Ārsta moro sala

XX. VIENS PATS AR DZĪVNIEKU CILVĒKIEM

Es stājos pretī šiem cilvēkiem, no kuriem bija at­karīgs mans liktenis, — stājos pretī viens pats, tur­klāt ar lauztu roku. Man kabatā bija revolveris ar divām tukšām kamorām. Starp skaidām, kas bija izkai­sītas pa pludmali, gulēja abi cirvji, ar kuriem tikušas saskaldītas laivas. Aiz manis lēnām cēlās paisums.

Man neatlika nekas cits kā saņemt dūšu. Es cieši raudzījos sejās šiem briesmoņiem, kas nāca arvien tuvāk. Viņi vairījās no mana skatiena, un viņu drebošās nāsis ošņāja līķus, kas gulēja aiz manis liedagā. Es paspēru dažus soļus, pacēlu asiņaino pātagu, kas atra­dās zem vilka cilvēka ķermeņa, un noplīkšķināju,

Viņi apstājās un blenza uz mani.

— Zemojieties! — es uzsaucu. — Krītiet ceļos!

Viņi vilcinājās. Viens paklanījās. Ar trīcošu sirdi

atkārtoju savu pavēli un gāju viņiem virsū. Viens nometās ceļos, pēc tam arī pārējie divi.

Es pagriezos un gāju uz līķu pusi, pie kam paturēju acīs visus trīs ceļos noslīgušos dzīvnieku cilvēkus, gan­drīz tāpat kā aktieris patur acīs publiku, atiedams pa skatuvi.

— Viņi pārkāpa Likumu, — es sacīju, uzlicis kāju uz Likuma teicēja nedzīvajām miesām. — Viņi ir nogalināti. Pat Likuma teicējs. Pat Otrais ar pātagu. Varens ir Likums! Nāciet un skatieties.

— Nekāda glābiņa, — viens sacīja un nāca tuvāk, bikli glūnēdams.

— Nekāda glābiņa, — es atkārtoju. — Tāpēc klau­sieties un dariet, ko pavēlēšu.

Piecēlušies viņi jautājoši lūkojās cits uz citu.

— Pastāviet turpat, — es teicu.

> Es pacēlu cirvjus un iekāru tos rokas saitē, pēc tam apvēlu Montgomeriju apkārt, izvilku viņa re­volveri ar divām pielādētām kamorām, noliecies pār­meklēju viņa kabatas un atradu sešas patronas.

— Ņemiet viņu! — es pavēlēju, izsliedamies un norādīdams ar pātagu. — Ņemiet viņu, nesiet projām un iemetiet jūrā!

Visi trīs tuvojās, acīm redzami joprojām baidīda­mies no Montgomerija, taču vēl vairāk baidīdamies no manas plīkšķošās asiņainās pātagas. Viņi tūļojās un vilcinājās, tomēr, kad saplikšķināju pātagu un saklie­dzu, uzmanīgi pacēla mironi, aiznesa lejup pa liedagu un, šļakstinot ūdeni, iebrida jūras žilbinošajās mirgas.

— Tālāk! — es saucu. — Vēl tālāk! Aiznesiet viņu labi tālu! — Viņi iebrida līdz padusēm, apstājās un skatījās uz mani. — Laidiet vaļā, — es teicu, un Mont­gomerija ķermenis nozuda, ūdens vien uzšļaksteja gaisā. Man tā kā sažņaudzās sirds. — Labi! — es sa­cīju aizlūzušā balsī.

Viņi tramīgi steidzās malā, atstādami aiz sevis garas, melnas vagas sudrabotaja klajumā. Tikuši krastā, viņi apgriezās un blenza uz jūru, it kā gaidī­dami, ka Montgomerijs drīz pacelsies no turienes un atriebsies.

— Tagad šos! — es teicu, norādīdams uz pārējiem līķiem.

Vairīdamies no vietas, kur iemests Montgomerijs, viņi aiznesa četrus nogalinātos dzīvnieku cilvēkus sānis, kādus simt jardus projām pa liedagu, un tikai pēc tam iebrida jūrā un iesvieda šos līķus ūdenī.

