Nogrimušo kuģu sala

I Miera osta

— Zeme! Zeme! Mis Kingmane! Gatling! Ātrāk nāciet šurp! Mēs tuvojamies kādai ostai. Jau redzami mastu gali un tvaikoņu dūmeņi. Rau, tur. Skatieties turp … vairāk pa kreisi.

Gatlings ielūkojās tālskatī.

— Jūsu atklātā osta izskatās velnišķīgi dīvaina, Simpkins. Šī «osta» stiepjas daudz jūdžu garumā: masti un dūmeņi, un atkal masti… Taču pavērojiet: neviens dūmenis nekūp, bet masti… To takelāža, buras? … Paskatieties, mis Kingmane! — Un Gatlings pasniedza viņai tālskati.

— Jā, tā drīzāk ir kāda kuģu kapsēta! — Viviana iesaucās. — Masti un dūmeņi no­lauzti, no burām atlikušas skrandas vien. Un vēl… kur tad zeme? Es nekā nesaprotu …

— Nevar teikt, ka arī man viss būtu skaidrs, mis, — Gatlings atbildēja., — taču domāju, ka droši vien ir tā: Sargasu jūrā, šajā stāvošajā purvā, acīmredzot ir savas straumes, kaut arī ūdenszāles stipri palēnina to plūsmu. Acīmredzot mēs esam iekļuvuši šādā straumē, kas diemžēl aiznesusi mūs uz šo «miera ostu». Paskatieties, kādā piestātnē mēs ieejam. Redziet, kas mūs sagaida! — Un viņš norādīja visapkārt.

Jo tuvāk kuģis nāca neparastajai ostai, jo biežāk tā ceļā gadījās nožēlojamas kuģu paliekas, šeit bija visu valstu un tautu kuģi, sadauzīti, sakropļoti, satrunējuši. Re, piroga no vesela koka bluķa … Re, zvejnieku barka, no kuras palicis skelets vien: ārējais apšu­vums sabirzis, brangas rēgojas kā atkailinā­tas ribas, priekšgals izskatās pēc zivs asa­kas … Vēl tālāk bija redzami vairāk vai mazāk saglabājušies kuģi: barkas, šoneri, tvaika kuģi, fregates, galeras … Sarūsējis moderns tvaikonis stāvēja cieši blakus seš­padsmitā gadsimta portugāļu karavelai. Tai bija skaisti veidotas līnijas. Priekšgalā un pakaļgalā zemo klāju paaugstināja sarežģī­tas virsbūves. Rumpelis sniedzās cauri visam priekšgalam, falšbortā bija lūciņas airiem. «Santa Maria», — skaidri varēja salasīt uz borta.

— Apbrīnojami! — Gatlings iesaucās. — Gandrīz tāds pats kuģis bija Kolumbam, un vienu no viņa karavelām arī sauca «Santa Maria», divas pārējās — «Pinta» un «Ņi­na». — Un Gatlings, kuram bija laba redze, izlasīja burtus uz līnijkuģa borta: — «Hen­rijs». Tālāk, redziet, trīsklāju kuģis; uz tā borta rakstīts «Jūru valdnieks» un «1637. gads». Starp tiem — deviņpadsmitā gad­simta pirmās puses riteņkuģis — ne vairāk kā piecdesmit metru garš.

Eja starp kuģiem kļuva aizvien šaurāka. Vairākas reizes kuģis piestāja, uzgrūzdamies vrakiem, kas bija saslējušies stāvus, beidzot apstājās pavisam, uzdūries cieši sablīvējušos kuģu masai, kas veidoja savdabīgu salu.

Ceļabiedri klusēja. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi būtu dzīvi aizvesti uz kapsētu.

— Ja nu reiz liktenis atvedis mūs šurp, vajag iepazīties ar šo neparasto salu. Sim­pkins! Ejam!

Simpkinss it nemaz nebija noskaņots do­ties ekskursijā pa šo drūmo kapsētu.

