Ārsta moro sala

XIV. ĀRSTS MORO SKAIDRO

.— Un tagad, Prendik, es paskaidrošu visu, — ārsts Moro sacīja, tiklīdz bijām apremdējuši izsalkumu un slāpes. — Jāatzīstas, jūs esat visprasīgākais viesis, kādu man gadījies uzņemt. Ielāgojiet: šī ir pēdējā reize, kad pūlos jums izdabāt. Ja vēl draudēsit izdarīt pašnā­vību, necelšu ne ausi, kaut arī man būtu nepatīkami.

Viņš sēdēja manā atpūtas krēslā, turēdams pussmē- ķētu cigāru baltajos, veiklajos pirkstos. Piekaru lampas gaisma krita uz viņa sirmajiem matiem; viņš lūkojās caur lodziņu uz zvaigžņu vizmu. Nolicis revolverus pa ķērienam, sēdēju otrpus galda pēc iespējas tālāk no viņa. Montgomerija trūka. Man negribējās būt kopa ar viņiem abiem tik mazā istabiņā.

— Tātad jūs atzīstat, ka vivisecētais cilvēks, kā no­saucāt šo būtni, galu galā ir tikai puma? — Moro jautāja.

Viņš bija piedabūjis mani apskatīt šo baismeni iekšējā telpā, lai es pārliecinātos, ka tas nav cilvēks.

— Tā ir puma, — teicu, — joprojām dzīva, bet sa­graizīta un izkropļota, ka lūdzu dievu, lai nekad vairs neredzētu tik briesmīgi apstrādātu dzīvu miesu. Lie­lāku negantību …

— Beidziet šādas runas, — Mioro pārtrauca mani. — Es vismaz negribu dzirdēt šo puicisko drausminā- šanos. Montgomerijs bija tāds pats. Jūs atzīstat, ka tā ir puma. Tad nu sēdiet rāmi, kamēr lasu jums lekciju par fizioloģiju.

Viņš nekavējoties stāstīja par savu darbu, sākdams pagalam garlaikota cilvēka balsī, bet vēlāk mazliet iesildams. Viņš skaidroja vienkārši un pārliecinoši. Šad un tad viņa vārdos izskanēja sarkasms. Drīz degu kaunā par savām tukšajām iedomām.

Šie radījumi, ko tiku redzējis, bija nevis pārvērsti cilvēki, bet dzīvnieki, cilvēciskoti dzīvnieki, vivisekci- jas triumfs.

— Jūs aizmirstat, ko visu var izdarīt ar dzīvām būtnēm prasmīgs vivisektors, — Moro sacīja. — Man pašam tīri jābrīnās, ka agrāk neviens nav izdarījis to, ko esmu paveicis šeit. Protams, mazi panākumi jau gūti iepriekš — amputācija, ekscizijas, mēles operācijas. Jūs droši vien zināt, ka hirurģiski var radīt vai ārstēt šķielēšanu? Pēc ekscizijām notiek daždažādas sekundā­ras pārvērtības, pārmaiņas pigmentācijā, temperamentā, taukaudu sekrēcijā. Bez šaubām, jūs esat dzirdējis par visu to?

— Protams, — es atbildēju. — Bet jūsu derdzīgie radījumi,.«

— Visu savā laikā, — viņš attrauca, paceldams roku. — Es tikai sāku. Minēju triviālus pārvērtību ga­dījumus. Hirurģija spēj vairāk. Tā ne vien ārda un maina, bet arī veido no jauna. Jums varbūt zināma parasta hirurģiska operācija, ko izdara gadījumos, kad sakropļots deguns. No pieres atloba ādas lēveri, ko uzliek uz deguna un pieaudzē šinī jaunajā vietā. Dzīv­niekam transplantē daļu no viņa paša. Iespējams arī transplantēt tikko iegūtu materiālu no cita dzīv­nieka, — piemēram, zobus. Adu un kaulu transplantē, lai veicinātu dzīšanu. Hirurgs ieliek brūces vidū ādas gabaliņus, kas atgriezti citam dzīvniekam, vai tikko nogalināta upura k-aula drumslas. Hantera [3] gaiļa pie­sis — varbūt esat dzirdējis — auga uz vērša kakla. Un Alžīrijas zuāvu degunradža žurkas arī jāuzskata par fabricētiem monstriem — parastai žurkai no astes at­šķelta sloksnīte un pieaudzēta pie purna.

