Ārsta moro sala

XXII. VIENATNE

Vakarā es devos ceļā un izbraucu atklātā jūrā; liegs dienvidrietumu vējiņš lēni, bet neatlaidīgi dzina manu laivu, sala raucās mazāka un mazāka, un tievais dūmu stabiņš uz saulrieta blāzmas fona kļuva aizvien smalkāks. Ap mani pacēlās okeāns, noslēpdams zemo, tumšo plankumu. Dienas gaisma, grimstošās saules kvēle plūsmojot zuda no debesīm, aizvilkās sānis kā starojošs aizkars, un pēdīgi es lūkojos plašotnes zilajā bezdibenī, ko bija slēpis saules spožums, un redzēju neskaitāmo zvaigžņu atspīdumus ūdenī. Klusēja jūra, klusēja debess; es biju viens naktī un klusumā.

Tā es dreifēju trīs dienas. Ēdu un dzēru taupīgi, pārdomāju visu, ko biju piedzīvojis, un ne sevišķi stipri vēlējos atkal redzēt cilvēkus. Es tinos netīrā skrandā, mani mati bija savēlušies melnā mudžeklī. Bez šaubām, atradēji domāja, ka esmu vājprātīgs. Lai cik arī sa­vādi tas būtu, es nejutu vēlēšanos atgriezties pie cil­vēkiem. Es tikai priecājos, ka biju ticis projām no baismajiem, derdzīgajiem kustoņiem. Trešajā dienā mani uzņēma kāda briga, kas brauca no Apijas uz Sanfrancisko. Ne kapteinis, nedz viņa palīgs neticēja manam stāstam, viņi nosprieda, ka briesmās un vientu­lībā esmu zaudējis prātu. Baidīdamies, ka arī citi va­rētu būt tādās pašās domās, es vairāk nerunāju par saviem piedzīvojumiem un teicos aizmirsis, kas noticis

ar mani pa visu to gadu pēc Lady Vain bojā ejas — līdz tam brīdim, kad mani uzņēma briga.

Man vajadzēja izturēties sevišķi piesardzīgi, lai mani neuzskatītu par garā vāju. Man mācās virsū at­miņas par Likumu, diviem mirušajiem jūrniekiem, briesmu pilno tumsu, nedzīvo ķermeni niedrājā. Un šķiet tik dīvaini, ka, atgriezies pie cilvēkiem, nesajutu to patiku un paļāvību, ko biju cerējis, bet savādi pa­dziļinājās baiļu un nedrošības sajūta, kādu biju iepa­zinis, dzīvodams uz salas. Neviens neticēs, ka cilvēki man likās gandrīz tikpat ērmīgi kā pārvērstie kustoņi. Es laikam biju ieņēmies kaut ko no savu agrāko biedru dzīvnieciskās iedabas.

Saka, bailes esot slimība. Lai būtu kā būdams, es varu apliecināt, ka nu jau vairākus gadus mani tirda bailes — pastāvīgas bailes, kādas droši vien sajūt padre- sēts lauvēns. Manas drausmas izpaudās ļoti savādi. Es nespēju sevi pārliecināt, ka vīrieši un sievietes, ko sa­stapu, nav tādi paši nenoturīgi dzīvnieku cilvēki, dzīv­nieki, kuriem pa pusei piešķirts cilvēka izskats, bet kuri drīz pārmainīsies, citu pēc citas parādīdami kustoņu pazīmes. Bet es atklāju savas izjūtas kādam sevišķi spējīgam psihiatram, kas pazinis Moro un, likās, pa pusei noticēja manam stāstam, un viņš man ļoti palīdzēja.

Es domāju, uz salas piedzīvotās šausmas nekad pilnīgi neizgaisīs no mana prāta, kaut arī tās parasti turas dziļi zemapziņā — vienīgi mākonis tālumā, at­miņas, vāja neuzticība; bet dažreiz šis mazais mākonis izplešas tik liels, ka aptumšo visas debesis. Tad es sāku vērot cilvēkus. Un mani pārņem bailes. Es redzu sejas, možas un gaišas, citas — trulas vai draudošas, citas — mainīgas, liekulīgas; neviena nepauž saprātīga cilvēka mierpilno diženumu. Man šķiet, ka viņos mos­tas kustoniskas dziņas, ka drīzumā notiks tāda pati degradācija, kādu redzēju uz salas, šoreiz plašākos .apmēros. Zinu, ka tās ir iedomas, zinu, ka vīrieši un sievietes ap mani ir nevis šķietami, bet īsti vīrieši un sievietes, kuri paliks vīrieši un sievietes visu cauru mūžu, — gluži saprātīgi radījumi ar cilvēciskām tieksmēm un maigām rūpēm, brīvi no instinktiem, būt­nes, kas verdziski nepakļaujas ērmīgam Likumam un nemaz nelīdzinās dzīvnieku cilvēkiem. Taču es vairos no cilvēkiem, no viņu ziņkārīgajiem skatieniem, tau­jājumiem un palīdzības un cenšos nošķirties un palikt vienatnē.

