I. Zinātniskā ekspedīcija

Vecais Kingmanis — Vivianas tēvs — loti priecājās par meitas atgriešanos. Viņš vairs nebija cerējis to ieraudzīt, jo Vivianas King­manes vārds bija ierakstīts bojā gājušo tvaikoņa «Benjamins Franklins» pasažieru sarakstā. Kingmaņa attieksme pret meitas precībām bija labvēlīga. Iepazīdamies ar Gatlingu, viņš tikai īsi pajautāja:

— Profesija?

— Inženieris, — Gatlings atbildēja.

— Labi. Tas ir derīgs darbs… — Un padomājis Kingmanis piemetināja: — Eiropā laikam pastāv ieskats, ka mēs, amerikāņu bagātnieki,, sapņojam izprecināt savas mei­tas izputējušiem Eiropas grāfiem. Tas nav taisnība. Muļķi ir visur, un amerikāņu muļķi grib saradoties ar Eiropas muļķiem, bet es labāk gribu savai meitai viru, kas pats ir izlauzis sev ceļu. Turklāt esmu jums mūžīgs parādnieks: jūs izglābāt manu meitu! — Un Kingmanis cieši paspieda Gatlingam roku.

Reiz, kad jaunlaulātie sēdēja pie ģeogrāfi­jas kartes, apspriezdami iecerētā ceļojuma plānu, atskanēja tālruņa zvans un Redži­nalds, pacēlis klausuli, izdzirdēja pazīstamo Simpkinsa balsi, kas lūdza satikšanos «sva­rīgā lietā». Iekams atbildēt piekrītoši, Gat­lings skaļi teica klausulē:

— Tas esat jūs, Simpkins? Jūs gribat mūs sastapt? — Un viņš jautājoši uzlūkoja sievu.

— Lai jau atbrauc, — Viviana klusi atbil­dēja.

— Mēs gaidīsim jus, — Redžinalds pa­beidza telefona sarunu.

Simpkinss visu darīja ātri, «par simt div­desmit procentiem ātrāk nekā simtprocentīgi amerikāņi», kā viņš pats mēdza teikt.

Drīz Gatlings izdzirdēja piebraucam auto­mobili. Simpkinss bija klāt un jau pie dur­vīm sauca:

— Jaunums! Svarīgs jaunums!

— Kas noticis, Simpkins? — Gatlings jautāja. — Vai tiešām būtu atklājies, ka vēl kāds no jūsu noziedzniekiem ir godīgs cil­vēks?

— Esmu atklājis kapteiņa Fergusa Slei­tona nozieguma noslēpumu!

— Un kāds ir šis noslēpums?

— Tas pagaidām ir, hm, izmeklēšanas materiāls, ko nedrīkst izpaust.

— Tad jūs neesat pateicis nekā jauna, Simpkinsl Jau salā mēs zinājām, ka Sleitonam ir tumša pagātne.

— Bet kāda! Es ierados jums piedāvāt vienu projektu, — varbūt lūgt jūsu palīdzību.

— Mēs klausāmies.

— Man vajag atšifrēt Sleitona noziegumu līdz galam. Ko jūs domājat par projektu vēlreiz apmeklēt Nogrimušo Kuģu salu?

— Jūs esat nelabojams, Simpkins! — Gat­lings teica. — Jums pasaule ir interesanta tiktāl, ciktāl tajā mīt noziedznieki.

— Labi, uzskatiet to par sportu. Bet kādēļ jūs smejaties?

— Mēs smejamies tādēļ, — Viviana atbil­dēja, — ka tieši pirms jūsu ierašanās apsprie­dām jūsu projektu.

— Braukt uz salu un atklāt Sleitona no­slēpumu? — pārjautāja Simpkinss, pārsteigts un iepriecināts.

— Ne gluži. Mūs vairāk interesē cita no­ziedznieka noslēpumi…

— Cita? Vai patiešām es par to nezinu? — Simpkinss ieinteresējās. — Kas tad ir šis noziedznieks?

