Ārsta moro sala

XXI. DZĪVNIEKU CILVĒKI PĀRMAINĀS

Tā es sāku mitināties starp dzīvnieku cilvēkiem Ārsta Moro salā. Es pamodos tumsā. Mana pārsietā roka sāpēja. Piecēlos sēdus un sākumā nesapratu, kur atrodos. Ārā sarunājās skarbas balsis. Tad ievēroju, ka mana barikāde nozudusi un būdas ieeja brīva. Re­volveris joprojām bija man rokā.

Es dzirdēju kādu būtni elpojam, redzēju, kāds sa­ritinājies man cieši blakus. Aizturējis elpu, centos saskatīt, kas tas īsti bija. Tas sāka lēnām kustēties, bez mitas. Tad kaut kas mīksts, silts un valgs noslīdēja gar manu roku.

Mani muskuļi saspringa. Es atrāvu roku. Baiļu kliedziens apslāpa man kaklā. Pēc tam cik necik ap­jautu, kas noticis, — tik daudz, lai nenospiestu revol­vera mēlīti.

— Kas te ir? — es vaicāju čukstošā aizsmakušā balsī, arvien vēl turēdams revolveri pavērstu pret ne­zināmo būtfii.

— Es, kungs.

— Kas tu esi?

— Viņi saka, neviena kunga vairs neesot. Bet es zinu, es zinu. Tu nogalināji nepaklausīgos, ak Jūrā bridēj, un es ienesu jūrā viņu līķus. Kungs, es esmu tavs vergs.

— Vai tu esi tas pats, ko satiku pludmalē? — es jautāju.

— Jā, kungs.

Acīm redzot, šis radījums bija tīri draudzīgs: viņš jau varēja man uzbrukt, kamēr gulēju.

— Labi, — es teicu, izstiepdams roku otram laizīju- mam. Es sāku apjaust, ko nozīmēja viņa klātbūtne, un sajutu drosmes uzplūdumu. — Kur citi? — es vaicāju.

— Viņi ir muļķi, viņi ir jukuši, — suņa cilvēks teica.— Pat tagad viņi sarunājas tur ārā. Viņi saka: «Mūsu kungs miris; Otrais ar pātagu miris. Tas, kas brida jūrā, ir tāds pats kā mēs. Mums vairs nav kunga, nav pātagu, nav Sāpju mājas. Tam visam beigas. Mēs cienām Likumu un ievērosim to; bet nekad vairs nebūs sāpju, kunga un pātagu.» Tā viņi saka. Bet es zinu, kungs, es zinu.

Es tumsā sataustīju un noglaudīju suņa cilvēka galvu.

— Labi, — es atkārtoju.

— Drīz tu nogalināsi viņus visus, — suņa cilvēks teica.

— Drīz nogalināšu viņus visus, — es apstipri­nāju. — Jānogaida vēl dažas dienas un daži notikumi. Dzīvi paliks vienīgi tie, kurus tu gribēsi žēlot.

— Ko kungs vēlas nogalināt, to viņš nogalina, — suņa cilvēks sacīja ar tādu kā apmierinājumu balsī.

— Un, lai viņi sapelnītos grēkus, — es turpi­nāju, — ļausim viņiem dzīvot savā muļķīgajā pārlie­cībā, līdz pienāks viņu laiks. Lai viņi nezina, ka esmu kungs.

— Viss notiks, kā kungs gribēs, — suņa cilvēks teica ar iedabātu sunisku smalkjūtību.

— Bet viens ir nogrēkojies, — es sacīju. — Viņu es nogalināšu, tiklīdz sastapšu. Kad es tev teikšu «Tas ir viņš», meties viņam virsū. Un tagad došos pie vīriešiem un sievietēm, kas sanākuši kopā.

Uz mirkli būdā kļuva pilnīgi tumšs, suņa cilvēkam lienot ārā. Es sekoju viņam un izsliedamies apstājos gandrīz tanī pašā vietā, kur biju atradies toreiz, kad izdzirdēju Moro ar briežu suni dzenamies man pakaļ. Bet tagad bija naktst smirdošu izgarojumu pilnā grava melnēja ap mani, un viņā pusē redzēju nevis zaļu, saules apspīdētu nogāzi, bet sarkanu «uguni, ap kuru kustējās salīkuši groteski augumi. Attālumā vīdēja koku biežņa — liels tumšums, kura augšmalu rotāja virsējo zaru melnās mežģines. Mēness bija tikko pakā­pies virs gravas malas, un gaišo ripu šķērsoja dūmu strūkla, kas pastāvīgi izplūda no salas fumarolām.