Tamdēļ dzīvoju pie klajas, plašas kalnaines, kur varu meklēt patvērumu, kad šīs baismas māc manu dvē­seli; un tad Joti jauka liekas vientulīgā kalnaine, pār kuru pūš spirgti vēji. Dzīvodams Londonā, sajutu gan­drīz neizturamas drausmas. Nevarēju tikt projām no cilvēkiem, viņu balsis ieskanēja caur logiem, nejutos drošs aiz noslēgtām durvīm. Es izgāju uz ielas, lai pagaisinātu savas iedomas, un ložņīgas sievietes līdzīgi kaķiem ņaudēja man nopakaļ, alkatīgi, slapstīgi vīrieši meta uz mani glūnīgus skatienus, bāli, noguruši strādnieki klepodami gāja man garām, izvārgušām acīm un steidzīgiem sojiem kā aizšauti dzīvnieki, no kuru brūcēm pil asinis, veci cilvēki, drūmi un sagumuši, steberēja, murminādami savā nodabā, un neviens ne­pievērsa uzmanību bērniem, kas čalodami dipināja sa­raustītā vērzē. Tad iegriezos kādā baznīciņā, un pat tur šķita, ka sprediķotājs vervelē «lielu domātību» gluži kā pērtiķa cilvēks, — tik stipri biju sasirdzis; vai arī iegāju kādā bibliotēkā, un lasītāji ar savām sa­springtajām sejām šķita pacietīgas būtnes, kas gaida uz laupījumu. It sevišķi derdzās cilvēki vilcienos un omnibusos — viņu trulās, neizteiksmīgās sejas; man izlikās, it kā viņi būtu miroņi, tamdēļ baidījos braukt, ja nebiju pārliecinājies, ka esmu viens. Man pat šķita, ka arī es neesmu saprātīga būtne, ka esmu tikai dzīv­nieks, ko moca kāda smadzeņu slimība, kura liek klīņāt vienam kā apdullušai aitai.

Bet, paldies dievam, tagad šī jūtoņa man uzmācas retāk. Esmu atstājis pilsētas kņadu un burzmu un pavadu savas dienas pie gudrām grāmatām — pie mūsu dzīves lielajiem logiem, pa kuriem plūsmo cilvēka prāta gaisma. Redzu tikai vienu otru svešinieku, un mājas cilvēku ir maz. Dienā lasu un nodarbojos ar ķīmijas eksperimentiem, un daudzas skaidras naktis ziedoju astronomijas studijām. Nezinu, kā tas nākas, bet jūtu, ka debess spīdekļu pulki mani sarga un mierina. Manu­prāt, nevis ikdienas rūpēs, maldos un nepatikšanās, bet matērijas mūžīgajos un visaptverošajos likumos mums, cilvēkiem, jārod mierinājums un cerība. Es ceru, jo citādi nespētu dzīvot. Un cerībā un vienatnē beidzu savu stāstu.

Eduards Prendiks

ĀRSTA MORO SALA

Tulkojis Jūlijs Aldermanis

Priekšvārdi …………. 93

I. Laivā……………………………………………………………… 95

II. Cilvēks, kas brauca uz nekurieni …. 98

III. Savādā seja . . ^ …….. ■ 101

IV. Pie šonera margām ……… 106

V. Cilvēks, kam nebija kurp doties …. 109

VI. Ļaunā izskata laivinieki …….. 113

VII. Aizslēgtās durvis ………. 117

VIII. Pumas rēcieni ……….. 122

IX. Būtne mežā………………………………………………….. 125

X. Cilvēka vaidi . ………………………………. 133

XI. Cilvēka medības 136

XII. Likuma teicēji , …………………………. . .

XIII. Sarunas…………………………

XIV. Ārsts Moro skaidro ……

XV. Par dzīvnieku cilvēkiem ……

XVI. Kā dzīvnieku cilvēki nogaršoja asinis

XVII. Nelaime …………………………….

XVIII. Mēs atrodam Moro …………………………….

XIX. Montgomerija dzīres ……

XX. Viens pats ar dzīvnieku cilvēkiem . .

XXI. Dzīvnieku cilvēki pārmainās ….

XXII. Vienatnē …………………………………… . .

[1] ipekakuanas sakni lieto medicīnā kā vemšanas līdzekli. Tulk.

[2] Šie nav cilvēki, šie ir dzīvnieki, ko esam … Tulk.

[3] džons hanters (1728—1793) — angļu fiziologs un hirurgs. Tulk.

[4] «noble's isle» visnotaļ atbijst šim aprakstam. C. E. P.

[5] fumarolas — plaisas zemes garozā, no kurām izplūst gāzes an tvaiki (vulkāniskā apvidū); vulkānisku gāzu strūklas. Tulk.