Ārsta moro sala

XVII. NELAIME

Aizritēja turpat vai sešas nedēļas, un es nejutu vairs neko citu kā vienīgi nepatiku un riebumu pret Moro kaunpilnajiem eksperimentiem. Es karsti vēlējos Mikt projām no šiem briesmoņiem, atgriezties jaukā un veselīgā cilvēku sabiedrībā. Atminēdamies cilvēkus, no kuriem biju atšķirts, sāku viņiem piedēvēt idilisku krietnumu un skaistumu. Ar Montgomeriju es. ciešāk ne- sadraudzējos. Viņš man likās tāds kā samaitāts, jo bija tik ilgi dzīvojis šķirti no cilvēkiem, palaidās- dzeršanā un, acīm redzot, mīlēja šos kustoņus. Vairākas reizes Montgomerijs viens devās pie viņiem — es negāju līdzi. Es visnotaļ vairījos satikties ar viņiem. Aizvien ilgāk un ilgāk uzturējos liedagā, raudzīdamies pēc kuģa, kas atbrīvotu mani, bet tas neparādījās, un pēdīgi mums kādu dienu uzbruka drausmīga nelaime, tā ka mana dī­vainā apkārtne kļuva redzama gluži citā skatījumā.

Bija pagājušas septiņas astoņas nedēļas kopš ma­nas ierašanās — pat vairāk, man šķiet, kaut arī ne­esmu centies skaitīt laiku. Nelaime notika agrā rītā — liekas, ap pulksten sešiem. Es piecēlos un pabrokastoju agri, jo mani pamodināja troksnis, ko sacēla trīs dzīvnieku cilvēki, ienesdami malku apžogojumā.

Pēc brokastīm aizgāju līdz apžogojuma vaļējiem vārtiem un stāvēju, smēķēdams cigareti un baudīdams agrā rīta svaigumu. Pēc brīža Moro nāca gar apžogo­juma stūri un sveicināja mani. Viņš devās man ga­rām, un es dzirdēju viņa atslēdzam durvis un ieejam laboratorijā. Moro negantības jau bija nocietinājušās manu sirdi, tāpēc es nemaz nesatraucos, dzirdēdams, ka viņa upurim — pumai — sākas vēl viena mokpilna diena.' Savu spīdzinātāju puma sagaidīja ar spalgu

kliedzienu, kas tieši izklausījas pēc saniknotas sievietes kliedziena.

Tad kaut kas atgadījās. Kas īsti notika — to nezinu vēl šobaltdien. Es dzirdēju griezīgu kliedzienu aiz mu­guras un kritienu un pagriezdamies ieraudzīju bais­mīgu ģīmi, kas metās uz mani; tas neizskatījās ne dzīvniecisks, nedz cilvēcisks, tas bija velnišķīgs, brūns, zarainu, sarkanu rētu izvagots, sarkanas lāses spiedās uz āru, bezplakstiņu acis gailēja. Es pašāvu roku aug­šup, atvairīdamies no sitiena, un kūleniski nogāzos ar pārlauztu apakšdelmu, un lielais šausmonis, savīstīts linu plučos, pārlēca man pāri un devās projām, asi­ņainiem apsējiem plandoties. Es vēlos lejup pa lie­dagu, mēģināju piecelties sēdus un- saknupu uz pār­lauztās rokas. Tad parādījās Moro. No viņa pieres te­cēja asinis, kas lielo, bālo seju vērta vēl baigāku. Viņš turēja rokā revolveri. Moro nemaz nepaskatījās uz mani, bet tūlīt traucās gūstīt pumu.

Es izmēģināju otru roku un piecēlos sēdus. Apvīs- tītā būtne skrēja lieliem, platiem lēcieniem pa liedagu, un Moro tai sekoja. Tā pagrieza galvu, ieraudzīja viņu, cirtās sānis un devās uz krūmiem. Ar katru soli tā at­tālinājās no viņa. Moro skrēja iešķērsām, gribēdams tai nogriezt ceļu. Es redzēju to ienirstam krūmos, un viņš izšāva, bet netrāpīja. Pēc tam arī viņš nozuda zaļajā biezoknī.

Es vēros viņiem nopakaļ, un tad mana roka sāka skaudīgi sāpēt, un es ievaidēdamies uzķepurojos kājās. Montgomerijs apģērbies parādijas vārtos, turēdams rokā revolveri.

