Ārsta moro sala

XIX. MONTGOMERIJA DZĪRES

To izdarījuši, nomazgājušies un paēduši, mēs ar Montgomeriju iegājām manā istabiņā un pirmo reizi .^opietni apspriedām mūsu stāvokli. Jau tuvojās pus­nakts. Viņš bija gandrīz pilnīgi atskurbis, taču pavi­sam samulsis. Dīvainā kārtā viņš bija līdz šim pakļā- vies Moro personības ietekmei. Es domāju, viņam ne­kad nebija nācis prātā, ka Moro varētu nomirt. Šī nelaime piepeši izgaisināja paradumus, ko Montgome­rijs bija ieņēmies vismaz desmit vienmulīgos gados, kurus nodzīvojis uz salas. Viņš runāja nenoteikti, uz

maniem jautājumiem atbildēja izvairīgi, aizklīda vis­pārīgos spriedelējumos.

— Tavu stulbu pasauli! — Montgomerijs sacīja.

— Viens vienīgs juceklis! Es nemaz neesmu dzīvojis. Gribētos zināt, kad sākšu dzīvot. Sešpadsmit gadus mani pēc sirds patikas spīdzināja aukles un skolotāji, piecus gadus Londonā noņēmos ar medicīnu — trūcīgs ēdiens, nabadzīgs miteklis, nabadzīgas drēbes, bēdīgs netikums — rupja kļūda — es nezināju neko labāku, — un mani aizrāva uz šo draņķīgo salu. Desmit gadi šeit! Kam tas viss, Prendik? Vai mēs esam ziepju burbuļi, ko izpūš bērns?

Grūti nācās apturēt šādus vārdu plūdus.

— Tagad mums jādomā par to, kā tikt projām no šīs salas, — es teicu.

— Kāda jēga tikt projām? Es esmu atstumts. Kur atradīšu pajumti? Jums, Prendik, gan nebūtu ko bēdāt. Nabaga vecais Moro! Mēs nevaram viņu atstāt šeit, lai apskrubina viņa kaulus. īstenībā… Un kas notiks ar rātnākajiem dzīvnieku cilvēkiem?

— Nu, — es sacīju, — rīt arī vēl diena. Man prāts sakraut no žagariem sārtu un sadedzināt viņa līķi kopā ar tiem citiem … Jā, kas notiks ar dzīvnieku cilvēkiem?

— Es gan nezinu. Pēc manām domām, tie, kas veidoti no plēsīgajiem zvēriem, agrāk vai vēlāk paši iz­veidosies par stulbiem ēzeļiem. Mēs nevaram apkaut visus. Varam? Vai jūsu cilvēcībā to pieļautu?… Bet viņi pārmainīsies. Viņi katrā ziņā pārmainīsies.

Tā viņš runāja tukšu, līdz beidzot es jutu, ka zau­dēju pacietību.

— Velna milti! — viņš iesaucās, kad biju izmetis kādu asāku piezīmi. — Vai neapjēdzat, ka esmu lie­lākā ķezā nekā jūs? — Viņš piecēlās un aizgāja pēc brendija. — Dzeriet, — viņš atgriezdamies teica.

— Prātvēder, bezdievi ar bālu svētuļa ģīmi, dzeriet.

— Nedzeršu vis, — es atcirtu un sēdēju, drūmi vē­rodams viņa seju petrolejas lampas dzeltenās liesmas gaismā, kamēr viņš tā piesūcās, ka sāka buldurēt vienā laidā.

Atceros, viņš man pagalam apnika. Viņš raudulīgā balsī ņēmās aizstāvēt dzīvnieku cilvēkus, it sevišķi Mlingu. Mlings esot vienīgais radījums, kas īsti mīlot viņu. Un piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā.

— Ak es nolādētais! — viņš izgrūda, uzļodzīdamies kājās un sagrābdams brendija pudeli.

Es uzreiz apjautu, kas viņam nodomā.

— Jūs nedosit brendiju tam kustonim! — es sacīju, pieceldamies un nostādamies viņam priekšā.

— Kustonim! — viņš iekliedzās. — Jūs pats esat kustonis. Mlings dzer kā kristīgais. Nestāviet ceļā, Prendik.

— Dieva dēļ… — es lūdzos.

— Nepinieties … pa kājām! — viņš bļāva, piepeši izraudams revolveri.

— Lieliski, — es noteicu un paspēru soli sānis. Kad Montgomerijs tvēra durvju aizšaujamo, es gribēju vi­ņam uzbrukt, taču atturējos,-iedomādamies savu neva­rīgo roku. — Jūs esat kļuvis par kustoni. Varat iet pie citiem kustoņiem.

