Ārsta moro sala

XVIII. MĒS ATRODAM MORO

Redzēdams, ka Montgomerijs tempj trešo porciju brendija, nolēmu iejaukties. Viņš jau bija krietni ierei­bis. Es teicu, ka droši vien ar Moro notikusi kāda ne­laime, citādi viņš būtu jau atgriezies, un mums jā­noskaidro, kas īsti gadījies. Montgomerijs šo to iebilda, bet pēdīgi piekrita. Mēs iekodām, un pēc tam visi trīs devāmies ceļā.

Laikam tamdēļ, ka toreiz mana uzmanība bija sa­sprindzināta, es vēl tagad neparasti spilgti atminos, kā aizgājām no mājas tanī klusajā un tveicīgajā tropu pēcpusdienā. Uzrāvis plecus, Mlings gāja pirmais, pie kam aši pacirta sānis savu dīvaino, melno galvu, pa­lūkodamies te uz vienu, te uz otru pusi. Viņš bija ne­apbruņots. Savu cirvi Mlings bija pametis, satikdamies ar cūku cilvēkiem. Viņa ieroči bija zobi. Aiz viņa ste- berēja Montgomerijs, rokas kabatās sabāzis, acis no­dūris; savā kunga prātā viņš īgņojās uz mani par ne­izdzerto brendiju. Kreisā roka man bija saitē — laime, ka vēl kreisā, — un es turēju revolveri labajā.

Mēs gājām pa šauru taciņu caur salas kuplo sa­augu uz ziemeļrietumiem. Pēc brīža Mlings apstājās un sastinga ausīdamies. Montgomerijs gandrīz uzstrei- puļoja viņam virsū un arī apstājās. Pēc tam, uzmanīgi klausīdamies, mēs izdzirdējām aiz kokiem balsis un so­ļus, kas tuvojās.

— Viņš ir miris, — teica zema, dreboša balss.

— Viņš nav miris, viņš nav miris, — vervelēja cita.

— Mēs redzējām, mēs redzējām, — atskanēja vai­rākas balsis.

— Ei! — Montgomerijs piepeši izsaucās. — Ei jūs tur!

— Velns jūs rāvis! — es nosodījos, sažņaugdams revolveri.

Kādu brīdi valdīja klusums, pēc tam izdzirdējām brīkšķus biezoknī, vienā vietā, otrā, un parādījas seši ģīmji, savādi ģīmji savādā gaisma. Mlings gārdzoši ie­ņurdējās. Es ieraudzīju pērtiķa cilvēku — patiesņ es viņu jau biju pazinis pēc balss — un divus baltās drēbēs satītos brūnsejīgos radījumus, ko tiku redzējis Montgo­merija laivā. Kopā ar viņiem bija divi plankumoti kus­toņi un pelēkais, baismīgi sagumušais Likuma teicejs, kuplām, pelēkām uzacīm, matainiem vaigiem un slīpu sprogotu pieri, pa kuras vidu šķīrās celiņš. Sī smagnējā bezsejas būtne ar dīvainām, sarkanām acīm pētoši lū­kojās no zaļās biežņas uz mums.

Kādu laiciņu yisi klusēja.

— Kas… teica, ka viņš miris? — pēdīgi Mont­gomerijs nožagodamies ievaicājās.

Pērtiķa cilvēks vainīgi palūkojās uz spalvaino, pe­lēko būtni.

— Viņš ir miris, — šis briesmonis sacīja. — Viņi redzēja.

Lai būtu kā būdams, šie kustoņi neizturējās drau­dīgi. Tie šķita samulsuši un bijīgi.

— Kur viņš ir? — Montgomerijs noprasīja.

— Tur, — pelēkā būtne norādīja.

— Vai tagad ir Likums? — pērtiķa cilvēks jautāja. — Vai tāpat nedrīkst darīt šo un to? Vai viņš patiešām miris?

— Vai tagad ir Likums? — atkārtoja cilvēks bal­tajā ģērbā. — Vai tagad ir Likums, tu, Otrais ar patagu?

— Viņš ir miris, — spalvainā, pelēkā būtne sacīja.

Viņi visi stāvēja, vērojot mūs.

— Prendik, — Montgomerijs teica, pavērsdams uz mani savas miglainās acis. — Viņš ir miris — jādomā.

Es stāvēju aiz Montgomerija, kamēr notika šī sa­runa. Sāku saprast viņu stāvokli. Piepeši es izgāju priekšā un ierunājos skaļā balsī.

— Likuma bērni, — es sacīju, — viņš nav miris. — Mlings mani uzlūkoja savām skadrajām acīm. — Viņš pārmainījis izskatu — viņš pārmainījis miesas, — es turpināju. — Kādu laiku jūs viņu neredzēsit. Viņš ir .., tur, — es rādīju uz augšu. — No turienes viņš var jūs vērot. Jūs nevarat viņu redzēt. Bet viņš var redzēt jūs. Bīstieties Likuma.

