— Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam blakus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs sniedza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.
— Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gatlings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsienas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaikonis var turēties virs ūdens pat tad, kad caurumi ir lieli.
— Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?
— Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekšgals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvēries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plunčāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krājumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.
Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Simpkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.
Ritēja vienmuļas dienas.
Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pavadīt vakarus pirms gulētiešanas.
Grūtais jautājums, kā izturēties un nostādīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisinājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecības. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neizjautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».
Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimniecību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.
Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gatlingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdināja Gatlingu, dodama negaidītus raksturojumus redzētajam.
— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bedekeru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.
Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? Hēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.
Venēcija? Tur var dzīvot tikai vardes. Gondoljers vadāja mani pa galvenajiem kanāliem, gribēdams parādīt medaļas spožo pusi, visas šīs pilis, statujas un citus jaukumus, kas aiz mitruma nosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet es liku, lai viņš ved mani pa vienu no mazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicu pareizi, bet gondoljers saprata un
pēc atkārtotas pavēles negribīgi ievirzīja gondolu šaurā kanālā. Man gribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši. Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, ka var sarokoties ar kaimiņu, kas dzīvo pretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēc pelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas un visādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajās akmens aizās nekad neieskatās saule. Un bērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kur parotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uz palodzēm, riskēdami iekrist netīrajā kanālā, un skumjām lielu cilvēku acīm vēro garām braucošo gondolu. Es nemaz neesmu pārliecināta, vai viņi prot staigat.
— Bet kas tad jums Itālijā patika? …
Te viņu saruna tika pārtraukta visnegaidītākajā veidā.
— Rokas augšā!
Viņi atskatījās un ieraudzīja Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pret Gatlinga krūtīm.
Detektīvs jau sen ieklausījās viņu sarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāks runāt par savu noziegumu. Pārliecinājies, ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēma debitēt jaunā lomā — «spert piesardzības soļus un novērst noziegumu».
— Mis Kingmane, — viņš svinīgi iesāka, —dienesta pienākums un godīga cilvēka pienākums liek man brīdināt jūs par briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīs sarunas divatā. Man jāatklāj jums, mis Kingmane, ka Gatlings ir bīstams noziedznieks, un bīstams vispirmām
kārtām jums, sievietēm. Viņš nogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis viņu savas daiļrunības tīklos. Nogalināja un aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņu notvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumu vēroja, kāds būs efekts.
Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kādu viņš bija gaidījis.
Mis Kingmane tiešām bija samulsusi, satraukta un aizvainota, taču drīzāk par viņa negaidīto iejaukšanos, nevis par runas saturu.
Bet jaunais cilvēks nemaz neizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecis atmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērsts pret Gatlingu, viņš savā parastajā mierā piegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņas izrāva revolveri, aizsvieda to sānis un klusi teica:
— Jums acīmredzot vēl nepietiek ar desmittūkstoš dolāriem, kas jums apsolīti, lai dažām personām būtu tas prieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla. Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani no pelnītas izrēķināšanās ar jums.
Mis Kingmane pārtrauca strīdu.
— Dodiet man vārdu, — viņa teica, tuvodamās vīriešiem un vērsdamās galvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādas scēnas vairs neatkārtosies. Par mani neraizējieties, mister Simpkins, man aizbildņi nav vajadzīgi. Aizmirstiet savus rēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsim nokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs — tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.
Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūt katrs no mums būs nepieciešams otram briesmu brīdī. Kļūst vēsi, saule norietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!
Un viņi devās uz savām kajītēm.