Ārsta moro sala

XI. CILVĒKA MEDĪBAS

Līdz ar domu, ka istabas ārdurvis joprojām vaļā, man uzausa neprātīga cerība uz glābiņu. Tagad biju pārliecināts, pilnīgi drošs, ka Moro vivisecējis cilvēku. Kopš tā mirkļa, kad izdzirdēju viņa vārdu, es pastā­vīgi savā prātā biju mēģinājis salinieku grotesko clzīvnieciskumu kaut kā saistīt ar viņa derdzīgajiem darbiem, un tagad domāju, ka saprotu visu. Atminējos viņa pētījumus par asins pārliešanu. Šie radījumi, ko tiku redzējis, bija kāda riebīga eksperimenta upuri!

Abi pretīgie neģēļi gribēja mani tikai aizturēt, ap­muļķot ar savu liekuļoto laipnību un vēlāk pievārēt, un tad mans liktenis būtu drausmīgāks par nāvi, jo es iz­ciestos mocības un pēc tam mani sagaidītu visriebīgākā degradācija, kāda domājama — viņi pievienotu mani, pazudušu dvēseli, kustoni, pārējo briesmekļu baram. Es skatījos pēc kāda ieroča. Itin nekā. Tad man iešā­vās prātā padoms, es apgāzu atpūtas krēslu, uzliku tam virsū kāju un noplēsu sānkoku. Līdz ar to atrāvās kāda nagla, kuras smaile padarīja drusku bīstamāku šo citādi maznozīmīgo ieroci. Izdzirdēju soļus ārpusē, ne­kavējoties atgrūdu vaļā durvis un turpat ieraudzīju Montgomeriju. Viņam bija nodoms aizslēgt ārdurvis.

Es pacēlu savu nūju ar naglu un mēģināju viņam iecirst pa seju, bet viņš atlēca nost. Mirkli vilcinā­jies, pagriezos un bēgu aiz mājas stūra. «Prendik, cil­vēk!» dzirdēju viņu iesaucamies pārsteigumā. «Neesiet muļķa ēzelis!»

«Vēl viena minūte,» domāju, «un viņš būtu mani ie­slēdzis, un tad es kā laboratorijas trusis gaidītu savu likteni.» Viņš jau bija šaipus stūra, jo dzirdēju viņu iesaucamies: «Prendik!» Pēc tam viņš sāka dzīties man pakaļ, kaut ko kliegdams. Skrienot, kurp kājas nesa, es šoreiz devos uz ziemeļaustrumiem, taisnā leņķī novir­zīdamies no sava vakarējā ceļa. Kad traucos kā apsvi- lis augšup pa liedagu, vienu reizi atskatījos pār plecu un redzēju, ka Montgomerijam pievienojies viņa kalpo­tājs. Trakā steigā uzjozu pa atgāzi, pēc tam nogrie­zos uz austrumiem un laidos pa klinšainu ieleju, ko ieskāva džungļi. Pavisam noskrēju apmēram jūdzi, ma­nas krūtis plēšāja, sirds puksti skanēja ausīs, un tad, vairs nejuzdams Montgomeriju un viņa kalpotāju, ma­nīdams, ka izsīkst pēdējie spēki, cirtos atpakaļ, kā spriedu, uz liedaga pusi, un nokritu niedrāja pavēnī.

Tur paliku labu laiku, baidīdamies kustēt, pat bai­dīdamies domāt, ko darīšu tālāk. Apkārtējā mežonīgā ainava klusi dusēja saulē, un tuvumā nedzirdēju neko citu kā vienīgi smalku sanoņu: mani bija atraduši sīki odi. Drīz saklausīju midzinošas, it kā dvestas ska­ņas — jūras čalas pludmalē.

Pēc kādas stundas sadzirdēju tālu ziemeļos Mont­gomeriju saucam mani. Tas pamudināja mani domāt, kā rīkoties turpmāk. Toreiz nopratu, ka šo salu apdzīvoja tikai abi vivisektori un viņu kustoniskotie upuri. Bez šaubām, dažus no šiem dergļiem viņi varētu izmantot pret mani, ja rastos vajadzība. Es zināju, ka Moro un

Montgomerijs nēsā revolverus; bet mans vienīgais ie­rocis bija nieka dēļa gabals ar mazu, asu naglu, tīrais skangals, ne zveļamais.