— Fabricēti monstri! — es izsaucos. — Tad jūs gri­bat man sacīt…

— Jā. Jūs esat te redzējis dzīvniekus, kas hirurģiski pārveidoti jaunā formā. Šim darbam — dzīvu būtņu plastiskuma studijām — ziedots mans mūžs. Ilgus ga­dus esmu nodevies šiem pētījumiem, uzkrādams zināša­nas. Kā redzu, jums drausmi, taču nestāstu neko jaunu. To visu jau sen bija izvirzījusi praktiskā anatomija, bet nevienam nepietika drosmes ķerties pie attiecīgiem mēģi­nājumiem. Es varu pārmainīt ne tikai dzīvnieka ārieni. Iespējams arī panākt stabilu modifikāciju organisma fizioloģiskajos procesos, ķīmiskajās norisēs, — vakcinā­cija un citas metodes, pēc kurām iepotē dzīvus vai no­nāvētus ierosinātājus, ir piemēri, kas, bez šaubām, jums zināmi. Līdzīga operācija ir asins pārliešana, ar kuru īstenībā sāku savus pētījumus. Šie visi labi zi­nāmi gadījumi. Mazāk pazīstamas un, jādomā, daudz vairāk izplatītas bija operācijas, ko veica tie vidus­laiku hirurgi, kuri taisīja pundurus, ubagotājus krop­ļus un par naudu rādāmus monstrus un kuru māksla vēl nav pilnīgi aizmirsta, kā to liecina jaunu ākstu un akrobātu iepriekšēja sagatavošana. Par šiem hirurgiem

Viktors Igo pastāsta romānā «Cilvēks, kas smejas».,, Taču jums varbūt jau kļuvis skaidrs, ko gribu sacīt. Jūs droši vien sākat saprast, ka audus iespējams trans­plantēt uz citu ķermeņa daļu vai arī uz citu dzīvnieku, iespējams pārmainīt organisma attīstību un ķīmis­kās reakcijas, modificēt locekļus, radikāli pārveidot visu dzīvnieku.

Un tomēr neviens pētnieks mūsu dienās nebija spraudis sev mērķi sistemātiski studēt šo sevišķo zināt­nes nozari, iekām es ķēros pie tās! Līdzīgi rezultāti bijuši uztrāpīti ar ekstrēmiem hirurģiskiem paņēmie­niem; lielāko tiesu šādu gadījumu, kas uzausīs jūsu atmiņā, it kā nejauši nodemonstrējuši tirāni, krimināl­noziedznieki, zirgu un suņu audzētāji, visādi nemākuļi, kas pūlējās sasniegt paši savus tiešos mērķus. Es pir­mais nodevos šai problēmai, bruņots ar antiseptisko hirurģiju un organisma attīstības likumu īsti zinātnisku izpratni.

Taču domāju, ka visu to slepeni darīja agrāk. Tādi radījumi kā Siamas dvīņi… Un inkvizīcijas pagra­bos … Bez šaubām, inkvizitoru galvenais nolūks bija rafinēta spīdzināšana, bet droši vien vismaz daži no viņiem jutuši kaut ko līdzīgu pētnieciskai zinātkārei..,

— Bet šīs būtnes — šie dzīvnieki taču runā! — es sacīju.

