Ārsta moro sala

XII. LIKUMA TEICĒJI

Kaut kas auksts pieskārās manai rokai. Es stipri iztrūkos un turpat klat samanīju iesārtu būtni, kas vis­vairāk atgādināja bērnu, kuram nospraukta āda. Šim radījumam tieši piemita sliņķa iezīmes, kuras gan nedūrās acīs, taču modināja riebumu, — tā pati zemā piere, tās pašas gausās kustības. Kad manas acis kaut cik aprada ar tumsu, redzēju apkārtni skaidrāk. Mazais sliņķim līdzīgais radījums stāvēja un vērās maeī. Pavadonis bija nozudis.

Es atrados šaurā ejā starp augstām sienām — plaisā, kas pašķīrusies lavas mezglainajā tecējumā, un mudžeklīgi jūras zāles lēveņi, palmu vēdekļi un nied­res, sliedamies pret klinti, abās pusēs veidoja tādas kā necaurredzami tumšas alas. Celiņš, kas vijās augšup pa gravu starp tām, labi ja trīs jardus plats, bija pie­mēslots pūstošiem augļiem un citiem atkritumiem, tam­dēļ jau ari šī vieta tik nelāgi dvakoja.

Mazais, sārtais sliņķim līdzīgais radījums joprojām blenza manī, kad tuvējās alas vaļumā atkal parādījās pērtiķa cilvēks, ar mājienu aicinādams mani iekšā. Tanī pašā laikā kāds lempīgs ērms izkūņojās no attālākas vietas šīs savādās ielas malā un, lūkodamies manī, pa­lika stāvam kā neizteiksmīgs siluets uz košo zaļumu fona. Es vilcinājos — man tā vien gribējās laisties at­pakaļ pa ceļu, ko biju nācis — un pēc tam, nolēmis šo dēku izdzīvot līdz galam, satvēru vidū savu nūju ar naglu un, sekodams pavadonim, ielīdu mazā, nejauki piesmirdušā nojumē.

Iekļuvu pusapaļā telpā, kas formas ziņā atgādināja pusi stropa. Pret klints stāvumu, kas veidoja iekšējo sienu, slējās kaudzē daždažādi augļi — kokosi un citi. Nedaudzi primitīvi lavas un koka trauki mētājās pa grīdu, un viens stāvēja uz rupji darināta ķebļa. Uguns nebija. Būdas tumšākajā kaktā sēdēja melns, izblīdis blāķis, kas ieurkšķējās «Hei!», tiklīdz es ienācu, un pērtiķa cilvēks, stāvēdams ieejas ailes krēslainajā gaismā, pastiepa man pāršķeltu kokosu, kad ierausos otrā kaktā un notupos zemē. Paņēmu riekstu un sāku to grauzt, cik iespejams, mierīgāk, par spīti saviem saspīlētajiem nerviem un gandrīz neciešami smacīga­jam alas gaisam. Mazais, sārtais sliņķiskais radījums stāvēja būdas vaļumā, un kāds ar pelēki brūnu seju un spīdošām acīm pienāca un blenza pār viņa plecu.

— Hei! — atskanēja no mistiskās gubas pretējā pusē.

— Tas ir cilvēks! Tas ir cilvēks! — mans pavadonis vervelēja. — Cilvēks, cilvēks, dzīvs cilvēks, tapat kā es.

«— Muti ciet! — balss no tumsas uzsauca un ieurk­šķējās. Es grauzu savu kokosriekstu, iespaidīga klu­suma apņemts. Ar acīm urbos- melnumā, bet nevarēju neko izšķirt. — Tas ir cilvēks, — balss atkārtoja. — Vai viņš nāk dzīvot pie mums?

Tā bija padobja, svešāda balss ar īpatnēju svelp­jošu pieskaņu, taču vārdi tika izrunāti brīnum pareizi.

Pērtiķa cilvēks skatījās uz manu it kā viņš ko gai­dītu. Es atskārtu, ka šis klusuma brīdis nozīmē jau­tājumu.

