Ārsta moro sala

IX. BŪTNE MEŽĀ

Daudz nevērodams, kurp eju, es lieliem soļiem devos cauri atvasājam, kas sedza kosu aiz mājas. Pēc tam gāju pa ēnu, ko meta biezs puduris slaidu koku aiz ko­sas, un drīz vien atrados kādu gabaliņu otrpus tās un kāpu lejup, uz strautiņu, kurš tecēja pa šauru ieleju. Es apstājos un klausījos. Veiktais attālums un biežņas ma­sīvā starpsiena apklusinātu katru skaņu, kas nāktu no apžogojuma. Gaiss bija rāms. Čabinādams izlēca tru­sis un aizdiedza augšup pa atgāzi manā priekšā. Es vilcinājos un apsēdos ēnas malā.

Skats bija tīkams. Tērce slēpās savu krastu leknajā zaļumā, tikai vienā vietā es samanīju spoguļojam trīs- stūrainu ūdens lāmiņu. Viņā pusē redzēju cauri zilga­nai dūmakai J

Nezinu, pēc cik ilga laika mani iztrūcināja čaboņa zaļumos otrpus strauta. Pirmajā mirklī saskatīju tikai iešūpotas niedru un paparžu galotnes. Piepeši strauta krastā parādījās kaut kas — iesākumā nevarēju izšķirt, kas īsti. Tas nolieca pie ūdens galvu un dzēra. Tad redzēju, ka tas bija cilvēks, kas staigā četreniski — tāpat kā dzīvnieks!

Viņa augumu sedza iezilganas drēbes, āda bija vara krāsā, mati — melni. Likās, groteska kroplība bija raksturīga visiem šiem saliniekiem. Es dzirdēju, ka viņš dzerot sūca ar lūpām ūdeni.

Es saliecos uz priekšu, lai viņu redzētu labāk, un mana roka pagrūda lavas gabalu; tas grabēdams aizvēlās lejup pa nogāzi. Viņš vainīgi pacēla acis, un mūsu skatieni sastapās. Sis radījums tūlīt uzķepurojās kājās un stāvēja, slaucīdams ar savu neveiklo roku muti un lūkodamies manī. Viņa kājas nebija ne pusē tik garas kā rumpis. Tā mēs apmulsuši vērāmies viens otrā kādu minūti. Pēc tam viņš lavījās projām caur krūmiem pa labi no manis, pie kam dažas reizes apstā­jās, lai atskatītos. Laiku pa laikam viņš cieši uzlūkoja mani. Es dzirdēju, ka lapu čaukstoņa kļuva aizvien klusāka un izdzisa tālumā. Viņš nozuda, bet es vēl ilgi sēdēju un raudzījos viņam pakaļ. Mana laiskā miegulība bija izgaisusi.

Mani iztraucēja troksnis aizmugurē, un, spēji ap­griezies, redzēju truša balto, ļengano ļipu aizzibam augšup pa atgāzi. Es uzlēcu kājās.

Pēc groteskā puskustoņa parādīšanās pēcpusdienas klusums man pēkšņi likās dzīvības pilns. Es tramīgi aplaidu acis apkārt, nožēlodams, ka esmu bez ieroča. Pēc tam iedomājos, ka nule redzētais cilvēks bija nevis kails kā mežonis, bet ģērbies iezilganās drēbēs, un šinī sakarībā es mēģināju sevi pārliecināt, ka galu galā viņš droši vien ir miermīlīgs radījums un viņa sejas trulais bargums dod aplamu priekšstatu par viņu pašu.

Tomēr šis rēgs mani stipri uzbudināja. Es gāju uz kreiso pusi pa atgāzi, grozīdams galvu un skatīdamies visapkārt starp koku taisnajiem stumbriem. Kamdēļ cilvēkam vajadzēja staigāt četreniski un dzert ar lū­pām? Pēc brīža atkal izdzirdēju gaudojam dzīvnieku un, domādams, ka tā ir puma, pagriezos, un devos tieši projām no šī trokšņa. Tā es nokāpu pie strauta, pār­lēcu tam pāri un spraucos augšup caur atvasāju otrā pusē. ^

Mani iztrūcināja liels, spilgti sarkans plankums uz zemes, un, piegājis klāt, es atklāju, ka tā bija īpatnēja sēne, izzarota un iekrokāta līdzīgi lapveidigam ķērpim, bet no pieskāriena tā saplaka gļotās. Pēc tam atradu kuplu paparžu ēnā kaut ko nepatīkamu — beigtu trusi ar atrautu galvu. Tas bija aplipis ar spīdīgām mušām, taču vēl silts. Es drausmās apstājos, ieraudzīdams izšļakstītās asinis. Te nu bija nogalināts vismaz viens salas apmeklētājs!

