Nogrimušo kuģu sala

VII. Vecais Boko

Simpkinsa plāns patiešām bija pareizs. «Izaicinošais» drīz vien atrada straumi, kura veda uz pašu Sargasu jūras vidu. Tiesa, straume plūda diezgan lēni, bet ceļotāji bija pārliecināti, ka tā aiznesīs viņus uz Nogri­mušo Kuģu salu. Daudzas pazīmes apstipri­nāja šo pārliecību. Jo tālāk «Izaicinošais» brauca, jo biežāk sastapa kuģu vrakus, sa­lauztas barkas, otrādi apsviestas laivas … Virs kādas laivas kapteinis Murejs pamanīja putnu baru; tie griezīgi ķērca un gaisā kā­vās.

— Dala laupījumu. Laivā droši vien ir līķi, — viņš teica.

Kad kuģis pienāca tuvāk, ceļinieki ierau­dzīja bēdīgu ainu: laivas dibenā gulēja cil­vēka līķis. Putni bija tik cieši apsēduši šo līķi, ka to gandrīz nevarēja saredzēt. Ūdenī mudžēja haizivis, kas ieskriedamās grūstīja laivu, mēģinādamas to apgāzt un iegūt lau­pījumu.

Kādu vakaru, kad Viviana laboratorijā pa­līdzēja Tomsonam izbāzt dzīvniekus, viņa izdzirdēja Simpkinsa saucienu:

— Sala!. Es redzu Nogrimušo Kuģu salu!

Visi izskrēja uz klāja.

Ziemeļos pie paša apvāršņa rietošās saules staros bija redzami tvaikoņu dūmeņi un no­lauzti masti. Gatlingiem un Simpkinsam šī aina bija pārāk labi iespiedusies atmiņā, lai to varētu aizmirst. Pat kapteinis Murejs, kas

nekad nebija redzējis salu, nešaubījās, ka viņi sasnieguši mērķi. Nevienā ostā nevarētu ieraudzīt mastus un dūmeņus, kas sagāzušies uz visām pusēm — it kā šajā kuģu sa­kopojumā būtu ārdījusies spēcīga vētra un vistrakākajā viesuļa brāzmojumā tie piepeši sastinguši . . .

Visus pārņēma satraukums. Vini stāvēja klusēdami un nenovērsdamies skatījās uz šo baismo kapsētu …

— Pilnu gaitu! — kapteinis nokomandēja.

Mundrais sauciens izkliedēja drūmās pār­domas, kas visus bija pārņēmušas, ieraugot salu. Nervozais noskaņojums meklēja izeju kustībā, darbībā.

— Nez, kā mūs saņems salinieki? — Gat­lings ieteicās.

— Ja Sleitons būtu dzīvs, tad droši vien neiztiktu bez kaujas. Bet viņš ir pagalam, un tas ievērojami atvieglina situāciju. Lai kas ieņēmis viņa vietu, mums nebūs grūti vieno­ties.

Jau bija gandrīz satumsis, kad tvaikonis tuvojās salai un signalizēja saliniekiem, lai viņi atsūta sarunu vedēju.

Uz salas vajadzēja pamanīt «Izaicinošo», jo vairāk tādēļ, ka sirēna gandrīz nemitīgi kauca, asi plosīdama apkārtējo klusumu. Pa­sažieri bija gaidījuši, ka ieraudzīs uz kuģiem salinieku pūli, kas saskrējis pavērties nere­dzētajā skatā. Taču uz salas bija tukšs un kluss.

— Vai viņi visi tur apmiruši, vai? — Gat­lings nepacietīgi jautāja.

— Ļoti vienkārši, — Simpkinss atsau­cās, — kāda epidēmija.

— Skatieties, — Viviana teica, — mastā redzams karogs. Agrāk tā nebija.

— Tas ir uz «Elizabetes» — gubernatora rezidences, — Gatlings piezīmēja.

— Nevar teikt, ka salinieki mūs sagaidītu viesmīlīgi, — Tomsons ieminējās.

— Tad arī ar viņiem nav ko taisīt garas ceremonijas, — Simpkinss piepeši sarosī­jās. — Jāpamodina šis skudru pūznis. Rai­diet vienu tukšu šāvienu!

— Mazliet pagaidiet, — Gatlings atbildēja.

Sirēna turpinaja griezīgi kaukt, bet sala

joprojām izskatījās ka izmirusi.

— Ē, velns, patiešām! — kapteinis piepeši saskaitās un, neprasīdams Gatlinga piekri­šanu, deva pavēli izšaut tukšu šāvienu no neliela lielgabala. Lai iespaids būtu spēcī­gāks, kapteinis lika apturēt sirēnu. Iestājās klusums, un lielgabala šāviens nodārdēja kā pērkona spēriens.

— Aha, līdzēja gan! — pēkšņi Simpkinss triumfēdams iesaucās. — Redziet, parādījās kāds stāvs.