— Viņš nāk dzīvot pie jums, — es teicu.

— Tas ir cilvēks. Viņam jāmācās Likums.

Tagad sāku izšķirt košāku melnumu tumsā, kādas

sakumpušas figūras izplūdušos apveidus. Tad ievēroju, ka alas vaļumā rēgojas vēl divas galvas. Mana roka sažņaudza nūju.

— Saki šos vārdus, — būtne tumsā atkārtoja skaļāk. Es biju palaidis gar ausīm tās pēdējo norādījumu. — Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums, — tā atkār­toja dziedošā balsī.

Es apjuku.

— Saki šos vārdus, — pērtiķa cilvēks mudināja un atkārtoja, kas bija teikts priekšā, un viņam drau­dīgi piebalsoja būtnes ieejas ailē.

Es sapratu, ka man jāatkārto šī idiotiskā formula. Un tad sākās visnejēdzīgākā ceremonija. Balss tumsā rindu pa rindai skaitīja absurdu litāniju, un es un pā­rējie to atkārtojām. Tanī pašā laikā viņi šūpojās uz vienu un otru pusi, ar rokām sizdami pa ceļiem, un es sekoju viņu priekšzīmei. Varēju iedomāties, ka esmu jau miris un citā pasaulē. Sī tumšā būda, šīs groteskās, neskaidrās figūras, ko tikai šur un tur apgaismoja vājš spīdums, un visas tās šūpojās vienā ritmā un dziedoši skaitīja:

— Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?'

— Nesūkt dzērienu — tāds ir Likums. Vai mēs ne­esam cilvēki?

— Neēst galu un zivis — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?

— Neskrāpēt kokiem mizu — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?.

— Nemedīt citus cilvēkus — tāds ir Likums. Vai .mēs neesam cilvēki?

Šo muļķību aizliegumus nomainīja piekodinājumi, kas aizliedza, kā man toreiz šķita, visstulbāko, neiespē­jamāko un piedauzīgāko izturēšanos, kādu vien varēja iedomāties. Mums uznāca tāda kā rilmizēta lēkme; at­kārtodami šo ērmīgo Likumu, mēs penterējām un šūpojāmies arvien ātrāk un ātrāk. Ārēji es biju pakļāvies šo dzīvniecisko cilvēku ietekmei, bet sirds drīz iekutējās jautrībā, drīz sažņaudzās riebumā. Uzskaitījuši garu virkni aizliegumu, mēs sākām pātarot pēc ļaunas for­mulas:

— Viņam pieder Sāpju māja,

— Viņa roka rada.

— Viņa roka griež brūces.

— Viņa roka dziedē.

Tā turpinājās otra gara pentere, lielākoties man gluži neaptverams savārstījums par viņu, lai nu viņš būtu kas būdams. Varētu likties, ka sapņoju, taču ne­kad vēl nebiju dzirdējis sapnī tādus pātarus.

— Viņam pieder zibens liesma, — mēs dziedājām.

— Viņam pieder dziļā, sāļā jūra.

Man paplaiksnījās drausmīga doma, ka Moro vis­pirms dzīvnieciskojis cilvēkus un pēc tam suģestējis šos mazprātiņus, lai tie pielūdz viņu kā dievību. Es tomēr pārāk skaudri nomanīju ap sevi baltus zobus un spēcīgas ķetnas, lai šinī sakarībā mitētos skaitīt līdzi.

— Viņam pieder zvaigznes debesīs.

Pēdīgi šī dziesma beidzās. Redzēju pērtiķa cilvēka seju spīd am sviedros, un, ta kā manas acis jau bija īsti apradušas ar tumsu, skaidrak izšķīru figūru kaktā, no kurienes skanēja balss. Šis bija radījums cilvēka lie­lumā, taču šķita apaudzis ar pelēcīgu spalvu gandrīz kā skotu terjers. Kas viņš bija? Kas bija viņi visi? Iedomā­jieties sevi starp visšausmīgākajiem gaudeņiem un ma­niakiem, kādus vien iespējams iztēloties, un jūs mazliet sapratīsit, kā jutos šo grotesko, izkariķēto cilvēku vidū.