Vērodams, kā viņi taisījās nogremdēt sakropļoto Mlinga ķermeni, izdzirdēju vieglu dipoņu aiz muguras un, aši apgriezies, ieraudzīju lielo hiēnu-cūku — jardus desmit no manis. Kustoņa galva bija pieliekta, zibošās acis vērās manī, īsās, resnās rokas savilktas dūrēs un piespiestas pie sāniem. Kolīdz apgriezos, viņš apstājās šādā draudīgā pozā, pavērsdams skatienu mazliet sāņus.

Kādu brītiņu mēs stāvējām aci pret aci. Es nometu pātagu un tvēru pēc revolvera kabatā. Gribēju pirmajā izdevīgajā gadījumā nonāvēt šo kustoni — pašu bries­mīgāko no visiem, kas tagad palikuši uz salas. Tāds nu bija mans nodoms, kaut arī tas varbūt šķiet ļauns. No viņa viena es baidījos daudz vairāk nekā no jeb­kuriem diviem citiem dzīvnieku cilvēkiem. Es jutu, ka viņš apdraud manu dzīvību.

Pagāja savs mirklis, kamēr sasparojos.

— Zemojies! Loki ceļus! — es beidzot iekliedzos.

Viņš ierūkdamies atņirdza savus spīdīgos zobus.

— Kas tu tāds esi, ka man …

Varbūt pārāk drudžaini izrāvu revolveri, notēmēju un steigā izšāvu. Viņš iekaucās, es redzēju viņu me­tamies sāņus un pagriežamies, sapratu, ka neesmu trā­pījis, un ar īkšķi uzvilku gaili nākamajam šāvienam. Bet viņš jau skrēja pa kaklu pa galvu, lēkdams cilpu cilpām, un es baidījos kļūdīties vēlreiz. Lāgu lāgiem vīņš pašķielēja pār plecu uz mani. Viņš traucās iesānis projām pa liedagu un nozuda aiz kuplajiem dūmu mu­tuļiem, kas vēl arvien vēlās no degošā apžogojuma. Kādu laiku nostāvēju, skatīdamies viņam pakaļ. Pēc tam pievērsos saviem trim paklausīgajiem dzīvnieku cil­vēkiem un devu zīmi nogr.emdēt līķi, ko viņi vēl turēja. Tad atgriezos vietā, kur bija gulējuši miroņi pie uguns­kura, un izspārdīju smiltis, izdzēsdams visus brūnos asins traipus.

Ar rokas mājienu atlaidis savus trīs kalpus, devos augšup pa liedagu uz biezokni. Es turēju rokā revol­veri, mana pātaga līdz ar cirvjiem bija aizbāzta aiz saites. Man ļoti gribējās pabūt vienam, lai pārdomātu stāvokli, kādā nu biju nokjuvis.

Tikai tagad sāku apzināties baigo patiesību, ka uz visas šīs salas vairs nebija nevienas drošas vietas, kur es varētu viens pats mierīgi atpūsties un nogulēties. Es biju krietni atspirdzis, te dzīvodams, taču vēl diezgan nervozs un varēju sabrukt aiz liela sasprindzi­nājuma. Manuprāt, vajadzēja doties uz salas pretējo pusi un apmesties pie dzīvnieku cilvēkiem, kur es būtu drošībā, ja iemantotu viņu uzticību. Bet man pietrūka dūšas. TamdēJ soļoju atpakaļ uz pludmali. Pagriezies pret austrumiem, aizgāju gar degošo apžogojumu un devos uz smilšainu strēli, kas sniedzās jūrā pretī koraļļu rifiem. Tur mani pēkšņi nepārsteigtu, es va­rētu domāt, sēdēdams ar muguru pret jūru un paturē­dams acīs visu piekrasti. Un tur es sēdēju, piespiedis zodu pie ceļiem, gudrodams, kā nodzīvot līdz tam brī­dim, kad mani izglābs, — ja vispār izglābs. Saule svelmēja galvu, prāts kļuva aizvien bažīgāks. Es cen­tos mierīgi apsvērt savu stāvokli, taču nespēju domāt aukstasinīgi.

Es sāku prātot, kāds cēlonis Montgomerija pesi­mismam. «Viņi pārmainīsies,» Montgomerijs bija teicis. «Viņi katrā ziņā pārmainīsies.» Un Moro — ko Moro bija sacījis? «Uzmācīgā dzīvnieciskā miesa vienmēr aug no jauna …» Pēc tam iedomājos hiēnu-cūku. Jutos pārliecināts, ka šis kustonis nogalinās mani, ja es ne­nogalināšu viņu … Likuma teicējs bija miris — kāda nelaime! … Tagad viņi zināja, ka mūs, cilvēkus ar pātagām, var nonāvēt gluži tāpat kā viņus pašus.,.