Nekādu citu vardarbības pēdu es nemanīju. Izska­tījās, it kā trusis būtu piepeši sakampts un nonāvēts. Vērdamies šinī spalvainajā ķermenītī, es nodevos minē­jumiem, kā tas varēja gadīties. Tā stāvēdams jutu, ka mācas virsū mīklainas bailes, ko bija pamodinājis ar savu necilvēcisko seju radījums pie strauta. Es sāku noprast, cik bīstams mans gājiens starp šiem nezinā­majiem ļaudīm. Apkārtējais biezoknis tagad man tēlo­jās citāds. Nu katrā ēnā slēpās ienaidnieks, katra čaboņa nozīmēja briesmas. Šķita, ka neredzamas būt­nes glūn uz mani.

Nolēmu doties atpakaļ uz apžogojumu krastmalā. Es aši pagriezos un strauji, gandrīz jāsaka, neprātīgi brāžos cauri krūmiem, par vari gribēdams atkal tikt klajā vietā.

Es pēkšņi apstājos pie kāda klajumiņa. Tā bija tāda kā lauce, kas radusies, kokiem izgāžoties; jau zēla sē- jeņi, lai cīnītos par brīvo vietu, ko viņā pusē atkal iekļāva stumbru un vīteņaugu biežņa ar sēņu un puķu ielāsumiem. Uz milzīga krituša koka piepjainajiem trupekņiem manā priekšā vienkopus tupēja trīs groteski cilvēki, vēl nemanīdami, ka esmu pienācis viņiem tu­vumā. Vi§na, acīm redzot, bija sieviete, divi pārējie — vīrieši. Visi bija puskaili, tikai vidukļus sedza sarkanas drēbes tinumi, un es vēl nekad nebiju redzējis mežoņus ar tādu pelēcīgi sarkanbrūnu ādu. Tuklas, lielas sejas bez zoda, slīpas pieres, reti, saraini mati uz galvas. Es pirmo reizi sastapu tik- kustoniska izskata radīju­mus.

Viņi sarunājās, pareizāk, viens no vīriešiem runāja ar abiem pārējiem, un visi trīs bija pārāk aizrāvušies, lai justu mani pienākam. Viņi šūpoja galvas un plecus uz vienu un otru pusi. Runātājs šmakstinādams bēra vārdus, kurus dzirdēju skaidri, taču nevarēju saprast, ko viņš teica. Man šķita, ka viņš atkārto kādu sarež­ģītu penteri. Pēc laiciņa šī balss kļuva skarbāka, un, izplezdams rokas, viņš piecēlās kājās.

Nu arī pārējie uzcēlās kājās un izpleta rokas, pie kam sāka vervelēt viņam līdzi, šūpodamies savas garās penteres ritmā. Es tobrīd ievēroju, ka viņiem lempīgas, plānas pēdas un neparasti īsi stilbi. Visi trīs sāka lēnām soļot riņķī, paceldami un piecirzdami kājas un vicinā­dami rokas; viņu ritmiskajā runā ievijās tāda kā mel­dija ar refrēnu, kurš skanēja «alūla» vai «balūla». Viņu

acis iedegās un ķēmīgās sejas kļuva žirgtākas, paužot savādu prieku. Siekalas pilēja no bezlūpu mutēm.

Vērodams viņu groteskos un mīklainos žestus, es piepeši pirmo reizi skaidri noskārtu, kāpēc viņi tik der­dzīgi un atstāj tādu nenoteiktu, pretrunīgu iespaidu, it kā būtu gluži sveši un tanī pašā laikā svešādi pa­zīstami. Sie trīs radījumi, kas bija iegrimuši savā noslēpumainajā rituālā, līdzinājās cilvēkiem un tomēr visdīvainākajā kārtā atgādināja kādu pazīstamu dzīv­nieku. Par spīti uzģērbtajai lupatai, cilvēka stāvam, cilvēciskam augumam, katrs no šiem radījumiem savās kustībās, sejas izteiksmē, visā ārienē, kā tagad apjautu, bija nenoliedzami ieņēmies cūkai piemītošas īpatnības, cūcisku piejaukumu, nepārprotamas šī kustoņa pazīmes.

