Ārsta moro sala

XVI. KĀ DZĪVNIEKU CILVĒKI NOGARŠOJA ASINIS

Bet es zaudēju sava stāsta pavedienu, jo neesmu pieredzējis rakstnieks.

Mēs ar Montgomeriju ieturējām brokastis un izgā­jām apskatīt fumarolu un verdošo avotu, kura karstaja ūdenī biju nejauši iekāpis iepriekšējā dienā. Mums bija līdzi pātagas un pielādēti revolveri. Dodamies cauri kādam lapotam biezoknim, mēs _ izdzirdējām trusi kvīkstam. Apstājāmies un klausījāmies, taču vairāk neko nedzirdējām; drīz turpinājām savu ceļu, un šis starpgadījums piemirsās. Montgomerijs vērsa manu uzmanību uz maziem, sārtiem dzīvniekiem ar garām pakaļkājām, kuri lēkāja pa atvasāju. Moro esot sagud­rojis izveidot no dzīvnieku cilvēku pēcnācējiem šādus radījumus. Viņš cerējis tos ieaudzēt, lai netrūktu gaļas, bet šis nodoms izjucis, jo tie, tāpat kā truši, apēdot savus mazuļus. Es jau biju sastapis šos radījumus, mēnesnīcā mukdams no leoparda cilvēka un iepriekšējā dienā bēgdams no Moro. Gadījās, ka, vairīdamies no mums, viens ielēca bedrē, kas radusies, vējam izgāžot koku. Mēs saķērām šo dzīvnieku^ iekām tas paguva izķepuroties ārā. Tas sprauslāja līdzīgi kaķim, skrāpēja, sparīgi spirinājās ar pakaļkājām, mēģināja kost, bet zobi tomēr bija vāji, tā ka varēja tikai nesāpīgi iekniebt. Sis likās gluži jauks dzīvnieciņš, un, tā kā Montgo­merijs stāstīja, tas nekad nerokot alas un esot visai tīrīgs, es domāju, ka muižu parkos to varētu audzēt parastā truša vietā.

Pa ceļam redzējām arī kādu stumbru ar sadrīk- snātu mizu un dziļām skrambām. Montgomerijs pie­vērsa manu uzmanību šim kokam.

— «Neskrāpēt kokiem mizu — tāds ir Likums,» — viņš teica. — Daži gan daudz nebēdā par to!

Liekas, drīz pēc tam sastapām satīru un pērtiķa cilvēku. Sis satīrs it kā atspoguļoja Moro atmiņas par antīko pasauli, viņam bija āža ģīmis, skarba mekšķi- noša balss un velna kājas. Viņš grauza kāda augļa pākstveidīgo čaulu, iedams mums garām. Abi sveici­nāja Montgomeriju.

— Vesels, — viņi uzsauca, — Otrais ar pātagu!

— Tagad ir vēl trešais ar pātagu, — Montgomerijs atbildēja. — Tāpēc uzmanieties labi!

— Vai viņš nav taisīts? — pērtiķa cilvēks jau­tāja. — Viņš teica — viņš teica, viņš esot taisīts.

Satīrs ziņkārīgi lūkojās manī.

— Trešais ar pātagu, kurš raudādams brien jūrā,— viņam ir smalka, balta seja.

— Viņam ir smalka, gara pātaga, — Montgomerijs sacīja.

— Vakar viņš asiņoja un raudāja, — satīrs teica.

— Tu nekad neasiņo un neraudi. Kungs neasiņo un neraud.

— Ak tu mūdzi! — Montgomerijs izsaucās. — Tu asiņosi un raudāsi, ja nepiesargāsies.

— Viņam pieci pirksti, pieci pirksti, tāpat kā man, — pērtiķa cilvēks sacīja.

— Iesim,. Prendik, — Montgomerijs mudināja, pa­ņemdams mani aiz rokas, un es devos viņam līdzi.

Satīrs un pērtiķa cilvēks stāvēja, vērodami mūs un izteikdami vēl citas piezīmes.

— Viņš nerunā, — satīrs sacīja. — Cilvēkam ir balss.

•— Vakar viņš prasīja man ēst, — pērtiķa cilvēks atbildēja. — Viņš nezināja, kur dabūt. t Es nevarēju vairs saklausīt viņu vārdus, tikai dzir­dēju, ka satīrs nosmējās.