— Lai dievs pasargā, Prendik! — viņš izsaucās, nemanīdams, ka esmu savainots. — Tas kustonis ticis vaļā! Izrāvis ķēdi no sienas. Vai neredzējāt viņus? — Pēc tam, ievērodams, ka esmu saķēris savu roku, viņš strauji noprasīja: — Kas jums kaiš?

.— Stāvēju vārtos, — es atbildēju.

Viņš pienāca klāt un saņēma manu roku.

— Drēbe asiņaina, — viņš noteica un uzrotīja fla­neļa piedurkni. Viņš iebāza revolveri kabatā, sāpīgi iz­taustīja manu roku un ieveda mani istabā. — Jūsu roka ir lauzta, — viņš sacīja. Pēc tam viņš turpināja: — Pa­stāstiet, kā tas īsti gadījās — kas īsti notika.

Es pastāstīju, ko biju redzējis, stāstīju saraustītos teikumos, pastarpām noelsdamies sāpēs, un tikmēr viņš ļoti veikli un ātri pārsēja manu roku. Viņš iekāra to saitē, atkāpās un nolūkojās manī.

— Tā būs labi, — viņš teica. — Un tagad?

Montgomerijs kļuva domīgs. Pēc tam viņš izgāja

un aizslēdza apžogojuma vārtus. Kādu laiku viņš pa­lika ārā.

Es galvenokārt raizējos par savu roku. Atgadījums ar pumu likās tikai viena no daudzām negantībām. Apsēdos atpūtas krēslā un, jāatzīstas, nejauki nosodī- jos par šo salu. Pirmās trulās sāpes, ko jutu rokā, jau pārgāja svelošā smeldzē, kad Montgomerijs atgriezās. Viņa seja bija pabāla un apakšlūpa atkārusies vairāk nekā parasti.

— No viņa ne jutin nejūt, — Montgomerijs sacīja. — Es domāju, ka viņam varbūt vajadzīga mana palī­dzība. — Viņa neizteiksmīgās acis vērās manī. — Tas nu gan spēcīgs kustonis, — viņš turpināja. — Izrāvis ķēdi no sienas kā nieku. — Viņš piegāja pie loga, pēc tam pie durvīm un pagriezās pret mani. — Es iešu viņu meklēP Ir vēl viens revolveris, un to varu atstāt jums. Nav ko slēpt, esmu ta ka nobažījies.

Montgomerijs dabūja ieroci, nolika man pa ķērie­nam uz galda, pēc tam izgāja ārā. Man pielipa viņa nemiers. Es ilgi nenosēdēju istabā' Paņēmis revolveri, devos uz vārtiem.

Valdīja nāves klusums. Nezuzēja ne vēsmiņa, jūra bija gluda kā spogulis, debesis klajas, liedags tuksne­šains. Es biju uzbudināts, miesa karsa, un šis klu­sums nomāca mani.

Mēģināju svilpot, un skaņas izdzisa. Es atkal no- sodījos — otro reizi šinī rītā. Pēc tam aizgāju līdz ap­žogojuma stūrim un skatījos uz zaļajiem krūmiem, kur bija ieniruši Moro un Montgomerijs. Vai viņi atgriezī­sies? Un kā?

Tad tālumā liedaga augšpusē parādījās mazs, pe­lēks dzīvnieku cilvēks, viņš noskrēja lejā pie ūdens un sāka plunčāties pa to. Es devos atpakaļ uz vārtiem, pēc tam atkal aizgāju līdz stūrim, un tcf sāku soļot šurp un turp kā sargs postenī. Vienu reizi apstājos, izdzirdē­dams Montgomerija balsi tālumā. «Ū-Ū … Mo-ro!» viņš auroja. Mana roka vairs nesāpēja tik ļoti, bet stipri karsa. Es kaisu drudzī un jutu slāpes. Mana ēna raucās īsāka. Es vēroju attālo figūru, līdz tā nozuda. Vai Moro un Montgomerijs nekad neatgriezīsies? Trīs jūras putni sāka plūkties par kādu dārgumu, kas izmests krastā. ,

Tad izdzirdēju revolvera šāvienu tālumā aiz apžo­gojuma. Ilgāku laiku valdīja klusums, un pēc tam at­skanēja vēl viens šāviens. Pēc tam — nelabs kliedziens jau tuvāk, un atkal iestājās baigs klusums. Sakairinātā fantāzija sāka mani ..mocīt. Piepeši noskanēja šāviens pavisam tuvu.