— Sargasu jūra, — Viviana smaidīdama atbildēja. — Vai tad mazumu kuģu tā pazu­dinājusi? Atklāt šīs noziedzīgās jūras no­slēpumus, brīdināt citus — tāds ir mūsu mērķis.

— Ar vārdu sakot, mēs braucam zināt­niskā ekspedīcijā, lai pētītu Sargasu jūru, — Gatlings nobeidza.

— Ak šitā! Bet es ceru, ka jūs neatteiksi­ties paņemt mani līdzi, lai es pie reizes va­rētu izdarīt savu …

— Protams, Simpkins! Bet kāda nozīme jums braukt? Sleitons taču ir nogalināts…

Simpkinss izteiksmīgi pacēla uzacis.

— Sleitons man vairs nav vajadzīgs. Bet te iejauktas citu intereses. Salā man izdevās iegūt šādus tādus dokumentus.

— Ak tā?

— Simpkinss velti nezaudē laiku, — de­tektīvs pašapmierināti noteica. — Tomēr es diemžēl nepaspēju paņemt visus dokumentus. Tie jāsadabū, un tad viss kļūs skaidrs.

— Citu intereses? Tad gan. Brauksim, Simpkins!

— Kad jūs dodaties ceļā?

— Es domāju, pēc mēneša …

— Kas vēl brauks kopā ar jums?

— Okeanogrāfs profesors Tomsons, divi viņa asistenti, komanda un vairāk neviens.

— Tātad braucam. Manu adresi jūs zi­nāt. — Un Simpkinss palocījies steidzīgi aiz­gāja, bet Gatlingi atkal iegrima kartes studēšanā.

— Paskaties! — Redžinalds rādīja uz kar­tes. — Šī taisnā līnija, kas novilkta kā ar lineālu, ir ceļš no Ņujorkas uz Dženovu. Pa to mēs brauksim līdz trīssimt divdesmitajam austrumu garuma grādam un tad pagriezīsimies uz dienvidiem. — Un Gatlings atzīmēja šo vietu.

Jauns apmeklētājs atrāva viņus no darba. Ienāca profesors Tomsons — pazīstams jūras dzīves pētnieks. Pēc Simpkinsa rosības pār­steidza Tomsona miers un pat gausums. Šis labsirdīgais cilvēks, kam bija nosliece uz tuklumu, nekad nesteidzās; bet atlika tikai pabrīnīties, cik daudz viņš paspēja izdarīt.

Gatlingi laipni saņēma Tomsonu.

— Pētāt mūsu ceļu? — viņš jautāja un, uzmetis skatienu kartei, teica: — Es domāju, mums tūlīt vajadzētu uzņemt kursu vairāk uz dienvidiem, uz Bermudu salām, un no tām

iet uz ziemeļaustrumiem. Bet par to mēs vēl parunāsim. Šodien es saņēmu trīs kastes ar iekārtu ķīmijas laboratorijai un fotolaborato­rijai. Akvārijs ir gatavs un jau uzstādīts. Rīt pienāks pēc mana saraksta sastādītā biblio­tēka. Pēc nedēļas mūsu bioloģijas laborato­rija būs pilnīgi iekārtota. Nu, un kā jums ar inženiertehnisko pusi?

— Kādām trim nedēļām, — Gatlings at­bildēja. — Pēc mēneša mēs varēsim mest izaicinājumu sargasiem.