Atpakaļceļā mēs uzgājām beigtu trusi. Nabaga dzīvnieciņa sarkanais ķermenītis bija saplosīts gabalos, gaļa noplēsta no daudzām ribām un mugurkauls, acīm redzot, apgrauzts. To ievērodams, Montgomerijs ap­stājās.

— Nu tu brīnums! — viņš izsaucās, pie kam nolie­cās un pacēla dažus no sadragātajiem skriemeļiem, gribēdams tos aplūkot tuvāk. — Nu lu brīnums! — viņš atkārtoja. — Ko tas varētu nozīmēt?

— Kāds no jūsu gaļēdājiem atminējies savus vecos paradumus, — es atbildēju pēc brīža. — Sis mugur­kauls ticis pārkosts.

Iepletis acis, Montgomerijs stāvēja ar bālu seju un sašķiebtu lūpu.

— Tas man nepatīk, — viņš gausi noteica.

— Kaut ko līdzīgu jau redzēju todien, kad at­braucu, — es sacīju.

— Velna milti! Ko īsti?

— Trusi ar apgrieztu kaklu.

— Todien, kad atbraucāt?

— Todien, kad atbraucu. Redzēju atvasājā aiz apžogojuma, pievakarē staigādams pa salu. Galva bija norauta pavisam.

Montgomerijs paklusi, gari nosvilpās.

— Turklāt es noprotu, kurš no jūsu kustoņiem to

izdarījis. Zināms, tās ir tikai aizdomas. Iekām uzgāju šo trusi, redzēju vienu no jūsu briesmoņiem dzeram pie strauta.

— Viņš sūca ūdeni?

— Jā.'

— «Nesūkt dzērienu — tads ir Likums.» Sie kustoņi daudz vis nebēdā par Likumu, kad Moro nav tuvumā.'

— Tas bija tas pats kustonis, kas dzinās man pakaļ.

— Kā tad, — Montgomerijs sacīja. — Tā jau gaļ- ēdāji dara. Nogalinājuši savu upuri, viņi dzer. Ziniet — asins garša …

— Kāds izskatījās šis kustonis? — viņš jautāja. — Vai jūs pazītu viņu? — Izplatu stāvēdams pie saplo­sītā truša, viņš vērās apkārt, pētīdams biezokņa ēnas un aizklājus, meža lamatas un slēpņus. — Asins garša … — viņš atkārtoja.

Viņš izvilka revolveri, pārlūkoja patronas un atkal iebāza to kabatā. Pēc tam viņš sāka staipīt.savu at- kareno lūpu.

— Es droši vien pazītu šo kustoni. Es viņu ap­dullināju. Viņam būs izaudzis krietns puns pierē.

— Bet tad mums jāpierāda, ka viņš nogalinājis trusi, — Montgomerijs atbildēja. — Es vēlētos, kaut nemaz nebūtu vedis trušus uz šejieni.

Es gribēju turpināt ceļu, bet viņš stāvēja pie sa- pluinītā truša, nogrimis tādās kā mulsās domās. Pē­dīgi pagājos tik tālu, ka neredzēju vairs truša atliekas.

— Nāciet! — es saucu.

Montgomerijs atmodās kā no miega un devās uz manu pusi. *

— Ziniet; — viņš pusčukstus teica, — mums likās, viņi visi ieņēmušies domu, ka nedrīkst ēst nevienu būtni, kas skraida pa zemi. Ja kāds kustonis nejauši nogaršojis asinis …

Kādu laiku mēs gājām klusēdami.

— Gribētos zināt, kā tas varēja notikt, — viņš sacīja pats sev. — Es nesen izdarīju muļķību, — viņš turpināja, brīdi klusējis. — Mans kalpotājs… Es viņam parādīju, kā nodīrāt un izcept trusi. Dīvaini… Es re­dzēju, ka viņš laizīja savas rokas … Tas man nekad nebija nācis prātā.

— Mums jādara gals šīm nerātnībām, — viņš piebilda. — Vajag visu pastāstīt Moro.

Iedams mājup, viņš nevarēja vairs domāt par ko citu.

Uzzinājis notikušo, Moro kļuva vēl bažīgāks nekā Montgomerijs, un, gluži saprotams, man pielipa viņu redzamās bailes.

