Nogrimušo kuģu sala

III. Opija smēķētājs

Viegla, pelēcīga migla tina Nogrimušo Kuģu salu. Nolauztie masti un tvaikoņu dzelzs dūmeņi slējās miglā kā rēgi.

Vecais Boko un ķīnietis Hao-Zeņs sēdēja uz vecas brigantīnas klāja. Ķīnietis, sakrus­tojis kājas un uzlicis plaukstas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā statuete un vēroja augstu mastu.

Boko lāpīja tīklu un aiz gara laika iztau­jāja ķīnieti par viņa dzimteni un tuvini©

kiem. Beidzot viņš jautāja ķinietim, vai tas bijis precējies.

Ķīnieša sejai pārslīdēja ēna.

— Nebiju, — viņš atbildēja un klusāk pie­metināja: — Līgava bija, laba meitene.

— Un ko tad tu?

— Nedrīkst — vienāds uzvārds.

— Radiniece?

— Nē. Tikai uzvārds. Tāds likums.

Boko ar savu neuzmanīgo jautājumu bija

uzurdījis ķīnieša dvēselē kādas tālas atmi­ņas. Viņš sarosījās un piecēlās.

— Es nu iešu, — ķīnietis teica.

— Kas tevi dzen? Atkal iesi savu elles zāli kūpināt? Sēdi.

Bet ķīnietis nedrošā, ļodzīgā gaitā jau slāja pa laipām uz attālu barku.

Boko pakratīja galvu.

— Beigas būs puisim. Jau tagad izskatās kā ēna!

Boko nebija maldījies. Hao-Žeņs gāja smē­ķēt opiju. Kādā vecā kuģī ķīnietis reiz bija atradis šo indīgo zāļu krājumu un kopš tā laika aizrautīgi nodevās smēķēšanai. Viņa seja pamazām nobālēja, kļuva dzeltena kā salmi, acis dziļi iegrima, raudzījās gurdi, neizteiksmīgi, rokas sāka trīcēt. Kad viņa kaisle nāca gaismā, viņam stingri aizliedza smēķēt, lai neizceltos ugunsgrēks. Jau kap­teinis Sleitons vairākas reizes nežēlīgi sodīja Hao-Žeņu, ieslodzīja viņu kuģa rūmē, mēr­dēja badā, pieprasīdams, lai ķīnietis pasaka, kur atrodas opija krājumi, bet nevarēja

salauzt viņa stūrgalvību. Ķīnieti drīzāk varētu nogalināt, nekā piespiest atdot opiju. Viņš bija labi noslēpis krājumus un, tiklīdz uzraudzība atslāba, atkal izmanījās smēķēt.

Hao-Žeņs gāja uz vecu barku, kas stāvēja, sazvēlusies gandrīz 45 grādu leņķī. Šī slī­puma aizsardzībā, kas viņu slēpa salinieku skatieniem, viņš pašā ūdens malā bija ierī­kojis smēķēta vu.

Satraukumā drebošām rokām viņš saga­tavoja visu smēķēšanai un kāri ievilka salde­nos dūmus.

Un pamazām migla ieguva zeltainu nokrāsu. Zeltainu mākoņu vāli savijās garā sloksnē, un, rau, tā vairs nav sloksne, bet upe, liela, zila upe, Dzelteni tīrumi, dzeltenas klintis, klintī izdobta mājiņa, pie kuras dur­vīm vējā plīvo papīra pūķis. Tēvs pie mājas kaut ko drāž pēc ķīniešu paraduma — nevis prom no sevis, bet uz savu pusi. Pa upi brauc zvejnieks, stāvēdams laivas pakaļgalā un cilādams airi. Viss tik tuvs, pazīstams, mīļšl Upmalā zied īrisi, skaisti violeti īrisi.

Kad Hao-Žeņs atģidās no reiboņa, bija nakts. Migla bija izklīdusi. Tikai atsevišķi lēveri kā rēgi ātri traucās uz ziemeļiem. Valdīja klusums. Retumis iešļakstinājās kāda zivs. Pie apvāršņa kāpa augšup sarkans mēness. Tas neatspulgoja ūdenī. Aļģes tikai vāri vizēja kā matēts stikls. Vienīgi šur tur, nelielos «āliņģos» — vietās, kas brīvas no aļģēm —, ūdenī atdzirkstīja mēness gaisma.