To apstiprinājis, viņš turpināja savu stāstu, norā­dīdams, ka fiziska metamorfoze neesot vivisekcijas ie­spēju robeža. Cūku varot izglītot. Garīgā struktūra esot vēl mazāk noturīga nekā miesas uzbūve. Hipnotisma zinātne attīstoties un liekot cerēt, ka vecos, iedzimtos instinktus varēšot aizstāt ar jauniem iedvesumiem, mantotos, iesakņojušos jēdzienus — aizstāt vai nomākt ar citiem. īstenībā tas, ko saucot par morālu izglītību, lielākoties esot šāda mākslīga instinktu modifikācija un perversitāte; kauslīgumu pāraudzinot drosmīgā pašaizliedzībā, apspiestu seksualitāti — reliģiskā emo­cijā. Viņš teica, ka galvenā atšķirība starp pērtiķi un cilvēku esot balsenē — pērtiķis nespējot veidot smalki diferencētus skaņu simbolus, kuros varētu ietērpt domu. Sinī ziņā es nepiekritu ārstam Moro, bet viņš diezgan strupi noraidīja manas ierunas. Viņš atkārtoja, ka tas tā esot, un turpināja stāstu par savu darbu.

Jautāju, kāpēc viņš ņēmis par modeli cilvēka veidu. Šāda izvēle man toreiz likās un joprojām liekas dīvaina ļaunestība.

Viņš atzinās, ka esot izraudzījies šo veidu uz labu laimi.

— Es gluži tāpat būtu varējis aitu pārvērst lamā un lamu — aitā. Man šķiet, cilvēka veids spēj rosināt mākslinieciskās slieksmes stiprāk nekā jebkura dzīv­nieka augums. Es tomēr esmu darinājis ne tikvien cil­vēkus. Pāris reižu… — Kādu minūti viņš klusēja. — Šie gadi! Kā tie aizsteigušies! Un esmu zaudējis dienu, glābdams jūsu dzīvību, un tagad tērēju stundu, dodams paskaidrojumus!

— Taču netieku vēl gudrs, — es sacīju. — Jūs sa­gādājat sāpes, bet kur attaisnojums? Manuprāt, varētu aizbildināt vienīgi tādu vivisekciju, kas nāk pan labu r..

— Gluži pareizi, — viņš teica. — Bet es, kā redzat, esmu citāda kaluma cilvēks. Mums katram savs vie­doklis. Jūs esat materiālists.

— Nebūt neesmu materiālists, — attraucu iekais­dams.

— Pēc mana uzskata — pēc mana uzskata. Mēs neesam vienis prātis taisni šinī jautājumā par sāpēm. Kamēr redzamas vai dzirdamas sāpes jums šķebina dūšu, kamēr jūsu paša sāpes valda pār jums, kamēr uz sāpēm pamatojas jūsu nojēgumi par grēku, tikmēr, ti­ciet man, jūs esat radījums, kas domā drusciņ skaidrāk, nekā dzīvnieks jūt. Šīs sāpes …

Es nepacietīgi noraustīju plecus par šādu sofistiku.

— Ak! Tās taču ir tik niecīgas. Prātam, kas ne­noraida zinātni, jāsajēdz, cik tās niecīgas. Varbūt, ja atskaita šo mazo planētu, šo kosmisko putekli, kas iz­zustu skatienam daudz agrāk, nekā mēs sasniegtu vis­tuvāko zvaigzni, — varbūt, ziniet, nekur neeksistē tas, ko saucam par sāpēm. Bet likūmi, pēc kuriem taustām ce|u uz … Nu, kas tās par sāpēm, pat uz šīs zemes, pat dzīvām būtnēm?

Tā runādams, viņš izvilka no kabatas mazu salie- ceni, atvāza īsāko asmeni un pastūma krēslu, tā ka varēju redzēt viņa gurnu. Pēc tam, rūpīgi izvēlējies vietu, viņš iegrūda kājā asmeni un izrāva to ārā.

