Nogrimušo kuģu sala

III. Gubernators Ferguss Sleitons

Izrādījās, ka Nogrimušo Kuģu salā ir diez­gan labi satiksmes ceļi. Pārklumburojis pāri vecai trīsklāju frega­tei, Ternips, kas gāja pa priekšu, izveda gūstekņus «uz ceļa»: tas bija starp kuģiem un pār iebrukušiem klājiem pārsviestas lai­pas. Gar šo ceļu bija izvilkta kāda stieple, piestiprināta pie nelieliem stabiem un atliku­šajiem mastiem.

— Šurpu, šurpu! Nepaklūpiet, mis, — viņš laipni bridināja mis Kingmani. Viņai sekoja Gatlings un Simpkinss. Drūmais Floress, uz­bāzis savu sombrero dziļi uz acīm, noslēdza gājienu.

Pusceļā viņi sāka sastapt iemītniekus. Tie visi bija skrandās tērpti, bārdām apauguši, iedeguši: gaišmatainie ziemeļnieki, tumšie dienvidnieki, vairāki nēģeri, trīs ķīnieši… Viņi visi lielā ziņkārē skatījās uz jaunajiem salas iemītniekiem.

Starp nelieliem dažādu laikmetu un tautu buriniekiem salas centrā pacēlās liela, diez­gan labi saglabājusies fregate «Elizabete».

— Gubernatora rezidence, — Ternips god­bijīgi paskaidroja.

Uz šīs rezidences klāja stāvēja kaut kas līdzīgs goda sardzei: seši matroži ar šautenēm rokā vienādos, samērā pieklājīgos apģērbos.

Gubernators pieņēma viesus lielā kajītē.

Pēc nomācošās sagruvušo kuģu ainas šī kajīte neviļus pārsteidza.

Tā izskatījās gluži mājīga un bija gandrīz grezni iekārtota. Tikai zināms stila raibums liecināja, ka šeit savilkts viss, kas vien la­bāks atradies uz kuģiem, kurus straume bija atdzinusi pie šīs dīvainās salas.

Grīdu sedza dārgi persiešu paklāji. Uz konsolēm stāvēja vairākas labas ķīniešu vā­zes. Pie tumšajām sienām ar grieztām melnā ozolkoka karnīzēm bija piekārtas lieliskas holandiešu, spāņu un itāliešu meistaru — Velaskēza, Ribeiras, Rubensa, Ticiana —, flāmu ainavista Tenīra gleznas. Turpat bija etīde ar suni, kas sastindzis, ieraugot medī­jumu, bet blakus, izjaucot stilu, — brīnišķīga japāņu glezna — zīda izšuvums, kas Hokusai stilā attēloja dzērvi uz sniegota koka zara un Fudzijamas kalna konusu.

Uz liela, apaļa galda stāvēja sešpadsmitā gadsimta venēciešu vāzes no slīpētā stikla, franču Direktorijas laika bronzas svečturi ar daudziem žuburiem un vairākas reti sastopa­mas rožainas gliemežnīcas. Smagās, griez­tās, ar spiestu cūkādu apvilktās mēbeles ar zeltītām apmalēm vērta kabinetu visai solīdu.

Salas «gubernators» kapteinis Ferguss Sleitons stāvēja, atspiedies pret grāmatskapi.

Viņš krietni atšķīrās no citiem iedzīvotā­jiem ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, labi koptu, gludi skūtu seju un gluži pieklājīgu kapteiņa tērpu.

Ieplakanais deguns, smagnējais zods, ju­tekliskā mute neatstāja īsti patīkamu iespaidu. Viņa pelēkās, vēsās acis pievērsās ienācē­jiem. Sleitons klusēdams mierīgi viņus ap­skatīja, it kā pētīdams un kaut ko apsvēr­dams. Tāds skatiens ir cilvēkam, kas radis izšķirt citu likteņus, neņemot vērā viņu per­sonīgās vēlmes, gaumi un intereses. Aplūko­jis Simpkinsu un acīmredzot neatradis viņu par ievērības cienīgu, viņš ilgi raudzījās uz mis Kingmani, tad pavērās Gatlingā un at­kal Kingmanē…

Šī klusā apskate Vivianu mulsināja, bet Gatlings sāka skaisties.

— Atļaujiet stādīties priekšā: Redžinalds Gatlings, mis Viviana Kingmane, misters Džims Simpkinss. Pasažieri no avarējušā tvaikoņa «Benjamins Franklins».

Sleitons, nepievērsdams Gatlingam uzma­nību, joprojām skatījās uz mis Kingmani.

Tad piegāja pie viņas, laipni sasveicinājās, nevērīgi pasniedza roku Gatlingam un Simpkinsam un uzaicināja apsēsties.

-— Jā, zinu, — viņš teica, — zinu.

Gatlings bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad Slei­tons precīzi pateica, kur un kad viņu kuģis avarējis. Neviens no viņiem nebija to stās­tījis saliniekiem.

