Nogrimušo kuģu sala

I. Uz klāja

Lielais Transatlantijas tvaikonis «Benjamins Franklins» stāvēja Dženovas ostā, gatavs doties ceļā. Krastā valdīja parastā kņada, skanēja raibā pūļa saucieni dažādās valodās, bet uz tvaikoņa jau bija iestājies tas sasprindzinātais, nervozais klusums, kas neviļus pārņem cilvēkus kādu brīdi pirms gara ceļojuma. Tikai trešās klases klāja pasažieri visai rosīgi «dalīja šaurību», izvie­todamies un kārtodami iedzīvi. Pirmās klases publika no sava klāja augstumiem klusē­dama vēroja šo skudru pūzni.

Tvaikonis pēdējo reizi nokaucās, satricinā­dams gaisu. Matroži pacēla trapu.

Šajā brīdī pie kuģa piesteidzās divi cil­vēki. Tas, kurš nāca pēdējais, pamāja mat­rožiem ar roku, un viņi nolaida trapu.

Nosebojušies pasažieri uzkāpa uz klāja. Labi ģērbts, slaiks un plecīgs jauns cilvēks, iebāzis rokas platā mēteļa kabatās, steidzīgi devās uz kajīšu pusi. Viņa gludi skūtā seja bija pilnīgi mierīga. Taču vērīgs cilvēks pēc nepazīstamā sarauktajām uzacīm un vieglā, ironiskā smaida būtu atjautis, ka tas ir māk­slots miers. Ne soli neatpalikdams, viņam sekoja paresns cilvēks vidējos gados. Katliņa cepuri viņš bija atgrūdis pakausī. Nosvīdusī, vecūksnējā seja pauda reizē nogurumu, prieku un sasprindzinātu uzmanību, līdzīgi kaķim, kas nes zobos peli. Viņš ne mirkli nenolaida acis no sava ceļabiedra.

Uz tvaikoņa klāja netālu no trapa stāvēja jauna sieviete baltā kleitā. Viņas skatiens sastapās ar plecīgā jaunekļa acīm.

Kad dīvainais pāris bija pagājis garām, sieviete baltajā kleitā, mis Kingmane, dzir­dēja, ka matrozis, kas pacēla trapu, saka savam biedram, pamādams uz attālinošos pasažieru pusi:

— Tu redzēji? Vecais paziņa Džims Simpkinss, Ņujorkas detektīvs, noķēris kādu gar­nadzi.

— Simpkinss? — otrs matrozis pārjau­tāja. — Tas ar sīkumiem nekrāmējas.

— Jā, skaties, kā šis apģērbies. Kāds banku seifu speciālists, ja ne ļaunāk.

Mis Kingmanei sametās baisi. Vienā tvai­konī ar viņu visu ceļu līdz Ņujorkai brauks noziedznieks, varbūt pat slepkava. Līdz šim viņa tikai laikrakstos bija redzējusi šo noslē­pumaino un briesmīgo cilvēku portretus.

Jaunā sieviete steidzīgi uzkāpa augšklājā. Šeit, starp savu aprindu cilvēkiem, vietā, kas parastiem mirstīgajiem nebija pieejama, viņa jutās samērā droši. Atlaidusies ērtā pītā krēslā, mis Kingmane iegrima laiskā vēro­šanā, kas ir labākais, ko jūras ceļojumi var dot pilsētas kņadas nogurdinātiem nerviem. Nojume sargāja viņas galvu no svelmaina­jiem saules stariem. Virs viņas klusi šūpojās palmu lapas — šie koki auga lielos podos, kas bija izvietoti starp krēsliem. No vienas puses plūda aromātiska dārgas tabakas smarža.

— Noziedznieks. Kas to būtu domājis? — mis Kingmane nočukstēja, vēl arvien domā­dama par sastapšanos pie trapa. Un, lai galīgi atbrīvotos no nepatīkamā iespaida, viņa izņēma mazu, smalku Japānā darinātu ziloņkaula cigarešu etviju, uz kuras vāka bija izgriezti ziedi, un aizsmēķēja ēģiptiešu cigareti. Zilga dūmu strūkliņa vijās augšup uz palmu lapām.