— Turies man blakām, — es teicu sasparodamies, un mēs abi plecu pie pleca gājām lejup pa šauro ceļu, daudz nepiegriežot vērību tumšajām būtnēm, kas glū­nēja uz mums no būdām.

Neviens pie ugunskura nedomāja sveicināt mani. Vairums tīši nelikās par mani ne zinot. Es aplaidu acis apkārt, skatīdamies pēc hiēnas-cūkas, bet šī kus­toņa te nebija. Pavisam kādi divdesmit dzīvnieku cil­vēki tupēja, blenzdami uz ugunskuru vai sarunādamies.

— Viņš miris, viņš miris, kungs miris, — es dzir­dēju pērtiķa cilvēka balsi pa labi no manis. — Sāpju māja … nav vairs Sāpju mājas.

— Viņš nav miris, — es skaļi teicu. — Šo pašu brīdi viņš vēro jūs.

Tas pārsteidza viņus. Divdesmit acu pari vērās manī.

— Sāpju mājas tagad nav, — es turpināju. — Bet tā atkal būs. Kungu jūs nevarat redzēt. Tomēr šo pašu brīdi viņš tur augšā klausās jūs.

— Tiesa, tiesa! — suņa cilvēks teica.

Mans apgalvojums virtus samulsināja. Dzīvnieks var būt ļoti nikns un viltīgs, bet melot spēj tikai cilvēks.

— Cilvēks ar pārsieto roku stāsta brīnumus, — ie­runājās viens no kustoniskajiem radījumiem.

— Es stāstu patiesību, — sacīju. — Būs atkal kungs un Sāpju māja. Vai tam, kas pārkāps Likumu!

Viņi pētoši skatījās cits uz citu. Mākslotā vien­aldzībā es niekodamies sāku ar cirvi kapāt zemi. Es ievēroju, ka viņi lūkojās uz dzi|ajiem cirtumiem, kas palika velēnā.

Tad satīrs izteica šaubas; es atbildēju viņam, un pēc tam viena no plankumainajām būtnēm ierunājās pretī, un sākās strīds pie ugunskura. Ar katru mirkli jutos ciešāk pārliecināts par savu tagadējo drošību. Sākumā no liela uzbudinājuma man bieži aizrāvās balss, bet vēlāk runāju bez kādas ķeršanās. Pēc stun­das es biju pilnīgi pārliecinājis vairākus dzīvnieku cilvēkus, ka mani apgalvojumi patiesi, un gandrīz visus pārējos tā apvārdojis, ka viņi jau šaubījās, Pastā-vīgi skatījos pēc hiēnas-cūkas, taču mans ienaid­nieks nerādījās. Sad un tad mani iztrūcināja kāda aizdomīga kustība, bet mana pašapziņa ātri auga. Kad mēness, sasniedzis zenītu, laidās lejup, mani klausītāji cits pēc cita sāka žāvāties, atņirgdami visdīvainākos zobus dziestošā ugunskura gaismā, un devās uz saviem midzeņiem gravā. Baidīdamies no klusuma un tumsas, es gāju viņiem līdzi, jo zināju, ka drošāk palikt kopā ar vairākiem dzīvnieku cilvēkiem nekā ar vienu no vi­ņiem.