— Mums jāsoda vainīgais citiem par mācību, — Moro sacīja. — Es pats esmu pilnīgi pārliecināts, ka no­grēkojies ir leoparda cilvēks. Bet kā varam to pierādīt? Es vēlētos, Montgomerij, kaut jūs būtu mazāk kārojis pēc gaļas un atturējies no šiem satraucošajiem jauni­nājumiem. Ar visu to mēs varam vēl iekulties nepa­tikšanās.

— Es biju muļķa ēzelis, — Montgomerijs at­zina. — Bet, kas padarīts, tas padarīts. Un jūs jau pats man atvēlējāt tos trušus.

— Mums tūlīt jālūko glābt stāvokli, — Moro teica. — Man liekas, Mlings varēs parūpēties pats par sevi, ja notiks kas ļaunāks.

— Es gan neesmu tik drošs par Mlingu, — Montgo­merijs atbildēja. — Es domāju, ka pazīstu viņu labāk.

Pēcpusdienā Moro, Montgomerijs, es un Mlings devāmies uz salas otru malu — uz būdām, kas saceltas gravā. Mums trim bija ieroči. Mlings nesa stieples ritulīti un mazu cirvi, ar kuru mēdza cirst malku. Moro bija uzkāris plecā lielu gana tauri.

— Jūs redzēsit dzīvnieku cilvēku sapulci, — Mont­gomerijs sacīja. — Tas būs varens skats.

Pa ceļam Moro neteica ne vārda, bet viņa lielajā sejā, ko ieskāva balti mati, zīmējās drūmi, stingri vaibsti.

Mēs šķērsojām gravu, kur tecēja karstais kūpošais strauts, un gājām pa līkumotu taku cauri niedrājam, līdz sasniedzām prāvu klajumu, ko sedza bieza dzel­tenu putekļu kārta. Manuprāt, tas bija sērs. Aiz kāda zālaina izvirzīta sēkļa mirdzēja jūra. Nonācām vietā, kas izskatījās pēc sekla dabiska amfiteātra, un te mēs visi četri apstājāmies. Tad Moro sāka pūst savu tauri, pārtraukdams tropu pēcpusdienas miegaino klusumu. Šķiet, viņam bija stipras plaušas. Spalgās skaņas at­balsodamās pieņēmās spēkā, līdz beidzot krita vai ausis ciet.

— Ah! — Moro izdvesa, nolaizdams ragu.

Tūlīt atskanēja brīkšķi dzeltenajā niedrājā un balsis no za]ās biežņas, kas kuploja muklainē, pa kuru es biju skrējis iepriekšējā dienā. Pēc tam trijās vai četrās vietās sērainās klajotnes malā parādījās dzīvnieku cil­vēku groteskie augumi. Viņi steidzās pie mums. Man drausmās šermuļi gāja pār kauliem, kad viņi cits pēc cita izrikšoja no meža un niedrāja un klamboja pa karstajiem putekļiem šurp. Bet Moro un Montgomerijs palika itin mierīgi stāvam, un es gribot negribot tu­rējos kopā ar viņiem. Pirmais izskrēja satīrs, savādi nereāls, kaut arī viņš meta ēnu un izspārdīja ar na­giem putekļus; pēc viņa no niedrāja iztrausās ķēmīga, neveikla būtne, zirga un degunradža sajaukums, tā tuvojās, gremodama stiebru; un pēc tam parādījās cūkas sieviete un divas vilka sievietes; pēc tam ierau­dzīju lapsas-lāča raganu ar sarkanajām acīm un iesmailo, sarkano ģīmi un vēlāk — citus. Visi steidzās aizgūtnēm vien. Tuvodamies mums, viņi sāka klanīties pret Moro un cits caur citu skaitīt pantus no Likuma otrās daļas: «Viņa roka griež brūces, viņa roka dziedē,» — un tā tālāk.

Jardus trīsdesmit no mums visi apstājās un, sa­kņupuši uz ceļiem un elkoņiem, ņēmās apbārstīt ar gaišajiem putekļiem sev galvas. Iedomājieties šo skatu, ja varat. Mes, trīs viri zilās drēbēs, ar savu nejauko melnsejīgo apkalpotaju stāvējām putekļainā saules apspīdētā klajumā zem zilām, starojošām debesīm, un, žestikulēdami un muguras locīdami, mūs apsēda šie baidekļi — daži gandrīz cilvēka izskatā, ja atskaita viņu žestus un sejas izteiksmi, citi līdzīgi kropļiem, daži tik dīvaini izķēmoti, ka atgādināja visbaigākos rēgus, kādi vien redzēti sapņos. Un tālāk, vienā pusē šmaugu niedru audze, otrā — mudžeklīgs palmu bie­zoknis, kas šķīra mūs no gravas un būdām, ziemeļos — Klusā okeāna dūmakainais horizonts.