— Jā, kāds nāk. Nolaidiet laivu un brau­ciet uz krastu, — kapteinis pavēlēja.

Matroži ātri nolaida laivu un tuvojās sa­lai.

Salinieks, vicinadams baltu lupatu, tuvojās laivai un, kaut ko pārrunājis ar matrožiem..

iekapa pie viņiem. Pēc dažām minūtēm viņš atradās uz klāja.

— Boko! — Viviana pazina jau iztālēm.

Boko bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzī­dams vecus paziņas. Viņš bija ģērbies vecā, salāpītā uzvalkā.

— Labdien, līgavaini! — Viviana jautri iesaucās. — Jūs taču arī bijāt starp maniem līgavaiņiem, kad mani jūsu salā gandrīz vai izlozēja! Atceraties? — Un viņa sniedza roku Boko.

Samulsušais un apjukušais Boko paspieda Vivianas roku.

— Sveicināti, mis Kingmane.

— Gatlinga, — viņa smaidīdama izlaboja.

— Gatlinga? Piedodiet, biju piemirsis.

— Nē, jūs neesat piemirsis. Uz salas es biju Kingmane, bet tagad esmu Gatlinga.— Un viņa norādīja uz vīru.

— Ak šitā! Bet es, vecis, uzreiz nevarēju iedomāties. Oho-ho-ho, — viņš nopūtās, — tas nu gan ne prātā nenāca, ka vēlreiz ierau­dzīšu jūs! Vai tiešām atkal atdzina straume?

— Nē, no laba prāta.

— Ej nu? — Boko neticīgi iesaucās. —Kas tur par prieku, lai no laba prāta …

— Klausieties, Boko, — Gatlings viņu pār­trauca, — sakiet, kas jums tagad ir guber­nators?

Boko mulsi noplātīja rokas un, dziļi nopūz­damies, atbildēja:

— Sleitons. Kapteinis Ferguss Sleitons.

Simpkinss izbrīnā salēcās.

— Nevar būt! Viņš taču …

— Sveiks un vesels. Šodien Sleitons ir gu­bernators. Vakar bija Floress, bet, kas būs rīt, — vēl nezinu. Tādas tās lietiņas. Nekā priecīga nav.

— Kā tad tā? …

Boko izstāstīja visu, kas noticis uz salas līdz pat Sleitona apcietināšanas brīdim.

Bet no rīta, — Boko nobeidza, — pa­mostamies — pie gubernatora rezidences zvana gongs. Ierodamies uz «Elizabetes» un ieraugām Sleitonu. «Es,» viņš saka, «esmu jūsu gubernators. Bet Floress ir noziedz­nieks. Viņš mani iegrūda ūdenī. Tagad viņš pats sēd cietumā. Rīt tiesāsim viņu.» Tādas tās lietiņas!

Boko nezināja, kā risinājušies pagājušās nakts notikumi, bet tie patiešām bija negai­dīti pavērsušies. Tajā laikā, kad Floress nakts tumsā zagās uz Sleitona ieslodzījuma vietu, lai nogalinātu sāncensi, Sleitons kā zvērs būrī staigāja pa šauro telpu un apdo­māja bēgšanas plānu. Viņš bija no tiem cil­vēkiem, kuriem šķēršļi pastāv tikai tālab, lai tos pārvarētu.

Sleitons tumsā aptaustīja sava cietuma, sienas. Tās bija gludas un necaurlaidīgas, apsistas ar skārdu. Ne loga, ne mazākās spraudziņas — izejas nebija. Taču pēc daudiem mēģinājumiem Sleitonam izdevās at­rast virs durvīm nelielu, apaļu caurumu, kurā viņš diez vai varētu iebāzt pat galvu. Ieķē­ries tajā ar rokām un uzvilcies augšā, Sleitons palūkojās ārā. Pie pašām durvīm stā­vēja kāds cilvēks.

— Kas sardzē? — Sleitons stingri uzklie­dza, kā viņš mēdza darīt, kad naktīs pārbau­dīja posteņus.

Ķīnietis sarāvās, izdzirdējis pazīstamo pavēlošo balsi. Viņš domāja par Zilo upi, un šī balss aizbaidīja viņa sapņojumus. Sa­kopojis domas, ķīnietis atbildēja:

— Hao-Žeņs.

— Kādēļ tu bez kavēšanās neatbildi, kad ar tevi runā gubernators? Tu biji iemidzis, stulbeni? Atver aizbīdni, man jāpārbauda ieslodzītie!

Ķīnietim galvā bija juceklis. Kaut kur no augšas skanēja Sleitona balss. Tumsā nekā nevarēja saredzēt. Un Hao-Žeņs nesaprata, kur atrodas gubernators.