Viņš atgrūda vaļā durvis un, pusē pagriezies pret mani, nostājās starp dzelteno lampas gaismu un bālo mēnesnīcu; viņa acu dobuļi bija ka melni plankumi zem spurainajām uzacīm.

— Jūs esat uzpūtīgs matu skaldītājs, Prendik, muļķa ēzelis! Jūs vienmēr baiļojaties un fantazējat. Mēs esam sprukās. Rļt būšu spiests pārgriezt sev rīkli. Šovakar dzīrošu uz velna paraušanu. — Viņš pagriezās un izgāja mēness gaismā. — Mling! — viņš sauca. — Mling, vecais draugs!

Trīs izplūduši stāvi sudrabotajā gaismā tuvojās gar ūdens malu pa blāvo liedagu — viens baltās drēbēs satīts radījums un divas melnas figūras. Visi trīs ap­stājās un skatījās uz mūsu pusi. Tad ieraudzīju Mlinga uzrautos plecus, viņš nāca gar mājas stūri.

— Dzeriet! — Montgomerijs iesaucās. — Dzeriet, lopiņi! Dzeriet un esiet pēc cilvēkiem! Velna milti, es esmu visgudrākais! Moro bija piemirsis šo līdzekli. Tas ir pēdējais. Dzeriet, es jums saku.

Vicinādams pudeli, viņš ātriem rikšiem devās uz rietumu pusi, Mlings turējās starp viņu un trim ne­skaidrajiem stāviem, kas arī sekoja Montgomerijam.

Es piegāju pie atvērtajām durvīm. Augumus jau grūti nācās izšķirt palsajā mēnesnīcā, iekām Montgo­merijs apstājās. Es redzēju, ka viņš Mlingu uzcienāja ar neatšķaidīto brendiju un pieci stāvi saplūda vienā nenoteiktā plankumā.

— Dziediet! — es dzirdēju Montgomeriju kliedzam. — Dziediet visi kopā: «Lai zibens sasper veco Pren- diku!»- Tā ir labi. Nu vēlreiz: «Lai zibens sa­sper veco Prendiku!»

Melnais kumurs saira piecās atsevišķās figūrās, kas lēnām vilkās projām pa vizošā liedaga joslu. Visi bļaustījās pēc sirds patikas, lamājot mani, ļaujot vaļu jūtām, kādas vien uzvirda dzērumā — šinī jaunajā iedvesmā.

Pēc brīža saklausīju Montgomerija balsi iztālēm. «Uz labo!» viņš komandēja, un visi kliegdami un auro­dami iegāja mežā, kas melnoja augšpus liedaga. Balsis attālinājās, pamazītiņām noklusdamas.

Atkal valdīja nakts cildenā rimtība. Pārgājis meri­diānu, mēness jau laidās lejup rietumu pusē. Tas bija pilns un gaiši spīdēja, slīdot pa klajām, zilām debesīm. Pie manām kājām gulēja mūra ēna, jardu plata, melna kā piķis. Jūra austrumos izskatījās vienmuļi pelēka, drūma un noslēpumaina, un starp jūru un mūra ēnu spīguļoja un vizēja palsās smiltis (vulkāniskie ieži un kristāli), it kā liedags būtu nokaisīts dimantiem. Aiz manis petrolejas lampa dega ar karstu, iesārtu liesmu.

Tad es aizvēru un noslēdzu durvis un izgāju apžo- gojumā, kur Moro gulēja blakus saviem pēdējiem upu­riem — lamai, briežu suņiem un dažiem citiem nelaimī­giem dzīvniekiem. Viņa lielā seja arī pēc drausmīgās nāves pauda mieru, stingās atplestās acis vērās baltum baltajā mēnesī. Es apsēdos uz izlietnes malas un, lū­kodamies šinī šausmīgajā sudrabotās gaismas un bie­dinošo ēnu blāķī, sāku pārdomāt, ko darīt turpmāk.

No rīta būtu jāsanes laiviņā pārtika, jāaizdedzina šis sārts manā priekšā un atkal jāizbrauc tuksne­sīgā atklātā jūrā. Es jutu, ka Montgomerijs nav vairs glābjams, ka īstenībā viņš kļuvis līdzīgs šiem kustoņiem un neiederas starp cilvēkiem. Nezinu, cik ilgi nosēdēju. gudrodams. Liekas, tā pagāja vismaz stunda. Pēc tam mans domu pavediens pārtrūka, jo Montgomerijs atkal bija tuvumā. Es izdzirdēju bļāvie­nus no daudzām rīklēm, aurošanu un kaukoņu, vētrainas gaviles un uzbudinājuma spiedzienus. Šķita, ka visa šī jezga veļas lejup pa liedagu un apstājas ūdens malā. Tracis pastiprinājās, pēc tam pierima; dzirdēju sma­gus belzienus, spraikšķēja lūstošs koks, bet toreiz šie trokšņi nesatrauca mani. Sākās nesaskanīga dziedā­šana.