— Sešdesmit divi, sešdesmit trīs, —^tyloro skaitīja. — Četru vēl trūksi

— Neredzu leoparda cilvēka, — es teicu.

Nākamajā brīdī Moro atkal pūta lielo tauri, un, dzirdēdami šīs skaņas, dzīvnieku cilvēki sarāvās un vārtījās putekļos. Tad parādījās leoparda cilvēks. Sa­meties kūkumā, viņš izlavījās no niedrāja un centās aiz Moro muguras iezagties putekļu kārpītāju lokā. Un es redzēju, ka viņam bija puns pierē. Pats pēdējais ieradās mazais pērtiķa cilvēks. Agrīgākie kustoņi, sa­karsuši un paguruši no zemošanās, meta uz viņu niknus skatienus.

— Rimstieties! — Moro sacīja savā stingrajā, ska­ļajā balsī, un dzīvnieku cilvēki atlaidās sēdus un at­elsās pēc savas lūgšanas.

— Kur Likuma teicējs? — Moro jautāja, un pelēk- spalvainais šausmonis nolieca galvu putekļos.

— Saki priekšā vārdus! — Moro pavēlēja, un tūlīt visi, uzrausušies ceļos, atsāka savu dīvaino litāniju, šūpodamies uz vienu un otru pusi un pasviezdami gaisā sēra putekļus, papriekš ar labo roku, pēc tam ar kreiso.

Kad viņi skaitīja «Neēst gaļu un zivis — tāds ir Likums», Moro pacēla savu kalsno, balto roku.

— Pietiek! — viņš izsaucās, un visi uzreiz apklusa.

Manuprāt, viņi visi zināja, kas notiks, un baidijās

no tā. Es vēros apkārt, raudzīdamies viņu savādajās sejās. Ķad redzēju viņu sagumušos augumus un slepe­nas bailes viņu spīdošajās acīs, es brīnījos, ka biju kādreiz noturējis viņus par cilvēkiem.

— Šis Likums ir pārkāpts, — Moro sacīja.

— Nekāda glābiņa, — pelēkspalvainā bezsejas būtne teica.

— Nekāda glābiņa, — uz ceļiem saknupušie dzīv­nieku cilvēki atkārtoja.

—Kurš vainīgs? — Moro izsaucās un laida acis apkārt, ielūkodamies viņu sejās un plīkšķinādams savu pātagu. Man šķita, ka hiēna-cūka izskatījās drūma, un tāds pats likās arī leoparda cilvēks. Moro skatiens pie­vērsās šim radījumam, kas bailēs klanījās pret viņu, atminēdamies, kādas briesmīgas mokas pārcietis. — Kurš vainīgs? — Moro atkārtoja pērkona balsī.

— Ļauns, kas pārkāpj Likumu, — sprediķoja Li­kuma teicējs.

Moro skatījās leoparda cilvēkam acīs, it kā raudams viņam sirdi no krūtīm laukā.

— Kas pārkāpj Likumu… — Moro sacīja, novērs­dams skatienu no sava upura un uzlūkodams mūs. Man šķita, viņa balsī ieskanējās prieks.

— .., iet atpakaļ uz Sāpju māju, — visi auroja, — iet atpakaļ uz Sāpju māju, ak kungs!

— Atpakaļ uz Sāpju māju — atpakaļ uz Sāpju māju, — pērtiķa cilvēks vervelēja, it kā šī doma būtu viņam ļoti patīkama.

— Vai dzirdi? — Moro teica, atkal pievērsdamies grēciniekam. — Mans drau … Eil

Atbrīvots no Moro skatiena, leoparda cilvēks bija tūlīt pietrūcies kājās, un tagad viņš gailošām acīm me­tās uz savu mocītāju, atņirdzis lielos, spīdīgos kaķa ilkņus. Esmu pārliecināts, ka viņš uzbruka vienīgi tra­kās, neciešamās bailēs. Šķita, ka visi sešdesmit bries­moņi ap mums saceļas. Es izvilku revolveri. Abi augumi sadūrās. Moro sagrīļojās no leoparda cilvēka sitiena. Apkārt dzirdēju negantu kaukoņu un rēkoņu. Visi kus­tējās ātri.-Nodomāju, ka sācies vispārējs dumpis.

