Nogrimušo kuģu sala

II. Jaunais gubernators

Nogrimušo Kuģu salā kopš zemūdenes aiz­braukšanas notikumi ritēja savu gaitu.

Kad kapteinis Sleitons, lodes ķerts, no­krita, Floress brītiņu pastāvēja pie noasiņo­jošā gubernatora, tad piepeši parāva aiz ro­kas Megiju, kas bija noliekusies pār viņu, un īsi, bet pavēloši teica:

— Ej prom!

Megija, piespiedusi klāt bērnu, raudādama aizgāja.

Floress noliecās pār kapteini. Viņa pie­miegtajās acīs gailēja ļauna dzirksts.

Kapteinis Sleitons bija viņa sāncensim mī­lestībā un godkārajās iecerēs. Viņiem bija veci rēķini. Patīksminājies par uzvarētā, mir­stošā ienaidnieka izskatu, Floress pēkšņi pa­cēla Sleitonu un iegrūda ūdenī.

— Tā būs labāk, — viņš noteica un, pa­griezies pret saliniekiem, uzsauca: — Ei, jūs! Kapteinis Ferguss Sleitons ir miris, un es apglabāju viņa miesas! Nogrimušo Kuģu sa­lai jāievēl jauns gubernators. Es iesaku sevi. Kas iebilst?

Salinieki drūmi klusēja,

— Pieņemts. Savāciet ievainotos un šau­tenes! Ejam!

Un viņš devās uz savu jauno rezidenci, priecādamies, ka viss tik ātri atrisinājies. Taču viņa prieks nebija pilnīgs. Kāda nepatīkama, satraucoša, vēl neskaidra doma ur­dīja viņu kā nelielas zobu sāpes, kas teju teju pieņemsies spēkā. Floress soļoja pa pazīsta­majām «ielām», pār kuģiem pārsviestajām laipām, šķērsoja pussatrunējušos klājus, kāpa «kalnos» — lielos kuģos ar nelielu iegrimi—, laidās lejup plakandibena kuģu «ielejās», bet visu laiku smadzenēs urbās nemierīga, neskaidra doma …

Aizkavējies pie kādas pārejas, viņš izdzir­dēja no muguras nākošā īra OHaras un vecā Boko balsis.

— Kā suni, ūdenī… — sacīja Boko.

— Nevarēja nociesties! — OHara atbil­dēja.

Balsis apklusa.

«Ak tad šitā,» Floress nodomāja, kāpdams pāri vecas fregates bortam. «Neapmierinā­tība!» Un Floress atcerējās drūmo klusēšanu, kas pavadīja viņa ievēlēšanu.

Floress nebija maldījies. Pārāk vienkāršo­tais gubernatora apbedīšanas veids bija at­stājis nepatīkamu iespaidu pat uz raupja­jiem, mežonīgajiem saliniekiem.

Floress nebija muļķis. Tuvodamies guber­natora rezidencei, kas atradās uz fregates «Elizabete», jaunais gubernators jau apdo­māja rīcības plānu.

iegājis lielajā, lieliski iekārtotajā kajītē — bijušajā kapteiņa Sleitona kabinetā —, Flo­ress iesēdās dziļā ādas krēslā, atlaizdamies tajā ar neatkarīgu un reizē lepnu izskatu. Tad viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, gluži kā Sleitons, pat labāk — skaidrāk un skaļāk.

Uz sliekšņa parādījās nēģeris.

Floress ieurbās acīm viņa melnajā sejā, bet tajā nekas nebija izlasāms.

— Bob, — Floress teica, — kur Sleitons glabāja garderobi? Aizvediet mani un parā­diet!

Bobs, kas neizrādīja izbrīnu, ieraudzīdams Floresu Sleitona vietā, bija pārsteigts par jaunā gubernatora uzsvērti pieklājīgo izturē­šanos, kamēr iepriekšējais bija familiārs.

Bet Floresam bija savs aprēķins: parādīt, kāda starpība radusies, stāvoklim mainoties. Un viņš nebija kļūdījies. Bobs tā kā sarāvās un, steidzīgi tipinādams uz izeju, godbijīgi atbildēja:

— Lūdzu, nāciet.

Viņi iegāja lielā, pustumšā kajītē, kas bija pārvērsta par garderobi. Divas sienas aiz­sedza skapji. Gandrīz pusi kajītes aizņēma milzīgas melnā ozolkoka lādes ar griezumiem, apkaltas ar nosūbējušu varu un sudrabu.

Nēģeris atvēra skapju bīdāmās durvis. Ta­jos labā kārtībā karājās dažādu laikmetu, profesiju, tautību tērpi, — kā liela operas teātra kostīmu noliktavā.

