Ārsta moro sala

III. SAVĀDĀ SEJA

Mēs izgājām no kajītes un ieraudzījām mūsu ceļā kādu cilvēku. Pagriezis mums muguru, viņš stāvēja uz trapa, cieši skatīdamies pār lūkas komingu. Cik va­rēju redzēt, tas bija ķēmīgs cilvēks, zems, drukns un neveikls, ar līku muguru, spalvainu kaklu un plecos iegrimušu galvu. Viņš bija ģērbies tumšzila serža drē­bēs, un viņa melnie mati šķita neparasti biezi un rupji. Es dzirdēju nikni iekaucamies suņus, un tūlīt viņš at­rāvās atpakaļ, skardams manu roku, ko biju pastiepis, lai viņu atvairītu. Viņš pagriezās ar dzīvnieka ašumu.

Pazibēja melna seja, kas nezin kāpēc dziļi satrauca mani. Tā bija ārkārtīgi nejauka. Uz priekšu izvirzītā daļa neskaidri atgādināja purnu, un milzīgā pusatvērtā mute rādīja baltus zobus — tik lielus, kādus vēl nekad nebiju redzējis cilvēka mutē. Viņa acis bija pieplū­dušas asinīm, gaišbrūnās zīlītes iekļāva tieviņš, balts riņķītis. Viņa seja dīvaini kaita uzbudinājumā.

— Kad tevi piķis! — Montgomerijs iesaucās. — Velna milti, kāpēc tu nekusties nost no ceļa?

Cilvēks ar melno seju atsprāga sānis, neteikdams ne vārda.

Es devos augšup pa trapu, instinktīvi paturēdams viņu acīs. Montgomerijs vēl brīdi palika apakšā.

— Zini, tev nekas nav te meklējams, — viņš lēni teica. — Tava vieta ir priekšgalā.

Cilvēks ar melno seju sarāvās.

— Viņi. .. negrib mani priekšgalā.

Viņš runāja gausi, ar savādu balss piesmakumu.

— Negrib tevi priekšgalā! — Montgomerijs atņēma draudīgā balsī. — Bet es lieku tev iet.

Viņš dzīrās sacīt vēl ko, bet piepeši uzlūkoja mani un devās augšup pa trapu man līdzi.

Pa pusei izkāpis no lūkas, es apstājos un atskatī­jos, vēl nevarēdams nobrīnīties par šī melnsejīgā radī­juma grotesko kroplību. Nekad agrāk nebiju redzējis tādu riebīgu un neparastu seju, un tomēr — ja vien šī pretruna ticama — tanī pašā laikā es dīvaini ap­jautu, ka esmu jau sastapies taisni ar tiem vaibstiem un kustībām, kas tagad pārsteidza mani. Vēlāk iedo­mājos, ka droši vien redzēju viņu, kad mani uzcēla uz kuģa, un tomēr es joprojām nomanīju, ka esmu viņu pazinis- iepriekš. Taču nespēju aptvert, kā var aizmirst, kādos apstākļos gadījies uzlūkot tik sa­vādu seju.

Kad arī Montgomerijs devās augšup pa trapu, mana uzmanība atslāba, un es pagriezos un pārlaidu skatienu pār mazā šonera līdzeno klāju. Dzirdētie trokšņi mani jau bija pa pusei sagatavojuši tam, ko tagad redzēju. Katrā ziņā es pirmo reizi skatīju tik netīru klāju. Tas bija piemētāts apgrauztiem burkā­niem, kaut kādām zaļām driskām un neaprakstāmi pie­mēslots. Pie grotmasta bija piesieti ķēdēs vairāki pe­lēki briežu suņi, kas saka riet un klupt uz mani; pie bezanmasta milzīga puma iesprostota mazā dzelzs krātiņā, tik šaurā, ka tā nevareja ne apgriezties. Tā­lāk, labajā pusē pie falšborta, atradās daži lieli būri ar daudziem trušiem, un kuģa priekšgalā vientulīga lama bija iespiesta krātiņā, pareizāk — kastē. Suņiem bija uzlikti siksnu uzpurņi. Uz klāja neredzēja nevienu citu cilvēku kā tikai klusu, kalsenu jūrnieku pie stū­res rata.