Tvaikonis piesardzīgi lavījās ārā no ostas. Šķita, ka kuģis stāv uz vietas, kamēr uz griežamas skatuves pārvietojas apkārtējās dekorācijas. Re, visa Dženova pagriezās pret tvaikoņa bortu, kā gribēdama pēdējo reizi parādīties aizbraucējiem. Baltie nami šķita kāpjam lejā no kalniem; piekrastes joslā tie bija sadrūzmējušies kā aitu bars pie dzirdi­nāmās vietas. Tiem pāri slējās dzeltenbrūnas virsotnes ar zaļiem dārzu un pīniju planku­miem. Te parādījās cita dekorācija. Pavērās līča stūrītis — kristāldzidrā ūdens zilā, spoguļgludā virsma. Šķita, baltās jahtas iesprūdušas gaišzilā debess gabaliņā, kas nokritis uz zemes, — tik skaidri visas kuģa līnijas bija saredzamas caurspīdīgajā ūdenī. Neskai­tāmi zivju bari šaudījās starp iedzelteniem akmeņiem un īsām ūdenszālēm, kas auga baltajās jūras dibena smiltīs, Odens pama­zām vērtās aizvien zilāks, kamēr aizslēpa dzelmi…

— Kā jums, mis, patīk jūsu kajīte?

Mis Kingmane atskatījās. Viņas priekšā stāvēja kapteinis, kas uzskatīja par savu pie­nākumu veltīt laipnu ievērību «visdārgāka­jiem» pasažieriem.

— Pateicos, mister…

— Brauns.

— … mister Braun, lieliski. Mēs iegriezī­simies Marseļā?

— Pirmā piestātne ir Ņujorka. Ak tā, varbūt mēs dažas stundas aizkavēsimies Gibral­tārā. Jums gribētos redzēt Marseļu?

— O, nē, — steidzīgi un pat ar izbailēm attrauca mis Kingmane. — Man līdz nāvei apnikusi Eiropa. — Un, brītiņu klusējusi, viņa jautāja: — Sakiet, kapteini, uz mūsu tvaikoņa … ir noziedznieks?

— Kads noziedznieks?

— Kāds apcietinātais …

— Varbūt pat vairāki. Parasta parādība. Sī publika taču mēdz no Eiropas tiesas mukt uz Ameriku, bet no amerikāņu — uz Eiropu. Slepenpolicisti izseko viņus un nogādā šīs noklīdušās avis atpakaļ dzimtenē. Viņu klāt­būtne uz kuģa nav bīstama, — jūs varat būt pilnīgi mierīga. Viņus atved bez važām vie­nīgi tādēļ, lai nepiesaistītu publikas uzma­nību. Kajītē viņiem tūlīt uzliek roku dzelžus un piekaļ pie guļvietas.

— Tas taču ir briesmīgi! — mis Kingmane noteica.

Kapteinis paraustīja plecus.

Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane nesa­prata to neskaidro sajūtu, kas izraisīja šo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kā meža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domāja kapteinis, kaut arī uzskatīja to par saprātīgu nodroši­nāšanās līdzekli.

Briesmīgi, ka šis jaunais cilvēks, kas nemaz neizskatās pēc noziedznieka un ne ar ko neatšķiras no viņas aprindu cilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekalts smacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā, neapzinātā doma, kas saviļņoja mis Kingmani.

Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes, viņa nogrima domās.

Kapteinis neuzkrītoši aizgāja. Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar mis Kingmanes baltā zīda kaklauta stūri un kastaņbrūnajām cirtām.

Pat līdz šejienei, kaut osta jau atradās vairāku jūdžu attālumā, atlidoja ziedošo magnoliju smarža kā pēdējais Dženovas krasta sveiciens. Milzīgais tvaikonis nepaguris šķēla zilo ūdeni, atstādams aiz sevis viļ­ņotu sliedi, kas iesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņas steidzās aizlāpīt rētu zīdai­najā jūras klaidā.