— Šeit ir privātie uzvalki, — nēģeris pa­skaidroja, ņemdams ārā senlaicīgus svārkus ar augstām apkaklēm un platiem atlokiem, krāsainas zīda vestes, kas bija piesūkušās ar miklurna dvaku.

Floress noraidoši papurināja galvu.

Otrā skapī bija modernāki uzvalki: smo­kingi, vizītsvārki un pat frakas.

— Neder, neder.

Pie skapja ar jūrnieku formas tērpiem Flo­ress pakavējās mazliet ilgāk. Viņš pataustīja vienu frenci no lieliskas angļu vadmalas — kapteiņa apģērbu —, bet, brītiņu padomājis, aizvēra ari šo skapi.

— Tas nav tas, ko es vēlētos, Bob. Un tas ir viss?

— Vēl ir šeit, — nēģeris atbildēja, norādī­dams uz lādēm.

— Atveriet!

Bobs ar pūlēm pacēla smagos vākus. Flo­ress brīnījās, nejuzdams mikluma un trūdu smaku. Vāki tik cieši piegūla lādēm, ka iekšā bija pilnīgi sauss.

Kad nēģeris pacēla tīru audekla gabalu, ar ko bija rūpīgi pārsegts lādes saturs, Floress neviļus skaļi iesaucās un viņa acis iedegās. Šeit bija salikti dārgi spāņu tērpi, kuru pie­griezums liecināja, ka tiem ir ne mazāk par divisimt gadiem.

Aksamīta (samta) kamzoļi — aveņkrāsā, zili, sarkani — bija izšūti ar zeltu un pērlēm. Aproces un lielas apkakles no smalkām mež­ģīnēm vairākās kārtās, krāsainas zīda auklas, zīda mežģīnes nebalināta audekla krāsā — viss pārsteidza ar savu greznumu un smalko darbu. Sieviešu tērpi bija vēl krāš­ņāki. Šīs garās, spilgtās zīda, brokāta un samta kleitas ar robotām piedurknēm, kas nokarājās līdz zemei, vērta smagas uzšūtie smaragdi, rubīni, pērles …

«Kāda bagātība!» Floress nodomāja. «Bet mēs pārtikām no zivīm vien.»

Viņš izvēlējās vairākus tērpus.

— Aiznesiet uz manu kabinetu. Bet zeķes un apavi?

— Viss kas ir. — Un, salīcis zem smagās nastas, Bobs aizstiepa tērpus uz Floresa kajīti.

Palicis viens, Floress izraudzīja tumši ķiršsārtu, ar sudrabu izšūtu kamzoli un apģērbās.

Kad viņš apskatīja sevi spogulī, tad pats bija pārsteigts par efektu. Viņš bija pārvēr­ties ne tikai arēji, bet, šķiet, arī iekšēji. Kur cēlusies šī vīrišķīgā pašcieņa, šis pašpārlie­cinātais skatiens, šie cienīgie žesti?

Viņš sasita plaukstas un teica nēģerim, kas pārsteigts blenza viņā plaši ieplestām acīm:

— Ataiciniet misis Megiju!

«Misis Megiju!» Nēģeris steidzīgi metās izpildīt pavēli.

Floress mazliet bija pārsteidzies ar vēlamo efektu: Megija ne pa jokam pārbijās, kad, atvērusi kajītes durvis, ieraudzīja sudrabā un pērlēs mirdzošu spāņu grandu [1] . Pat tad, kad Floress sāka smieties, viņa nevarēja uzreiz atgūties.

— Ģērbies ātrāk, te ir tavs tērps, — teica Floress, rādīdams uz gaišzilu kleitu.

Megija, kas bija ģērbusies vairāk nekā vienkārši — vieglā blūzītē un īsos, salāpītos brunčos —, tik tikko pieskārās kleitai un palika nedroši stāvot.

— Nu, ko tad tu stāvi?

— Es… es nemaz nezinu, kā to var uzģērbt.

Patiesību sakot, Floress par visām šīm spožajām auklām un mežģīnēm nezināja vai­rāk kā Megija un nevarēja viņai palīdzēt. Taču iedzimts sievietes instinkts palīdzēja Megijai atrast katram tualetes piederumam īsto vietu. Un, kamēr Floress kārtoja plecu šalles galus un spoguļa priekšā pielaikoja zobenu ar zelta spalu, viņa jau bija gatava.

Pagriezušies viņi izbrīnā raudzījās viens otrā, nepazīdami un sajūsminādamies.