— Bez šaubām, jūs esat to redzējis agrāk. Tas ne­sāp ne tik, cik adatas dūriens. Ko tas viss pierāda? Spēja sajust sāpes ir lieka šim muskulim un nav tam piešķirta; tā maz vajadzīga ādai, un vienīgi šur un tur gurnā kāda vieta spēj sajust sāpes. Sāpes ir tikai iekšē­jais medicīniskais padomdevējs, kas brīdina un stimulē mūs. Ne jau visi dzīvie audi sāp, ne visi nervi, pat ne visi sensoriskie nervi. Redzes nerva sajūtās nav ne mazāko sāpju, reālu sāpju. Ja ievaino redzes nervu, tad vienīgi samana ugunīgu ņirboņu; dzirdes nerva bo­jājums rada tikai dūkoņu ausīs. Augi nejūt sāpes; zemākie dzīvnieki — iespējams, tādi dzīvnieki kā lan- gusti un jūras zvaigznes nejūt sāpes. Un cilvēki — jo saprātīgāki viņi kļūs, jo saprātīgāk gādās par savu labklājību un mazāk viņiem vajadzēs šīs rīkstes, kas izsarga no briesmām. Es nekad neesmu dzirdējis par tādu nevajadzīgu lietu, ko evolūcija nebūtu samalusi agrāk vai vēlāk. Vai jūs esat? Un sāpes top neva­jadzīgas.

Turklāt, Prendik, esmu reliģiozs, kādam jābūt kat­ram normālam cilvēkam. Man šķiet, ka bušu iedziļinā­jies šīs pasaules radītāja darbos vairāk nekā jūs, jo visu mūžu esmu centies pēc savas metodes izdibināt viņa likumus, kamēr jūs, kā spriežu, esat kolekcionējis tauriņus. Un ticiet man, priekam un sāpēm nav nekāda sakara ar debesīm un elli. Prieks un sāpes … ha! Vai jūsu teologa ekstāze nav nekas cits kā Muhameda hū- rija tumsā? Prendik, piešķirdami lielu nozīmi priekam un sāpēm, vīrieši un sievietes līdzinās dzīvniekiem, no kuriem viņi cēlušies. Sāpes! Sāpes un prieks mums ek­sistē vienīgi tik ilgi, kamēr lokāmies putekļos kā tārpi…

Kā redzat, savus pētījumus turpināju virzienā, kādā tie veda mani. Cik man zināms, pētniekam nav cita ceļa. Es uzdevu sev jautājumu, izgudroju metodi, pēc kuras dabūt atbildi, — un radās otrs jautājums. Kur patiesība? Kur šķitums? Jūs nevarat iedomāties, ko no­zīmē pētniekam šie minējumi, kādā intelektuālā entu­ziasmā viņš iedegas. Jūs nevarat iedomāties šo intelek­tuālo ilgojumu savādo, bezkrāsaino skaistumu. Būtne jūsu priekšā vairs nav dzīvnieks, radījums, tā kļuvusi par problēmu. Zēlums — to neesmu pazinis kopš dau­dziem gadiem. Es gribēju — vienīgais, ko gribēju — izdibināt dzīvu būtņu plastiskuma galējo robežu. * — Bet, — es teicu, — tā ir negantība …

— Līdz šim gan neesmu uztraucies par sava pasā­kuma ētisko pusi. Pētot dabu, pēdīgi kļūstam tikpat bezjūtīgi kā daba. Es turpināju savu darbu, piegriez­dams vērību tikai jautājumam, ko risināju, un rezultāti pamazām . .. krājās tanīs būdās … Pagājuši gandrīz vienpadsmit gadi, kopš mēs abi ar Montgomeriju un seši kanaki ieradāmies šeit. Man šķiet, tas bija vakar — tik skaidri atceros tuksnesīgo okeānu ap mums un sa­las zaļo mieru. Šī vieta likās gaidām mani.

Izkrāvām bagāžu, uzcēlām māju. Kanaki uztaisīja dažas būdas pie gravas. Es ķēros pie darba, izmanto­dams dzīvo materiālu, ko biju atvedis līdzi. Pirmajā laikā gadījās šādas tādas nepatikšanas. Iesāku ar aitu, un to nonāvēju pēc pusotrām dienām, kļūmīgi paslīdot skalpelim; otru aitu pārvērtu sāpju un baiļu pilnā būtnē, ko atstāju sasietu, lai dzīst. Kad beidzu darbu, tā izskatījās gluži cilvēciska; bet vēlāk, atgriezies pie tās, es vīlos savās cerībās. Tā atminējās mani un bries­mīgi pārbijās, un tai bija tikai aitas prāts. Jo ilgāk lū­kojos šinī monstrā, jo nejēdzīgāks tas šķita, un pēdīgi es izbeidzu tā ciešanas. Šie dzīvnieki bez drosmes, šie tramīgie, sāpēm pakļāvīgie radījumi bez mazākā cīņas spara, ar kuru spītēt mocībām, — no tādiem neizdari- nāt cilvēkus.