Tamdēļ es nekustīgi gulēju turpat, līdz sāku domāt par ēdienu un dzērienu. Un šinī mirklī īsti apģidu savu bezcerības stāvokli. Nezināju, kā sadabūt sev pārtiku; biju pārāk liels nejēga botānikā, lai sameklētu ēdamus augļus un saknes, kas varēja atrasties tuvumā; man nebija nekāda līdzekļa, ar kuru ķert nedaudzos trušus uz salas. Jo vairāk prātoju par savām izredzēm, jo drūmākas tās rādījās. Izmisis par savu stāvokli, pēdīgi iedomājos dzīvnieciskos cilvēkus, ar kuriem biju sasta­pies. Viņus atminēdamies, lūkoju rast kādu cerību. Citu pēc cita atgādājos šos radījumus, zīlēdams, vai viņi nevarētu man palīdzēt.

Piepeši izdzirdēju briežu suni rejam un tūlīt apzi­nājos jaunas briesmas. Es daudz negudroju — citādi vajātāji toreiz būtu sagūstījuši mani, — bet, pakampis nūju ar naglu, aizgūtnēm metos no savas paslēptuves uz jūras pusi. Atceros, ka spraucos cauri ērkšķiem, kas dūra kā naži. Asiņains, saplēstām drēbēm nokļuvu pie gara līča, kas iesniedzās no ziemeļiem. Ne mirkli ne­vilcinādamies, devos tieši ūdenī; es bridu augšup pa līci un drīz atrados līdz ceļiem mazā strautā. Pēdīgi izķepurojos rietumu krastā un, sirds tukstiem skaļi at­balsojoties ausīs, ielīdu paparžu biezoknī, lai nogaidītu gala iznākumu. Dzirdēju, ka suns — tikai viens — tu­vojas un, pieskrējis pie ērkšķiem, iekaucās. Neko vairāk nesaklausīju un drīz nodomāju, ka esmu izglābies.

Pagāja minūtes, joprojām valdīja klusums, un bei­dzot, pēc kādas stundas drošībā, es pamazām atguvu dūšu.

Nejutu vairs nedz lielas drausmas, nedz lielu žē­lumu, jo biju, tā sacīt, pārkāpis baiļu un izmisuma robežas. Tagad apzinājos, ka mana dzīvība tikpat kā zaudēta, un šī pārliecība deva man ārkārtīgu drosmi. Pat gribējās sastapties ar Moro vaigu vaigā. Kad bridu pa ūdeni, man ienāca prātā, ka paliktu vismaz viens glābiņš no mocībām, ja cita vairs nebūtu, — es varētu noslīcināties, ko vajātājiem diezin vai izdotos aizkavēt. Toreiz jau taisījos noslīcināties, bet mani atturēja dī­vaina vēlēšanās izdzīvot visu šo dēku līdz pēdējam brīdim, savāda objektīva dziļa interese par sevi pašu. Es izstaipīju smaguma pilnos locekļus, kas sūrstēja no dzeloņaugu dūrieniem, pārlaidu acis kokiem un saska­tīju melnu seju, kas vērās manī, — saskatīju tik pēkšņi, ka tā šķita izlecam no apkārtējā ornamentālā zaļuma.

Es ieraudzīju to pašu pērtiķveidīgo radījumu, kurš liedagā bija sagaidījis barkasu. Viņš turējās pie sll- pena palmas stumbra. Paķēris savu nūju, pietrūkos kājās, nostādamies viņam pretī. Viņš sāka čalināt. «Tu … tu . .. tu …» tas bija viss, ko varēju iesākumā saprast. Viņš piepeši nolēca no koka, nākamajā mirklī pašķīra lapas un ziņkārīgi uzlūkoja mani.

Šis radījums nemodināja manī tādu riebumu, kādu biju izjutis, sastopoties ar citiem dzīvnieciskajiem cil­vēkiem.

— Tu ar laivu, — viņš sacīja.

Šis radījums varēja runāt, tātad viņš bija cilvēks, vismaz tikpat cilvēcisks kā Montgomerija kalpotājs.

— Jā, — es teicu. — Atbraucu ar laivu. No kuģa.

— A! — viņš izdvesa, un viņa žirgtās, nemierīgās acis šaudījās, appētīdamas mani: rokas, nūju, ko tu­rēju, kājas, sadriskāto apģērbu, manas brūces un skrambas, kuras biju dabūjis, brāžoties caur ērkšķiem. Šķita, viņu kaut kas mulsināja. Viņa skatiens atgriezās pie manām rokām. Viņš izstiepa roku un lēnām skai­tīja savus pirkstus: «Viens, divi, trīs, četri, pieci — jā?»