— Viņam pieci, viņam pieci, viņam pieci … tāpat kā man, — pērtiķa cilvēks teica.

Es rādīju savas rokas. Pelēkais radījums kaktā saguma uz priekšu.

— Neskriet četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki? — viņš sacīja.

Viņš izstiepa savu dīvaini kroplo ķepu un sagrāba manus pirkstus. Tā gandrīz izskatījās pēc brieža kājas, kuras apakšdaļā izveidoti atsevišķi nagi. Es tikko ne­iekliedzos sāpēs un pārsteigumā. Viņa seja paliecās uz priekšu un vērās manos nagos, parādījās būdas vaļuma

gaismā, un es nodrebēju riebumā, jo tas, ko redzēju, neatgādināja ne cilvēka seju, ne dzīvnieka purnu, bet bija viens vienīgs pelēku matu ērkulis ar trijām pār- •karēm, kas meta ēnas, iezīmējot muti un acis.

— Viņam ir mazi nagi, — šis palsais radījums no­teica savā kuplajā bārdā. — Tas ir labi.

Viņš atlaida manu roku, un es instinktīvi satvēru savu nūju.

— Ed saknes un zaļumus — tāda ir viņa griba, — pērtiķa cilvēks sacīja.

— Es esmu Likuma teicējs, — pelēcis turpinaja. — Uz šejieni nāk visi jaunie mācīties Likumu. Es sēžu tumsā un saku priekšā Likumu.

— Tieši tā, — apstiprināja viens no kustoņiem ie- ejas'ailē.

— Bargi soda tos, kas pārkāpuši Likumu. Nekāda glābiņa.

— Nekāda glābiņa, — dzīvnieku cilvēki atkārtoja, slepus paskatīdamies cits uz citu.

— Nekāda, nekāda, — pērtiķa cilvēks teica. — Ne­kāda glābiņa. Lūk! Es neklausīju, reiz neklausīju. Es murkšķēju, murkšķēju, vairs nerunāju. Neviens neva­rēja saprast. Man iededzināja zīmi rokā. Viņš ir liels, viņš ir labs!

— Nekāda glābiņa, — pelēkais radījums kaktā sa­cīja.

— Nekāda glābiņa, — dzīvnieku cilvēki atkārtoja, šķielēdami cits uz citu. .

— Katrs grib darīt ko ļaunu, — pelekais Likuma teicējs sacīja. — Ko tu gribēsi, mēs nezinām. Mēs zi­nāsim. Daži grib sekot visam, kas kustas, glūnēt .un zagties, un gaidīt, un klupt virsū, nāvēt un kost, dziļi un garšīgi kost, sūcot asinis .. . Tas ir slikti. Nemedīt citus cilvēkus — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cil­vēki? Neēst gaļu un zivis — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?

— Nekāda glābiņa, — piebilda kāds lāsumains kus­tonis, kas stāvēja alas vaļumā.

— Katrs grib darīt ko ļaunu, — pelēkais Likuma teicējs atsāka. — Daži grib ar rokām un zobiem rakt saknes, ošņājot zemi… Tas ir slikti.

— Nekāda glābiņa, — sacīja cilvēki ieejas ailē.

— Daži mēdz skrāpēt kokus, citi mēdz kārpīt mi- rušp kapus; daži mēdz cīnīties pierēm, kājām vai na­giem, citi piepeši kož bez kāda iemesla; dažiem patīk netīrība.

— Nekāda glābiņa, — pērtiķa cilvēks teica, kasī­dams kājas ikrus.

— Nekāda glābiņa, — mazais, sārtais sliņķim līdzī­gais radījums atkārtoja.

— Sods ir bargs un neizbēgams. Tamdēļ mācies Likumu. Saki šos vārdus, — un tūlīt pelēcis atsāka sa­vādo Likuma litāniju un es un visi šie radījumi atkal sākām vilkt līdzi un šūpoties.