Netālu no salas tieši pa aļģu segu slīdēja siluets, kas skaidri izcēlās uz lēcošā mēness fona. Ķīnietis izberzēja acis un ielūkojās ciešāk. Pazīstams stāvs. Ka tad, protams, tas ir viņš, nelaiķis kapteinis Sleitons! Tikai bez svārkiem. Bet miroņi jau nejūt nakts drēg­numu. Kālab viņš te klīst? Kas viņam vaja­dzīgs? Hao-Zeņam sāka klabēt zobi.

No rīta ķīnietis pačukstēja ausī savam draugam Boko:

— Kapteinis staigāja. Sleitons naktī stai­gāja pa ūdeni. Pats redzēju. Nelaiķi slikti apglabāja. Dikti slikti ir tā glabāt cilvēku. Tāpēc staigā. Būs nelaime! Slikti būs, m-m-m . ..

Boko piekrītoši māja ar galvu, ar nožēlu raudzīdamies uz ķīnieti, un domāja: «Naba­dziņš, cauri ir ar viņu, pilnīgi prātiņu pazau­dējis no tās nolādētās dziras.»

Pēc dažām dienām šī saruna atkārtojās. Ķīnietis atkal bija redzējis mirušo kapteini, kas lēnām pastaigājies pa jūru. Boko neiz­turēja.

— Tu man esi apnicis ar savu mironi! Zini ko — es šonakt dežurēšu kopā ar tevi. Un skaties tu man, ja tu ieraudzīsi, bet es nere­dzēšu, — tad jums, diviem miroņiem, vaja­dzēs kopā pastaigāties pa jūru! Iemetīšu tevi ūdenī, liec aiz auss!

Nakts bija tumša. Debesis sedza biezi mākoņi. Smidzināja lietus. Boko šķendējās, tīstīdamies salāpītajā mētelī.

Ap vieniem naktī Boko pirmais netālu no salas tumsā samanīja cilvēka ēnu. Bija tik tumšs, ka grūti būtu atšķirt stāva kontūras. Bet kaut kas līdzīgs cilvēkam patiešām kustējās pa ūdeni un pazuda tumsā.

Boko juta, ka viņam rokas metas aukstas.

— Redzi? — ķīnietis čukstēja, ar trīcošu roku tvarstīdams Boko plecu.

— Cst!

Un viņi sēdēja līdz rītam, aiz bailēm nespēdami ne pakustēties.

Tikai tad, kad uzlēca saule, Boko atvieg­loti nopūtās. Drīz ziņa par kapteiņa Sleitona rēgu aplidoja visus salas iedzīvotājus un sasniedza Floresu. Viņš neticēja spokiem, bet vēsts par apkārt klīstošo Sleitona rēgu satrauca viņu kā neskaidrs briesmu drauds.

«Kāpēc viņi redzēja tieši Sleitonu? Vai tad viņiem būtu tā žēl? Varbūt vaino mani, ka es iegrūdu Sleitonu jūrā, nevis sniedzu viņam palīdzību? Bet viņš taču gandrīz bija izlaidis garu … Vai… Muļķības! Gluži vienkārši cilvēki aiz gara laika izkūkojuši prātu. Vajag ātrāk sagādāt viņiem izklaidē­šanos,» Floress domāja.

Vakarā viņš slepeni ataicināja Boko un palūdza aizvest uz to vietu, kur viņi bija redzējuši rēgu. Taču ne šinī, nedz nākamajā naktī spoks nerādījās. Floress atplauka.

— Redziet nu! Es taču teicu, ka jums tikai izlicies. Pietiks noņemties ar blēņām! Rīt, lūdzu, ierodieties pie manis uz apspriedi. Mums jāapdomā ekspedīcijas plāns. Un neaizmirstiet uzvilkt savu oficiālo tērpu, — nez kādēļ jūs to sen neesat uzģērbis.

— Pietaupu, — Boko vientiesīgi atbil­dēja. — Tāds dārgums!

— Mūsu mūžam pietiks, Boko!