Tomsons pamāja ar galvu. Viņš saprata, ko nozīmē vārds «izaicinājums». Gatlingi bija nopirkuši ekspedīcijai nelielu militārām vaja­dzībām novecojušu kuģi «Izaicinošais», un tas Gatlinga vadībā bija pārveidots, lai kal­potu mierīgiem mērķiem. Lielgabalu vietā uzstādīja aparātus dragu izcelšanai. Ierīkoja arī veselu virkni noliktavu zinātnisko iegu­vumu uzglabāšanai. Gatlings ne mazumu bija pastrādājis, lai pielāgotu kuģi braucie­nam pa Sargasu jūras aļģēm. Priekšvadnī bija iebūvēts ass grieznis, kuram vajadzēja šķelt ūdenszāles. Lai tās netraucētu dzen­skrūves darbību, skrūve bija aizsargāta ar īpašu cilindru no metāla stiepļu tīkla.

Radioiekārta, divi nelieli lielgabali un lož­metēji — gadījumam, ja izceltos sadursme ar saliniekiem — papildināja iekārtojumu.

Visi ekspedīcijas dalībnieki strādāja tik aizrautīgi un cītīgi, ka kuģis bija gatavs ce­ļojumam jau pirms paredzētā laika.

Beidzot pienāca izbraukšanas bridis. Dalīb­nieki jau atradās uz kuģa. Gaidīja tikai Simpkinsu. Krastmalā stāvēja liels paziņu un ziņkārīgo pūlis.

— Kur viņš iekritis? — Gatlings brīnījās, raudzīdamies pulkstenī. — Bez divdesmit minūtēm trīs.

— Mazliet pagaidīsim, — profesors Tom­sons teica.

Trīs… Pusčetri… Simpkinsa joprojām nebija. Kapteinis steidzināja izbraukšanu. «Līdz krēslai jāizkjūst no piekrastes joslas, kur ir dzīva kustība,» viņš sacīja, «jo vairāk tādēļ, ka tuvojas migla.»

Četros viņi nolēma doties ceļā. Sirēna grie­zīgi iekaucās kā ievainots fantastisks milzu kaķis, un kuģis sakustējās. No krasta māja ar cepurēm un lakatiņiem.

Piepeši vairāki cilvēki, kas stāvēja pašā piestātnes malā, parāvās sānis, un viņu vietā parādījās Simpkinss, nosvīdis, izpūris, ce­pure atgāzta pakausī. Viņš izmisīgi kliedza, vēcinādams rokas.

«Izaicinošā» kapteinis izlamājās un pavē­lēja dot atpakaļgaitu. Simpkinss jau bija iesvempies kuterī un brauca uz kuģi, nerim­dams vēcināt rokas.

— Tūkstošreiz piedošanu! — viņš sauca, kāpdams augšā pa trapu. — Šausmīgi stei­dzos … Neparedzēta aizkavēšanās … — Un viņš parādījās uz klāja.

— Kas jums atgadījies? — pa pusei ba­žīgi, pa pusei izsmejoši vaicāja Viviana, ap­skatīdama Simpkinsu.

— Nekas .. . Neliels bokss ar vecu paziņu, Dzimu Šķielaci… Kāda negaidīta sastapša­nās! .. . Tas nelietis aizbēga; viņa laime! Ja es nesteigtos … — Un, pats sevi mierinā­dams, viņš piemetināja: — Nekas, neizspruks. Tas ir sīks putnelis … Uzlikšu kompresi, un viss pāries.

Migla aizsedza krastus. Kuģis brauca lēni. Laiku pa laikam nokaucas sirēna.

— Vēss, iesim lejā, — ieteicās Viviana un kopā ar vīru nokāpa bioloģijas laboratorijā. Tur jau strādāja profesors Tomsons un divi asistenti — Tamms un Millers.