Hao-Žeņs jau sen bija atradis patstāvīgi spriest. Viņš spēja tikai paklausīt. Kapteinis Sleitons pavēl. Ar to pietika. Ķīnietis ātri atgrūda bultu. Tajā brīdī pienāca Floress. Ienaidnieki negaidīti sastapās pie pašām durvīm. Sleitons iegrūda Floresu enkurķēdes telpā. Starp viņiem sākās cīņa. Sleitonam nejauši gadījās pa rokai Floresa zīda plecu šalle, kas bija atraisījusies. Sleitons satvēra to un aizžņaudza pretiniekam rīkli. Floress vēl spārdījās, bet Sleitons paspēja izmukt ārā un aizgrūst aizbīdni. Tad viņš piegāja pie ķīnieša, sagrāba to aiz pleciem, pacēla vārgo ķermeni gaisā, sapurināja un nošņāca:

— Vai tā stāv sardzē? Daudz netrūka, ka tu būtu palaidis vaļā noziedznieku. Ejam!

Ķīnietis sapurinājis, atelpoja priekā, ka viegli ticis cauri, un klunkurēja pakaļ Sleitonam.

Tā Sleitons atkal kļuva par salas guber­natoru. Kad pienāca «Izaicinošais», Sleitons aizsūtīja Boko vest sarunas.

Pastāstījis atbraucējiem jaunumus, vecītis bailīgi paskatījās uz salas pusi un steidzīgi noteica:

— Es esmu aizpļāpājies. — Un piepeši, pieņemdams oficiālu izskatu, viņš svarīgi paziņoja: — Nogrimušo Kuģu salas guber­nators atsūtīja mani uzzināt, kas jūs esat un kālab ieradušies pie salas.

Gatlings padomāja, tad, uzlicis roku Boko uz pleca, sacīja:

— Ziniet ko, Boko, atmetiet šo toni, un ru­nāsim kā veci draugi. Mēs negaidījām, ka šeit atkal sastapsimies ar Sleitonu. Jūs zi­nāt, ka mūsu šķiršanās nebija diez cik draudzīga. Taču pret saliniekiem mums nav nekādu ļaunu nodomu. Mēs ar sievu un pro­fesoru Tomsonu atbraucām šurp, lai pētītu Sargasu jūru. Pie reizes nolēmām apciemot arī jūs. Un, ja nu reiz esam atbraukuši, tad mēs apmeklēsim salu, vai nu kapteinim Sleitonam tas patīk vai ne. Bet. lai neapgrūti­nātu jūs, uzdodot vest riskantas sarunas ar Sleitonu, mēs viņam nosūtīsim radiotelegrammu: uz salas taču ir radiouztvērējs.

Radiotelegramma, ko tūlīt nosūtīja, ska­nēja šādi:

«Gatlingi, Simpkinss un profesors Tom­sons vēlas izkāpt uz salas. Par piekrišanu signalizējiet ar baltu karogu. Gatlings.»

Acīmredzot radiotelegramma bija uztverta, jo pēc kāda laika no rezidences puses atska­nēja šautenes šāviens. Lode atsitās pret laivu, nošķeldama šķēpeli no borta.

— īsi un nepārprotami! — Gatlings teica. — Tagad skaidrs, vairs nav ko kaut­rēties. Lai izvairītos no asins izliešanas, no­sūtīsim vēl vienu radiotelegrammu. Tu, Vi­viana, drošības dēļ nokāp kajītē.

«Ja jūs nekavējoties nepiekritīsit, -es pavē­lēšu bombardēt salu,» bija teikts otrajā radiotelegrammā; un par atbildi atskanēja otrs šāviens.

Gatlings jau gribēja dot pavēli apšaudīt salu, bet Tomsons ieteica atlikt karadarbību līdz rītam.

— Jau tumšs, laikam gan patiešām labāk pagaidīt līdz rītam. Sala neaizbēgs, — šo domu atbalstīja arī kapteinis Murejs.

Gatlings piekrita. Atstājis uz klāja sardzē vairākus matrožus, Gatlings nokāpa kajītē. Kapteinis Murejs, Simpkinss, Tomsons un Boko sekoja viņam.

Viviana ielēja tēju. Visi apsēdās; Boko — uz krēsla maliņas: svešie cilvēki un neierastie apstākļi mulsināja viņu. Apdedzinādamies viņš dzēra karsto tēju, sarka un krekšķēja.

— Un tomēr… nebūs labi, — piepeši sadrumis, viņš ieteicās.

— Kas nebūs labi? — Viviana jautāja.

— Nu, tas pats: sāksies apšaude. Kas tur labs? Tik daudz cilvēku var ievainot.

— Bet ko tad lai dara, Boko? — Gatlings bija nesaprašanā. — Jūs pats redzējāt, ka Sleitons nepieņēma mūsu miermīlīgos priekš­likumus.

— Ko darīt? Par to jau es domāju, ko da­rīt. Cita nekā jau nevarēs darīt, man jāiet uz salu un jāpačukst mūsu saliniekiem: «Ne­klausiet kapteinim Sleitonam, nešaujiet!» Sakiet saviem matrožiem, lai nolaiž mani lejā … Ardievu, paldies par tēju!