Sleitons runādams vērsās gandrīz vienīgi pie misKingmanes.

— Ja gadījums jūs atvedis uz šo bēdu salu, mis Kingmane, tad mēs, salinieki, va­ram tikai pateikties liktenim par tā jauko balvu. — Sleitons izteica šo smagnējo kom­plimentu, pat nepasmaidīdams.

— Diemžēl man nav vēlēšanās pateikties liktenim, kas tā izrīkojies ar mani, — mis Kingmane atbildēja.

— Kas zina, kas zina? — Sleitons mīk­laini atteica. — Šeit nemaz nav tik slikta dzīve, kā no sākuma var likties. Jūs muzicē­jat? Dziedat?

— Jā …

—Lieliski. Brīnišķīgi. Šeit jūs atradīsit teicamas Erāra" klavieres un bagātu nošu bibliotēku. Arī grāmatu netrūkst. Starp mūsu saliniekiem ir interesanti cilvēki. Kaut vai tas pats Ternips. Tiesa, viņš ir krietni nolai­dies, bet daudz redzējis, daudz zina un kād­reiz ieņēmis stāvokli sabiedrībā. Tad Līderss, vācietis. Tas ir mūsu vēsturnieks un zināt­nieks. Viņš pētī kuģniecības vēsturi: mūsu sala taču ir īsts muzejs, vai ne?

— Kuģniecības vēsturi? Tas ir intere­santi, — Gatlings sarosījās.

— Vai tai ir sakars ar jūsu specialitāti? — Sleitons nevērīgi jautāja, piemiegtām acīm palūkodamies viņā.

— Jā, es esmu kuģu būves inženieris, — Gatlings atbildēja.

Mis Kingmane izbrīnījusies paskatījās uz viņu. To viņa nebija zinājusi.

— Nu, tad jau arī jums būs interesants sarunu biedrs, mister …

— Gatlings.

— Mister Gatling… Līderss ir savācis ārkārtīgi interesantu bibliotēku — kuģa žur­nālus un pirmsnāves vēstules, ko rakstījuši mirēji uz apkārtējiem kuģiem. Nu … šo ma­teriālu es neiesaku lasīt… Tiesa, tā pietiktu desmit romānistiem, bet par daudz drūmi, par daudz. Pēc šīs literatūras lasīšanas jums liksies, ka Sargasu jūra ir viens no Dantes elles lokiem.

— Uz šiem kuģiem droši vien atrasts arī daudz… retumu? — Arī Simpkinss iemeta savu vārdu.

Sleitons uzmanīgāk uzlūkoja Simpkinsu un, fiksējis atmiņā kādu novērojumu vai se­cinājumu, atbildēja:

— Jā, ir arī… — viņš tīšām ieturēja tādu pašu pauzi kā Simpkinss, — retumi. Mums ir vesels muzejs. Es jums to kādreiz parā­dīšu, ja jūs interesējaties par retumiem.

— Bet kā mums diemžēl trūkst, — Slei­tons uzrunāja mis Kingmani, — tā ir sie­viešu sabiedrība. Kopš manas sievas nā­ves, — Sleitons nopūtās, — uz salas ir pa­likušas tikai divas sievietes: Megija Floresa un Ida Dodē jeb Ternipa, kā pie mums dēvē viņas vīru. Tā ir veca, cienījama sieviete. Es jūs uzticēšu viņas gādībai.

— Galds ir klāts, — paziņoja sulainis nē­ģeris, kas sakarā ar jaunu iemītnieku ieraša­nos bija tērpies frakā un baltos cimdos.

— Lūdzu jūs uz cienastu jaunajā vietā.— Un gubernators veda viesus uz ēdamistabu, kur bija klāts labi servēts galds.

Brokastu laikā Gatlingu vēlreiz pārsteidza Sleitona labā informētība par notikumiem pasaulē. Sleitons zināja visus pēdējos jau­numus.

Gubernators pamanīja izbrīnījušos skatie­nus un pirmo reizi pašapmierināti iesmējās.

— Ja vēlaties, mēs esam Robinsoni, bet divdesmitā gadsimta Robinsoni. Vai pamanī­jāt pie mastiem un stabiem piestiprinātos vadus? Nogrimušo Kuģu salā ir telefona sa­kari. Mēs varētu iekārtot arī elektrisko ap­gaismojumu, bet nepietiek degvielas. Toties mums ir radiouztveršanas stacija un pat skaļrunis. To visu mēs dabūjām radioficētajos kuģos, kas piedzīti pie salas, pēdējos gados.

— Gribat paklausīties? — Sleitons ieslē­dza radiouztvērēju.

Un vecās fregates kajītē Nogrimušo Kuģu salas vidū piepeši atskanēja moderna dzies­miņa, ko Ņujorkā izpildīja pazīstama dziedā­tāja, — mis Kingmane ne vienu reizi vien bija klausījusies viņas priekšnesumu.

Vēl nekad dziesmas skaņas nebija viņu tā satricinājušas.