Nogrimušo kuģu sala

II. Bēgšana

Bēgļi pamanīja, ka viņiem dzenas pakaļ. Vajātāji pa nolaidenu laipu tuvojās no «kalna» — visaugstākās fregates. Vajadzēja pasteigties.

Ternips un viņa cienījamā otrā puse bija galīgi zaudējuši spēkus, turēdamies līdzi jau­nākajiem ceļabiedriem. No klāja uz klāju — augšup, lejup, augšup, lejup — pa nedroša­jām laipām skrēja Gatlings, mis Kingmane, Ternipi-Dodē, Simpkinss un trīs matroži.

Palaidis visus sev garām, Gatlings apstā­jās pie šauras laipas, kas savienoja karavelas vraku ar vecu tvaikoni, salauza dēļus un iesvieda tos ūdenī. Tādējādi izdevās aizka­vēt vajātājus, kuriem no šīs vietas vajadzēja izklīst pa apkārtceļiem.

Bija dzirdams, ka Sleitons, kas vadīja vajātājus, skaļi lamājas pie izpostītās laipas.

Bēgļi bija ieguvuši laiku, lai ar plostu dotos prom no krasta uz zemūdeni. Taču braukt varēja ārkārtīgi lēni. Kaut gan šai vietā bija samērā maz aļģu, tomēr tās ķērās pie plosta un ik brīdi vajadzēja apstāties un ar rokām attīrīt ceļu.

Bēgļi tikko bija veikuši pusi ceļa, bet vajā­tāji jau atradās tajā vietā, kur stāvēja plosts.

— Padodieties! Griezieties atpakaļ, citādi es nevienu neatstāšu dzīvu! — no «krasta» kliedza Sleitons, vicinādams šauteni virs galvas.

Atbildes vietā viens no matrožiem pakra­tīja dūri.

— A, suns! — Sleitons iesaucās un izšāva. Lode ieurbās plostā.

Sākās apšaudīšanās.

Salinieki atradās izdevīgākā stāvoklī. Viņus aizslēpa masti un kuģu vraki, kamēr plosts brauca pa klaju vietu.

Starp vajātājiem bija visi salas iedzīvo­tāji.

— Ak, kungs! — vecā Ternipa noteica.

Paskatieties, mis, pat Megija Floresa at­vilkusies ar savu mazo; re, kur viņa raugās, aizslēpusies aiz klāja, redzat? …

Sleitons kaut ko pavēlēja. Daļa salinieku nokāpa pie ūdens un sāka uz ātru roku meistarot plostu. Aizbraucēji šāva uz viņiem. Rau, viens iekrita ūdenī… re, arī otrs, pavē­cinājis roku, vaidēdams rāpjas uz zvejnieku laivas klāja . ..

Bēgļi pagaidām bija palikuši sveikā. Sali­nieki, kas sen nebija turējuši šautenes rokā, nevarēja trāpīt mērķī. Lodes krita ap plostu, saceldamas šļakatas. Taču drīz vienu no matrožiem uz plosta ievainoja kājā. Kāda lode izskrēja cauri plīvuram, kas vēdīja ap mis Kingmanes galvu.

Salu jau atstāja plosts ar pieciem apbru­ņotiem saliniekiem.

Bēgļi, saņēmuši pēdējos spēkus, īrās ar rupji tēstajiem airiem.

Beidzot bija klāt zemūdene, kuras virsklājs ar mazu tiltiņu pacēlās virs ūdens.

Gatlings uzlēca uz zemūdenes, atvēra lūku un palīdzēja sievietēm iekāpt.

Tai brīdī lode ievainoja viņu plecā. Nobā­lējis aiz asiņu zaudējuma, viņš turpināja dot rīkojumus.

— Nolādētais Sleitons! — iesaucās īru matrozis, ieraudzījis Gatlinga ievainojumu. — Pagaidi, es tevi pacienāšu!

Rūpīgi notēmējis, viņš izšāva.

Fergusam Sleitonam izkrita no rokām šau­tene, un viņš sa|ima. Viņa krūtis sārtoja asinis.

Pēc Sleitona aicinājuma pie viņa piegāja Megija un noliekusies pasniedza bērnu. Slei­tons ar gurstošu roku pieskārās bērna gal­vai un kaut ko pateica Megijai un Floresam…

Taču bēgļiem nebija laika vērot šo scēnu: vajātāju plosts jau piestāja pie zemūdenes. Un brīdī, kad zemūdenes lūka aizcirtās virs pēdējā bēgļa — Gatlinga galvas, salinieki jau rāpās augšā uz tiltiņa . . .

Zemūdene nodrebēja un atri grima ūdenī…

Apjukušie vajātāji, zaudēdami pamatu zem kājām, pērās pa ūdeni un, pīdamies aļģēs, trausās atpakaļ uz plosta.

Zemūdenes ekipāža iegremdēšanās brīdi saņēma ar «urā» saucieniem.

Izgaisa pēdējās bažas: mehānisms darbo­jās nevainojami. Kajīte pielija ar spožu elektrības gaismu. Motors strādāja bez trau­cējumiem. Plaušas brīvi elpoja.

Taču nebija laika nodoties priekiem. Vaja­dzēja parūpēties par ievainotajiem. Mis Kingmane un vecā Ternipa uzņēmās žēlsir­dīgo māsu lomu. Ievainotajam matrozim pār­sēja kāju, Gatlingam — plecu.

