Nogrimušo kuģu sala

VI. «Apcietināt viņu!»

Sleitons nenomira apšaudes laikā toreiz, kad Gatlings un viņa draugi aizbēga. Lode savainoja viņam atslēgas kaulu, bet ievaino­jums nebija nāvīgs. Kad Floress viņu iegrūda ūdenī, viņš iegāzās seklā vietā — uz apgāzta tvaikoņa dibena. Sleitonam par laimi visi salinieki aizgāja kopā ar Floresu, un neviens neredzēja, ka bijušais gubernators nav no­slīcis. Ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, noasiņodams, viņš ielīda buru kuģa rūmē. Šo burinieku, sasvērušos uz sāniem, straume nesen bija atdzinusi pie salas.

«Ja es zaudēšu samaņu, tad noasiņošu un nomiršu,» Sleitons toreiz domāja. «Jāpārsien brūce…» Viņš pārmeklēja rūmi un atrada vecas buras gabalu. Sāpēs sakodis zobus, ar pēdējiem spēkiem sasprindzinājis apziņu un gribu, Sleitons pārsēja savu ievainojumu un iegrima nesamaņā. Viņš atguvās tikai naktī. Vēsums atspirdzināja ievainoto. No asiņu zaudējuma un neliela drudža reiba galva. Mocīja slāpes. Kādā iedobumā uz klāja viņš atrada lietus ūdens peļķi un izdzēra to līdz pēdējai lāsei. Apziņa noskaidrojās. Ko darīt tālāk? Šeit viņu varēja atrast. Vajadzēja pārcelties uz otru Nogrimušo Kuģu salu, kas atradās netālu kaimiņos. Neviens no salinie­kiem vēl nebija tur kāju spēris. Tur Sleitons būtu drošībā. Viņš vienīgais zināja, ka uz šo salu var aiziet pa nogrimušo kuģu klā­jiem, kurus tik tikko sedz ūdens. Un, uzmaiiīgi kājām taustīdams ce|u, Sleitons tai paša naktī pārgāja uz otru salu.

Starp mazo un lielo salu izklaidus stāvēja vairāki kuģi, uz kuriem varēja atrast visu eksistencei nepieciešamo: sausiņus, konser­vus un pat vīnu. Ne Velti Sleitons bija ilgus gadus dzīvojis uz salas. Viņš zināja par vi­siem šiem slepenajiem krājumiem, zināja, kā tiem piekļūt. Un naktīs viņš klīda «pa jūru», ar kāju uzmanīgi uztaustīdams nogrimušo kuģu klājus un ķīļus, kas gulēja turpat zem ūdens virsas un no vienas vietas sedza jūras dibenu salas apkārtnē. Paņēmis pārtiku vai­rākām dienām, viņš atgriezās mazajā salā un dzīvoja tur, kamēr krājumi izsīka.

So nakts pastaigu laikā Sleitonu bija pa­manījis ķīnietis. Bet Sleitons neredzēja HaoŽeņu. Taču, kad ķīnietis naktī ieradās kopā ar Boko, lai paskatītos «gubernatora ēnu», Sleitona asajai dzirdei nepaslīdēja garām skaņas, švīkstoņa, čuksti, kas piepeši ielau­zās dziļajā nakts klusumā. Un Sleitons pie­sardzības labad vairākas naktis nestaigāja apkārt. Tādēļ Floress nedabūja viņu redzēt.

SJeitons neatmeta domu atkal sagrābt salu. Floress viņam nešķita bīstams sāncensis. Un tomēr, lai atklāti uzbruktu, papriekš vaja­dzēja uzkrāt spēkus. Tādēļ Sleitons atlika savu uzbrukumu, kamēr viņa ievainojums ne­būs galīgi sadzijis. Kad viņš beidzot bija pilnīgi atveseļojies, atkal jutās žirgts un spēcīgs, — varēja sākt apdomāt uzbrukuma plānu.

Šis plāns nebija sarežģīts. Viņš ieradīsies lielaja salā, kad visi gulēs, un dosies uz jaunā gubernatora rezidenci. Jādomā, ka de­žurējošie sardzes vīri uz «Elizabetes» gulēs. Un, ja arī ne, tad «beigtā kapteiņa» parādī­šanas vien bus tik šausmīga, ka paralizēs viņus. Ļaunākajā gadījuma varēs viņus bez trokšņa nomiegt ar jūrnieka dunci… Ar gulošo Floresu — Sleitons nešaubījās, ka spānietis ieņēmis viņa vietu — viegli varēs tikt galā. Bet salinieki? Viņiem nebūs pa­mata iebilst, — viņš taču tikai no jauna ieņems savu posteni, ko Floress nodevīgi piesavinājies.

Taču, kad Sleitons, kas uzmanīgi novēroja lielo salu no savas slēptuves, ieraudzīja uz­sākto tilta būvi, viņš grozīja savu plānu: tagad viņš varēs saņemt gūstā visus sali­niekus, slēdzot tiem atpakaļceļu. Jau pirms tās dienas, kad tiltu pabeidza. Sleitons nakts tumsā pārcēlās uz lielo salu, bruņojies ar ro­kas granātām, un paslēpās netālu no krasta neapdzīvotas holandiešu korvetes rūmē. Un no turienes viņš iznāca, redzēdams, ka pēdē­jais salinieks aizgājis, uz mazo salu.

Sleitons ātri aizgāja uz vietu, kur sākās jaunais tilts, un, paslēpies aiz resna masta, vēroja, kad salinieki nāks atpakaļ.