Pēc tam ņēmu līdzatvesto gorillu un, strādādams sevišķi rūpīgi, atkal un atkal pārvarēdams grūtības, no tās izdarināju savu pirmo cilvēku. Viņu veidoju visu nedēlu, dienām un naktīm. Te vajadzēja veidot gal­venokārt smadzenes; daudz kas bija jāpiešķir vai jā­maina. Beidzot nospriedu, ka esmu radījis lielisku negroīdās rases pārstāvi, un apvīstīts un sasiets viņš nekustīgi gulēja manā priekšā. Tikai pēc tam kad iz­gaisa manas bažas par viņa dzīvību, es atgriezos šinī istabā, kur atradu Montgomeriju gandrīz tādā pašā jūtoņā, kādā esat jūs. Viņš bija dzirdējis jaunradītā cil­vēka kliedzienus — kliedzienus, kādi tik ļoti uztrauca arī jūs, Prendik. Sākumā es neuzticēju Montgomerijam visu. Un arī kanaki šo to bija noskārtuši. Ieraugot mani, viņi pārbijās bez jēgas. Es puslīdz pārliecināju Montgomeriju, bet mums abiem gaužām grūti nācās noturēt kanakus. Galu galā viņi aizbēga, un tādējādi mēs pazaudējām jahtu.

Pavadīju daudzas dienas, izglītodams pārvērsto dzīvnieku. Viņš palika pie manis trīs vai četrus mē­nešus. Es viņu kaut cik ielauzīju angļu valodā, devu viņam priekšstatu par skaitļiem, pat piespiedu savu skolnieku lasīt alfabētu. Bet šinī ziņā viņam bija grūta galva, — kaut arī esmu sastapis vēl grūtgalvīgākus idiotus. Sākumā viņa mentalitāte atgādināja neaprak­stītu lapu; viņš itin neko neatminējās par savu pagātni. Kad viņš bija sadziedējis brūces, vairs nejuta sāpes, kļuva lokanāks un varēja drusciņ sarunāties, es viņu aizvedu pie kanakiem un stādīju priekšā kā interesantu pasažieri, kas atbraucis par zaķi.

Sākumā nezin kāpēc tie drausmās vairījās no viņa, tā ka mazliet apvainojos, jo pats biju lepns uz savu darinājumu; bet viņš izturējās tik rāmi un pazemīgi, ka tie vēlāk viņu uzņēma un lūkoja izglītot tālāk. Viņš vērīgi mācījās, veikli imitēja un pielāgojās, uzcēla sev nojumi, kura man šķita vēl labāka par kanaku būdiņām. Viens no puišiem bija tāds kā misionārs, un tas mācīja šo radījumu lasīt vai vismaz izsaukt burtus un deva viņam primitīvu priekšstatu par morāli, taču, liekas, pārvērstais dzīvnieks ieņēmās arī ko nevēlamu.

Es atpūtos dažas dienas un dzīros aprakstīt savu veikumu, lai sarosinātu angļu fiziologus. Tad uzgāju šo radījumu tupam kokā un berbelējam uz diviem kana­kiem, kas bija ķircinājuši viņu. Piedraudēju viņam, teicu, ka šāda izturēšanās nepieklājas cilvēkam, pamo­dināju viņā kauna jūtas un atgriezos mājās, nolēmiš sasniegt labākus rezultātus un tikai pēc tam vest savu roku darbu uz Angliju. Esmu sasniedzis labākus rezul­tātus; bet nezin kāpēc šīs būtnes slīd atpakaļ savā ag­rākajā stāvoklī, uzmācīgā dzīvnieciskā miesa vienmēr