Tā sākās garākais laikposms, ko pavadīju uz Ārsta Moro salas. Bet, runājot par šo pēdējo posmu, vērts pakavēties tikai pie viena atgadījuma; nav nozīmes stāstīt par daudzum daudzajām sīkajām nepatikšanām un pastāvīgo mokošo nemiera sajūtu. Tamdēļ nedomāju sniegt hronoloģisku vēstījumu, bet stāstīšu vienīgi par galveno notikumu tanīs desmit mēnešos, ko nodzī­voju šo puscilvēciskoto kustoņu vidū. Manā prātā iespie­dies daudz kas tāds, ko varētu aprakstīt, un es mīļu- mis atdotu savu labo roku, ja tikai šīs atmiņas iz­gaistu. Bet tās būtu it kā liekas manā stāstā. Kad atskatos pagatnē, man šķiet dīvaini, cik ātri pielāgojos šo monstru dzīves veidam un atguvu pašapziņu. Pro­tams, es arī ķildojos ar viņiem, varu vēl parādīt dažu kodumu rētas, bet drīz vien viņi kļuva bijīgi, iepazīstot mana cirvja asumu un manu mākslu mest akmeņus. Un ļoti labs atbalsts man bija senbernardieša cilvēka uzticība. Es redzēju, ka viņu vienkāršais goda nojē­gums galvenokārt saistījās ar spēju iecirst dziļas brū­ces. Patiešam, varu sacīt — domāju, bez kādas lielī­bas, — ka viņu vidū es iemantoju visaugstāko godu. Viens otrs, ko dažādos ķīviņos biju krietni savainojis, turēja dusmas uz mani, bet tās izpaudās grimasēs, drošā attālumā no maniem akmeņiem un lielākoties aiz manas muguras.

Hiēna-cūka vairījās no manis, un es vienmēr biju modrs. Mans nešķiramais suņa cilvēks ļoti ienīda šo kustoni un baidījās no viņa. Es pat domāju, ka tieši tamdēļ senbernardieša cilvēks man pieķērās. Drīz kļuva skaidrs, ka hiēna-cūka nogaršojusi asinis un staigā leoparda cilvēka pēdās. Tā sataisīja sev migu kaut kur mežā un dzīvoja vientuļi. Reiz lūkoju dzīv­nieku cilvēkus piedabūt, ka viņi nomedītu šo kustoni, taču viņi nebija tik paklausīgi, lai sadarbotos vienam mērķim. Atkal un atkal mēģināju piekļūt pie sava ienaidnieka migas un viņu pārsteigt, bet viņš bija pārāk uzmanīgs: vienmēr ieraudzīja vai sajuta mani un aizlavījās projām. Tā slapstīdamies, viņš padarīja man un maniem sabiedrotajiem bīstamu katrja meža taciņu. Suņa cilvēks neiedrošinājās atiet no manis.

Pirmajā mēnesī dzīvnieku cilvēki salīdzinājumā ar viņu vēlāko stāvokli bija diezgan cilvēciski, un es pat izturējos ar draudzīgu iecietību ne tikai pret savu su- nisko biedru, bet arī pret dažiem citiem. Mazā, sārtā sliņķveidīgā būtne man nezin kāpēc pieķērās un visur nāca līdzb Bet pērtiķa cilvēks man apnika. Lepoda­mies ar saviem pieciem pirkstiem, viņš uzskatīja, ka mēs abi esam līdzīgi, un viņš vienā laidā vervelēja, vervelēja tīrās bezjēdzības. Vienā ziņā viņš mazliet uzjautrināja mani: viņam sevišķi patika sagudrot jaunus vārdus. Man šķiet, viņš bija tādā pārliecībā, ka īsti runāt — tas ir penterēt vārdus, kuri neko nenozīmē. Viņš to sauca par «lielu domātību» atšķirībā no «mazas domātības» — vienkāršajām ikdienas, interesēm. Ja pateicu kādu piezīmi, ko pērtiķa cilvēks nesaprata, viņš ļoti sajūsminājās par to, gribēja to dzirdēt vēl­reiz, iemācījās no galvas, pēc tam atkārtoja visiem lēnīgākajiem dzīvnieku cilvēkiem, vienu otru vārdu iz­runādams nepareizi. Skaidrais un saprotamais nebija viņam pa prātam. Es viņam sagudroju dažus ļoti jo­cīgus «lielas domātības» piemērus. Man tagad šķiet, ka viņš bija pats muļķīgākais radījums, ar kādu vien esmu sastapies; viņš bija visdīvainākajā kārtā ieņēmies raksturīgu cilvēka mazprātību, nemaz nezaudējot ie- dabāto pērtiķa muļķību.

