Ārsta moro sala

I. LAIVĀ

Es nedomāju papildināt to, kas jau rakstīts par Lady Vain bojā eju. Kā visi zina, Lady Vairi atstāja Kallao un pēc desmit dienu brauciena sadūrās ar pa­mestu kuģi. Barkasu ar septiņiem komandas vīriem astoņpadsmit dienas vēlāk uzņēma Viņas Majestātes lielgaballaiva Myrtle, un stāsts par šo vīru pārciesta­jām grūtībām kļuvis gandrīz tikpat labi zināms kā vēl baismīgākais gadījums ar Medusa. Taču es gribu tagad pievienot publicētajam stāstam par Lady Vain citu, tikpat drausmu un, bez šaubām, daudz dīvaināku. Līdz šim uzskatīja, ka tie četri vīri, kas tika gigā, aizgājuši bojā, bet tas nav taisnība. Es varu to apgalvot vis­drošāk, jo esmu viens no šiem četriem.

Papriekš man jāpaskaidro, ka šinī laiva tika nevis četri, bet trīs vīri. Konstanss, ko «kapteinis redzēja metamies gigā» (Daily News, 1887. g. 17. marta numurs), par laimi mums un par nelaimi sev, nesasnie­dza mūs. Nolaidies caur virvju mudžekli zem sadra­gātā bugsprita gaijām, viņš lēca, bet papēdis aizķērās aiz kādas tievas virves, viņš palika mirkli karajamies ar galvu uz leju, pēc tam krita un triecās pret kādu atlūzni vai takelāžas apaļkoku, kas peldeja ūdenī. Mēs airējām uz viņa pusi, bet viņš nemaz neuznira.

Kā jau teicu, mums par laimi viņš nesasniedza mūs, un es gandrīz varētu piebilst, ka tā bija arī viņa laime, jo mēs palikām vienīgi ar mazu muciņu ūdens un da­žiem izmirkušiem sausiņiem — tik pēkšņi mūs pār­steidza trauksme, tik slikti kuģis bija sagatavots avā­rijas gadījumam. Domājām, ka vīri barkasā apgādā­jušies labāk (taču, kā liekas, tas tā nebija), un mēs lūkojām viņus sasaukt. Viņi droši vien nedzirdēja mūs, un otrā rītā mēs vairs nevarējām viņus redzēt. Smi­dzināja sīks lietus, kas mitējās tikai pēc pusdienas. Laiva gareniski šūpojās, tā ka nevarējām piecelties un pavērties apkārt. Jūra vēla lielus viļņus, un mums ļoti grūti nācās noturēt pret tiem laivas priekšgalu. Kopā ar mani pagaidām bija izglābušies Helmārs, pasažie­ris, tāpat kā es, un kāds drukns, plecīgs matrozis, kurš raustīja valodu un kura vārdu es nezināju.

Mēs dreifējām astoņas dienas, cietām badu un, iz­dzēruši visu ūdeni, mocījāmies neizturamās slāpēs. Pēc otrās dienas jūra lēnām norima spoguļainā mierā. La­sītājs nemaz nespēj iedomāties šīs astoņas dienas. Sev par laimi, viņš nav piedzīvojis nekā līdzīga. Pēc pir­mās dienas mēs gandrīz vairs nerunājām cits ar citu, gulējām savas vietās laivā un lielam, izvārgušām acīm pētījām apvārsni vai vērojām, ka ciešanas un vājums aizvien vairak nomāc biedru. Saule sāka ne­žēlīgi cepināt. Odens izbeidzās ceturtajā dienā, un mēs jau ļavamies neparastām domam, ko izpauda mūsu acis; bet, ja atmiņa mani neviļ, tikai sestajā Helmārs pateica to, kas bija prātā mums visiem. Es atceros, mūsu balsis bija vājas un čērkstošas, ta ka paliecāmies cits pret citu un runājām aprauti. Par vari turējos pretī viņa ierosinājumam, es uzskatīju parlabaku iedau­zīt laivu un visiem kopā aiziet bojā starp haizivīm, kas sekoja mums; taču, kad Helmārs sacīja, ka mēs dabūšot dzeramo, ja pieņemšot viņa priekšlikumu, mat­rozis pieslejās viņam.

Es tomēr negribēju vilkt lozi, un naktī matrozis atkal un atkal čukstēja kaut ko Helmaram, un es sē­dēju priekšgalā, iemiedzis plaukstā salieceni, — lai gan šaubos, vai būtu jaudājis cīnīties. Otrā rītā es pievienojos Helmārā priekšlikumam, un mēs metām puspenijus, lai izšķirtu, kurš no mums lieks.

Loze krita matrozim, bet viņš bija pats stiprākais starp mums, nedomāja samierināties ar šādu iznākumu un, laizdams vaļu rokām, uzbruka Helmaram. Abi saķērās un gandrīz piecēlās stāvus. Es rāpoju pie viņiem, jo gribēju satvert matroža kāju un tādējādi palīdzēt Helmaram, bet, laivai zvalstoties, matrozis paklupa, un abi nogāzās uz margapmaja un pārvēlās pār bortu. Viņi nogrima kā akmeņi. Es atceros, ka iesmējos, to redzēdams, un pēcāk gudroju, kamdēļ smējos. Šie smiekli mani piepeši it kā sagrāba no ārienes.

Nezinu, cik ilgi nogulēju krusteniski pār airsolu, domādams, ja tikai es spētu piecelties, tad sadzertos jūras ūdeni, lai apdullinātos un drīzāk nomirtu. Tā guļot, redzēju parādāmies pie apvāršņa un tuvojamies burinieku, kas tomēr daudz neinteresēja mani, it kā es skatītu vienīgi gleznu. Es laikam murgoju, taču gluži skaidri atceros, kas notika. Atminos, ka mana galva šūpojas līdzi viļņiem un horizonts ar burinieku lēkāja augšup un lejup. Bet tikpat skaidri es arī atce­ros, ka šķitu sevi mirušu un domāju, kāda ļauna ironija, ka mani atrod mazdrusciņ par vēlu, — kad dvēsele jau atstājusi miesas.

Bezgala ilgi, tā man likās, es gulēju ar galvu uz airsola, vērodams lēkājošo kuģi — mazu slīpi uztake- lētu šoneri, kas tuvojās, it kā iznirstot no jūras. Tas lavierēja u-z vienu un otru pusi arvien platākā un pla­tākā leņķī, jo brauca tieši pret vēju. Es nemēģināju piesaistīt uzmanību, tas nepavisam neienāca man prātā; redzēju burinieka sānus, un skaidri neatminos, kas sekoja turpmāk, līdz attapos mazā kajītē šonera pakaļgalā. Kā pa miglu tomēr atceros, ka mani uzcēla līdz portam un liela, sarkana seja, ko klāja vasaras* raibumi un iekļāva rudu matu apdārzs, manī vērās pār falšbortu. Man ari palika nesakarīgs iespaids par kādu melnu seju ar ļoti savādām acīm turpat pie ma­nējas, bet, kamēr to neredzēju atkal, domāju, ka tas bijis murgs. Šķiet, vēl atminos, — man ielēja starp zobiem kaut kādu šķidrumu, Un tas ir viss,