aug no jauna … Es domāju vēl darināt labākas būtnes. Ceru gūt uzvaru. Šī puma …

Tā nu ir noticis. Visi kanaki aizgājuši boja. Viens pārkrita pār barkasas bortu, viens nomira, jo ievainoja papēdi, ar auga sulu kaut kā saindēdams brūci. Trīs aizbēga ar jahtu, un es domāju un ceru, ka viņi noslī­kuši. Sesto… nonāvēja. Nu, viņus esmu aizstājis. Montgomerijs sākumā uzvedās gandrīz tāpat kā jūs un pēc tam …

— Kas īsti notika ar sesto kanaku? — es strauji ievaicājos. — Ar to, ko nonāvēja?

— Patiesību sakot, jāatzīstas, ka, izdarinājis vai­rākas cilvēciskas būtnes, es darināju kādu…

Viņš minstinājās.

— Jā? — es bildu.

— Šo darinājumu nošāva.

— Nesaprotu, — es teicu. — Vai jūs gribat sacīt, ka…

— Viņš nonavēja kanaku, jā gan. Nonāvēja arī vairākas citas būtnes, ko saķēra. Mēs viņu vajājām dažas dienas. Viņš aizbēga — es nepavisam negribēju viņu laist vaļā. Es viņu nepabeidzu. Tas bija tīrs ekspe­riments. Šis bija radījums bez locekļiem, ar baismīgu ģīmi, viņš locīdamies līda pa zemi līdzīgi čūskai. Viņš bija ārkārtīgi spēcīgs, satracinājās sāpēs un traucās, palēkdamies kā delfīns ūdenī. Kādas dienas viņš slēpās mežā, par nelaimi visiem, kas gadījās ceļā. Pēdīgi sa­dzinām šo briesmoni, un tad viņš aizlocījās uz salas ziemeļdaļu, un mūsu grupa sadalījās, lai viņu aplenktu. - Montgomerijs neparko neatstājās no manis. Mēs atra­dām kanaka līķi, viņa šautenes stobrs bija saliekts S veidā un gandrīz vai pārkosts,.. Montgomerijs nošāva drausmeni.,. Kopš tās reizes turos pie cilvēkveidīga parauga, — ja atskaita mazas būtnes.

Viņš apklusa. Es sēdēju, vērodams viņa seju.

- — Tā esmu strādājis pavisam divdesmit gadus, no tiem deviņus Anglijā, un šinī darbā joprojām kaut kas spītē, sagādā vilšanos,» prasa jaunus pūliņus. Dažreiz panāku vairāk, citreiz māzāk, bet nekad nesasniedzu, ko esmu iecerējis. Tagad gandrīz bez kādām grūtībām varu izveidot cilvēka augumu, lokanu un graciozu vai

druknu un spēcīgu; taču bieži neizdodas rokas un nagi — sāpīgs materiāls, ko neuzdrošinos veidot visai brīvi. Bet manas galvenās grūtības ir darbā gar sma­dzenēm — smalkā transplantācijā un pārveidošanā. Bieži vien vērojams dīvaini vājš prāts ar mīklainiem tukšumiem, negaidītiem robiem. Un vismazāk esmu apmierināts ar to, ka nevaru izdibināt, kur lokalizētas emocijas. Tieksmes, instinkti, iekāres, kas gandē cil­vēka dabu, — savāds apslēpts avots, kurš piepeši izverd, un tad radījumu pārņem dusmas, naids vai bailes. Manas būtnes jums likās savādas un baismīgas, kad sākāt tās novērot, bet man pašam tūlīt pēc izvei­došanas tās šķiet neapstrīdami cilvēciski radījumi. Tikai vēlākie novērojumi izgaisina šo pārliecību. Dzīv­nieka pazīmes cita pēc citas nāk klajā un duras acīs … Es tomēr gūšu vēl uzvaru. Ikreiz, kad dzīvu radījumu gremdēju svilinošu sāpju dzelmenī, saku sev: «Šoreiz izsvilināšu visu dzīvniecisko, šoreiz izdarināšu saprā­tīgu būtni.» Kas galu galā ir desmit gadi? Cilvēks veidots simt tūkstošu gados.