Laboratorija bija diezgan ietilpīga istaba ar lielu kvadrātveida logu sienā un diviem sešstūrainiem iluminatoriem griestos. Kreiso sienu aizņēma fotolaboratorija, labo — ķīmi­jas laboratorija. Virs platiem galdiem, ku­riem bija daudz mazu atvilktņu kā aptiekā, bija ierīkoti grāmatplaukti. Brīvajās sienu vietās bija piestiprināti dažādi žebērkļi, har­pūnas, plaukti un plauktiņi ar pudelītēm un preparātiem. Katra platības pēda bija izman­tota. Pat pie griestiem piestiprinātas ovālas kārbas, kādas lieto naturālisti, un atsperu svari. Laboratorijas vidū stāvēja milzīgs galds. Tur bija izvietoti mikroskopi, preparē­šanas, izbāzņu un herbāriju gatavošanas piederumi: skalpeļi, šķēres, pincetes, spiedes. Vairākas taburetes ar grozāmiem sēdekļiem bija nostiprinātas tā, ka tās varēja pārvietot gar galdu. Tomsons nesteidzīgi staigāja pa laboratoriju, nesteidzīgi pārcilāja burkas, dūkdams zem deguna, un darbs viņa rokās veicās raiti.

Vakars pagāja diezgan garlaicīgi. Bet naktī sirēna nejāva gulēt. Uz rīta pusi sirēna apklusa, un Viviana iemiga ciešā, veselīgā miegā.

Pienāca saulains, skaidrs rīts. Viņi dzēra kafiju uz klāja zem sauljuma. Okeāns, vel­dams tumšzilus viļņus, vienmērīgi, ritmiski elpoja, spirgtais jūras gaiss jundīja možumu, un, aizmirsusi nakts bažas un šaubas, Vi­viana teica:

— Cik labi, Redžinald, ka mēs devāmies šajā ceļojumā!

— Un kā vēl! — Simpkinss, kas jau bija noņēmis pārsaitēs, atsaucās Gatlinga vietā. — Mēs varēsim atklāt Sleitona noslēpumu.

— Un Sargasu jūras noslēpumus, — do­mīgi teica profesors Tomsons. — Tamm, sa­gatavojiet dragu. Vajag izsekot jūras dibenu.

Kamēr Tamms gatavoja dragu nolaišanai dzelmē, Tomsons turpināja:

— Jūra ir kā daudzstāvu ēka. Katrā stāvā dzīvo savi iemītnieki, kas nepaceļas augšējos stāvos un nenolaižas apakšējos.

— Jāpiebilst — tā ir ne tikai jūrā vien, — teica Simpkinss. — Arī uz zemes pagraba iedzīvotājs neciemojas beletāžā …

— Tur ir neliela atšķirība. — Sarunā iejaucās Millers. — Cilvēki no pagraba va­rētu dzīvot arī «beletāžā», kā jūs sakāt, bet jūras iemītnieki… tiem šāda pārvietošanās nozīmētu bojāeju. Ja dziļūdens zivs nav piesardžīga un paceļas augstāk par noteiktu robežu, tā pārsprāgst, kā eksplodē tvaika katls, kad tā sienas neiztur iekšējo spiedienu.

— Hm … tātad jūras beletāžas iemītnieki var gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma no apakšas?

— Katrā stāvā ir savi plēsoņas.

Tamms nolaida dragu — taisnstūrainu me­tāla rāmi, pie kura piestiprināts maisveida siets. Lai maiss būtu smagāks, pie tā bija piesieti akmeņi.

— Cik dziļi nolaist? — jautāja Tamms, kopā ar Milleru izritinādams trosi.

— Kādus sešisimt metrus, — Tomsons at­bildēja.

Visi klusēdami vēroja darbu.

— Samazināt gaitu! — Tomsons pavēlēja.

Kapteinis deva rīkojumu.

— Ko tad liktenis mums sūta?

Divi matroži gāja palīgā Milleram un Tammam.

Tikko draga parādījās virs ūdens, Tamms un Millers reizē iesaucās:

— Linofrina!

Visi ziņkāri piesteidzās apskatīt jūras * briesmoni. Zivs sastāvēja no milzīgas mutes ar lieliem zobiem, tikpat milzīga maisa — vēdera — un astes. Šim ķēmam pie zoda bija zarains izaugums (zivju pievilināšanai, kā paskaidroja Tomsons), bet uz virsžokļa — kaut kas līdzīgs snuķim ar paresninājumu vidū.

