Ārsta moro sala

VI. ĻAUNĀ IZSKATA LAIVINIEKI

Redzēdami, ka esmu patiešām atstāts likteņa varā, salinieki tomēr iežēlojās par mani. Es ļoti lēni dreifēju austrumu virzienā, slīpi tuvodamies salai, un histēriskā atvieglojumā drīz redzēju, ka barkasa pagriežas un burā uz mani. Kad tā ar savu lielo kravu piebrauca tu­vāk, es saskatīju Montgomerija plecīgo, baltmataino biedru, kas sēdēja pie šotēm laivas pakaļgalā, iespiests starp suņiem un vairākām bagāžas kastēm. Klusēdams un nekustēdamies šis cilvēks cieši vērās manī. Tikpat cieši uz mani blenza melnsejīgais kroplis pie pumas priekšgalā. Vel bija trīs dīvaini vīri, dzīvnieciska iz­skata radījumi, uz kuriem neganti rūca briežu suņi. Montgomerijs vadīja laivu. Sasniedzis gigu, viņš uz­cēlās, satvēra manu trosi un piesēja pie. stūres pinnes, lai mani vilktu līdzi, jo barkasā nebija vietas.

Es jau biju atguvies no savas histērijas un, kad barkasa tuvojās, atbildēju uz viņa saucienu tīri braši. Es teicu, ka giga tikpat kā pieplūduši pilna, un viņš padeva man virlopu. Mani parāva atpakaļ, trosei sa­springstot starp abām laivām. Kadu laiku rosījos, smeldams ārā ūdeni.

Es tiku galā ar ūdeni, kas iešļācies gigā, kura bija gluži vesela, un pēc tam atkal varēju aplūkot cilvēkus barkasā.

Redzēju, ka baltmatainais vīrs joprojām vērīgi rau­gās uz mani, bet tagad, likās, ar tāda ka apjukuma izteiksmi. Kad mūsu skatieni sastapās, viņš nodūra galvu, uzlūkodams briežu suni, kas sēdēja starp viņa cēļiem. Šis bija cilvēks ar skaistu pieri, parupjiem vaibstiem un, kā jau esmu minējis, spēcīgu miesas būvi, bet viņa āda virs acu plakstiem dīvaini atkarājās, savītusi ilgajā mūžā, un smagās mutes nošļukušie kak­tiņi piešķīra viņam kauslīgas apņēmības izteiksmi.

Viņš runāja ar Montgomeriju tik klusi, ka nedzirdēju vārdus. Mans skatiens nu aizklīda pie pārējiem trijiem vīriem, un šie patiešām bija savādi brāļi. Redzēju tikai viņu sejas, kas nezin kāpēc spēji pamodināja manī neparastu riebumu. Es cieši vēroju viņus, un šis ie­spaids neizzuda, kaut arī nevarēju izdibināt, kas īsti to radījis. Viņi toreiz man šķita tumšādaini, bet viņu lo­cekļi līdz pat pirkstiem un pēdām bija dīvaini ievīstīti plānā, netīrā, baltā drēbē. Esmu redzējis satinušās austrumu sievietes, bet šādi ietuntuļotus vīriešus sa­stapu pirmo reizi. Viņi valkāja arī turbānus, un man pretī vērās nejaukas sejas ar spīdošām acīm un izvir­zītu apakšžokli. Viņiem bija gludi, melni mati, kas at­gādināja zirga astrus, un sēdus viņi izskatījās, it kā būtu visgarākie cilvēki, kādus jebkad esmu redzējis. Baltmatainais vīrs, kura augums, kā zināju, sasniedza krietnas sešas pēdas, sēdošā stāvoklī bija par galvas tiesu zemāks nekā ikkatrs no šiem trijiem. Vēlāk at­klāju, ka īstenībā neviens no viņiem nebija lielāks par mani, bet viņu rumpji nenormāli gari un augšstilbi īsi, pie tam ērmīgi saliekti. Visādā ziņā šī bija aplam der­dzīga sabiedrība, un virs viņu galvam, zem priekšējās rājburas, savu melno seju rādīja cilvēks, kura acis bija zaigojušas tumsa.