Es atkal domāju par to, kā aizbēgt no salas. Piecē­los, atnesu lampu un iegāju nojumē, lai apskatītu muci­ņas, ko biju ievērojis ajgrāk. Mani ieinteresēja arī sau­siņu kārbas, un attaisīju vienu no 1ām. Ēs kaut ko sa­manīju pa acu galam — likās, sarkanu figūru,'un aši pagriezos.

Manā priekšā bija pagalms, kur melnās ēnas krasi kontrastēja ar bālo mēness gaismu. Uz malkas un ža­garu kaudzes gulēja Moro un viņa sakropļotie upuri cits citam virsū. Viņi šķita cits citu saķēruši pēdējā atriebīgajā kampienā. Tad ieraudzīju drebošu, sarka­nīgu spīdumu, kas atplaiksnījās pretējā sienā. Šo spī­dumu es biju samanījis pirmīt. Es to aplam iztulkoju, nodomāju, ka tā ir manas lampas šaudīgās liesmas at­blāzma, un atkal pievērsos mantībai nojumē. Cik nu varēju ar vienu roku, es pārmeklēju šo krājumu, atraz­dams dažu labu noderīgu lietu un atlikdams to rītdie­nas ceļam. Manas kustības bija gausas, un laiks aizri­tēja ātri. Drīz sāka aust diena.

Dziedāšana pārgāja klaigās, pēc tam sākās no jauna, un piepeši izcēlās neganta kņada. Es dzirdēju kliedzienus «Vēl, vēl!», tādu kā ķildošanos un pēkšņu nelabu spiedzienu. Balsis pārvērtās tik ļoti, ka saistīja manu uzmanību. Es izgāju pagalmā un klausījos. Tad šinī jezgā skaudri nosprakstēja revolvera šāviens.

Es tūlīt iemetos savā istabā un steidzos pie maza­jām durvīm. Aiz manis dažas kastes rībēdamas nogā­zās uz pajumes grīdas, nošķindēja stikli. Bet es ne­

piegriezu tam vērību. Atgrūdu vajā durvis un lūko­jos ārā.

Pie laivu šķūņa liedagā dega ugunskurs, šķiez- dams dzirksteles pelēkajā nokrēslā. Ap šo ugunskuru cīnījās daudzi melni stāvi. Dzirdēju, ka Montgomerijs sauca mani. Es tūlīt skrēju uz uguni, turēdams rokā revolveri. Redzēju sārtu švīku noplaiksnāmies cieši gar zemi — Montgomerijs vienu reizi izšāva. Viņš bija pa­kritis. Es iekliedzos, cik jaudas, un izšāvu gaisā.

Kāds iesaucās: «Kungs!» Melnais cīnītāju kumurs izjuka, ugunskurs uzlāktīja un apdzisa. Dzīvnieku cil­vēku pūlis pēkšņās paniskās bailēs bēga augšup pa liedagu. Uzbudinājumā es viņiem šāvu mugurās, kad viņi ienira krūmos. Pēc tam pievērsos melnajiem ķer­meņiem smiltīs.

Montgomērijs gulēja augšpēdu, un spalvainā, pelēkā būtne bija iešķērsām uzkritusi viņam virsū. Šis kus­tonis bija beigts, taču viņa līkie nagi vēl žņaudza Montgomerija rīkli. Turpat pie viņiem gluži mierīgi uz mutes gulēja Mlings ar pārkostu kaklu, viņam rokā bija palikusi saplēstās brendija pudeles augšdaļa. Divi pā­rējie gulēja pie paša ugunskura, viens nemaz nekustē­jās, otrs krampjaini kunkstēja, šad un tad lēni pacēla galvu un atkal nolaida. v

Es satvēru pelēko būtni un vilku nost no Montgo­merija. Briesmoņa nagi ķērās saplosītajos svārkos, kad rāvu viņu projām.

Montgomerijs bija nozilējis un tik tikko elpoja. Es viņam apšļakstīju ar jūras ūdeni seju un paliku zem galvas savus saritinātos svārkus. Mlings bija miris. Izrādījās, ka ievainotais radījums — tas bija vilka cil­vēks ar bārdainu, pelēku ģīmi — gulēja ar ķermeņa priekšgalu uz gruzdošām pagalēm. Nelaimīgais bija dabūjis tik drausmīgus miesas bojājumus, ka es aiz žē­lastības tūlīt ietriecu viņam lodi galvā. Pie paša uguns­kura vēl gulēja viens no vērša cilvēkiem baltajās drē­bēs. Ari tas bija beigts.