Es stāvēju, padevies šīs pārsteidzošās atziņas varai, un nākamajā brīdī man iešāvās prātā visbaigākie jau­tājumi. Bļaudami un urkšķēdami dīvainie radījumi cits pēc cita sāka lēkt gaisā. Vienam paslīdēja kāja, un kādu mirkli viņš palika uz visām četrām, iekām tika atkal augšā. Tanī momentā pietiekami skaidri atplaiksnījās šo briesmoņu patiesais dzīvnieciskums.

Es pagriezos pēc iespējas klusāk un, lāgiem sa­stingdams aiz bailēm, ka mani nodos zara brīkšķis vai lapas čabiens, steidzos atpakaļ krūmos. Pagāja labs laiks, iekām kļuvu drošāks un uzdrīkstējos kustē­ties brīvi.

Tobrīd mana vienīgā doma bija tikt projām no šiem dergļiem, un es gandrīz nemanīju, ka esmu iznā­cis uz vāji iemītas taciņas starp kokiem. Tad, piepeši šķērsodams mazu laucīti, nepatīkami satrūkos, ierau­dzījis starp stumbriem jardus trīsdesmit atstatu divas lempīgas kājas, kas klusi soļoja paralēli manam virzie­nam. Galvu un ķermeņa augšdaļu slēpa ložņaugu mudžeklis. Es spēji apstājos, cerēdams, ka šis radījums mani neredz. Viņa kājas apstājās reizē ar mani. Es biju tā uzbudināts, ka tik tikko savaldījos un nemetos bēgt pa kaklu pa galvu.

Pēc tam, cieši ielūkojies, es saskatīju cauri sa­režģītajam vijumam galvu un rumpi — to pašu lo­pisko izdzimumu, ko biju redzējis dzeram. Viņš pa­kustināja galvu. No koku paēnas viņš uzmeta man

acis, un tās zibsnīja zaļām uguntiņām, kas nozuda, tiklīdz viņš atkal pagrieza galvu. Viņš kādu brīdi palika nekustīgs un pēc tam laidās skriet klusiem so­ļiem caur zaļo labirintu. Nākamajā mirklī viņš nozuda aiz krūmiem. Es nevarēju viņu redzēt, bet jutu, ka viņš apstājies un atkal vēro mani.

Kas īsti tas bija — cilvēks vai dzīvnieks? Ko viņš . gribēja no manis? Es biju bez ieroča, pat bez nūjas. Bēgt būtu neprāts. Lai nu kas bija šis radījums, viņš tomēr neiedrošinājās man uzbrukt. Stingri sakodis zobus, gāju tieši uz viņa pusi. Par vari centos neizrādīt bailes, kas šķita stindzinām manu muguru. Es izsprau­cos caur augstu, balti ziedošu krūmu biezokni un div­desmit jardus atstatu ieraudzīju viņu skatāmies pār plecu uz mani un vilcināmies. Es paspēru dažus sojus uz priekšu, cieši lūkodamies viņam acīs.

— Kas jūs esat? — es noprasīju.

Viņš mēģināja izturēt manu skatienu.

— Nē! — viņš piepeši teica, pagriezās un lēkšiem devās projām no manis caur atvasāju.

Pēc brīža viņš atkal pagriezās un blenza uz mani. Viņa acis gaiši spīdēja krēslā zem kokiem.

Man dūša saskrēja papēžos, taču jutu, ka vienīgais glābiņš — izlikties drošam, un stingrā gaitā gāju viņam virsū. Viņš par jaunu novērsās un pazuda krēslā. Man šķita, ka vēlreiz ievēroju pazibam viņa acis, un tas bija viss.

Pirmo reizi atskārtu, ka šī vēlā stunda varētu kļūt man bīstama. Saule bija norietējusi pirms dažām mi­nūtēm, tropu īsā krēsla jau brieda par tumsu debess austrumdaļā, un kāds agrīns naktstaurenis klusu lidi­nājās pie manas galvas. Ja negribēju pārnakšņot šinī noslēpumainajā mežā, kas pilns nezināmu briesmu, man vajadzēja steigties atpakaļ uz apžogojumu.

Doma atgriezties šinī sāpju piemeklētajā patvērumā gaužām nepatika, taču būtu vēl nepatīkamāk, ja mani te ārā pārsteigtu dziļa tumsa un viss, kas varēja tanī slēpties. Es vēlreiz ieskatījos zilajās ēnās, kurās bija ieniris dīvainais radījums, un pēc tam devos atpakaļ, lejup pa nogāzi, uz strauta pusi, iedams, kā spriedu, turp, no kurienes nācis.