Man galva reiba no šīs buldurēšanas un mitekļa smacīgās dvakas, taču turējos citiem līdzi, cerēdams, ka drīzumā notiks kāda pārmaiņa.

— Nestaigāt četreniski — tāds ir Likums. Vai mēs neesam cilvēki?

Mēs taisījām tādu troksni, ka nepavisam nemanīju kņadu ārā, līdz kāds — manuprāt, viens no diviem cūku vīriešiem, ko biju redzējis iepriekš — pabāza galvu pār mazā, sārtā sliņķveidīgā radījuma plecu un izgrūda satraukuma pilnu kliedzienu, kuru es nesapratu. Tie, kas stāvēja būdas vaļumā, uzreiz nozuda, mans pērtiķa cilvēks izmetās laukā, būtne, kura sēdēja tumsā, sekoja viņam — ievēroju tikai, ka tā bija liela un ne­veikla un apaugusi ar sudrabainu spalvu, — un es pa­liku viens.

Tad, iekām tiku līdz izejai, sadzirdēju briežu suņa rejas.

Nākamajā mirklī stāvēju ārpus būdas, turēdams rokā savu krēsla sklandu, juzdams trīsas katrā mus­kulī. Man bija uzgriezuši savas neveiklās muguras kadi pārdesmit dzīvnieku cilvēki, kuru ķēmīgās galvas pa pusei slēpās aiz viņu lāpstiņām. Viņi satraukti žesti­kulēja. No būdām jautājoši blenza vēl citi pusdzīvnie- ciski ģīmji. Lūkodamies virzienā, kurā visi vērās, dū­makā zem kokiem ieraudzīju Moro bālo, baigo seju un tumšo stāvu. Viņš nāca uz aizu, valdīdams briežu suni, kas raustīja saiti, un viņam cieši pa pēdām sekoja Montgomerijs ar revolveri rokā.

Uz mirkli es sastingu šausmās.

Palūkojos sānis ,un redzēju, ka, nogriezdams man atkāpšanās ceļus, tuvojas kāds smagnējs kustonis ar milzīgu, pelēku ģīmi un zalgojošām ačelēm. Apskatī­jos visapkārt un ieraudzīju pa labi no manis piecus sešus jardus atstatfl šauru spraugu, kura bija izvei­dojusies klints sienā un pa kuru krita ēnās slīps staru kūlis.

— Stāt! — Moro iekliedzās, tiklīdz es devos uz šo plaisu. — Turiet viņu!

Pret mani pagriezās vispirms viena seja un pēc tam citas. Par laimi, šo kustoņu prāti bija gausi.

Es iebelzu ar plecu neveiklam biedēklim, kas vērsās uz Moro pusi, lai apjēgtu, ko tas domājis, un uzgrūdu virsū kādam citam. Briesmonis rokas vien noplātīja, veltīgi tverdams mani. Mazais, sārtais sliņķim līdzī­gais radījums metās uz mani, un es notriecu viņu zemē, ar savas nūjas naglu gareniski iešņāpdams brūci viņa nejaukajā ģīmī, un nākamajā brīdī rausos augšup pa stāvu sānceliņu, pa tādu kā krauju aizu, kas veda ārā no gravas. Dzirdēju gaudoņu aizmugurē un kliedzienus «Ķeriet viņu! Turiet viņu!», un radījums ar pelēko ģīmi parādījās aiz manis. Viņa milzīgais ķermenis iespiedās spraugā. «Uz priekšu, uz priekšu!» dzirdēju aurojam. Es ķepurojos augšup pa šauro klints plaisu un izkļuvu sērainajā laukumā rietumos no dzīvnieku cilvēku ciema.