— Tas ir spīdošs orgāns, tā sakot, perso­nīgs elektriskais apgaismojums.

— Bet kālab zivij vajadzīgs apgaismo­jums? — Simpkinss jautāja.

— Tā dzīvo dzelmē, kur neiekļūst saules stari.

— Dzīvot mūžīgā tumsā — tad ta prieks! Kas tām licis izvēlēties tik sliktu mājokli!

— Jūs vēl vairāk brīnīsities, kad es pastās­tīšu, ka tās uz katru savas virsmas kvadrāt­centimetru jūt vairākus simtus kilogramu lielu spiedienu, bet to pat nemana un, ticiet man, jūtas lieliski.

— Skatieties, skatieties, sargasi! — piepeši iesaucās Viviana, steigdamās pie eliņiem.

Zilajā okeānā patiešām vīdēja atsevišķi ieapaļi, ķekarveidīgi krūmiņi oranžā un zel­taini olīvzaļā krāsā.

Visi nopriecājās par sargasiem, it kā būtu sastapuši vecu paziņu.

No 2. augusta līdz 6. augustam kuģis jau brauca Bermudu salu tuvumā. 3. augustā pa jūru peldēja tikai atsevišķi brūnaļģu kušķi. Tie bija ovāli, bet, tiklīdz uzpūta viegls dienvidu vējš, izstiepās garās sloksnēs. Gat­lings dega nepacietībā ātrāk izmēģināt sar­gasu masā savas tehniskās ierīces. 7. augustā beidzot parādījās vienlaidu aļģu pļavas. Ta­gad, gluži otrādi, zilā ūdens laukumi izska­tījās kā saliņas olīvzaļajā paklājā.

— Te nu tā ir, «recekļu jūra», kā to dē­vēja senie grieķi, — teica Tomsons.

Gatlings satraukts gaidīja, kā «Izaicino­šais» tiks galā ar aļģu tīklu. Taču viņa sa­traukums bija veltīgs: kuģis gandrīz nemaz nepalēnināja gaitu. «Izaicinošais» šķēla sargasus, un tie pašķīrās, atklādami abās kuģa pusēs garas, zilas izklīstoša ūdens lentes.

— Šķiet, jūsu piesardzība bijusi veltīga,— profesors teica. — Galu galā mūsdienu ku­ģim sargasi vairs nemaz nav tik briesmīgi. Un vispār to «necaurejamība» ir pārspīlēta.

Noķēris dažas brūnaļģes, Tomsons aplū­koja tās. Arī Viviana skatījās.

— Vai redzat baltos stublājus? — profe­sors viņai paskaidroja. — Tie jau ir atmi­ruši. Sargasi, ko vējš norāvis un straume ierāvusi Karaību jūrā, peld uz ziemeļiem. Vajadzīgi piecarpus mēneši, lai tie noietu ceļu no Florīdas ilīdz Azoru salām. Un pa šo laiku tajos saglabājas ne tikai dzīvība, bet arī vairošanās spējas. Daži sargasi veic veselu ceļojumu pa apli, atgriezdamies savā dzimtenē — Karaību jūrā —, un pēc tam otrreiz veic to pašu ceļojumu. Citi iekļūst loka iekšpusē un atmirst.

— Ak! Kas tas? Dzīvs? — Viviana pār­steigumā iesaucās.

Tomsons pasmējās.

— Tas ir Austrālijas zirdziņš — lupatnieks, bet tās ir aktenārijas — visinteresan­tākie Sargasu jūras iemītnieki. Redziet, kā tās pielāgojušās? Tās nev.ar atšķirt no aļģēm.

Patiešām, brūnās, baltiem plankumiem izraibinātās aktenārijas ar izpluinltām ķer­meņa formām bija ārkārtīgi līdzīgas Sargasu jūras aļģēm.

Загрузка...