Nogrimušo kuģu sala

VI. Sleitona sakāve

Gatlings sēdēja tumšajā karcerī, apdomā­dams savu stāvokli. Te kāds klusi pieklau­vēja pie durvīm.

— Mister Gatling! Tas esmu es, Aristīds Dodē-Ternips … Kā jūs jūtaties?

— Pateicos, Ternip. Vai jūs nevarētu pa­teikt, vai tagad ir diena vai nakts?

— Vakars, mister Gatling. Un, varētu teikt, sevišķi svinīgs vakars. Mis Kingmane iz­rauga vīru … Visi vīriešu kārtas iedzīvotāji piedalās šajā ceremonijā, izņemot divus pre­cētos: mani un Floresu. Tādēļ jau mums uzdeva dežurēt: man — pie jūsu cietuma ka­meras, Floresam — pie Simpkinsa.

— Paklausieties, mister Ternip, atveriet man durvis.

— Ar lielāko prieku, bet nevaru. Man bail. Jūs nepazīstat Sleitonu. Viņš no manis iz­taisīs plāceni un izmetīs jūrā krabjiem par barību.

— Nebaidieties, Ternip. Dodu jums vārdu, ka…

— Nē, nē. Neparko neslēgšu vaļā. Bet, hm … — un viņš ierunājās klusāk, — ja jūs pats izkjūsit no turienes, tad tā nebūs mana darīšana …

— Kā tad es izkjūšu?

Ternips sāka čukstēt: ,

— Kajītes kreisajā kaktā cilvēka auguma augstumā ir tāds kā kaķu caurums, aizklāts ar finiera plāksni. Jūs to plāksnīti atraujiet, nu, un … Bet pretī, starp citu, atrodas Simp­kinss …

Ternips vēl nebija izteicis līdz galam, kad Gatlings jau drudžaini taustījās gar sienām, atrada plāksni un ātri norāva to. Karcerī iespiedās gaismas stars. Gatlings uzvilkās augšā un pa šauro lodziņu izlīda pustumšā gaitenī, kas veda uz klāju. Pretējā sienā bija tāds pats logs, aiznaglots ar finieri. Vai tikai tur neatradās Simpkinss? Gatlings atplēsa finieri un tiešām drīz vien ieraudzīja logā izbrīnījušos slepenpolicista seju.

— Ātrāk lieniet ārā! Velns zina kas! Vēl jāizpestī no cietuma pašam savs cietum­sargs! Vai, cik jūs esat neveikls! Turieties pie manas rokas! Nu!,Tā! Ejam!

Gatlings Simpkinsa pavadībā iegāja «līga­vaiņa izraudzīšanas» zālē tajā brīdī, kad Sleitons pastiepa roku mis Kingmanei.

Kajīti pāršalca rosība, tad iestājās nogai­došs klusums.

Gatlinga satrauktais izskats, kas nekā laba nevēstīja, liecināja klātesošajiem, ka gaidāmi interesanti notikumi.

— Cik tālu ir izvēle? — Gatlings skaļi jautāja, stāvēdams uz kajītes sliekšņa.

Sleitons sarāvās. Tikko manāma kramp­jaina grimase pārslīdēja pār viņa seju, bet pēc mirkļa viņš jau bija savaldījies. Pagrie­zies pret Gatlingu, viņš mierīgi teica, norā­dīdams uz mis Kingmani:

— Jūs esat nokavējis. Viņa pēc likuma būs mana sieva.

— Es protestēju. Jūs nelikumīgi laupījāt man un Simpkinsam brīvību un nedevāt iespēju piedalīties izvēlē.

— Nekādu iebildumu …

Taču pūlī «sākās nemiers. Sajā brīdī Gat­lings pirmo reizi pamanīja, ka Sleitonam ir sava partija, kas gatava jebkuru brīdi viņu atbalstīt, bet ir arī ienaidnieki. Un viņi klai­gāja, ka jaunatnācējiem jāļauj piedalīties «konkursā».

— Labi! — Sleitons iesaucās. — Turpinā­sim mūsu sacensību! — Un, sažņaudzis dūres, viņš pacēla tās Gatlingam pie sejas.

— Gribat mēroties, spēkiem?

— Pat pieprasu to!

Pūlis apmierināti iedūcās.

Bija gaidāma karsta cīņa.

— Uz klāja! Uz klāja! — atskanēja balsis.

Visi izgāja uz klāja. Iezīmēja apli. Preti­nieki novilka svārkus un atlocīja piedurknes. Vecais Boko uzņēmās tiesāšanu. Salinieki, elpu aizturējuši, vēroja katru pretinieku kustību.

Pēc signāla viņi vienlaicīgi sastapās apļa centrā. Gatlings dedzīgi sāka uzbrukumu. Sleitons metodiski un gausi atvairījās.

Pūlī bija dzirdamas piezīmes. Aizrautības karstumā bokserus uzrunāja ar «tu».

— Pietaupi spēkus, Gatling! Tu redzēsi, Sleitons grib nogurdināt tevi un tad pie­vārēt!

Karstgalvība nelīdzēs!