Tas viss, atgādinu, bija pirmajās nedēļās, kad dzī­voju viens pats kopā ar šiem kustoņiem. Šinī laikā viņi vēl bijās Likuma un visnotaļ uzvedās rātni. Reiz gan uzgāju saplosītu trusi — esmu pārliecināts, ka vainīga hiēna-cūka, — bet tas bija viss. Laikam maijā es sāku skaidri nomanīt, ka viņu runa un izturēšanās aizvien vairāk pārmainās, valoda kļūst aizvien mazāk artikulēta un viņi parāda aizvien lielāku nepatiku ru­nāt. Pērtiķa cilvēka vervelēšana kļuva jo dienas, jo skaļāka, taču nesaprotamāka, vairāk līdzīga pērtiķa žadzināšanai. Daži citi šķita pilnīgi zaudējam valodu, kaut arī tolaik vēl saprata, ko sacīju viņiem. Vai varat iedomāties, ka noteikta, artikulēta valoda top neskaidra, zaudē jēgu, sairst atsevišķās skaņu kopās? Un viņiem aizvien grūtāk nācās noturēt ķermeni taisni. Kaut arī viņi, acīm redzot, kaunējās par sevi, taču laiku pa laikam ieraudzīju vienu otru' skrienam četreniski un veltīgi mēģinām izslieties vertikāli. Viņi vairs neva­rēja lāgā saturēt priekšmetus, dzēra sūcot, ēda graužot, ar katru dienu kļuva rupjāki. Tad vislabāk sapratu, ko Moro bija man stāstījis par «uzmācīgo dzīvniecisko miesu». Viņi slīdēja atpakaļ savā agrākajā stāvoklī, pie tam ļoti ātri.

Daži — es nobrīnījos, ka šinī ziņā vispirms sāka grēkot sievietes, — vairs neievēroja pieklājības noteiku­mus, lielākoties gan vēl piesardzīgi. Citi pat atklāti pārkāpa monogamiju. Acīm redzot, Likuma tradīcija zaudēja savu spēku. Man negribas .vairāk rakstīt par šo nepatīkamo tematu. Mans suņa cilvēks nemanāmi atkal vērtās sunī; ar katru dienu viņš kļuva nerunī­gāks, spalvaināks, biežāk staigāja četreniski. Es gan­drīz neievēroju, ka mans biedrs turpat blakus pārvēr­tās sunī. Tā kā visi uzvedās jo dienas, jo nevīžīgāk un nekārtīgāk, eja starp mitekļiem, kura jau tā bija netīra, beidzot kļuva tik derdzīga, ka es atstāju gravu, devos uz salas otru pusi un uzcēlu sev zaru būdu Moro apžogojuma melnajās krāsmatās. Tur jutos vis­drošāk no šiem kustoņiem, jo redzēju, ka viņi vēl at­ceras Sāpju māju.

Nebūtu iespējams sīki notēlot, kā deģenerējās šie monstri, aprakstīt, kā viņi ar katru dienu mazāk līdzi­nājās cilvēkiem, kā viņi beidza valkāt pārsējus un apmetņus un pēdīgi staigāja gluži kaili, kā nesegtie locekļi sāka apaugt ar spalvu, kā pieres kļuva slīpākas un ģīmji izvirzījās uz priekšu, kādu riebumu izjutu, atcerēdamies, ka savas vientulības pirmajā mēnesī biju draudzējies ar dažiem gandrīz kā ar cilvēkiem.

Šī pārmaiņa bija lēna un nenovēršama. Tā nepār­steidza ne mani, ne viņus pašus. Viņi neaiztika mani, jo trūka dzirksteles, kas liktu uzliesmot viņu dzīvnie­ciskajai dabai, kura diendienā pieņēmās spēkā un izskauda visu cilvēcisko. Bet es sāku baiļoties, ka šāds uzliesmojums drīz notiks. Senbernardietis nāca man līdzi uz apžogojumu, un es dažkārt gulēju diezgan mierīgi, jo viņš bija modrs. Mazā, sārtā sliņķveidīgā būtne kļuva tramīga, tā aizgāja no manis, lai atsāktu savu dabisko dzīvi koku zaros. Mēs izturējāmies tikpat iecietīgi cits pret 'citu, kā izturētos zvēri vienā no tiem «saticīgas ģimenes» krātiņiem, ko rāda dresētāji, kaut arī pats dresētājs šo krātiņu atstātu pavisam. >

