātajiem naivu mežoņu skatie­niem. Man gribējās zināt, kādā valodā viņi runā. Viņi šķita sevišķi skopi vārdos, un, kad šie cilvēki runāja, viņu balsis skanēja gaužām nelabi. Kas viņiem kaitēja? Tad atcerējos Montgomerija lempīgā kalpotāja acis.

Taisni šinī brīdī viņš ieradās pats. Viņš tagad bija ģērbies baltās drēbēs un nesa mazu paplāti ar kafiju un vārītiem dārzeņiem. Es tikko spēju apspiest riebuma drebuļus, kad viņš ienāca, vēlīgi palocījās un nolika paplāti man priekšā uz galda.

Pēc tam sastingu pārsteigumā. Zem šķiedrainajiem, melnajiem matiem es ieraudzīju viņa ausi! Tā pēkšņi dūrās acīs, turpat pie manas sejas. Sim cilvēkam bija smailas ausis, ko sedza smalka, brūna spalva!

— Brokastis, ser, — viņš sacīja.

Es blenzu viņa sejā, pat nemēģinādams atbildēt. Viņš pagriezās un devās uz durvīm, pie kam dīvaini lū­kojās manī pār plecu.

Es viņu pavadīju ar acīm, un šinī brīdī, notiekot kā­dam sarežģītam zemapziņas procesam, manā prātā uz­peldēja frāze: «Moro… šaubas?…» Es minstinājos. «Moro? …» Ahā! Tas lika man domās pārcelties des­mit gadus, atpakaļ. «Moro šausmas». Vienu momentu šī frāze miglaini vīdēja manā atmiņā, un pēc tam gara acu priekšā parādījās šāds uzraksts sarkaniem burtiem uz mazas, tumšdzeltenas brošūras, kas drausmināja la­sītāju, tā ka viņam auksti šermuļi skrēja pār kauliem. Tagad es v.isu atcerējos skaidri. Šī sen aizmirstā bro­šūra jo spilgti atplaiksnījās manā prātā. Tolaik es biju vēl tikai tāds puišelis, bet Moro — man šķiet, jau ga­dus piecdesmit vecs vīrs. Viņš bija izcils un lietpratīgs fiziologs, zinātnieku aprindās pazīstams ar savu ārkār­tīgi radošo iztēli un rupjo tiešumu diskusijās. Vai šis būtu tas pats Moro? Viņš publicēja dažus tīri apbrīno­jamus faktus sakarā ar asins pārliešanu un turklāt, ka bija zināms, veica vērtīgu darbu attiecībā uz audzējiem. Bet pēkšņi viņa karjerai pienāca gals. Viņam vajadzēja atstāt Angliju. Dēvēdamies par laborantu, kāds žurna- lists ar iepriekšēju nolūku celt gaismā sensacionālus atklājumus dabūja atļauju apmeklēt Moro laborato­riju, un skandaloza nejaušība — ja vien tā bija ne­jaušība — veicināja žurnālista baismīgās brošūras po­pularitāti. Publicēšanas dienā no Moro mājas izbēga nabaga suns — apdīrāts un vēl citādi sakropļots.

Tas notika preses pieklusuma periodā, un kāds pa­zīstams redaktors, īslaicīgā laboranta brālēns, apelēja pie nācijas sirdsapziņas. Sī nebija pirmā reize, kad sirdsapziņa vēršas pret pētīšanas metodēm. Ārstu izva­jāja no Anglijas. Varbūt viņš dabūja ciest pelnīti, taču, manuprāt, jākaunas, ka citi pētnieki visu to diezgan centīgi atbalstīja un zinātnisko darbinieku lielais pulks viņu pameta nelaimē. Pēc žurnālista apraksta, daži Moro eksperimenti tomēr bija pārlieku nežēlīgi. Viņš droši vien varētu izlīgt ar sabiedrību, ja pārtrauktu sa­vus pētījumus, bet, acīm redzot, neatteicās no tiem, kā darītu vairums cilvēku, ko reiz pārņēmusi zinātnisko meklējumu valdonīga burvība. Turklāt Moro bija ne­precējies, tā ka viņam vajadzēja bēdāt tikai par sevi …

Es jutos pārliecināts, ka širn jābūt tam pašam cil­vēkam. Viss norādīja, ka nemaldos. Piepeši apjautu, kādam mērķim viņš izraudzījis pumu un citus dzīvnie­kus, ko tagad kopā ar pārējo bagāžu nogādāja apžo- gojumā aiz mājas; un specifiska, šķebīga smaka, tāds kā pazīstams tvanums, smaka, ko līdz šim biju pusap- zināti nomanījis, spēji sarosināja manas domas. Tā bija operāciju zāles antiseptiskā smaka. Caur sienu dzir­dēju pumu rūcam un vienu suni nokaucamies, it kā tam būtu iesists

Taču, it sevišķi cilvēkam ar zinātnisku izglītību, vi- visekcija nemaz neliekas tik šausmīga, ka attaisnotu šo slepenību. Manās domās notika dīvains lēciens, ar vis­lielāko skaidrību atkal iešāvās prātā Montgomerija kalpotāja smailās ausis un zaigojošās acis. Es lūkojos ārup uz zaļo jūru, kas putoja spirgtā vējā, un ļāvos šīm un citām savādajām pašu pēdējo dienu atmiņām, kuras raisījās trauksmaini.

Ko tas viss varēja nozīmēt? Aizslēgts apžogojurns uz vientulīgas salas, pazīstams vivisektors un šie krop­lie un ķēmīgie cilvēki? ., <