Gar acīm nozibēja leoparda cilvēka niknais ģīmis, Mlings dzinās viņam pakaļ. Redzēju, ka hienas-cūkas dzeltenās acis deg uzbudinājumā un tā saliekusies uz priekšu, it kā gribētu man uzbrukt. Pār hiēnas-cūkas uzrautajiem pleciem arī satīrs neganti skatījās uz mani. Dzirdēju Moro revolvera sprakšķi un redzēju sārtu uz­liesmojumu nostiepjamies pār satraukto pūli. Šķita, viss bars pagriezās uguns noplaiksnījuma virzienā, un tīri nev.ilšus pagriezos arī es. Nākamajā mirklī es skrēju kopā ar uzbudināto, kliedzošo baru, dzīdamies pakaļ bēgošajam leoparda cilvēkam.

Tas ir viss, ko varu pastāstīt noteikti. Redzēju, ka leoparda cilvēks iezvēla ārstam Moro, un pēc tam viss sagriezās ap mani vienā jūklī un es skrēju pa kaklu pa galvu.

Mlings bija priekšgalā, viņš cieši pa pēdām sekoja bēglim. Aiz Mlinga, jau izkārušas mēles, lieliem lēcie­niem cilpoja vilku sievietes. Viņām sekoja cūku cilvēki, kvīkstēdami satraukumā, un divi vēršu .cilvēki savos baltajos tinumos. Viņiem nopakaļ, iejucis dzīvnieku cilvēku bariņā, traucās Moro ar revolveri rokā, vējš bija nopūtis viņa platmalaino salmenīcu, un gludie, baltie mati plīvoja. Hiēna-cūka skrēja kopā ar mani, turēdamās līdzās un savām kaķa acīm slepus šķielē­dama uz mani, un citi kliedzot dipšoja aiz mums.

Leoparda cilvēks brāzās cauri garajām niedrēm, kas sitās atpakaļ, šaustīdamas Mlinga seju. Sasnieguši niedrāju, mēs, pārējie, atradām jau iemītu taciņu. Va­jādami bēgli, norikšojām pa niedrāju kādu ceturtdaļ- jūdzi un pēc tam ienirām biezoknī, kas ļoti palēnināja mūsu gaitu, kaut arī mēs devāmies tam cauri visi vienā barā, — zari sitās mums sejās, lipīgie ložņaugi ķērās aiz zoda vai potītēm, ērkšķi plosīja drēbes un miesu.

— Viņš devies te cauri uz visām četrām, — elsa Moro, kas tagad meimuroja man tieši pa priekšu.

— Nekāda glābiņa, — vilks-lācis teica, medību priekā smiedamies man acīs.

Mēs izspraucāmies klinšainā klajumā un atkal ie­raudzījām bēgli, kas skrēja četreniski, tā ka rokas viegli metās pie zemes, un, atskatīdamies pār plecu, viņš rūca uz mums. Vilku cilvēki nokāiicās aiz patikas. Bēgļa miesu joprojām sedza ģērbs, un notālēm viņa seja aizvien vēl šķita cilvēciska, taču viņš skrēja lī­dzīgi kaķim, tramīgi nolaidis plecus ka vajāts zvērs. Pārlēcis pār dzeloņainiem krūmiem, kas ziedēja dzelte­niem ziediem, viņš nozuda. Mlings tobrīd sasniedza klajuma vidu.

Mēs gandrīz visi tagad skrējām lēnāk nekā pašā sā­kumā, rikšojām garākā un vienmērīgākā solī. Kad šķērsojām klajumu, es redzēju, ka vajātāju kolona iz­vēršas ķēdē. Hiēna-cūka joprojām turējās man līdzās, pie kam vēroja mani un laiku pa laikam sakrunkoja purnu, rūcīgi nosmiedamās.

Leoparda cilvēks bija ielēcis atvasājā, kas auga klintaines malā. Saprazdams, ka dodas uz zemesragu, kur zadzies man līdzi pirmajā vakarā pēc manas at­braukšanas, viņš bija meties sānis. Bet Montgomerijs bija ievērojis šo viltību un aizsteidzies viņam priekšā.