Es toreiz neaptvēru, ko viņš gribēja teikt. Vēlāk uz­zināju, ka lielai daļai šo dzīvniecisko cilvēku bija krop­līgas rokas, kam dažkārt trūka pat trīs pirkstu. No­spriedis, ka viņš tādējādi apsveicinās, atbildot darīju to pašu. Viņš atņirdzās milzīgā apmierinājumā. Pēc tam viņa ašais, šaudīgais skatiens atkal klīda apkārt. Viņš strauji sakustējās un nozuda. Paparžu lapas, starp kurām viņš bija stāvējis, nočaukstēdamas sakļāvās.

Spraucos ārā no biežņas, sekodams viņam, un pār­steigts redzēju, ka viņš jautri šūpojas, ar savu izstī­dzējušo roku turēdamies ložņaugu virvē, kuri cilpām nokarājās no augšējiem koku zariem. Viņš bija pagrie­zis man muguru.

— Hallo! — es iesaucos.

Viņš apsviezdamies nolēca zemē un palika stāvam ar seju pret mani.

— Klausieties, — es teicu. — Kur varētu dabūt kaut ko ēst?_

— Est! — viņš sacīja. — Tagad ēd cilvēka ba­rību. — Viņa acis atkal pievērsās virvju šūpolēm. — Būdās.

— Bet kur ir būdas?

— Ā!

— Ziniet, es te esmu vēl svešinieks.

Viņš tūlīt apcirtās apkārt un ašiem soļiem devās projām. Visas viņa kustības bija neparasti žiglas.

— Nāc līdzi, —1 viņš teica.

Sekoju viņam, gribēdams redzēt, kā beigsies šī dēka. Noskārtu, ka būdas ir kāda primitīva pajumte, kur mi­tinās viņš un citi dzīvnieciskie cilvēki. Iespējams, viņi izturēsies draudzīgi pret mani, es varēšu saprasties ar viņiem. Es vēl nezināju, cik maz šinīs radījumos iz­paužas cilvēka iedaba, ko piedēvēju viņiem.

Pērtiķim līdzīgais ceļabiedrs tecēja man blakus, viņa rokas nokarājās, žoklis bija izvirzīts uz priekšu. Man gribējās zināt, kāda viņam atmiņa.

— Cik ilgi esat nodzīvojis uz šīs salas? — es vai­cāju.-

— Cik ilgi? — viņš atņēma.

Es atkārtoju savu jautājumu, un viņš pacēla roku, rādīdams trīs pirkstus. Šis radījums bija gandrīz vai idiots. Mēģināju izdibināt, ko viņš domājis ar to, un šķita, ka viņam apnīk šāda uzmācība. Kad biju uzdevis vēl pāris jautājumu, viņš piepeši metās sānis un palē­cās pēc augļiem, kas karājās kokā. Viņš norāva pilnu riekšavu dzeloņainu pākšu un, ēzdams izlobītos mīk­stumus, turpināja ceļu. Šis novērojums apmierināja mani: te bija vismaz kaut kas līdzīgs pārtikai. Es vēl lūkoju viņu iztaujāt, bet viņa nočalinātās tūlītējās atbil­des parasti nepavisam nesaistījās ar maniem jautāju­miem. Tikai dažas bija vietā, pārējās viņš nobēra bez­jēdzīgi kā papagailis.

Šīs dīvainības tik ļoti ieinteresēja mani, ka gandrīz neievēroju taku, pa kuru gājām. Drīz nonācām pie brūniem, apogļotiem kokiem un pēc tam izkļuvām kailā vietā, kuru klāja dzeltenbalta garoza un pār kuru vēlās dūmu grīstes, kas sīvi koda acīs un degunā. La­bajā pusē redzēju pār kailas klints izcilni jūras zilo līmeni. Taciņa krauji līkumoja lejup, vezdama šaurā gravā starp haotiski sablīvētiem melnganu vulkānisku sārņu blāķiem. Mēs ienirām šinī dziļumā.

Pēc saules žilbinošās gaismas, kas atstarojās no sērainās zemes, šī eja likās galīgi tumša. Sienas kļuva stāvākas un tuvojās viena otrai. Zaļi un sarkani plan­kumi ņirbēja manu acu priekšā. Mans pavadonis pie­peši apstājās.

— Mājas, — viņš teica.

Es stāvēju dziļas aizas dibenā, kur iesākumā šķita pilnīgi tumšs. Izdzirdēju savādas skaņas un piegrūdu pie acīm kreisās rokas pirkstu skrumšļus. Sajutu nepa­tīkamu smaku, kāda dveš no pavirši tīrītiem pērtiķu būriem. Tālāk klints atkal pacēlās, pāriedama saules apspīdētā, zaļumiem noaugušā lēzenā piegāzē, un no abām pusēm gaisma pa šauru spraugu šāvās lejup uz tumšo vidu.