Soļoju ar skubu, visu šo piedzīvojumu samulsināts, un drīz atrados starp skrajiem kokiem līdzenā vietā. Bezkrāsas dzidrums, kas seko saulrieta atblāzmai, sāka tumšoties. Debess zilums virs marias galvas ik mirkli kļuva sulīgāks, un mazās zvaigznes cita pēc citas pārspēja dziestošo gaismu; spraugas attālākajā lapotnē un koku starpas bija vīdējušas dūmakaini zilas klusinātā dienas gaismā, bet tagad kļuva melnas un noslēpumainas.

Es traucos tālāk. Apkārtne zaudēja krāsas, koku galotnes kā melni silueti slējās pret zaigām, zilām de­besīm, un lejpus šīs kontūrlīnijas viss sakusa vienā bezveidīgā tumšumā. Drīz koki kļuva retāki un krū­mainais atvasājs kuplāks. Nonācu tuksnešainā, baltā smiltienā un pēc tam atkal plašā, mudžeklīgā brik- snājā.

Mani darīja nemierīgu vāja čaukstoņa labajā pusē. Sākumā domāju, ka viļos, jo, kad vien apstājos, val­dīja klusums, tikai vakara vēsma šalca koku galotnēs. Bet, tiklīdz atkal uzņēmu savu ceļu, mani soļi it kā atbalsojās.

Es virzījos projām no biezokņiem, turēdamies kla­jākās vietās, un reizi pa reizei spēji pagriezos, lai pār­steigtu šo radījumu — ja tāds eksistēja — zogamies uz mani. Neredzēju nekā aizdomīga, un tomēr arvien noteiktāk apjautu kāda klātbūtni. Paātrināju gaitu un pēc laiciņa nonācu pie mazas kosas;-pārgājis tai pāri, aši apgriezos un to cieši vēroju no šīs puses. Melnā kosa skaidri atšķīrās no tumstošajām debesīm.

Pēc brīža kāds bezveida kumurs strauji pacēlās uz debess fona un nozuda. Tagad jutos pārliecināts, ka mans brūnsejīgais pretinieks atkal lavās man līdzi. Un tanī pašā mirklī atskārtu vēl ko nepatīkamu: es biju apmaldījies.

Pagalam samulsināts, slepenā ienaidnieka vajāts, es kādu laiku steidzos uz priekšu. Šis radījums, lai tas būtu kas būdams, vai nu neiedrošinājās man uz­brukt, vai gaidīja izdevīgāku brīdi. Es neatlaidīgi turējos klajās vietās. Reizēm apstājos un klausījos, un drīz pa pusei pārliecināju sevi, ka mans vajātājs vairs nedzenas pakaļ vai radies -tikai manā sakairinātajā iztēlē. Tad izdzirdēju šalkojam jūru. Es pasku- binājos, dodamies gandrīz skriešus, un tūlīt kāds paklupa aiz manis.

Piepeši apcirtos un vēros koku izplūdušajos apvei­dos manā aizmugurē. Šķita, kaut kas melns ielēca ēnā. Es sastingu un klausījos, taču dzirdēju vienīgi savas asinis tūkstam galvā. Nodomāju, ka mani nervi sabeigti un jutekļi vīluši, un apņēmīgi pagriezos atkal pret šalkojošo jūru.

Pēc pāris minūtēm koki tapa retāki, un izkļuvu kailā, zemā laidā, kas iesniedzās tumšā ūdenī. Nakts bija rāma un skaidra, un jūras lēnajās šūpās mirgu­ļoja zvaigžņu augošo pulku atspīdumi. Atstatāk bāli vizēja bangas pret nesimetrisku rifa loku. Rietumos redzēju zodiakālo gaismu, kas saplūda ar vakarzvaig­znes dzelteno spožumu. Krasts stiepās projām no manis uz austrumiem, un rietumos to slēpa zemesraga izcilnis. Tad atcerējos, ka Moro pludmale atrodas rie­tumos.

Aiz manis pārlūza kāds zariņš un nočabēja lapas. Es pagriezos un stāvēju, lūkodamies tumšajos kokos. Nevarēju nekā saskatīt — vai arī saskatīju pārāk daudz. Katrs melns apveids tumsā likās draudošs un dīvaini atgādināja modru, vērīgu būtni. Tā nostāvēju kādu minūti un pēc tam, joprojām uzmanīdams kokus, nogriezos uz rietumiem, lai šķērsotu zemesmēli. Tik­līdz uzņēmu savu ceļu, viena no glūnošajām ēnām sakustējās un sekoja.

