Ārsta moro sala

PRIEKŠVĀRDI

1887. gada 1. februārī Lady Vairi aizgāja bojā, sa­duroties ar 'pamestu kuģi. Katastrofa notika vietā, kuras koordinātes apmēram šādas: 1° d. pl., 107° r. ģ.

1888. gada 5. janvārī — tas ir, vienpadsmit mēne­šus un četras dienas vēlāk — manu tēvoci Edvardu Prendiku, privātu džentlmeni, kas neapšaubāmi uzkāpa uz kuģa Lady Vairi Kallao osta un ko uzskatīja par noslīkušu, atrada Klusajā okeānā (5°3'd. pl., 101° r. g.) un uzņēma no mazas, vaļējas laivas, kuras nosaukumu nevarēja salasīt, bet kura, domājams, piederēja pie pazudušā šonera Ipecacuanha. Viņš stāstīja par sevi tādas dīvainības, ka šķita sajucis prātā. Pēcāk viņš apgalvoja, ka neatceroties, ko piedzīvojis, kopš ticis projām no grimstošās Lady Vairi. Psihologi toreiz ap­sprieda šo gadījumu ka interesantu atmiņas zudumu aiz fiziskas un garīgas pārpūles. Viņa krustdēls un mantinieks, šo rindu rakstitajs, uzgāja starp viņa pa­pīriem sekojošo stāstu, taču bez jebkāda skaidra no­rādījuma to publicēt.

Rajonā, kur atrada manu tēvoci, vienīga zināmā sala ir Noble's Isle — vulkāniska neapdzīvota saliņa. 1891. gadā to apmeklēja Viņas Majestātes kuģis Scorpion. Grupa jūrnieku toreiz izkāpa mala, taču ne­manīja uz saliņas citus dzīvniekus kā tikai kaut kādus dīvainus baltus tauriņus, dažus trušus un cūkas un dažas diezgan savadas žurkas. Viņi nepaņēma līdzi ne­vienu no minētajām radībām. Tā nu paliek neapstipri­nāts gandrīz vai pats galvenais šinī stāstā. Sis apstak- lis vedina uz domam, ka nenodarīšu nekādu ļaunumu, ja šo dīvaino stāstu publicēšu, kā man šķiet, saskaņā ar tēvoča vēlēšanos.

Tam vismaz ir šāds apstiprinājums. Mans tēvocis nozuda ap 5° d. pl. un 105° a. g. un pēc vienpadsmit mēnešiem atkal parādījās tanī pašā okeāna daļā. Pa šo laiku viņam vajadzēja kaut kur dzīvot. Un ir zi­nāms, ka šoneris Ipecacuanha ar piedzērušu kapteini Džonu Deivisu 1887. gada janvārī patiešām atstājis Ariku, vezdams pumu un vēl kādus citus dzīvniekus, ka šis kuģis iegriezies vairākās Klusā okeāna dienvidu ostās un pēdējo reizi manīts Banjā, no kurienes aiz- burājis ar prāvu kopras kravu pretī savam nezināma­jam liktenim 1887. gada decembri — atbilstoši mana tēvoča stāstam. *

Čarlzs Eduards Prendiks