Protams, šie radījumi nevērtās tādos dzīvniekos, kādus lasītājs redzējis zooloģiskajos dārzos, — nevēr­tās parastajos lāčos, vilkos, tīģeros, vēršos, cūkās, pērtiķos. Katram joprojām piemita kaut kas dīvains; Moro katru bija veidojis, it kā sakausējot vienu dzīv­nieku ar otru; dažam, kā šķita, bija pārsvarā lāča, dažam kaķa, dažam vērša pazīmes, bet katram bija piejaukts kaut kas no citiem dzīvniekiem, — tāds kā nenoteikts dzlvnieciskums vīdēja cauri katra dabai. Un šad un tad mani vēl pārsteidza vājas cilvēciskuma izpausmes — acumirklīga valodas,atgūšana, negaidīta priekškāju veiklība, nožēlojams mēģinājums staigāt ar izslietu ķermeni.

Jādomā, arī es savādi pārmainījos. Manas drēbes nokarājās dzeltenām driskām, un plīsumu vietās bija redzama iedegusi āda. Mati izauga gari un sapinkojās. Pat tagad manās acīs esot dīvains spīdums un tās aši reaģējot uz kustību.

Gaišo laiku es iesākumā pavadīju dienvidu krastā, cerēdams uz kuģi, skatīdamies un lūgdams pēc kuģa. Gads jau gāja uz beigām., un gaidīju, ka atbrauks Ip'ecacuanha, bet tā vairs neatgriezās. Piecas reizes redzēju buras, trīs reizes — dūmus, taču neviens kuģis nepiestāja pie salas. Man vienmēr bija sagatavots ugunskurs, bet, jādomā, jūrnieki tam nepiegrieza vē­rību, zinādami, ka šī sala ir vulkāniska.

Tikai septembrī vai oktobrī es sāku domāt, ka jā­taisa plosts. Lauztais kauls jau bija saaudzis, tā ka varēju strādāt abām rokām. Iesākumā sajutu drausmas par savu bezpalīdzību. Man vēl nekad nebija gadījies ķerties pie namdara vai tamlīdzīga amatnieka darba, un es augas dienas pavadīju mežā, kur izmēģinājos cirst un sasiet kokus. Man trūka virvju, un nevarēju sagudrot, no kā tās izgatavot; neviens no daudzajiem ložņaugiem nelikās pietiekami lokans un stiprs, un ar visu savu nožēlojamo zinātnisko izglītību nespēju iz­domāt, kā tos padarīt lokanākus un stiprākus. Vairāk nekā divas nedēļas rakņājos apžogojuma melnajās krāsmatās un liedagā, kur tikušas sadedzinātas laivas, meklēdams naglas un šādus tādus citus metāla gaba­lus, kas varētu noderēt. Kāds kustoniska radījums laiku pa laikam novēroja mani un, kad uzsaucu, aizlēca projām. Uznāca pērkona negaisi un lietus gāzes, kas viss ļoti aizkavēja manu darbu, taču galu galā plosts bija gatavs.

Es nopriecājos par to. Bet, tā kā neesmu apveltīts ar sevišķi praktisku prātu — man bieži gadījies ciest šī trūkuma dēļ, — tad biju uztaisījis savu plostu vis­maz jūdzi no jūras, un tas izjuka, iekām paguvu to aizvilkt līdz krastmalai. Varbūt labi, ka neizdevās to nolaist ūdenī. Bet toreiz es tik ļoti ņēmu pie sirds savu neveiksmi, ka dažas dienas saskumis kvernēju liedagā, blenzdams uz ūdeni un domādams par nāvi.

Taču es negribēju mirt, un kāds atgadījums nepār­protami brīdināja mani, cik muļķīgi kruknēt šādā bez­darbībā, jo katru dienu draudēja aizvien lielākas bries­mas no šiem baisīgajiem kustoņiem. Es gulēju ēnā pie apžogojuma sienas un, vēros jūrā, kad piepeši sa­trūkos, jo sajutu kaut ko aukstu pieskārāmies manam papēdim, un, apsviedies apkārt, ieraudzīju mazo, sārto sliņķveidīgo radījumu blisinām acis uz mani. Viņš jau sen bija atradis runāt un strauji kustēties, un mazā dzīvnieka gludā spalva auga aizvien biezāka un īsās, resnās ķepas kļuva greizākas. Viņš it kā iekunkstējās, redzēdams, ka saistījis manu uzmanību, pēc tam pa­gājās uz krūmu pusi un atskatījās.