Nosviedis bumbu, viņš mierīgi gaidīja, kad Floress atģidīsies.

Sleitons varēja uz vietas nogalināt Flo­resu, bet negribēja ar slepkavību sarežģīt savu atgriešanos pie varas.

«Lai to izdara paši salinieki,» viņš nodo­māja. «Floress no nāves neizbēgs.»

Un, kad spānietis šausmās ieplestām acīm paskatījās uz Sleitonu, bijušais gubernators, ritmiski šūpodams rokā otru bumbu, mierīgi teica:

— Ja jūs man nepaklausīsit bez ierunām un nekavējoties neatzīsit mani par guberna­toru, es sviedīšu otru bumbu, un jums būs beigas.

Horess svārstījās. Padomājis viņš atbil­dēja:

— Labi. Es piekrītu, ja jus apsolat, ka at­stāsit mani dzīvu.

— Jūs redzat, es jau to esmu darījis, — Sleitons atbildēja.

Floresu pārsteidza šī neizprotamā augstsir­dība. Patiešām, vai tad Sleitonam nebija iespēja viņu nogalināt uzreiz?

Sleitons uzmeta vienu no krastā guloša­jiem dēļiem uz izpostītā tilta gala.

Floress un pārējie salinieki pilnīgā klu­sumā uzkāpa uz salas.

«Kas notiks tālāk? Kas uzvarēs?» salinieki domāja, ar šausmām uzlūkodami Sleitonu.

Sleitons bija paļāvies uz savu neparasto ietekmi. Viņa vārds vienmēr bija likums. Viņa priekšā cilvēki trīcēja. Un tagad, lai gan Sleitons bija izdēdējis, apaudzis ar ķerainu bārdu, ģērbies saplēstā, asinīm no­traipītā kreklā — tai pašā, kas viņam bija mugurā Gatlinga bēgšanas laikā —, viņš bija briesmīgs, vēl briesmīgāks nekā agrāk.

Viņš redzēja, kadu iespaidu atstājis uz sali­niekiem, un bija apmierināts.

— Apcietināt viņu! — Sleitons mierīgi teica, norādīdams uz Floresu.

Floress sarāvās un strauji izslējās.

— Jūs tikko apsolījāt atstāt mani dzīvu,— viņš atgādināja.

— Jā, dzīvu, bet ne brīvībā, — Sleitons vēsi attrauca. — Bet, kas attiecas uz jūsu dzīvību, šo jautājumu lai izšķir salinieki, pamatojoties uz salas likumiem. Jūs pats zi­nāt, ko esat noziedzies!

Jā, Floress to zināja un zināja arī likumu, ka par salinieka nogalināšanu vai slepkavī­bas mēģinājumu tiek piespriests nāves sods.

Bija pienācis izšķirošs brīdis.

— Ko jūs vēl stāvat? Apcietināt viņu! — Sleitons, sākdams skaisties, atkārtoja.

Vairāki cilvēki nedroši tuvojās Floresam.

— Apstājieties, neprātīgie! — Floress iesaucās. — Viņš mani notvēra lamatās, viņš mani piekrāpa. Taču šīs lamatas domātas arī jums. Vai tiešām jūs gribat atkal nonākt šī despota varā, atkal pārtikt no jēlām zivīm un staigāt kankaros?

Sleitons nebija ņēmis vērā vienu, proti, ka viltīgais Floress ir iekarojis popularitāti sa­linieku vidū. Redzēdams, ka Floresa vārdu ietekmē viņu noskaņojums mainās, Sleitons gribēja pārtraukt sava pretinieka runu, bet Floress piepeši iesaucās:

— Apcietināt viņu!

Boko kājas trīcēja no bailēm, bet «pienākums pirmajā vieta» — papriekš viņš, tad OHara, pēc tam pārējie no visām pusēm metās virsū Sleitonam un sagrāba ciet, iekams viņš bija paspējis mest otru bumbu.

Sleitons nebija gaidījis tādu iznākumu un nikni lādējās.

Floress bija uzvarējis.

Sleitonu aizveda uz «cietumu» — ogļu kuģa enkurķēdes telpu —, un pie durvīm nolika sardzi.

Floress bija uzvarējis pirmajā kaujā. Bet kas būs tālāk? Sleitonu nedrīkstēja atstāt dzīvu, un tai pašā laikā ir grūti viņu publiski un likumīgi nogalināt, — viņš nav neko tādu noziedzies, par ko viņu varētu sodīt.

Floress lieliem soļiem staigāja pa kajīti, apdomādams, ko iesākt. Viņš baidījās atstāt Sleitonu dzīvu kaut līdz rītam. Jānogalina, tas ir skaidrs. Tikai jānogalina tā, lai salā neviens par to neuzzinātu. Tātad kopā ar Sleitonu vajadzēs novākt arī sargu, pēc tam… Sargasi prot glabāt savus noslēpu­mus. Un visi domās, ka Sleitons pratis iz­kļūt laukā, nositis sargu (sarga līķi var at­stāt turpat) un aizbēdzis.

Jā, tā Floress izdarīs. Bet ko gan upurēt, ko šonakt nolikt sardzē? Vislabāk ķīnieti. Tik un tā viņš drīz nomirs no sava opija. No viņa nav nekāda labuma. Staigā kā aizsnau­dies, ir vārgs, tikko kustas. Ar viņu būs viegli tikt galā.

Tātad šonakt Sleitona rēgs beigs baidīt saliniekus …