Ārsta moro sala

V. CILVĒKS, KAM NEBIJA KURP DOTIES

Agrā rītā — tas bija otrais rīts, kopš atlabu, un, do­māju, ceturtais, kopš mani uzņēma kuģis — es pamodos pēc nemierīgiem sapņiem, pēc murgiem par grandošiern lielgabaliem un aurojošiem pūļiem, un jautu aizsma­kušus kliedzienus augšā. Izberzējis acis, es gulēju, klau­sīdamies šinīs trokšņos, un kādu brīdi īsti neapjēdzu, kur atrodos. Piepeši dzirdēju dipam basas kājas, svai­dām smagus priekšmetus, neganti dverkstam un klau­dzam ķēdes. Murdēja ūdens, jo kuģi pēkšņi grieza apkārt; putains, dzeltenzaļš vilnis iešļācās apaļajā lodziņā un straumītē plūda lejup pa stiklu. Es uzrāvu drēbes un devos uz klāja.

Kāpdams augšup pa trapu, es ieraudzīju pret kvē- lainām debesīm — pašlaik lēca saule — kapteiņa plato - muguru un rudos matus un pār viņa plecu pumu, kas vērpās riņķī, pacelta ar trici, kura bija pierīkota pie bezanmasta spenkera koka. Nabaga dzīvnieks šķita briesmīgi pārbiedēts un plaka pie sava mazā krātiņa grīdas.

— Pār bortu tos! — kapteinis bļāva. — Pār bortu! Drīz kuģis būs tīrs no visas šitās kompānijas.

Kapteinis stāvēja man ceļā, tā ka gribot negribot piesitu viņam pie pleca, lai tiktu uz klāja. Viņš satrū­cies apgriezās apkārt un pastreipuļoja dažus soļus

atpakaļ, lai nopētītu mani. Varēja skaidri redzēt, ka šis cilvēks joprojām bija kunga prātā.

— Sveika būšana! — kapteinis stulbi sacīja, un pēc tam viņa skatiens kļuva žirgtāks. — Ak jā, tas tak ir misters … misters? …

— Prendiks, — es papildināju.

— Prendiku ellē ratā! — viņš izgrūda. — Turi Žaunas! — tāds ir tavs vārds. Misters Turi Žaunas!

Nebija nozīmes atbildēt šim rupulim. Bet es nemaz negaidīju viņa nākamo gājienu. Viņš pastiepa roku pret portu, pie kura stāvēja Montgomerijs, runādams ar kādu smagnēju baltmatainu vīru netīrās, zilās fla­neļa drēbēs. Acīm redzot, tas bija tikko uzkāpis uz kuģa.

— Lasies, nolādēto mister Turi Žaunas! Lasies! — kapteinis rēca.

Dzirdot šos vārdus, Montgomerijs un viņa sarunu biedrs pagriezās pret mani.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — es vaicāju.

— Lasies, nolādēto mister Turi Žaunas! — to es gribu sacīt. Pār bortu, mister Turi Žaunas! — un mēr­kaķa ātrumā! Mēs tīrām visu kuģi, tīrām šo apgānīto kuģi. Un tev jālaižas pār bortu.

Es apstulbināts blenzu viņā. Pēc tam iedomājos, ka šāds uzaicinājums man tieši pa prātam. Nebija taču ko noskumt, ka zaudētas izredzes ceļot kā vienīgajam pasažierim kopā ar šo kašķīgo lieldzērāju. Es pievērsos Montgomerijam.

— Nevaram jūs ņemt līdzi! — Montgomerija biedrs strupi teica.

— Nevarat mani ņemt līdzi! — es izsaucos draus­mās.

Viņš rādīja tik stingru un noraidīgu seju, kādu vēl i nekad nebiju skatījis.

— Klausieties, — es iesāku, pagriezdamies pret kapteini.

— Pār bortu! — kapteinis atcirta. — Šis kuģis nav zvēriem un kanibāliem, ne nu vēl tiem, kas slimāki par zvēriem. Tev jālaižas pār bortu… mister Turi faunas! Jav šie nevar tevi ņemt līdzi, tad liecies dreifā. Bet tu aizvāksies, lai tur vai kas! Kopā ar taviem

draugiem. Šo sasodīto salu es atstāju uz visiem lai­kiem, amen! Man nu reiz ir diezgan.

— Bet Montgomerij … — es lūdzos.

Sašķobījis apakšlūpu, viņš bezcerīgi pameta ar galvu uz blakus stāvošo sirmo vīru, tādējādi norādī­dams, ka nespēj man palīdzēt.

— Es drīz parūpēšos par jums, — kapteinis sacīja.

Nu sākās īpatnēja vārdu pārmaiņa starp trijiem cil­vēkiem. Es lūdzos gan vienu, gan otru, vispirms balt- mataino vīru, lai atvēl man izcelties malā, pēc tam skurbo kapteini, lai mani patur uz kuģa. Skaļā, žēlā balsī vērsos pat pie matrožiem. Montgomerijs neteica ne vārda, viņš tikai kratīja galvu.