Patiešām, tas bija skaists pāris. Melnīgsnē­jais, iedegušais Floress izskatījās ļoti efek­tīgs.

«Velns parāvis! Viņa taču ir īsta skaistule! Kur man bijušas acis?» Floress nodomāja.

— Tagad var sākt svinīgo pieņemšanu, — viņš skaļi teica un, pasaucis nēģeri, deva rīkojumu sasaukt visus kopā. Arī tas bija jaunums. Sleitons nevienu nelaida savā kabinetā.

Ja Nogrimušo Kuģu salā pēkšņi būtu iera­dušies cilvēki no citas planētas, tas droši vien nebūtu atstājis lielāku iespaidu. Sali­nieki izbrīnā burtiski pārakmeņojās. Pat vēs­turnieks Līderss stāvēja, muti pavēris, un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Kad visi bija sanākuši, Floress uzrunāja viņus:

— Pilsoņi! Salinieki! Draugi! Nevis perso­nīgas godkāres jūtas, bet vēlēšanās uzturēt slavenās Nogrimušo Kuģu salas godu lika man uzģērbt šo tērpu … Mēs šo godu celsim vēl augstāk. Lai izpildītu nospraustos mēr­ķus, man nepieciešami palīgi. Jūs, OHara,— un Floress stingri uzlūkoja īru, — tiekat iecelts par manu personīgo sekretāru. Sniegt ziņojumus un svētku reizēs jūs ieradīsities šajā kamzolī; tas būs pilnīgi jūsu rīcībā. — Un Floress norādīja uz skaistu tumšzilu tērpu.

OHara tumši piesārta, un Floress ar patiku ievēroja, ka īrs jūtas pagodināts.

«Par vienu sāncensi mazāk,» jaunais gubernators nodomaja.

— Jūs, Boko, tiekat iecelts… — Floress paberzēja pieri, — arī par manu sekretāru. Lūdzu, jūsu galma tērps.

Boko goddevīgi palocījās.

«Otrs sāncensis nost no kakla,» Floress domās atzīmēja. «Kas vēl? Līderss? Viņš nav bīstams, un tomēr, katram gadīju­mam

— Jūs, Lītlers, esat mācīts cilvēks, es jūs ieceļu, hm … par padomnieku koloniju jau­tājumos. Jūsu dienesta pakāpei piederēsies melna samta kamzolis ar sudrabu.

Apbrīnojami! Pat Līderss, kas līdz šim mazāk par visiem citiem bija pievērsis uzma­nību savam apģērbam un staigāja kankaros, acīmredzot arī jutās glaimots. Taču par iecelšanu amatā viņš bija ārkārtīgi izbrī­nījies.

— Pateicos par parādīto godu, bet kas mums var būt kārtojams ar kolonijām, kad mēs esam atšķirti no visas pasaules?

— Jā, bet mēs varam paplašināt savus īpašumus, un mums būs kolonijas.

Salinieki saskatījās. Vai viņu jaunais gubernators, uzvilkdams spožo kamzoli, nav zaudējis prātu?

Bet Floress bija mierīgs un pašpārliecināts.

— Jūs zināt, — viņš turpināja, — ka bla­kus mūsu salai, ne vairāk kā divu kilometru attālumā, atrodas otra neliela sala, ko veido bojā gājušie kuģi. Tā ir tuvu, bet mēs līdz šim laikam neesam varējuši pat apskatīt to, — sargasi slēdz ceļu uz turieni. Tagad mēs organizēsim ekspedīciju un pievienosim salu saviem īpašumiem.

Visiem iepatikās šī ideja, un salinieki trokšņaini apliecināja savu piekrišanu.

— Un vēl kas: mums nav nozīmes gavēt un skopoties, ja reiz mēs esam neizmērojam] bagāti. Visiem izsniegs jaunus tērpus — ikdienai un svētkiem. Es jums došu arī šauteņu patronas, un jūs medīsit putnus, domāju, ka zivis visiem ir apnikušas. Un, lai putna gala būtu garšīgāka, mēs izcepsim maizi un izdzersim mucu laba, veca spāņu vīna!

— Urā-ā! Lai dzīvo gubernators Flo­ress! — gandrīz vai ekstāzē kliedza sali­nieki, OHara un Boko skaļāk par visiem.

Kad Floress un Megija palika vieni, Megija mīlas pilnām acīm uzlūkoja vīru un teica:

— Paklau, Flores, es gan negaidīju …

— Ko tad?

— Ka tu tā proti…

— Labi pārvaldīt? — Un Floress, nerunī­gais, mūžam sadrūmušais, īgnais Floress iesmējās.