Viņš ieslīga drūmās pārdomās.

— Bet es tuvojos mērķim. Sī puma… — Kādu brīdi valdīja klusums. — Un viņi deģenerējas. Līdzko es savu roku atņemu, dzīvnieks sāk lavīties atpakaļ, sāk par jaunu apliecināt sevi . ..

Viņš ilgi klusēja.

— Savus darinājumus jūs aizvedat uz tiem mitek­ļiem? — es iejautājos.

— Viņi paši aiziet. Es viņus izdzenu ārā, līdzko sa­skatu dzīvnieka pazīmes šinīs darinājumos, un drīz vien viņi aizklīst uz turieni. Viņi visi baidās no šīs mājas un manis. Viņu apmetne ir tāda kā cilvēku sabiedrības parodija. Montgomerijs to zina, jo iejaucas viņu dzīvē. Vienu otru viņš iemācījis kalpot mums. Viņš kaunas par šādu sabiedrību, bet, man šķiet, mazdrusciņ iemī­ļojis dažus no šiem kustoņiem. Tā ir viņa darīšana, nevis mana. Viņi tikai šķebina man dūšu, atgādinot, ka esmu neveiksminieks. Es neinteresējos par viņiem. Domāju, viņi seko norādījumiem, ko deVis kanaku misionārs, un it kā parodē saprātīgu dzīvi, — nabaga kustoņi! Kaut ko viņi sauc par Likumu. Dzied himnas

«tam kungam». Viņi ceļ savus mitekļus, vāc augļus, plūc zaļumus — pat precas. Bet es redzu tam visam cauri, ieskatos viņu dvēselēs, un redzu tikai dzīvnieku dvēseles, redzu dzīvniekus, kas nīkuļo, — un zemiskās dziņas gumda viņus… Taču viņi ir dīvaini. Sarež­ģīti, — kā cita dzīvā radība. Viņos vērojama arī tāda kā cēlāka tieksme — gan godkāre, gan vēlēšanās zināt. Šī tieksme vienīgi kaitina mani… Es lieku cerības uz šo pumu; esmu cītīgi strādājis gar zvēra galvu un sma­dzenēm . . .

— Un ko tagad teiksit? — viņš pieceldamies vai- k cāja, pēc tam kad bijām ilgi klusējuši, nododamies katrs savām domam. — Vēl baidāties no manis?

Es lūkojos viņā un redzēju vienīgi sirmgalvi ar bālu seju un rāmām acīm. Ja nebūtu šīs apskaidrības, šī klusā skaistuma, kurš piemita viņa dziļajam mieram un majestātiskajam augumam, viņš izskatītos pēc gluži ikdienišķa, omulīga veca džentlmeņa. Tad es nodrebēju. Izstiepu rokas, sniegdams viņam abus revolverus par atbildi uz otro jautājumu.

— Paturiet tos, — Moro sacīja un nožāvājās, pie­šaudams plaukstu pie mutes. Viņš palika stāvam, no­raudzījās manī un pasmaidīja. — Jūs esat piedzīvojis divas notikumiem bagātas dienas, — viņš turpināja. — Es ieteiktu jums nogulēties. Man prieks, ka esat ticis skaidrībā. Ar labu nakti!

Viņš pavilcinājas, pēc tam izgāja pa iekšējām dur­vīm. Es nekavējoties noslēdzu ārējās.

Apsēdos par jaunu un kādu laiku nokvernēju prāta trulumā, tā pārguris emocionāli, psihiski un fiziski, ka nespēju vairs domāt, kolīdz Moro atstāja mani. Mel­nais lodziņš vērās manī kā acs. Pēdīgi es piepūlēda­mies nodzēsu lampu un ierausos guļamtīklā. Gandrīz tūlīt iegrimu nemaņā.