— Kāda tur jēga? — viņš mēģināja izlo­cīties.

— Esiet taču kā vīrs, Simpkins. Kas zina, ko šī sala slēpj? Varbūt šeit ir arī iemītnieki.

— Seno Holandes jūras braucēju rēgi?

— Paskatīsimies. Lai nu kas šeit mitinā­tos, tomēr būs labāk, ja mēs pirmie uzzinā­sim par viņiem. Sī sala var kļūt par. mūsu kapa vietu, bet, kas zina, varbūt šeit atradī­sies arī glābšanās iespēja. Vajag apskatīt kuģus, vai kāds no tiem vēl nav lietojams.

— Apskatīt kuģus! — Simpkins atcerējās «Martu» ar 50 000 zelta guldeņiem. Viņš svārstījās.

— Bet kā tad mēs atstāsim mis Kingmani vienu?

— Par mani neraizējieties. Es no rēgiem nebaidos, — viņa atbildēja.

-— Izdarīsim tā, mis,— Gatlings ieteica.— Iebāziet kurtuvē salmus. Ja jums draudēs briesmas, aizdedziniet salmus; mēs ieraudzī­sim dūmus, kas pacelsies no dūmeņa, un tū­līt steigsimies palīgā. Ejam.

Gatlings nokāpa uz blakus stāvošā astoņ­padsmitā gadsimta trīsmastu kuģa «Vikto­rija». Simpkinss negribīgi sekoja viņam.

Viņi lēnām virzījās uz salas iekšieni.

Diez vai jel kas pasaulē varēja būt bēdī­gāks par šo milzīgās kapsētas ainu. Jūra apglabā bojā gājušos kuģus, zeme — miru­šos cilvēkus. Bet šī kapsēta atstāja savus miroņus neapsegtus versmīgās saules gaismā. Vajadzēja iet ļoti piesardzīgi. Pussatrunējušie dēji līgojās zem kājām. Ik mirkli ceļi­nieki varēja iegāzties kādā kuģa rūmē. Gadī­jumam, ja tā notiktu, katrs bija paņēmis līdzi pa virvei, lai attiecīgajā brīdī palīdzētu otram. Eliņi sagruva. Skrandainās buras no pieskāriena vien sabruka pīšļos. Visu sedza bieza trūdu kārta un zaļi puveši… Uz dau­dzu kuģu klājiem vāļājās skeleti, kuru baltie kauli spīdēja saulē, vai arī rēgojās kāds tumšums — vēl saglabājusies āda vai ap­ģērba skrandas. Pēc skeletu stāvokļa, pēc ielauztajiem galvaskausiem varēja spriest, ka prātu zaudējušie cilvēki pirms nāves ķil­dojušies, dumpojušies, bezjēdzīgi un nežēlīgi nogalinājuši cits citu, gribēdami kādam at­riebties par ciešanām un pazudināto dzīvi. Ikviens kuģis liecināja par lielu traģēdiju, kas uz tā risinājusies pirms piecdesmit, simt, divisimt gadiem.

Kādas necilvēciskas šausmas, kādas bries­mīgas ciešanas bija pārdzīvojuši tie, kam piederēja saules izbalinātie galvaskausi, kas tagad ņirdza zobus drausmīgā smaidā! Un visi tie smaidīja, smaidīja līdz ausīm …

Pat Gatlingam metās baisi, redzot šos ņir­dzīgos smaidus, Simpkinsu kratīja drudzis.

— Iesim prom — viņš lūdzās. — Es vairs nevaru!

— Pagaidiet, tur ir labi saglabājies kuģis. Interesanti būtu nokāpt kajītēs.

— Pa trapu, kas salūzis zem jūsu kā­jām? — Simpkinss piepeši saniknojās. —Gat­ling! Es vairs nesperšu ne soli. Pietiek. Lū­dzu jūs vairāk nekomandēt mani. Jūs esat aizmirsis, kas esat jūs un kas esmu es! Kurp jūs mani vedat? Kādēļ? Lai iegrūstu kaut kur kuģa rūmē un tādējādi bez trokšņa tiktu no manis vaļā! Jā, es zinu: es jums traucēju.