Ar lielām pūlēm izdevās Gatlingu nogul­dīt kojā. Viņu kratīja drudzis, plecs bija uztūcis un sapeja, bet viņš gribēja pats vadīt zemūdeni.

Naktī viņam kļuva sliktāk. Vecā Ternipa, ko bija nokausējusi bēgšana un šīs dienas uztraukumi, aizgāja gulēt, un mis Kingmane palika dežurēt pie slimā.

Gatlings negulēja. Viviana saslapināja viņam deniņus ar ūdeni.

Viņš gurdi pasmaidīja un teica:

— Pateicos jums … es jūtos labāk . .. jūs esat nogurusi, ejiet atpūsties.

— Es neesmu nogurusi!

— Cik dīvaini! — viņš pēc brītiņa iesāka. Jums jākopj noziedznieks .. .

Mis Kingmane sadrūma.

— Nerunājiet par to!

— Bet es nez kādēļ tieši šodien gribu izru­nāties. Sakiet atklāti, mis Kingmane, vai jūs ticat, ka es esmu izdarījis noziegumu?

Mis Kingmane samulsa.

— Es nezinu, vai jūs esat izdarījis nozie­gumu, bet zinu, ka jūs esat labāks par dau­dziem tā dēvētiem godīgiem cilvēkiem, — viņa atbildēja.

— Jūs ticat man… Es gribu izstāstīt jums visu.

— Patiešām, būtu labāk, ja jūs pamēģi­nātu aizmigt.

— Nē, nē . .. Klausieties … Es strādāju par inženieri pie Džeksona … Kuģu būves rūpnīca .. . esat dzirdējusi? Es mīlēju Dellu Džeksoni, vecā Džeksona meitu. Pēc kara Džeksonam neveicās ar veikaliem. Viņam draudēja bankrots. Un, kā tas bieži notiek kapitālistu aprindās, Džeksons bija nodomā­jis uzlabot savu stāvokli, saprecinot savu meitu ar liela baņķiera Lorobija dēlu. Della mīlēja mani. Taču viņa bija ļoti pieķērusies vecajam tēvam un nolēma upurēties, ilai gan pret nenosvērto, deģenerātam līdzīgo Lorobiju juta vienīgi pretīgumu. Es uzskatīju, ka man nav tiesību Dellu atrunāt, bet uzrakstīju viņai vēstuli, kurā lūdzu pēdējo reizi atnākt sastapties ar mani ārpus pilsētas. Biju nolē­mis doties uz Eiropu, un man jau bija kabatā tvaikoņa biļete. Atstājis savu mašīnu ar šoferi uz ceļa, es iegāju birzī, bet norunā­tajā vietā mis Džeksoni neatradu. Es biju ļoti sarūgtināts, taču man nebija laika, lai turpinātu meklēt vai gaidītu. Vēl mazliet paklaiņājis pa šo kluso vietu, es iekāpu mašīnā, ierados ostā tieši pirms kuģa atie­šanas un atstāju Amerikas krastus.

Reiz, kad, atrazdamies Dženovā, lasīju avīzi, mani pārsteidza ziņojums no Ņujor­kas: Della Džeksone nogalināta. Viņas līķis atrasts netālu no tās vietas, kur bijām noru­nājuši satikties. Starp viņas dokumentiem izmeklēšanas iestādes bija atradušas manu vēstuli ar uzaicinājumu satikties tieši tur, kur viņu atrada, un tajā dienā, kad viņu nogalināja ….

Nopratināts šoferis, kas vedis mani, un viņa liecības pielikušas punktu. Visi pierādī­jumi vērsās pret mani. Ari slepkavības motīvi šķita pamatoti: visi zināja, ka cerēju uz mis Džeksones roku un ka Lorobijs ieņēma manu vietu. Sāncenši. Greizsirdība. Atriebība … Tai pašā laikrakstā bija liels sludinājums, ka tam, kas atklās mis Džekso­nes slepkavas — Redžinalda Gatlinga — uzturēšanās vietu un nodos viņu policijas rokās, izmaksās desmittūkstoš dolāru lielu atalgojumu … Bija izsludināta manas gal­vas cena. Man vajadzēja slēpties. Simpkinss izsekoja un notvēra mani, un viņš būtu par to saņēmis balvu, ja mūsu kuģis nebūtu cietis avāriju… Tas ir viss, — Gatlings gurdi nobeidza.

Mis Kingmane ar sasprindzinātu uzmanību klausījās stāstījumu.

— Bet kas tad nogalinājis mis Džeksoni?

Gatlings paraustīja plecus.

— Tas man nav skaidrs. Varbūt nejaušs laupītājs … Svarīgi ir tas, ka es nevarēšu attaisnoties … Visi pierādījumi liecina pret mani … Un mums visiem ilgotais krasts jums nozīmē glābiņu, bet rnan — bojāeju. Tikko es speršu kāju uz zemes, atkal būšu noziedznieks, un mūsu ceļi šķirsies, — viņš klusi nobeidza, raudzīdamies uz Vivianu.

Mis Kingmane noskumusi pieliecās un noskūpstīja Gatlingu uz pieres.

— Es jums ticu! Manās acīs jūs nekad nebūsit noziedznieks.

— Pateicos. — Un viņš aizvēra acis.