Netīrie un ielāpumainie spenkeri bija piepūtušies vējā, un mazais kuģis šķita braucam ar pilnām burām. Debess bija skaidra, saule laidās uz vakara pusi; gari viļņi, kam vējš uzlicis putu cepures, traucas mums līdzi. Mēs aizgājām garām stūrmanim līdz pūpes mar­gām un redzējām putojošu ķīļūdeni, kur lēkāja un plīsa burzguļi. Es pagriezos un pārlūkoju nepievilcīgo kuģi visā garumā.

— Vai tas ir zvēru dārzs okeāna? — es jautaju.

— Tā izskatās, — Montgomerijs atbildēja.

— Kādam nolūkam šie dzīvnieki? Prece, reti eksemplāri? Vai kapteinis domā tos pārdot kaut kur Dienvidjūrā?

— Tā jau izskatās, — Montgomerijs noteica un atkal pagriezās pret ķljūdeni.

Piepeši mēs izdzirdējām bļāvienu un veselu birumu nešpetnu lamu vārdu no trapa lūkas, un ķēmīgais cil­vēks ar melno seju steidzīgi uztrausās augšā. Viņam pa pēdām sekoja smagnējs rudmatains vīrs baltu ce­puri galvā. Ieraugot melnsejīgo, briežu suņi, kas visi jau bija piekusuši riet uz mani, neganti saniknojās, sāka gaudot un raustīt savas ķēdes. Nejaucēns sabijās no tiem un apstājās, tā ka rudmatis viņam tika klāt un nežēlīgi iezvēla starp lāpstiņām. Nabags nokrita kā apdullināts vērsis un valstījās netīrumos starp satra­cinātajiem suņiem. Viņam par laimi, tiem bija uzlikti uzpurņi. Rudmatis norēcās kā uzvarētājs, viņš ļogā- jās un, manuprāt, taisījās atmuguriski gāzties trapa lūkā vai krist virsū savam upurim.

Ieraudzīdams otro vīru, Montgomerijs stipri sa­trūkās.

— Beidziet jel! — viņš iesaucās nosodoši.

Daži matroži parādījās uz baka. Gaudodams ne­parastā balsī, melnsejīgais cilvēks vārtījās pa klāju, suņi klupa viņam virsū. Neviens nemēģināja viņam palīdzēt. Dzīvnieki viņu badīja purniem un par vari gribēja saplosīt. Lokanie, pelēkie ķermeņi šaudījās ap neveiklo garšļaukus izstiepušos augumu. Matroži priekšgalā suņus uzmundrināja kliedzieniem, it kā no­tiktu lieliska izprieca. Montgomerijs dusmīgi nosaucās un gariem soļiem devās atpakaļ. Es sekoju viņam.

Nākamajā mirklī melnsejīgais cilvēks uzķepurojās kājās un meimuroja uz priekšu. Viņš atdūrās pret falš- bortu pie galvenajām vantīm, kur arī palika, elsdams un šķielēdams pār plecu uz suņiem. .Rudmatis apmie­rināti nosmējās.

— Klausieties, kaptein, — šļupstēdams mazliet vai­rāk nekā parasti, Montgomerijs sacīja, pie kam sa­tvēra sarkanmata elkoņus. — To nedrīkst.

Es stāvēju aiz Montgomerija. Kapteinis pagriezās un uzlūkoja viņu stulbām un drūmām piedzēruša cilvēka acīm.

— Ko nedrīkst? — kapteinis nosvepstēja un, brīdi truli vēries Montgomerija sejā, piemetināja: — Nolā­dētais kaulu zāģeris!

Ar piepešu kustību viņš atbrīvoja rokas, un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās iebāzt savas mūsainās dūres sānu kabatās.

— Sis cilvēks ir pasažieris, — Montgomerijs sa­cīja. — Neaiztieciet viņu, esiet tik labs.

— Ejiet ellē! — kapteinis sparīgi atcirta. Viņš pēkšņi pagriezās un streipuļoja uz borta pusi. — Uz sava kuģa es daru, ko gribu, — viņš piebilda.

Man šķiet, Montgomerijam toreiz vajadzēja viņu likt mierā — tas lops taču bija piedzēries. Tomēr Mont­gomerijs tikai kļuva mazliet bālāks un, sekodams kapteinim, devās pie falšborta.

— Klausieties, kaptein, — viņš teica. — Pret manu cilvēku nedrīkst slikti izturēties. Uz jūsu kuģa viņš pastāvīgi cieš pārestības.