Iesākumā nesapratu, ko grib no manis, bet nāka­majā brīdī atskārtu, ka viņš aicina mani līdzi, un bei­dzot es sekoju viņam, sekoju lēni, jo diena bija karsta. Ticis mežā, viņš uzrāpās kokos, jo varēja pārvietoties labāk pa ložņaugiem nekā pa zemi.

Un piepeši kādā nomīdītā vietā atklājās drausmīgs skats. Mans senbernardietis gulēja beigts zemē, hiēna- cūka bija pieklupusi pie viņa ķermeņa, ar saviem ķē- mīgajiem nagiem ieķērusies trīcošajā miesā un kodīja to, ņurdēdama aiz patikas. Kad tuvojos, šausmonis pa­cēla savas gailošās acis uz mani, atņirdza asiņainos zobus un draudīgi rūca. Viņš neizrādīja ne bailes, nedz kaunu; nekā cilvēciska vairs nebija palicis. Paspēru vēl soli uz priekšu, apstājos un izvilku revolveri. Nu beidzot es ar viņu biju aci pret aci.

Kustonis nemaz netaisījās bēgt. Viņš pieglauda ausis, uzbozās un sarāvās. Es notēmēju acu starpā un izšāvu. Briesmonis metās uz priekšu. Viņš mani tvēra ar savu kroplīgo roku un notrieca gar zemi kā ķegli, iecirzdams pa seju. Viņš pārlēca man gandrīz pāri, ar ķermeņa pakaļdaļu uzkrizdams man virsū, taču, par laimi, es biju trāpījis īstajā vietā, un viņš jau bija beigts. Atbrīvojos no riebīgā sloga, piecēlos trīcēdams

un noraudzījos uz drebošo ķermeni. Vismaz šīs bries­mas nu bija garām. Bet zināju, ka šim pirmajam at­gadījumam sekos vesela virkne līdzīgu notikumu.

Es sakrāvu no žagariem sārtu un sadedzināju abus beigtos ķermeņus. Tagad skaidri sapratu, ka mani agrāk vai vēlāk nogalinās, ja neatstāšu salu. Gandrīz visi kustoņi jau bija pametuši gravu un sataisījuši midzeņus salas biezokņos pēc savas patikas. Vienīgi daži lodāja pa dienu; tad vairums gulēja, un sveši­niekam šī sala varētu likties neapdzīvota; bet naktī baigi atskanēja viņu rēcieni un kaukoņa. Man gribē­jās nonāvēt viņus visus — saķert slazdos vai .nodurt ar nazi. Bijis man pietiekami daudz patronu, es būtu bez kādas vilcināšanās apšāvis viņus. Bija palikuši, ja daudz — divdesmit bīstamie gaļēdāji; drošākie no tiem jau bija beigti. Zaudējis savu pēdējo draugu, manu nabaga suni, arī es mēdzu nosnausties pa dienu, lai nakti pavadītu nomodā. Es pārtaisīju savu mitekli apžogojumā, izveidodams tādu šauru ieeju, ka ikviens, kas mēģinātu iekļūt, visādā ziņā saceltu stipru troksni. Turklāt šie radījumi vairs neprata iedegt uguni un atkal baidījās no tā. Par jaunu, šoreiz aizgūtnēm vien, ņēmos naglot kopā runguļus un zarus, lai izgatavotu plostu, ar kuru glābties.

Es sadūros ar tūkstoš grūtībām. Esmu loti neveikls cilvēks, bet pēdīgi kā nekā pataisīju puslīdz pieklājīgu plostu, un šoreiz parūpējos, lai tas būtu stiprs. Vienī­gais nepārvaramais šķērslis bija tas, ka trūka trauka, kurā glabāt ūdeni, kas būtu man vajadzīgs, ja es iz­brauktu jūrā, kur tik reti parādījās kuģi. Es būtu ķēries pat pie podnieka darba, bet uz salas nebija māla. Saskumis klejoju pa salu, visādi izdomādamies, kā tikt galā ar šīm pēdējām grūtībām. Dažreiz lāvu vaļu trakam niknumam, nevaldāmās dusmās kapāju ar cirvi kādu nelaimīgu koku, tā ka skaidas vien lēca. Bet ne­varēju nekā sagudrot.