Jādomā, šī sprauga mani glāba, jo šaurais celiņš, kas slīpeniski stīdzēja augšup, aizkavēja tuvākos va­jātājus. Es pārskrēju pāri gaišajam laukumam, laidos lejup pa stāvu atgāzi, kas apaugusi skrajiem kokiem, un nokļuvu ielīknē, kur slējās garas niedres. No šejie­nes izspraucos tumšā, biezā atvasājā, kas zēla melnā, slapjā zemē. Kad ieniru niedrēs, mani priekšējie vajā­tāji tika ārā no spraugas. Dažas minūtes lauzos cauri atv^isājam. Drīz viss gaiss ap mani skanēja draudīgos kliedzienos. Dzirdēju kņadu, ko sacēla mani vajātāji at­gāzēs spraugā, pēc tam knakstēja niedres un laiku pa laikam spalgi nobrīkšķēja kāds zars. Daži no šiem ra­dījumiem rēca kā satracināti plēsīgi zvēri. Briežu suns rēja pa kreisi no manis. Tanī pašā pusē dzirdēju Moro

un Montgomerija saucienus. Es asi nogriezos pa labi. Tieši tobrīd man šķita, ka Montgomerijs mudina mani skriet, cik jaudas.

Drīz manas kājas grima treknā, dūņainā zemē; taču, izmisuma dzīts, es aizgūtnīgi metos muklājā, kūņojos tam pāri, stigdams līdz ceļiem, un izkūlos uz līkumai­nas takas starp garām niedrēm. Vajātāju troksnis aiz­virzījās pa kreisi no manis. Kādā vietā trīs sārti, sa­vādi dzīvnieki apmēram kaķa lielumā tramīgi aizjoza man pa priekšu. Šis celiņš veda kalnup, pāri otram gaišas garozas segtam klajumam un atkal ienira niedru biežņā.

Piepeši taka asi pagriezās gar stāvu nokranti. Es joprojām skrēju, ko kājas nesa, un nemaz neievēroju no­kāri, līdz aizlidoju kūleniski pa gaisu.

Uz apakšdelmiem un galvas nokritis starp dzeloņ- augiem, piecēlos ar ieplēstu ausi un asiņainu seju. Es biju iegāzies klinšainā un ērkšķotā gravā ar kraujām sienām. Pa vidu aizvijās lejup šaura tērce, no kuras cēlās dūmakaina migla, kas grīstēm plandījās visap­kārt". Mani pārsteidza šī plānā migla spožā saules gaismā, bet toreiz man nebija laika stāvēt un brīnīties. Nogriezies pa labi, devos lejup gar strautu, cerēdams, ka tādējādi tikšu pie jūras, kurā varēšu noslīcināties. Tikai vēlāk atklāju, ka krizdams esmu pametis savu nūju ar naglu.

Drīz grava kādā posmā kļuva šaurāka, un es neuz­manīgi iekāpu strautā. Mudīgi vien izlēcu ārā, jo ūdens bija gandrīz verdošs. Es arī ievēroju, ka plāna sērainu putu kārtiņa peldēja pa mutuļainā ūdens virsmu. Gan­drīz tūlīt grava meta līkumu un parādījās zils, ne­skaidrs horizonts. Tuvējā jūrā rotāja saule. Redzēju nāvi savā priekšā. Bet biju sakarsis un aizelsies, siltas asinis, kas tīkami ritēja pa dzīslām, lāsoja no manas sejas. Jutu arī ko līdzīgu vētrainai līksmei, ka esmu atrāvies no saviem vajātājiem. Man vēl negribējās ie­brist jūrā un noslīcināties. Atskatījos uz ceļu, pa kuru biju traucies.

Es klausījos. Sīca odi un čirkstēja kādi mazi kukai­nīši, kas lēkāja pa ērkšķiem, citādi gaisā valdīja klu­sums. Tad ļoti vāji atskanēja suņa rejas, sadzirdēju

Čaloņu un vervelēšanu, pātagas plīkšķi, balsis. Tas kļuva skaļākas, pēc tam atkal klusākas. Troksnis aizklimsteja augšup pa strautu un izdzisa. Pagaidām mani vairs

nevajāja.

Bet tagad zināju, kādu palīdzību varēju cerēt no dzīvnieku cilvēkiem.