— Sleitons uzvarēs! Mūsu Ferguss ir dūšīgs! Oho, kāds sitiens …

Jo karstāk iedegās cīņa, jo spilgtāk izpau­dās divu naidīgo partiju noskaņojums. Tās gluži nemanot norobežojās: «sleitonieši» jau atradās aizmugurē. Aizrautība bija tik liela, ka pūlis atkārtoja bokseru žestus, kā korde­balets atkārto visus baletmeistara soļus.

Gatlings sākumā patiešām bija pārstei­dzīgs, — viņa nervi bija pārāk saspīlēti. Taču, pieļāvis vairākas kļūdas, viņš sāka cīnīties aukstasinīgāk. Toties Ferguss Slei­tons, saņēmis vairākus pretinieka sitienus, pats iekaisa. Tagad viņu nervu «tonuss» bija līdzsvarots, un jau varēja spriest par preti­nieku cīņas īpatnībām.

Sleitons bija fiziski spēcīgāks, smagnē­jāks; Gatlings, kuram pietrūka pretinieka spēka un svara, toties bija neparasti veikls un kustīgs. Sleitons uzbruka retāk, bet jūtaināk; Gatlings lietoja negaidītu sitienu virkni, kas jauca pretinieka plānus. Cīņas iznākumu bija grūti paredzēt. Boko deva zīmi pārtraukumam. «Sleitonieši» atbalstīja Fergusu, apsēdināja, novilka kreklu un cītīgi berzēja viņu ar dvieļiem. Gatlingu gādīgi ielenca otra partija.

Pēc pārtraukuma atsākās vēl nežēlīgāka ciņa. Skatītāju sasprindzinājums Sasniedza visaugstāko pakāpi. No malas varēja likties, ka boksējas nevis divi cilvēki, bet visi salas iedzīvotāji: viņi visi, atkārtodami cīkstoņu kustības, izdarīja izklupienus, atkāpās, pietupās… te noliecās sānis, te ar galvu metās pret neredzamā pretinieka vēderu …

Cīņa tuvojās beigām un šoreiz nebūt ne Gatlinga labā.

Šķita, ka Sleitons ir nenogurdināms. Viņš smēlās spēkus no kaut kādiem apslēptiem enerģijas avotiem un tagad deva triecienus ar nesatricināmu neatlaidību. Gatlingam kreisā acs bija aizblīdusi no milzīga asins izplūduma, pa muti tecēja asinis. Vairākas reizes viņš kā beigts nogāzās zemē, bet ar ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu atkal cēlās augšā, lai saņemtu jaunu sitienu. Slei­tonieši jau uzvaras priekā auroja.

Te piepeši Gatlings, sakopojis spēkus, metās virsū Sleitonam un deva viņam tādu belzienu pa žokli, ka Sleitons, galvu atgāzis, sabruka. Ar pūlēm piecēlies, viņš sāka kāp­ties atpakaļ uz kuģa malu, gribēdams iegūt dažas sekundes, lai atvilktu elpu uit atkai pārietu uzbrukumā. Bet Gatlings, kā maniaks neprātīgi iepletis labo aci, piespieda viņu pie borta un šeit deva tik drausmīgu sitienu starp uzacīm, ka Sleitons, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri malai, šausmu un sajūsmas kliedzieni, izsmejoši saucieni, smiekli, aplausi — viss saplūda mežonīgā kakofonijā.

«Sleitonieši» steidzīgi izzvejoja no zaļajām ūdenszālēm savu gāzto dievekli …

Kad Sleitons parādījās uz klaja, viņu sagaidīja jauns saucienu un smieklu vilnis. Viscaur slapjš, aļģēm apķēries, viņš izskatī­jās pēc slīkoņa, kas krietnu diennakti pava­dījis ūdenī. Seja bija uztūkuši un asiņaina. Par spīti visam, Sleitons centās saglabāt pašcieņu.

Nedroša gaitā viņš piegāja pie Gatlinga un sniedza tam roku.

Jūs uzvarējāt! Viņa pieder jums.

Gatlinga atbilde pārsteidza visus klāteso­šos.

— Nē, viņa nav mana. Es it nemaz ne­gribu sevi uzspiest ar varu un kļūt par viņas vīru tikai tādēļ, ka veiksmīgi iebelzu jums pa pieri.

Pūlis apklusa, gaidīdams, kas notiks tālāk. Sleitons piesarka.

Velns parāvis! Kad tas reiz beigsies? Pietiek! Mis Kingmane! Es kā salas guber­nators iesaku jums nekavējoties izvēlēties, vai arī es likšu izlozēt.

— Izlozēt! Izlozēt! … — sauca pūlis.

Mis Kingmane sarāvās, nedroši piegāja

pie Gatlinga un pasniedza viņam roku.

— Beidzot, — Sleitons, skābi smaidīdams, noteica un apsveica viņu.

— Mis Kingmane, — Gatlings iečukstēja viņai ausī, — jūs esat pilnīgi brīva, un es neuzskatu, ka man būtu jebkādas tiesības uz jums. Es nedrīkstu iedomāties, ka jūs varētu savienot savu likteni ar… noziedznieka lik­teni, — viņš vēl klusāk piebilda.