— Es saku, tu laidīsies pār bortu, — kapteinis skandināja vienu un to pašu. — Likumu ellē ratā! Es te esmu kungs.

Jāatzīstas, beidzot mana balss pēkšņi aizrāvās, tā ka mani skaļie draudi apsīka pusvārdā. Es jutu sevī uzbangojam histērisku dusmu vilni, aizgāju kuģa pa­kaļgalā un drūmi blenzu tukšumā.

Tikmēr matroži ātri vien krāva ārā saiņus un ie­sprostotos dzīvniekus. Aizvēja pusē pie šonera šūpojās liela barkasa ar divām stāvošām rājburām, un tanī viņi laida šo neparasto bagāžu. No salas atbraukušos strādniekus, kas ņēma pretī saiņus, toreiz neredzēju, tāpēc ka barkasas korpuss slēpās aiz šonera sāniem.

Montgomerijs un viņa biedrs man nepiegrieza ne mazāko vērību, abi rosījās, palīdzēdami un dodami no­rādījumus četriem vai pieciem matrožiem, kas kuģi atbrīvoja no kravas. Kapteinis gāja uz priekšgalu, vairāk kavēdams, nekā sekmēdams darbu. Es slīgu drīz izmisumā, drīz neprātā. Stāvēju, gaidīdams neno­vēršamo iznākumu, un pāris reižu histēriski nosmējos par savu kļūmo likstu. Jutos vēl jo nelaimīgāks tāpēc, ka biju palicis bez brokastīm. Bads un asinsķermenīšu trūkums laupa cilvēkam vīrišķību. Es gluži skaidri ap­zinājos, ka nejaudāju nedz pretoties kapteinim, ja tas nolēmis mani aizdzīt, nedz arī uzspiest sevi Montgo- merijam un viņa biedram. Tamdēļ pasīvi gaidīju savu likteni, un matroži turpināja darbu, pārvietodami barkasā Montgomerija Īpašumu, it ka manis nemaz nebūtu pasaulē.

Šo darbu drīz nobeidza, un pēc tam sākās cīņa; mani vilka uz portu, un es vāji pretojos. Pat tobrīd ievē­roju, cik savādas bija brūnās sejas vīriem, kas kopā ar Montgomeriju atradās barkasā. Tā nu bija piekrauta pilna, un to steidzīgi atgrūda no kuģa. Zem manis pa­rādījās zaļa ūdens sprauga, kas kļuva aizvien pla­tāka, un es visiem spēkiem stīvējos atpakaļ, lai neno­kristu uz galvas lejā.

Strādnieki barkasā izsmējīgi klaigāja, un es dzir­dēju, ka Montgomerijs nolamājās uz viņiem. Kapteinis ar savu palīgu un vienu matrozi murīja mani uz kuģa pakaļgalu. Lady Vain giga bija vilkta trosē; pa pusei piepildījusies ar ūdeni, bez airiem un jebkāda provi­anta. Es liedzos kāpt šinī laivā un nostiepos garšļau­kus uz klāja. Beigu beigās mani nolaida lejā ar virvi, jo pakaļgalā nebija trapa, un atstāja dreifā.

Es lēnām dreifēju projām no šonera. Tādā kā stingā mulsā redzēju visu komandu ķeramies pie takelāžas virvēm, un kuģis gausi, bet noteikti griezās pret vēju. Buras saplandījās, pēc tam piepūtās, kad vējš iegulās tanīs. Es vēros apbružātajos kuģa sānos, kas strauji nosvērās pret mani. Drīz tas pazuda no manām acīm.

Es nepagriezu galvu un neskatījos tam nopakaļ. Sākumā gandrīz nespēju ticēt notikušajam. Apstulbis kruknēju gigas dibenā, truli blenzdams uz tukšo, spī­dīgo jūru. Pēc tam apjēdzu, ka esmu atkal mazā ellītē, šoreiz pa pusei ieslīcis ūdenī. Atskatīdamies pār laivas malu, es redzēju šoneri attālināmies un rudmataino kapteini pie pūpes margām ņirgājamies par mani; un, pavērsies pret salu, skatījos, ka barkasa raucas aizvien mazāka, tuvodamās krastam.

Piepeši attapos, cik nežēlīgi esmu pamests. Man nebija nekāda līdzekļa, kā sasniegt krastu, varēja tikai gadīties, ka aizdreifēju uz turieni. Jums jāatceras, ka joprojām jutos slābans pēc vārgšanas laivā; un es biju tukšā dūšā un gaužām vājš, tamdēļ man pietrūka vīriš­ķības. Es spēji sāku elsot un raudāt, kā vēl nekad nebiju darījis kopš savas mazotnes. Asaras ritēja man pār seju.

Izmisuma lēkmē dauzīju ar dūrēm ūdeni laivas dibenā un neganti spārdīju margapmali. Es skaļi lūdzu dievu, lai viņš sūta man nāvi.