Es iztrūcināts aizgāju līdz stūrim un ieraudzīju Montgomeriju, viņa seja bija sārta, mati izspūruši, bikšu celis saplēsts. Seja pauda dziļas bailes. Aiz viņa klamboja Mlings ar biedinošiem brūniem traipiem ap muti.

— Pārnāca? — Montgomerijs jautāja.

— Moro? — es atvaicāju. — Nē.

— Ak dievs! — Montgomerijs elsa un pūta aizgū- damies. — Iesim iekšā, — viņš teica, saņemdams manu roku. — Viņi ir traki. Viņi visi skraida kā apsviluši. Kas gan varēja gadīties? Es nezinu. Atvilkšu elpu — izstāstīšu visu. Derētu brendijs.

Viņš iekliboja man pa priekšu istabā un nosēdās atpūtas krēslā. Mlings nometās zemē turpat pie vār­tiem un elsa kā suns. Es dabūju Montgomerijam bren­diju un ūdeni. Stīvi iepletis acis, viņš sēdēja un pūtās. Pēc laiciņa viņš sāka man stāstīt, kas noticis.

Kādu gabaliņu viņš sekojis abiem pa pēdām. Sā­kumā tas nemaz nenācies grūti: viņš redzējis pieliektus un aplauztus zarus, baltas driskas, kuras norautas no pumas pārsējiem, un dažviet asins traipus uz krūmu un. atvasāja lapām. Viņš tomēr pazaudējis pēdas, kad izkļuvis klintainē aiz strauta, pie kura biju redzējis leo­parda cilvēku dzeram, un viņš klimstējis uz rietumiem, saukdams Moro. Tad viņam piebiedrojies Mlings, kam bijis līdzi neliels,cirvis. Mlings neesot redzējis pumu aizbēgam, tas cirtis malku un izdzirdējis Montgomeriju ūjinām. Abi devušies tālāk', saukdami Moro. Divi salī­kuši un glūnīgi dzīvnieku cilvēki tuvojušies pa atva- sāju — ar tādām savādām kustībām, tik zaglīgā gaitā, ka Montgomerijs satrūcies. Viņš uzsaucis, un tie aiz- mukuši, it kā būtu pieķerti nedarbos. Pēc tam viņš mi­tējies ūjināt, paklejojis kādu laiku uz labu laimi un nolēmis apraudzīt būdas.

Grava bijusi pamesta.

Viņa prāts kļuvis ^aizvien nemierīgāks, un viņš de­vies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nācis. Tad viņš saticis divus cūku cilvēkus, ko biju redzējis dejojam pirmajā vakarā pēc manas ierašanās; mutes tiem biju­šas asiņainas, un tie izskatījušies ļoti uzbudināti. Tie brāzušies cauri papardēm un, ieraudzīdami viņu, apstā­jušies ar nikniem ģīmjiem. Viņš satraukts noplīkšķinā- jis pātagu, un tūliņ tie metušies viņam virsū. Līdz šim neviens dzīvnieku cilvēks neesot iedrošinājies tā darīt. Vienam uzbrucējam viņš ietriecis lodi galvā, Mlings uzklupis otram, un abi saķērušies un nogāzu­šies zemē. Mlings uzvēlies savam pretiniekam virsū un iekodies tam kaklā, un Montgomerijs nošāvis arī šo cū­kas cilvēku, kad tas ķepurojies Mlinga maiglēs. Mlings bijis diezgan grūti piedabūjams sekot Montgomerijam.

No turienes abi steigušies atpakaļ pie manis. Pa ce­ļam Mlings piepeši iemeties biezoknī un izdzinis zema auguma ocelota cilvēku, kas arī bijis notraipījies asi­nīm. Tas klibojis, jo bijis ievainots kājā. Ocelota cil­vēks paskrējis kādu gabaliņu, pēc tam nikni griezies pretī vajātājam, un Montgomerijs — man liekas, bez īsti dibināta iemesla — nošāvis šo kustoni.

— Ko tas viss nozīmē? — es jautāju.

Montgomerijs pakratīja galvu un atkal iedzēra brendiju.