Tā nu es, elsdams, klupdams pret klintīm, ērkšķu plosīts, spraukdamies cauri papardēm un niedrēm, pa­līdzēju gūstīt leoparda cilvēku, kas pārkāpis Likumu,

un hiēna-cūka skrēja man blakām, nelabi smiedama. Es streipuļoju uz priekšu, nokusis līdz nāvei, galva reiba, sirds dauzījās kā negudra, un tomēr neiedrošinājos apstāties, jo baidījos palikt viens ar šo briesmīgo pava­doni. Par spīti ārkārtīgam nogurumam un tropu pēc­pusdienas tveicei, es meimuroju tālāk.

Un pēdīgi vajāšanas niknums atslāba. Mēs bijām iedzinuši nelaimīgo kustoni salas stūrī. Moro ar pā­tagu rokā nostādīja mūs visus gandrīz taisnā līnijā, un mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, sasaukdamies un ielenkdami savu upuri. Mēs viņu nejūtām, viņš slēpās krūmos, caur kuriem pusnaktī biju skrējis, bēgdams no viņa.

— Uzmanieties! — Moro iekliedzās, kad mūsu ķē­des gali apliecās ap mudžeklīgo atvasāju un ieslēdza kustoni. — Uzmanieties!

— Riesargieties! — Montgomerijs izsaucās aiz bie­zokņa.

Es atrados nogāzē augšpus krūmiem. Moro un Montgomerijs staigāja gar krastu lejpusē. Mēs lēnām spraucāmies cauri zaru un lapu ornamentālajam savi- jumam. Vajātais kustonis izturējās klusi.

— Atpakaļ uz Sāpju māju, uz Sāpju māju, uz Sāpju māju! — spiedza pērtiķa cilvēks jardus divdesmit pa labi no manis.

To dzirdēdams, es piedevu nelaimīgajam radījumam visas bailes, ko viņš bija man iedvesis.

Es dzirdēju, ka labajā pusē brīkšķ zari un švīkst la­pas — tur smagiem soļiem spraucās caur biežņu zirgs- degunradzis. Un pēkšņi pa kādu vaļumu ieraudzīju pustumsā zem leknajiem sakuplojumiem kustoni, ko gūstījām. Es apstājos. Viņš bija sarāvies čokurā, un viņa spīdošās, zaļās acis pār plecu vērās manī.

Lai cik arī savādi liktos — es nevaru to izskaid­rot,- — bet tagad, redzēdams, ka šis radījums pieplacis gluži kā dzīvnieks, viņa acis zalgo un seja, kurā sa­manāmi cilvēka vaibsti, sašķobīta bailēs, es atkal ap­jautu, ka. viņš līdzinās cilvēkam. Nākamajā mirklī viņu ieraudzītu arī citi vajātāji, viņu pievārētu un sagūstītu, un aizvestu uz apžogojumu, kur viņam no jauna būtu

jāizcieš drausmīgas mokas. Es aši izvilku revolveri, notēmēju starp viņa baiļpilnajām acīm un izšāvu.

Sinī brīdī hiēna-cūka pamanīja upuri, tā aizgūdamās iekliedzās, metās viņam virsū un kāri iekodās kaklā. Viss zaļais biezoknis ap mani sāka līgoties un brīk­šķēt, dzīvnieku cilvēkiem traucoties šurp. Parādījās seja pēc sejas.

— Prendik, nenogaliniet viņu! — Moro kliedza.

— Nenogaliniet viņu!

Es redzēju, ka viņš pieliecās, spraukdamies cauri lielajām papardēm.

Nākamajā mirklī Moro ar pātagas kātu aizdzina hiēnu-cūku, un viņš kopā ar Montgomeriju gaiņāja uzbudinātos gaļēdājus dzīvnieku cilvēkus, it sevišķi Mlingu, projām no ķermeņa, kas vēl drebēja. Pelēk- spalvainā būtne šņaukādama līda man garām pie no­galinātā. Citi kustoņi dzīvnieciskā straujumā grūda mani, lai apskatītos tuvāk.

— Velns jūs rāvis, Prendik! — Moro izsaucās.

— Es gribēju viņu dabūt rokā dzīvu.

— Man ļoti žēl, — es teicu, kaut arī nenožēloju pa­darīto. — Ātrumā tā gadījās.

Jutos vārgs pēc uzbudinājuma un piepūles. Es pa­griezos, izspraucos cauri dzīvnieku cilvēku pūlim un devos viens pats pa atgāzi uz zemesraga augstāko daļu. Dzirdēju, ka, paklausot Moro skaļajām pavēlēm, baltās drēbēs ietītie vēršu cilvēki sāka vilkt upuri lejup uz ūdens pusi.