Vai viņi jau glūn uz mani no attālā zaļā palmu un paparžu biezokņa — vēro, vai nepienākšu viņiem pa lēcienam? Vai viņi perina ļaunu pret mani? Ko hiēna- cūka viņiem saka? Iztēle mani ievilka nepamatotu baiļu purvā.

Manas domas iztraucēja jūras putni, kuri brēkdami steidzās pie kāda melna priekšmeta, ko viļņi bija iz­skalojuši pludmalē netālu no apžogojuma. Es zināju, kas tas bija par priekšmetu, taču man trūka dūšas griez­ties atpakaļ un aizdzīt putnus.' Es devos pa liedagu pretējā virzienā, jo gribēju apmest līkumu gar salas austrumu krastu un tādējādi tuvoties būdām gravā, izvairoties no biezokņiem, kur varētu man uzbrukt slepeni.

Nogājis kādu pusjūdzi pa liedagu, ieraudzīju vienu no saviem trim dzīvnieku cilvēkiem, kurš iznāca no piekrastes krūmiem, dodamies uz manu pusi. Es jau biju tā uzbudinājies pats ar savām iedomām, ka tūlīt izrāvu revolveri. Kaut arī šī radījuma kustības pauda padevību, manas bailes neizzuda.

Viņš vilcinādamies tuvojās.

— Ej projām! — es iekliedzos. Ar savu pazemīgo gaitu šis radījums ļoti atgādinaja suni. Viņš pagājās atpakaļ gluži kā suns, ko raida uz mājām, un apstājās, ar brūnām suņa acīm lūdzoši raudzīdamies manī. — Ej projām! — es teicu. — Nenāc man klāt!

— Vai es nedrīkstu iet tev klāt? — viņš jautāja.

— Nē. Ej projām, — es uzstāju un noplīkšķināju ar pātagu.

Pēc tam, iekodis pātagu zobos, noliecos, taisīdamies ņemt akmeni, un viņš aizbēga, iztrūcinājies no šāda piedraudējuma.

Tā nu es vienatā apmetu līkumu un nonācu pie gravas, kur dzīvnieku cilvēki sacēluši būdas. Paslēpies zālē un niedrēs, kas auga piekrastē, vēroju šos radī­jumus, mēģinādams pēc viņu žestiem un izskata no­sacīt, kādu iespaidu uz viņiem atstājusi Moro un Mont­gomerija nāve un Sāpju mājas nodegšana. Tagad ap­zinos, cik muļķīga bija mana mazdūšība. Ja es būtu arī turpmāk parādījis tādu pašu drosmi kā no rīta, nebūtu nodevies vientuļām pārdomām un ļāvis tai sašļukt, es varētu satvert brīvo Moro scepteri un valdīt pār dzīvnieku cilvēkiem. īstenībā es palaidu garām šo izdevību un k|uvu tikai par vadoni starp saviem biedriem.

Ap pusdienas laiku vairāki iznāca saulē un attupās karstajās smiltīs. Izsalkuma un slāpju valdonī-gā balss apklusināja manas bailes. Es izlīdu no krūmiem un, turēdams rokā revolveri, gāju klāt šiem sēdošajiem augumiem. Vilka sieviete pagrieza galvu un vērās manī, pēc tam arī citi. Neviens ir nedomāja piecelties vai sveicināt mani. Es jutos pārāk vājš un gurds, lai pavēlētu tik daudziem, un neizmantoju šo brīdi.

— Man gribas ēst, — es teicu, it kā atvainodamies.

— Ēdamais būdās, — vērša-kuiļa cilvēks miegaini sacīja, novērsdamies no manis.

Es devos viņiem garām un nokāpu ēnā un smir­doņā — gandrīz tukšā gravā. Kādā pamestā būdā saēdos augļus, pēc tam aizsprostoju ar apskretušiem un ietrunējušiem zariem un runguļiem ieeju, nogūlos ar seju pret to un saņēmu rokā revolveri. Pēdējās trīs­desmit stundās pagalam noguris, es ļāvos jautram mie­gam, cerēdams, ka neviens nepārsteigs mani, jo tikko uzcelto vieglo barikādi nevarēs aizvākt gluži bez trokšņa.