Kad vēroju šos cilvēkus, viņi palūkojās man acīs un tad cits pēc cita novērsās no mana tiešā skatiena, un meta uz mani dīvainus, zaglīgus mirkļus. Es iedomā­jos, ka varbūt viņus īdzinu, un pievērsu uzmanību sa­lai, kurai tuvojāmies.

Tā bija zema un klāta ar leknu veģetāciju, kur do­minēja palmas, kādas vēl nepazinu. Tievs, balts dūmu stabiņš vienā vietā slīpeniski pacēlās lielā augstumā un tur izklīda kā dūnas. Tagad mēs atradāmies platā līcī, kas abās pusēs robežojās ar zemu ragu. Skumīgi pelēkas smilts liedags krauji slējās augšup līdz kosai, kas stāvēja savas sešdesmit — septiņdesmit pēdas virs jūras līmeņa un bija nevienādi apaugusi ar kokiem un krūmiem. Nogāzes vidū redzēju raibu taisnstūrainu akmens apžogojumu, kurš, kā vēlāk atklāju, bija celts no koraļļiem un pumeka lavas. Aiz šī apžogojuma vī­dēja divi niedru jumti.

Mūs gaidīdams, ūdens malā stāvēja kāds cilvēks. No tālienes man šķita, ka redzēju vēl ļoti groteskus radījumus iemetamies atgāzēs krūmājā, taču es vairs nemanīju tos, kad piebraucām tuvāk. Šis cilvēks bija vidēja auguma, ar melnu negroīda seju. Viņam bija liela mute gandrīz bez lūpām, ārkārtīgi izstīdzējušas rokas, līkas kājas un garas, plānas pēdas, un, izstiepis savu trulo seju uz priekšu, viņš stāvēja, vērodams mūs. Viņš valkāja zila serža svārkus un bikses, tāpat kā Montgomerijs ar savu biedru.

Kad piebraucām vēl tuvāk, šis īpatnis sāka pa lie­dagu skraidelēt šurp un turp, kustēdamies gaužām gro- teska veidā. Pēc Montgomerija pavēles četri vīri bar­kasā pietrūkās ar savādiem, neveikliem žestiem un ievilka rājburas. Montgomerijs laivu pagrieza un ieva­dīja mazā, šaurā dokā, kurš bija izrakts liedagā. Tad cilvēks krastmalā steidzās pie mums. Tas, ko es saucu par doku, īstenībā bija tikai grāvis, pietiekami garš, lai šinīs paisuma apstākļos uzņemtu barkasu.

Dzirdēju lielās laivas priekšgalu nošņirkstam pret smiltīm, ar virlopu grūdu gigu projām no barkasas stūres un, atraisījis trosi, izkāpu malā. Gaužām ne­veikli izķepurojušies smilšainajā krastā, trīs satītie vīri tūlīt ņēmās kraut ārā bagāžu, un viņiem palīdzēja cilvēks liedagā. Mani it sevišķi pārsteidza, cik ērmīgi cilāja kājas šie trīs savīstītie un pārsietie laivinieki — tās bija nevis stīvas, bet savādi kroplīgas, it kā locīta­vas būtu nepareizās vietas. Suņi joprojām staipīja ķē­des un rūca uz šiem cilvēkiem, kad baltmatainais vīrs kopā ar viņiem izkāpa malā.

Trīs rumpīgie tēvaiņi sarunājās savā starpā dīvai­nām rīkles skaņām, un, kad viņi ķērās pie saiņiem bar­kasas pakaļgalā, cilvēks, kas bija mūs gaidījis liedagā, sāka satraukti čalināt uz viņiem — kādā svešā valodā, man likās. Nevarēju atminēties, kur esmu jau dzirdējis šādu balsi. Baltmatainais vīrs stāvēja, valdīdams se­šus nemierīgos suņus un to ķaukstoņā izkliegdams pa­vēles. Noņēmis barkasas stūri, izkāpa arī Montgome­rijs, un visi rosījās, laivu atbrīvodami no kravas. Es jutos tik vājš, ka nespēju palīdzēt, jo biju ilgi gavējis un saule svelmēja manu kailo galvu.

Pēc brīža baltmatainais vīrs šķita atcerējies mani un pienāca klāt.