Mana sirds dauzījās strauji. Drīz kļuva redzams līča plašais apveids rietumos, un es apstājos par jaunu. Klusā ēna apstājās jardus desmit no manis. Maza uguntiņa mirgoja ieliekuma tālākajā galā, un pelēkais smilts liedags tikko jaušami vīdēja zvaigžņu gaismā. Līdz šai uguntiņai varēja būt savas divas jūdzes. Lai sasniegtu pludmali, man vajadzēja tikt cauri kokiem, kur glūnēja ēnas, un nokāpt pa krūmaino atgāzi.

Tagad varēju šo radījumu redzēt mazliet skaidrāk. Tas nebija dzīvnieks, jo stāvēja vertikāli. Tūlīt atvēru muti, lai ierunātos, bet mana balss aizžņaudzās. Mē­ģināju vēlreiz un iekliedzos: «Kas tur ir?» Man neat­bildēja. Es paspēru soli uz priekšu. Radījums nekustē­

jās no vietas, tikai sarāvas mazaks. Mana kāja atsitās pret akmeni.

Tas mani uzvedināja uz kādu domu. Nenolaizdams acis no melnā stāva manā priekšā, pieliecos un pacēlu šo klints gabalu. Līdz ar manu kustību radījums aši pagriezās, kā būtu darījis suns, un aizlavījās iesāņus tālāk tumsā. Tad atcerējos skolas zēna paņēmienu, ar kuru aizbaidīt lielus suņus, ievīstīju akmeni kabatas lakatiņā un griezu ap plaukstas pamatu. Es dzirdēju troksni attālākajās ēnās, it kā radījums bēgtu. Tad piepeši mans sasprindzinātais uzbudinājums atslāba; padzinis naidnieku, iespiedis plaukstā savu ieroci, es nosvīdu slapjš un sāku drebēt.

Pagāja savs laiks, kamēr sadūšojos doties lejup uz liedagu caur kokiem un krūmiem, kas auga sānis ze­mes laidai. Šo atstatumu es pēdīgi veicu skriešus un, izkļuvis no biezokņa, ticis smilšainajā pludmalē, izdzir­dēju kādu brāžamies man pakaļ.

No bailēm pilnīgi zaudējis galvu, metos skriet pa smiltīm. Tūlīt aiz manis sāka žigli dipēt mīkstas kājas. Es izgrūdu nelabu kliedzienu un divkārt paātrināju soli. Kad traucos tālāk, dažas melnas, neskaidras būtnes, trīs četras reizes lielākas par trušiem, aizskrēja vai aizlēca augšup pa liedagu uz krūmu pusi. Es visu mūžu atcerēšos, kādas drausmas man iedvesa šī pa­kaļdzīšanās. Skrēju gar pašu ūdens malu un lāgu lāgiem dzirdēju šļakstus, ko tuvodamies sacēla vajā­tājs. Tālumā, bezcerības tālumā, spīdēja dzeltenā gaisma. Nakts visapkārt bija melna un rāma. Šļak­stiem aizmugurē atskanēja arvien tuvāk. Man trūka elpas, jo nemaz nebiju radis skriet; krūtis gārdza un skaudra sāpe kā ar nazi dūra sānos. Jutu, ka vajā­tājs mani panāks daudz ātrāk, nekā spēšu sasniegt apžogojumu; izmisis un aizelsies apsviedos apkārt un, kad viņš piekļuva man klāt, zvēlu viņam — zvēlu, cik jaudas. Akmens izslīdēja no kabatas lakatiņa cilpas.

Kad pagriezos, radījums, kas bija skrējis četreniski, izslējās kājās, un mans metamais viņu ķēra tieši krei­sajos deniņos. Galvaskauss skaļi noknaukšķēja, un dzīvnieks-cilvēks uzmeimuroja man virsū, rokām at­grūda mani, aizsteberēja garām un nogāzās smiltīs ar galvu uz priekšu un seju ūdenī. Un tur viņš palika nekustīgi guļam.

Neuzdrošinājos pieiet pie šī melnā kumura. Atstāju viņu turpat pie saņirbinātā ūdens zem klusajam zvaigznēm un, apmetis ap viņu līkumu, turpināju savu ceļu uz dzelteno gaismu, kas spīdēja no mājas. Un drīz sajutu atvieglojumu, izdzirdot pumas žēlabainas gaudas, skaņas, kas iesākumā bija mani aizdzinušas pētīt šo noslēpumaino salu. Kaut arī biju vājš un bries­mīgi noguris, saņēmu visus spēkus un laidos atkal skriet uz gaismu. Šķita, ka mani sauc kāda balss.