Citi dzīvnieku cilvēki bija pazuduši no liedaga. Es atkal piegāju pie Montgomerija, nometos uz ceļiem viņam blakus, sodīdamies, ka neko nejēdzu no medicīnas.

Ugunskurs bija apdzisis, un tikai gari nodeguļi gruzdēja pelnos. Es neviļus nodomāju, kur Montgome­rijs ņēmis šādu malku. Tad ievēroju, ka atausis rīts. Debess bija tapusi gaišāka, rietošais mēness zaigajā zilgmē kļuva bāls. Pamale austrumos sārtoja.

Tad izdzirdēju būkšķi un šņākoņu aizmugurē, atska­tījos un, šausmās iekliegdamies, uzlēcu kājās. No apžo­gojuma pret rīta liegajām debesīm aumaļām vēlās mil­zīgi, melni dūmu mutuļi, un šinī bangainajā tumšumā šaudījās liesmu mēles, sārtas kā asinis. Pēc tam aizde­gās niedru jumts. Es redzēju, ka liesmas saēda tā slīpo segumu. Uguns šalts izšāvās pa manas istabas logu.

Es uzreiz sapratu, kas *noticis. Atcerējos stiklu šķindoņu. Steigdamies Montgomerijam palīgā, biju apgāzis lampu.

Skaidrs, ka nebija vairs domājams kaut ko iznest no apžogojuma. Es atgādājos, ka esmu nolēmis bēgt, aši pagriezos un skatījos pēc abām laivām liedagā. Tās bija nozudušas! Divi cirvji gulēja smiltīs pie manām kājām, visapkārt bija izmētāti skangali un skaidas, un ugunskura pelni kūpēja un melnoja rīta gaismā. Lai es nevarētu atgriezties pie cilvēkiem, Montgomerijs bija sadedzinājis abas laivas, gribēdams man sariebt.

Mani pēkšņi sagrāba negantas dusmas. Ta vien gribējās iedragāt šim nelgām galvu, kad viņš gulēja nevarīgs pie manām kājām. Piepeši viņš pakustināja roku, tik vārgi, tik nožēlojami, ka mans niknums iz­gaisa. Viņš ievaidējās un uz mirkli atvēra acis.

Es nometos uz ceļiem pie Montgomerija un mazliet pacēlu viņa galvu. Viņš atkal atdarīja acis, klusēdams vērās rīta gaismā, un tad mūsu skatieni sastapās. Viņa plaksti aizkrita.

— Piedodiet, — pēc brīža viņš izrunāja ar pūlēm. Šķita, viņš centās sakārtot domas. — Ardievu, — viņš murmināja, — ardievu, stulbā pasaule. Kāds juceklis …

Es klausījos. Viņa galva nevarīgi nošļuka sānis. Es domāju, viņš varētu atžirgt, ja dabūtu dzert, bet tuvumā nebija ne dzeramā, nedz trauka, ar kuru atnest dzeramo. Viņš piepeši it kā kļuva smagāks. Man pār­skrēja auksts pār kauliem.

Es pieliecos un aizbāzu roku aiz viņa blūzes. Viņš bija miris. Un taisni šinī brīdī austrumu pamalē pa­kāpās balti kvēlojoša saule, kuras spožajos staros iemargojās debesis un tumšā jūra pārvērtās žilbino­šas gaismas palos. It kā oreols apspīdēja viņa sakri- tušo seju.

Es lēnītēm nolaidu viņa galvu uz rupjā spilvena, ko biju sagatavojis, un piecēlos kājās. Manā priekšā pletās mirgojošs jūras klaids, kur jau biju pārcietis tik drausmīgu vientulību; aizmugurē atradās rīta klusuma apņemta sala ar dzīvnieku cilvēkiem, ko pagaidām ne­manīju. Māja un viss proviants un munīcija dega trokšņaini, ar spējām liesmu šaltīm, brāzmainu sprē- goņu un paretiem brākšķiem. Biezos dūmus vējš nesa augšup pa liedagu projām no manis, un tie zemu vēlās pār attālo koku galotnēm uz gravā sacelto būdu pusi. Pie manām kājām bija apdegušas laivu atliekas un pieci līķi-.

Tad no krūmiem iznāca trīs dzīvnieku cilvēki ar uzrautiem pleciem, kroplīgām, neveiklām rokām, uz priekšu izvirzītām galvām un pētošām naidīgām acīm. Viņi man tuvojās vilcinādamies.