— Jūs izskatāties, — viņš ierunājās, — it kā nemaz nebūtu ēdis brokastis. — Viņa mazās, melnās ačeles spīdēja zem kuplajām uzacīm. — Man jāatvainojas par to. Tagad esat mūsu viesis, un mums jārūpējas par jums, — kaut arī, kā pats zināt, esat nelūgts. — Viņš asi ieskatījās man sejā. — Montgomerijs teica, jūs esot izglītots cilvēks, mister Prendik, — teica, jūs kaut ko saprotot no zinātnes. Vai drīkstu jautāt, ko tas nozīmē?

Es pastāstīju viņam, ka esmu sabijis kādus gadus Karaliskajā Zinātņu koledžā un veicis Hakslija vadībā dažus pētījumus bioloģijā. To dzirdot, viņš mazliet pa­cēla uzacis.

— Tad jau ir drusku citādi, mister Prendik, — viņš sacīja, izpauzdams mazliet vairāk cieņas. — Tā nu gadījies, ka mēs te esam biologi. Šī ir bioloģiska stacija — tā varētu teikt. — Viņa skatiens pievērsās cilvēkiem baltajās drēbēs, kuri ar veltņu palīdzību cī­tīgi vilka pumu uz mūra apžogojuma pusi. — Vismaz mēs ar Montgomeriju esam biologi, — viņš piebilda. — Es gan nevaru pateikt, kad tiksit projām, — viņš turpināja. — Mēs esam atstatus no visiem ce­ļiem. Redzam kuģi vienīgi kādu reizi pa gadu.

Viņš piepeši atstāja mani, devās augšup pa liedagu, aizsoļoja garām šai grupai un, jādomā, iegāja nožogo­jumā. Pārējie divi cilvēki bija kopā ar Montgomeriju un krāva uz zemiem bagāžas ratiņiem mazākus saiņus. Lama un trušu būri vēl palika barkasā; briežu suņi jo­projām bija piesieti pie airsoliem. Sakrāvuši pilnu ve­zumu, visi trīs vīri ķērās pie ratiņiem un sāka stumt apmēram tonnu smago kravu nopakaļ pumai. Pēc brīža Montgomerijs pienāca pie manis un izstiepa roku.

— Man pašam prieks, — viņš sacīja.^— Tas kap­teinis bija muļķa ēzelis. Viņš būtu sagādājis jums sū­ras dienas.

— Jūs atkal izglābāt mani, — es teicu.

— To mēs vēl redzēsim. Jūs pārliecināsities, ka_ šī sala ir sasodīti ērmīga vieta, ticiet man. Es jūsu adā būtu piesardzīgs uz katra soļa. Viņš… — Montgome* rijs minstinājās un šķita pārvērtējam vārdus, kas vi­ņam bija uz mēles. — Vai jūs nepalīdzētu man dabūt ārā šos trušus? — viņš jautāja.

Ar trušiem viņš rīkojās savādi. Mēs abi iebridām ūdenī, un es palīdzēju viņam iznest krastā vienu būri. Viņš tūliņ attaisīja būra durtiņas, pacēla tā galu un izbēra zemē dzīvo saturu. Truši ķepurodamies sakrita kaudzē cits citam virsū. Viņš sasita plaukstas, un tūliņ tie aizcilpoja augšup pa liedagu. Pēc manām domām, to bija piecpadsmit — divdesmit.

— Audziet un vairojieties, mani draugi, — Mont­gomerijs sacīja. — Apdzīvojiet šo salu. Līdz šim esam te jutuši zināmu gaļas trūkumu.

Kamēr vēroju tos nozūdam, baltmatainais vīrs at­griezās ar pudeli brendija un dažiem sausiņiem.

— Apremdējiet nu pirmo izsalkumu, Prendik, — viņš teica daudz vēlīgākā balsī nekā iepriekš.

Es nelikos lūgties un uzreiz ķēros pie sausiņiem, kamēr baltmatainais vīrs palīdzēja Montgomerijam iz­laist vēl pārdesmit trušu. Trīs lielus būrus tomēr aizgā­dāja līdz ar pumu uz māju. Brendiju es neaiztiku, jo esmu no bērna kājas bijis atturībnieks.