Tagad varēju palikt viens. Dzīvnieku cilvēki iz­rādīja gluži cilvēcisku ziņkāri par nogalināto un šņau­kādami un ņurdēdami sekoja tam ciešā pulciņā, kad vēršu vīri vilka to lejup pa liedagu. Es pakāpos vēl augstāk un vēroju vēršu vīrus, kas, melni zīmēdamies pret vakara debesīm, nesa smago nedzīvo ķermeni uz jūru, un manā prātā kā vilnis iesitās atziņa, ka dzīve uz šīs salas rit neizsakāmi bezmērķīgi. Aplenkuši Moro un Montgomeriju, starp klintīm liedagā stāvēja pērtiķa cilvēks, hiēna-cūka un vairāki citi dzīvnieku cilvēki. Viņi aizvien vēl bija dziļi satraukti, un visi jo skaļi un cītīgi izteica savu padevību Likumam. Taču es jutos pilnīgi pārliecināts, ka arī hiēna-cūka vainojama trušu

nogalināšanā. Man uzausa dīvaina doma, ka uz šīs salas — kaut arī augumi ir groteski un neglīti — es redzu cilvēku dzīvi miniatūrā, instinkta, saprāta un lik­teņa mijiedarbību visvienkāršākajā veidā. Boja bija gājis leoparda cilvēks. Tā bija visa starpība.

Nabaga kustoņi! Es tagad sāku īsti aptvert, cik ļauna Moro cietsirdība. Agrāk nebiju domājis par tām ciešanām un bailēm, kas uzbrūk šiem nelaimīgajiem upu­riem, kad Moro palaidis viņus, vaļā. Līdz šim mani bija šausminājušas vienīgi mokas, ko viņi izcieš apžogo- jumā. Bet tagad tās nelikās galvenās. Agrāk viņi bijuši dzīvnieki, kuru instinkti pielāgoti apkārtējai videi, viņi jutušies apmierināti, cik apmierināti var justies dzīvi radījumi. Tagad viņi kūņojās cilvēka važās, dzīvoja vienās bailēs, viņus mocīja likums, ko paši nespēja saprast; šo izkariķēto cilvēku eksistence sākās sāpju agonijā un bija pastāvīga iekšēja cīņa, pastāvīgas bai­dies no Moro — un kam tas viss? Sī bezjēdzība mani uztrauca. »

Ja Moro censtos sasniegt kādu gudru mērķi, es kaut mazliet justu simpātijas pret viņu. Mani nevar sažēli- nāt tik viegli. Es šo to piedetu viņam pat tad, ja viņa dzenulis būtu naids. Bet viņš rīkojās tik bezatbildīgi, tik vieglprātīgi. Ziņkāre, neprātīgi bezmērķa pētījumi gumdīja viņu, un pārvērsti kustoņi tika izsviesti no apžogojuma, lai viņi pāris gadus dzīvotu, cīnītos, ciestu, kļūdītos un pēdīgi nomirtu mokās. Viņi bija patiešām nožēlojami, vecais dzīvnieciskais naids urdīja uzbrukt otram, Likums atturēja no īsas, niknas cīņas, kas darītu galu iedabātai nesaticībai.

Tanīs dienās manas bailes no dzīvnieku cilvēkiem saistījās ar bailēm par Moro. Beidzot mani pārņēma slimīga jūtoņa, dziļa un ilgstoša, tā nebija rada bailēm un atstāja neizdzēšamas pēdas manā apziņā. Jāatzīs­tas, es zaudēju ticību veselajam saprātam, vērodams bezjēdzīgās mocības uz šīs salas. Akls liktenis, milzīga, nesaudzīga mašīna šķita grafzām un veidojam dzīves audus, un, pastāvīgi griežoties, šī ārkārtīgi sarežģītā mehānisma riteņi nežēlīgi un nenovēršami spieda un plosīja mani, Moro, kas nodevies pētījumiem, Mont­gomeriju, kas nodevies dzeršanai, un garīgi aprobežo­

tos dzīvnieku cilvēkus, kuriem savi instinkti. Bet šī jūtoņa neuzmācās piepeši… Patiešām, man šķiet, ka, stāstīdams par to, esmu mazliet aizsteidzies priekšā notikumiem.