Un tad pienāca kāda diena, brīnišķīga diena, ko pārlaidu neprātīgā sajūsmā. Es ieraudzīju buru dien­vidrietumos, mazu buru, kāda medz būt nelielam šo­nerim, un tūlīt aizdedzināju žagaru kaudzi. Stāvēju ugunskura karstumā un pusdienas saules svelmē, skatīdamies jūrā. Visu dienu vēroju šo buru, ne dzēru, nedz ēdu, tā ka galva reiba; kustoņi nāca un tādā kā izbrīnā blenza uz mani, pēc tam aizgāja. Kad sametās nakts un tumsa noslēpa buru, tā atradās vēl tālu, un es visu nakti rāvos vaiga sviedros, lai ugunskurs lāktītu ar spožu un augstu liesmu, un tumsā gailēja izbrīnīto kustoņu acis. Gaismai austot, bura jau at­radās tuvāk, un redzēju, ka tā bija netīra mazas laivas rājbura. Es biju vai acis izskatījis, lūkojos jūrā un ne­ticēju tām. Divi vīri zemu sēdēja laivā, viens priekš­galā, otrs pie stūres. Bet laiva burāja savādi. Priekš­galu neturēja pa vējam; tā peldēja brīvi.

Kad kļuva gaišāks, sāku vicināt skrandu, kas pa­likusi pāri no maniem svārkiem, bet viņi neievēroja mani un joprojām sēdēja pretī viens otram. Es nogāju pašā zemesmēles galā un plātīju rokas un kliedzu. Vīri neatbildēja, un laiva tāpat dreifēja, lēnām, ļoti lēnām tuvodamās līcim. Liels, balts putns piepeši pa­cēlās no laivas, bet viņi nemaz nepakustējās un nepie­grieza tam vērību. Putns apmeta loku, pēc tam šāvās pār viņu galvām, izpletis savus spēcīgos spārnus.

Tad es mitējos kliegt, apsēdos uz zemesmēles, atspiedu zodu rokās un vēros jūrā. Laiva lēni lēni pel­dēja garam uz rietumiem. Es varētu to sasniegt peldus, bet saltas, neizprotamas bailes mani atturēja. Pēc­pusdienā paisums izskaloja laivu krastā, un tā palika pludmalē, kādus simt jardus uz rietumiem no apžogo­juma krāsmatām.

Abi vīri bija miruši, jau sen miruši, tā ka līķi saira, kad sagāzu laivu sānis un vilku tos ārā. Vienam bija kupli, rudi mati, tādi paši kā kuģa Ipecacuanha kap­teinim, un laivas dibenā gulēja netīra, balta cepure. Kamēr stāvēju pludmalē, trīs kustoņi izlīda no krūmiem un šņaukādami nāca uz manu pusi. Man apskrējās dūša. Es nogrūdu ūdenī mazo laivu un iekāpu iekšā. Divi kustoņi bija veidoti no vilkiem, viņi tuvojās ar drebošām nāsīm un spīdošām acīm; trešais — baismīgs lāča un vērša sajaukums.

Kad redzēju viņus tuvojamies šīm mirstīgajām at­liekām un dzirdēju, kā viņi rūca cits uz citu, un uzska­tīju viņu zibošos zobus, riebuma jūtas vērtās šaušalās.

Uzgriezu viņiem muguru, nolaidu buru un īros projām no krasta. Es neiedrošinājos palūkoties atpakaļ.

To nakti pavadīju starp rifu un salu, un otrā rītā, mezdams līkumu, devos uz strautu, kur piepildīju ar ūdeni muciņu, ko atradu laivā. Pēc tam, valdīdams nepacietību, savācu augļus un uzglūnēju trušiem; divus nošāvu, izlietodams savas pēdējās trīs patronas. Bai­doties no briesmoņiem, atstāju laivu pie rifa raga, kas sniedzās uz krasta pusi.