Kādu brīdi alkohola tvans neļāva kapteinim runāt.

— Nolādētais kaulu zāģeris! — tas bija viss, ko viņš atzina par vajadzīgu pasacīt.

Redzēju, ka Montgomerijs ir viens no tiem, kas ciešas un ciešas, līdz iedegas tādās dusmās, ko nevar vairs apslāpēt, un es arī noskārtu, ka šī ķilda jau brie­dusi labu laiku.

— Šis cilvēks ir piedzēries, — es iebildu, kaut arī varbūt man neklājās iejaukties strīdā. — Jūs neko ne- panāksit.

Montgomerija atkarenā lūpa nejauki noraustījas.

— Viņš vienmēr piedzēries. Vai domājat, tas at­taisno viņa uzbrukumus pasažieriem?

— Mans kuģis, — kapteinis iesāka, ar ļenganu roku pamādams uz krātiņu pusi, — bija tīrs kuģis. Palūkojiet, kāds tas tagad. — Protams, tas nepavisam nebija tīrs. — Komanda, — viņš turpināja, — krietna, cienījama komanda.

— Jūs uzņēmāties vest dzīvniekus.

— Kaut manas acis nekad neskatītu jusu draņķīgo salu! Kāda velna pēc,,* vajadzīgi zvēri tādā salā?

Turklāt jūsu cilvēks.». Man rādījās, ka viņš ir cilvēks. Bet viņš ir plānprātis. Un viņam nav ko meklēt kuģa pakaļgalā. Vai domājat, ka viss šoneris pieder jums?

— Jūsu matroži sāka šim nabaga nejaucēnam darīt pāri, kolīdz viņš uzkāpa uz kuģa.

— Jā, viņš ir nejauks — nejauks kā velns. Mani ļaudis nevar viņu ciest. Es nevaru viņu ciest. Neviens no mums nevar viņu ciest. Jūs pats arī ne.

Montgomerijs novērsās.

— Lai būtu kā būdams, ļaujiet šim cilvēkam mieru, — viņš sacīja, klanīdams galvu.

Bet kapteinis tagad gribēja ķildoties. Viņš pacēla balsi.

— Ziniet, ja viņš vēl līdīs uz šo galu, es izgāzīšu viņam iekšas. Izķidāšu kā nabagu! Jūs nebūsit tas, kas mani mācīs, ko drīkstu darīt. Ziniet, es esmu šī kuģa kapteinis — kapteinis un īpašnieks. Ziniet, es te esmu noteicējs — man tiesa un taisnība. Es salīgu aizgādāt līdz Arikai cilvēku un viņa kalpotāju un no turienes abus kopā ar kādiem dzīvniekiem uz salu. Es nekad neesmu līdzis, ka man jāved vājprātīgs velns un dulls kaulu zāģeris, šitāds ..,

Nu, vienalga, kā viņš nosauca Montgomeriju. Es redzēju, ka pēdējais sper soli uz priekšu, un iestājos starpā.

— Viņš ir piedzēries, — es sacīju. Kapteinis vēl neķītrāk palaida muti. — Rimstieties! — es teicu, aši pagriezdamies pret viņu, jo saskatīju draudus Montgo­merija bālajā sejā.

Tagad lamu krusa ķēra mani. Es tomēr biju prie­cīgs, ka pēdējā mirklī novērsu kautiņu, lai arī izpelnī­jos piedzērušā kapteiņa nelabvēlību. Esmu diezgan bieži nokļuvis ekscentriskā sabiedrībā, taču nedomāju, ka būtu jebkad agrāk dzirdējis tik daudz jēlu vārdu nepārtrauktā straumē plūstam pār viena cilvēka lūpām. Dažus no tiem man grūti nācās panest, kaut gan esmu lēnīgas dabas. Protams, kad teicu kapteinim rimties, es piemirsu, ka esmu vienīgi niecīgs jūrā atrasts cil­vēks, kas, palicis bez līdzekļiem, nevar samaksāt par braucienu, tikai nejauši uziets apgādājamais, kurš atkarīgs no kuģinieku devības vai spekulatīvā pasā­kuma. Uz visu to kapteinis man norādīja gaužām skaidri. Lai nu bija kā būdams, es nepieļāvu cīņu.