Gatlingu tādas runas satracināja.

— Apklustiet, Simpkins, vai arī es patie­šām jūs pārsviedīšu pār bortu.

— Tas nebūs tik vienkārši izdarāms, — Simpkinss kodīgi noteica un, pieslējies pie koka eliņiem borta malā, pavērsa pret Gat­lingu revolvera stobru. Gatlings ātri metās uz priekšu, taču, iekams viņš bija satvēris Simpkinsu aiz rokas, norībēja šāviens, un eliņi brīkšķēdami salūza. Lode aizsvilpa pāri Gatlinga galvai. Tai pašā mirklī viņš re­dzēja, ka Simpkinss, neveikli savēcinājis rokas, nogāžas pāri bortam kopā ar satrunē­jušo eliņu gabaliem. Apslāpēts plīkšķis aiz borta … klusums … pēc tam Simpkinsa sprauslāšana. Gatlings paskatījās pāri ma­lai. Detektīvs ķepurojās zaļajā aļģu putrā. Zāļu virtenes karājās ap galvu, pinās ap ro­kām, cieši turot savu upuri. Simpkinss pie­lika visus spēkus, lai pieķertos pie kuģa ap­šuvuma. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņam

tas izdevās. Bet rokas bija nogurušas, ūdens­zāles vilka lejup. Vēl mazliet — un viņš no­grims dzelmē.

Gatlings atgāja nost nb malas, apsēdās uz mucas un aizsmēķēja pīpi.

— Gatling, piedodiet. Es biju stulbs ēze­lis. — Gatlings izdzirdēja Simpkinsa balsi, bet turpināja klusēdams kūpināt pīpi.

— Gat­ling … glābiet… Gatling!

Gatlings piegāja pie malas. Viņš svārstī­jās. Kā nekā cilvēks sauc palīgā. Bet kāds cilvēks? Pērkams okšķeris, spiegs, kurš ne­kaunēsies tūlīt pat pēc izglābšanas nodot Gatlingu varas iestāžu rokās, lai saņemtu savus trīsdesmit Jūdasa grašus.

— Nē, nē. — Un Gatlings atkal apsēdās un sāka centīgi pakšķināt pīpi…

— Gatling, es jūs lūdzu! Gatling! Gat­ling! — Simpkinss vaidēja.

Gatlings kūpināja savu pīpi.

— Ga-a-t… — Un piepeši šis sauciens pārvērtās par raudu pilnu rīstīšanos.

Gatlings sakoda zobus, aizmeta pīpi un, atritinājis virves galu, pasvieda to slīkstošaI jam.

Pedejiem speķiem Simpkinss sagraba virvi, bet, tiklīdz Gatlings to sāka vilkt, Simpkinss atlaidās vajā: aļģes cieši turēja viņu, rokām vairs nebija spēka.

— Apsieniet virvi sev apkārt! — Gatlings viņam uzsauca.

Simpkinss kā nebūt aptina virvi, aizmeta mezglu un sāka rāpties augšā uz klāja.

Nostājies pretī Gatlingam, Simpkinss bija tik saviļņots, ka spēja vienīgi bez mitas at­kārtot: — Gatling!… Gatling!… Gat­ling! … — un sniedza viņam roku.

Gatlings saviebās, bet, saskatījis izglābtā acīs patiesu, dzīvniecisku prieku, labsirdīgi pasmaidīja un cieši paspieda slapjo roku.

— Es nevaru jums izteikt, Gatling…

— Paga! — Gatlings, izrāvis savu roku, piepeši saspringa. — Skatieties, no mūsu kuģa skursteņa kāpj dūmi. Mis Kingmane sauc mūs. Tur kaut kas ir noticis. Skriesim!