Es viņus cieši uzskatīju. Viņi sarāvās.

— Viņš ir liels, viņš ir labs, — pērtiķa cilvēks teica, bailīgi glūnēdams augšup caur biezo koku zariem.

— Un otra būtne? — es pētīju.

— Būtne, kas asiņoja un skrēja kliegdama un elso­dama, — arī tā ir mirusi, — pelēkais radījums atbil­dēja, joprojām vērdamies manī.

— Tas ir labi, — Montgomerijs noņurdēja.

— Otrais ar pātagu … — pelēkā būtne iesāka.

— Nu? — es bildu.

— … sacīja, ka viņš miris.

Montgomerijs tomēr bija vēl pietiekami skaidrā prātā, lai apjēgtu, kāpēc noliedzu Moro nāvi.

— Viņš nav miris, — Montgomerijs gausi teica.

— Viņš ir dzīvs. Tikpat dzīvs kā es.

— Daži ir pārkāpuši Likurr$, — es sacīju. — Tiem jāmirst. Daži jau miruši. Tagad parādiet mums, kur atrodas viņa vecās miesas — miesas, ko viņš pametis, jo tās vairs nav vajadzīgas.

— Tās ir tur, Jūrā bridēj, — pelēkais radījums teica.

Kopā ar šīm sešām būtnēm, kas rādīja ceļu, mēs

gājām pa koku stumbru, paparžu un ložņaugu labirintu uz ziemeļrietumiem. Tad izdzirdējām kaucienus un brīkšķus, un sārts pundurītis spiegdams aizdrāzās mums garām. Pa galvu pa kaklu dzīdamies viņam pa­kaļ, tūlīt parādījās mežonīgs asinīm aptašķījies bries­monis, kas iejoņoja mūsu vidū, vairs neattapdams apstāties. Pelekā būtne atlēca sānis; Mlings ierūkda­mies metās vajātājam virsū, bet dabūja belzienu un atsprāga sānis; Montgomerijs izšāva un netrāpīja, no­lieca galvu, aši pacēla roku un pagriezās uz bēgšanu. Es izšāvu, bet šausmonis aizvien vēl tuvojās; izšāvu pa otram lāgam, tēmēdams tieši viņa ķēmīgajā ģīmī. Tā vaibsti izzuda šāviena uzliesmojumā. Viņa ģīmis bija iedragāts. Nezvērs tomēr aiztraucās man garām un sa­grāba Montgomeriju, pēc tam, neatlaizdams viņu, no­gāzās garšļaukus viņam līdzās un nāves agonijā vilka viņu sev virsū.

Es biju palicis viens ar Mlingu, nogalināto kustoni un garšļaukus izstiepušos cilvēku. Montgomerijs lēni cēlās sēdus, mulsi blenzdams uz sadragāto šausmoni, kas gulēja viņam blakus. No šī skata viņš krietni vien atskurba. Viņš uzķepurojās kājās. Pēc tam redzēju starp kokiem, ka pelēkā būtne piesardzīgi atgriežas.

— Lūk, — es teicu, rādīdams uz nogalināto kustoni.

— Vai Likums nepastāv? Tā iet, kad pārkāpj Likumu.

Pelēkais radījums paglūnēja uz beigto briesmoni.

— Viņš sūta uguni, kas nāvē, — viņš sacīja sava zemajā balsī, atkārtodams daļu no rituāla.

Citi sanāca apkart un kadu laiku skatījas.

Pēdīgi mēs tuvojāmies salas rietumu galam. Uzgā­jām apgrauzto un sakropļoto pumas ķermeni, lode bija sašķaidījusi tai pleca kaulu, un jardus divdesmit tālāk mēs beidzot atradām to, ko meklējām. Nokritis uz mu­tes, Moro gulēja izmīdītā niedrājā. Viena plauksta bija gandrīz norauta un sirmie mati aptraipīti asinīm. Galva iedragāta ar pumas ķēЈi. Salauztās niedres bija notaš­ķītas asinīm. Viņa revolveri mēs nevarējām atrast. Montgomerijs viņu apvēla apkārt.

Laiku pa laikam atpūzdamies, mēs nesām viņu uz apžogojumu, un mums palīdzēja septiņi dzīvnieku cil­vēki, jo Moro bija smags. Tumsa nakts. Divas reizes iz­dzirdējām neredzamus radījumus kaucam un spiedzam netālu no mūsu pulciņa, un vienu reizi parādījās mazā sliņķveidīgā būtne. Tā pablenza uz mums un nozuda. Bet neviens vairs neuzbruka mums. Pie apžogojuma vārtiem dzīvnieku cilvēku bariņš mūs atstāja, arī Mlings gāja līdzi citiem. Mēs ieslēdzāmies, aiznesām sakropļoto Moro ķermeni pagalmā un nolikām uz ža­garu kaudzes.

Pēc tam nonāvējām visas būtnes, kas atradās labo­ratorijā.